Man ir "emocionāla rakstura" problēmas seksā un esmu saņēmis ieteikumus to pārrunāt ar savu psihoterapeitu, ko apmeklēju jau dažus mēnešus. Es pats neesmu īsti drošs, ka tā ir īstā vieta, kur risināt šādas problēmas, tādēļ nevaru saņemties sākt par to runāt.
Vai ir kādi padomi vai komentāri? Paldies!

Taa pilniigi noteikti ir iistaa vieta, kur risinaat shaadas probleemas... Ja Tu esi gatavs par to runaat...

Es teiktu, ka psihoterapeits ir vienīgā zināmā vieta mūsdienu civilizācijā, kur vispār ir jēga runāt par jebkādām emocionāla rakstura problēmām, ja grib taustāmu rezultātu. Visas pārējās vietas ir tikai plika sirds izkratīšana.

Es nosapnoju, ka psihoterapeits gul man blakus pa pliko! Pateikt to vinam nevar, bet kamer nepasaka, neko vairak pratigu pateikt nevaru! Ui!

Es arī ļoti līdzīgu sapni savā laikā redzēju. Pateicu gan, abi pasmējāmies, izdarījā secinājumus un gājām tālāk.

Laikam jau tās ir slavenās pārneses, kam nav nekāda sakara ar terapeitu, bet ar kādu sev svarīgu cilvēku, lai gan seksa ainām varētu būt plašāk interpretējama nozīme. Šādā situācijā ir veselīgi iedomāties, ka psihoteraija ir it kā virtuāls process, ieņemt čarku drosmei un spert laukā visu, kas sasapņots, sakrājies utt.

Es vienīgi dažkārt iedomājos par psihoterapeitu partneriem: kā viņiem patīk, ka viņējais darbā analizē, kā klienti viņos iemīlas, sapņos guļ ar šiem utt.

Patiesībā jancīgi, bet jūtu pasaule ir tik netverama, ka tikai caur jūtām interpretējama.

Alstere- tu mani nomierinaji! Man gan smiekli neneaca!
Seksa tur nebija nekada!!! Gul blakus un vis! Liela drosibas sajuta, ka kads ta gul blakus un neko vairak nemegina darit!

Es ir cilveks, kas ari bez psihoterapeita nekritu nost no kajam! Bet pec tas tiksanas es sapratu, ka bez psihoterapeita es vairs nevaru! Es nesaprotu, kas ar mani notiek! Kapec man gribas tur atpakal? Pameginaju mest mala, bet sapratu, ka nevaru vairs! Man vajag, ka mani kads klausas un neko sliktu nesaka! Kas ar mani notiek? Paligaa!! Teicu psihoterapeitam, ka sapratu, ka bez vina vairs nevaru iztikt. Man neko nepaskaidroja!! Vins tik prasa: ko tu gribi? Es nezinu, ko es no vina gribu! Man gribas atpakal un piedzivot vel, ka mani taa klausas! Vaaks kaut kads!
Nesaprotu, kas ar mani notiek? Bez vina dzivei pazudusas krasas! Zinu, ka naudai nav nozimes. Vins nebankrotes un iztiks, ja es vairs nenaksu!

...taa tam jaabuut un tas paaries...

Es atkal savu psihiatru bieži sapņos redzu, nezinu kāpēc, bet redzu viņu un pateikt es to viņam nevaru, ka redzu viņu sapņos.

Psihiatram arī nav jēgas teikt — viņu izpratne par psiholoģiju ir labi ja tautas līmenī un šāda info neko nedos vai pat var izraisīt piedzīvojumus.

Savus sapņus ir jēga "nest" tiem, kas kaut ko zina no zemapziņas procesiem.

,,, ka tu tik labi to zini? Tu esi klients vai psihoterapeits? Kad tas paaries???

...zinu... gan teoriju, gan praksi...

Nu tad laikam psihiterapeits/e tu esi?

,,, Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ...taa tam jaabuut un tas paaries...

Un ja man tā nav? Vai man jādomā, ka ar manu psihoterapiju kaut kas nav kārtībā?

Pavisam nav jābūt psihoterapeitam, lai šo to zinātu...

No vienas puses...

Ja arī gribas zināt, var palasīt par vārdiņu "transference", kas ir lielais psihoterapijas instruments. Visas dzīves galvenās jūtas pārceļo uz terapeitu; to vajag teikt, cik ātri vien var saņemties — tad psihoterapija pa īstam sākas.

No otras puses...

Kamēr tas nebūs noticis ar pašu, īpaši daudz no teorētiskajiem skaidrojumiem nevarēs saprast.

Justīnei viss vēl priekšā... PSIHOTERAPIJA IR LAIKS. Var piekārt sev to virs gultas, ja rodas nepacietība.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Visas dzīves galvenās jūtas
> pārceļo uz terapeitu; to vajag teikt, cik ātri
> vien var saņemties — tad psihoterapija pa
> īstam sākas.

Nu, ar mani tieši tā arī ir: visas manas dusmas, aizkaitinājums un niknums uz dajebko par dajebko kaut kādā mistiskā veidā tagad ir pavērsies pret manu psihoterapeiti. Tai pat laikā man nav tā, kā te raksta - ka bez psihoterapijas vairs nevarētu iztikt, pat tādas domas nav bijis.

