Nu baigi man interesē, kā un kas tad notiek psihoterapijā. Pirmajās vizītēs esmu izstāstījusi par sevi, bet pstr teica, ka tagad turpmāk būs vienkārši jārunā, kas uz sirds. Vot nevaru iedomāties, ko lai viņai stāstu. Nekas jau man īpašs pa šo nedēļu nav bijis. ko man stāstīt-biju vakar pie māsas, tur es izjutu stresu, jo runājām par mūsu ģimenes dzīves pagātni. Darbā tagad būs vieglāk strādāt, jo gada atskaites nodotas, jūtu atvieglojuma sajūtu, un kaut ko tādā garā? var jau būt, ka man tikai liekas muļķīgi tādas it kā nebūtiskas lietas apspriest, gribas jau arī, lai rezultatīvāk terapija iet uz priekšu.

Man arii taa bija, ka 1.reizee izstaastiiju par sevi, 2.reizee vins man arii teica, ka lai meeginot staastiit, par ko es veelos parunaat, kaut kaa negaaja. vakar biju pie pstr 3. reizi, un tad arii teicu, ka sonedeel bija nelieli stresi darbaa, bet nekas iipass. Tad vins lika pastaastiit par notikumiem, kas izraisiija manii stressu. Tu zini, stunda pagaaja nemanot, pstr ar saviem jautaajumiem lika man uz sevi paskatiities no citas puses, un saprast dazas lietas sevii. Taa ka runaajot arii par skietami nesvariigiem notikumiem, var daudz ko uzzinaat par sevi.

Visa dzīve un attiecības, kādas Tev ir "ārpusē", tagad ir jāpārceļ uz psihoterapeites kabinetu, lai viņa to var redzēt no malas.

Visus šos jautājumus, kurus Tu uzdevi šeit, daudz produktīvāk būtu jautāt psihoterapeitam: "Nezinu, ko teikt utt..."

Vispār mans viedoklis ir tāds, ka visas šaubas psihoterapijā tur arī ir jāapspriež, jo psihoterapijā lietas notiek "ne-objektīvā" līmenī — ne tā, kā mēs ikdienā esam pieraduši par tām spriest un domāt: tie, kas to nav izjutuši (un to diemžēl nevar izskaidrot — es parasti saku, ka tas ir tas pats, kas censties izskaidrot zemeņu garšu), spriež objektīvi (bet tas te nederēs), taču, labu gribēdami, dod nederīgus padomus.

Piemēram, ir ok dusmoties uz psihoterapeitu, bet cilvēki tad gandrīz vienmēr šausminās un saka, ka tad ir jāiet projām un ka psihoterapeits ir slikts. Ir ļaudis, kas psihoterapijas procesā diemžēl piedzīvo krīzes: arī tad vairums bļaus, ka psihoterapeits slikts. Bet tās ir slavenās pārneses: dusmas, kas, piemēram, ir uz māti, nu pārceļo uz psihoterapeitu, kas tagad būtu beidzot jāizprot, nevis jābēg no tām. Bet kāds Tev droši vien teiks, ka uz māti nedrīkst dusmoties un ka ir jāpiedod, tādējādi aplam steidzinādami. Un to dara pat cilvēki, kuri paši ir bijuši psihoterapijā, bet šīs lietas ir aizmirsuši.

Dažam labam varbūt šķitīs: kas tas par murgu, ka jāstāsta viss, kas uz sirds vai "ikdienišķas lietas". Bet it kā nebūtiskas lietas rāda, kā Tu funkcionē: ir daudzas lietas, kuras Tu varbūt veic kā rutīnu un uzskati par ok, bet tās darbojas pret Tevi un nav gluži tas, ko Tu sirds dziļumos gribētu darīt; Tu pēc dzīlēs sakņota ieraduma dari tā un tā tikai tāpēc, ka kāds cits tā gribēja tad, kad Tu augi.

Psihoterapija zināmā mērā ir tas pats, kas bērna augšana visos aspektos. Tu vari viņu vilkt aiz galvas, bet tā viņš garāks netaps. Tur sabiedrotais ir tikai laiks. Tu vari teikt 10 reizes, ka nedrīkst ņemt to un to, bet viņš kādu laiku tik un tā ņems, kamēr viņam pielēks. Reizēm dabūjot pa pieri. Tu nekā sevi nevari "pielecināt", ja iespringsti.

Nav nekādu specifisku ultrametožu, kā psihoterapiju paātrināt. Vienkārši jāļaujas vilnim. Jo Tu vairāk iespringsi, lai tik ātrāk, jo neveiksmīgāk būs. Šeit sabiedrotais ir tikai pacietība.

Psihoterapija patiesībā ir nu tik ļoti privāta lieta, ka to neviens nevar kompetenti komentēt: tikai viens cilvēks, Tavs psihoterapeits.

Paldies, Runcenīt, Tu kā vienmēr visu forši un saprotami izskaidro :)

:)

Es tā kā centos pateikt, ka te neko diži nevar izskaidrot:), bet nu ok, turies!

Zini, kā ir: ja reiz esi iekāpusi bobā, tad jābrauc līdz lejai...

Es jau to arī sapratu, ka VISAS savas pārdomas ir jāpastāsta pstr., oi, būs man jābrauc līdz tai lejai, jo škiet, ka citas izejas nav, vismaz tāds mazs cerību stariņš, ka kādreiz viss labi būs!!! :)

Man bija ta. Pirmaja reize pastastiju par sevi, kapec esmu atnakusi utt. Otraja reize satiekoties man p-terapeits bija pardomajis manu teikto un bija so to pierakstijis, tad mes to paanalizejam. Terapijas beigas vins man iedeva ta ka tadu tabulu ar vairakam ailem, un ta bija domata arpus kabinete. Jebkura bridi, kad sajutos slikti, vai bija noticis kads nepatikams vai ari kas patikams, ko vienkarsi gribetu pateikt, tad visu to sarakstu ar savam sajutam. Taja tabula bija attiecigi jautajumi Ka es jutos saja bridi? Par ko tas varetu liecinat? utt...Tad ejot uz seansiem mes to parrunajam un analizejam. Protams, es vareju runat ari par ko citu, nevis tikai, kas tabula, ta bija mana briva izvele. Ta luk man bija. Un terapijas laika p-terapeits biezi pierakstija sev ko, kad runaju.

Zinosh , gudrs psihoterapeits, nekad un neko pacienta klaatbutne nepierakstiis,jo preteeja gadijumaa, tas liecinaa par profesionaalo nevariibu - tas protams ir mans subjektivais viedokli .Iesaku mainiit psihoterapeitu - jo taads aarsts nebuus speejigs palidzeet.

...un veel kaa pierakstiis...

Pēc tā nu gan nevar spriest par psihoterapeita varību vai nevarību, kā arī nespēju palīdzēt, bet ir tādi makani, kas neraksta ne velna — tik un tā atceras...

Psihoterapijaa runaa par visu, kas ir uz sirds. Saakumaa es daudz ko sleepu, neteicu, lai izklausiitos peec iespeejas normaalaaka. Man jau nekaadu iipasho probleemu nav - tikai aareeji - trauksme, panika, depresija utt. Saakumaa taa es sevi pasniedzu. Es baidiijos pati sev atziit, ka man ir daudz, daudz dzilji iestaigaatu probleemu. Un tikai peec apm. gada p-terapijaa speeju atziit lielaakaas bailes un sleeptaakaas domas. Saakumaa man arii bija, ka - nav par ko runaat. Bet tas bija pie ieprieksheejaas p-terapeites, aciimredzot, man vinja iisti nepatika, un man bija bail atklaaties. Pie savas tagadeejaas p-terapeites es atklaajos nu jau gandriiz 100%. Ja nav ko runaat, runaa par ikdienas notikumiem, jo arii tie paraada, kaads cilveeks esi. Bet parasti, kad eju pie p-terapeites, man pa nedeelju sakaamais ir sakraajies, jo es esmu iekustinaajusi to riteni, ko sauc par paarmainjaam. Un rodas jaunas atklaasmes, bailes un gruutiibas. Un par to visu gribas runaat, runaat un runaat. Galvenais ir jaabuut taadam, kaads esi...un jaarunaa par visu, ko veelies pateikt vai pavaicaat.

Jebkas, ko gribi pateikt, kaut to, ka - man nav ko teikt, un es nezinu, par ko runaat. Jebko..man ir bail, man patiik, man skjiet...visu, ko domaa, saki. Un saki tad, kad esi tam gatava, jo piespiest nevienu nevajag. Taa tu paliidzeesi sev aatraak. Es saakumaa neuztveeru p-terapijas buutiibu, bet, jo ilgaak es tajaa eju, jo vairaak to saprotu, un tad arii saku visu, ko domaaju.

Par to p-terapeita pierakstisanu terapijas laika. Manuprat tas ir tikai atkarigs kads cilveks pats arsts, varbut ta ir vina darba metodika. Un starp citu sis arsts man palidzeja tikt gala ar depresiju un pasnavibas domam. Ta ka Sirventa, tas viedoklis soreiz ir galigi garam.