Citam dusmas, cits iemīlas, cits tur par elku vai guru... Citam brīžam tā, brīžam tā... Tev nav jābūt kā citiem. Tev ir tā, kā ir Tev: pārvari neērtību un stāsti to psihoterapeitei: ka esi aizkaitināta, dusmīga, nikna utt. Pirmās jūtas, ko var atmodināt, it bieži ir dusmas...

Psihoterapeitam tikai tad pa īstam sākas darbs. Ja viņš netiek galā ar klienta dusmām vai iemīlēšanos, tad ir atlaižams. Psihoterapija ir darbs ar to jūtu pasauli, ko klients samet uz terapeitu, kas tad nu kopā ir graizāma un analizējama. Tur cilvēks ierauga sevi. Šī jūtu pasaules analīze ir tas spogulis, ko terapeits rāda klientam. Vismaz tā es saprotu šīs lietas.

Psihoterapijā netiek ārstēta kaut kāda viena slimība, kas visiem norit vienādi noteiktā laika periodā. Nekad nevajag sevi salīdzināt ar to, ko lasi forumos. Katram ir bijusi sava atšķirīga nepietiekamība agrīnajā attīstībā, ir savs temperaments...

Nu ja, un jāsaka, ka es pret viņu izjūtu ne tikai dusmas, tādas kā bailes arī brīžiem man no viņas ir...

Tā arī saki...

es gribu prom un nevaru! Domāju- zvanīšu un teikšu, ka vairs nenākšu- začem man sev smadzenes kastrēt? Kā pienāk zvanīšanai derīgs laigs, tā sākas kaut kādi drebuļi un citas muļķības!
Sākumā teica- gads pusotra būšot vajadzīgs. Taga ir daži meneši pagajuši, tas viss "strādā", bet es nesaprotu brīžiem, ko es tur daru? Varētu jau neiet, bet šķiet, ka tas būs sāpīgi. Sāpīgi man šobrīd negribās...
Kas tas tāds? Nesaprotu, kas ar mani notiek?

Lady,
tie varētu būt tie vecie mehānismi, vecais Tevī, kas negrib padoties.
Ieteiktu to visu tā arī izstāstīt pstr., ka baidies, ka būs sāpīgi un ir liela vēlme laisties lapās.

Es jau nebaidos, ka būs sāpīgi tur iet un runāties- man dzīve tāpat sāpīga bieži liekas. Izskatās, ka tieši pametot pstrp. būs sāpīgi- brīžiem liekas, viss ir OK, nezinu, ko es tur pie pshtrp meklēju (simulante tāda!). Bet, kā izdomāju, ka vairs tur neiešu- mati ceļas stāvus aiz šausmām.
Pshtrp man saka: es jau tevi neturu! Bet es jau nemaz projām vairs nevaru tikt, pat ja gribētu!
Jocīgi tas viss ir! Nekad nedomāju, ka es uz kaut kā tāda "uzāķēšos"!

Paldies Runcenei un,,, par ieteikumu palasīt par TRANSFERENCI! Vismaz sapratu, kas tas par brīnumu, kas ar mani notiek :)) Taisnība- nepiedzīvosi- nesapratīsi, kas tas tāds ir. Izstāstīt to nav iespējams.
Iemetu linku uz lapu, kas man iepatikās. Varbūt, ka vēl kādam noder!
http://www.myshrink.com/counseling-theory.php?t_id=18

Jauks saits. Brīnos, ka nebiju agrāk atradusi. Paldies, Lady.

It sevišķi dzejolītis:

http://www.myshrink.com/depression-poems.php

R



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 23:16 by kachenite.

Grūti zināt, ko tauta grib lasīt.

Par pārnesēm jeb transferenci esmu lasījusi šo:

http://www.guidetopsychology.com/questions/questions.htm#trans

(bet Lady ieliktais links, manuprāt, ir līdzsvarotāks)

Ir viens par citiem medību laukiem:

http://www.metanoia.org/suicide/

Šis ir ļoti labs par zaudējuma fāzēm; labs tāpēc, ka īss un vienkāršs; tas derēs, lai cilvēki viens otram neliek saņemties, kamēr psihe neiziet tai nepieciešamos fizioloģiskos (?) ciklus, lai pati tiktu galā:

http://www.sadly-missed.com/resources/phases_of_bereavement.php

Par attiecībām ar vecākiem, partneriem un bērniem utt., manuprāt, nav labāka par Viesturu Rudzīti, jo viņš visu aplūko tieši Latvijas griezumā (bet tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi), ņemot vērā mūsu vēsturi un ejot pa lieliem lokiem caur mitoloģiju, filozofiju, literatūru, reliģiju...

www.viestursrudzitis.lv

Tur ir arī linki uz viņa rakstiem utt., bet viņš ir ļoti tiešs... (mazam brīdinājumam ;).

Psihoanalītiķa Arkādija Panca lapa; arī šis tas lasāms:

http://www.psihoanalitikis.lv

Tēma, kas te it bieži kļūst aktuāla: māte un meita; vecāki un bērni sarežģītās attiecībās — man šķiet, ka Latvijas kontekstā to neviens nopietnāk kā Anita Plūme nerisina (vismaz nav nekas cits lasīts); tikai tas ir atrodams "hard copy" žurnālā 40+



Edited 1 time(s). Last edit at 27.05.2009 21:12 by Runcene.