Sveikiņi! Mani piemeklēja depresija ar trauksmēm un mans ārsts man izrakstīja coaxilu+spitomīnu. Ko varat pateikt par šīm zālēm, kāda pieredze? Būšu dikti pateicīgs par kādu sakarīgu info.

to !
vellos,vecīt,ar tevi tiešām nav labi.žēl, ka tev tāda pieredze, sen jau idiņš vai kā?

Coaxil man arii bija pirmais AD, ko izrakstiija. Man nepaliidzeeja nemaz, tad kombineeja ar Fluanxol, tad bija nedaudz labaak, bet trauksme saglabaajaas.

Esmu dzirdējis pat, ka coaxil uzskata par ļoti vieglu un nenopietnu ad,arī man PL un trauksmes joprojām vajā, bet ja tām ir dziļi psiholoģiskie iemesli,acīmredzot,pat ķīmija nespēj tos noslāpēt.

p.s.kur tad palicis idiņa ! komentāri?!

"Idiņa" komentārus šeit cenzē; ja pie "psihiem" ienāci, tad rēķinies, ta te ir visādi slimnieki, arī daži grūti gadījumi.;)

Psihotropās zāles ir jāmēģina pašam; citu pieredze var nederēt; ja jau ārsts rakstīja šo, tad viņam bija kāda doma. Coaxil gan darbojas atšķirīgi nekā vairums izplatītāko antidepresantu (SSRI), kuri kavē serotonīna atpakaļsaisti. Šis ir serotonīna atpakaļsaistes akcelerators. Acīmredzot ārstam bija kāds iemesls tā rīkoties: psihotropās zāles var piemeklēt tikai eksperimentējot (ja pirmās izrakstītās neder), jo nekādu analīžu jau nav, lai noteiktu, kā Tev ķīmija smadzenēs nobīdījusies. Turklāt Tev jau ir arī vēl Spitomin.

Protams, ka zāles ir tikai spieķis uz laiku (parasti jau nu izdodas atrast tādas, kuras palīdz) kamēr tās lieto; panikas lēkmes ārstē ar visādām psiholoģiskām metodēm, meklējot cēloņus, mainot skatu uz sevi, pasauli, mainot dzīvi — iestaigātās taciņas smadzenēs —, jo šīm lēkmēm tiešām ir psiholoģiski iemesli: audzināšana, attiecības ar vecākiem, viņu pašu problēmas, kas pārceļo uz bērniem, visādas nejaukas agrīnas pieredzes, pēc tam jau paša greizās izvēles un uztveres, kas uztur bailes bez redzama iemesla.

Paļauties ilgstoši uz ķīmiju un cerēt, ka tā slāpēs, ir riskanti: ar laiku vajadzēs jau nopietnākas zāles, smadzenēs notiks izmaņas utt. Protams, ja nav citas izvēles, tad nav, bet mūsdienās jau nu ir. Ja vien pašam gribas sevi izprast un tad mainīt to, kas maināms. Ilgstoši lietojot zāles (turklāt tad, ja tās palīdz), var padziļināties arī psiholoģiskās problēmas, jo tās tad ne vienmēr tiek risinātas — nav motivācijas.

Jāpajautā sev: ko es tagad ar visu šo darīšu...

Sobriid lietoju Efexor ( SSRI AD) - trauksme nonemta pilniibaa, juutos loti labi, var teikt, ka tagad tiesaam dziivoju un baudu dziivi :) Bet protams vajag reekinaaties, ka uzsaakot to lietot var buut loti izteiktas blakusparaadiibas un trauksme var palielinaaties vairaakkaartiigi, bet ja so periodu iztur, tad jau pamazaam saak sekot uzlabosanaas, vismaz man taa bija, bet katram tas var buut savaadaak.....

Iesaku uzmanīgi ieklausīties Runcenē, lai gan visumā esmu pret autoritātēm;)
Ja es varētu, es viņu sev nolīgtu:).
Bet tagad padalīšos savā plašajā pieredzē. Kad man sākās pamatīga trauksme ( tā saucamais mellais gads, kad nomira tētis, kurš bija manas dzīves balsts(biju precēta, bet tik un tā), man veica smagu operāciju, piečakarēja darbadevēji, māte neieredzēja vīru utt.), sākumā mēģināju homeopātiju - iztērēju kaudzi naudas, labuma - 0. Tad mani nosūtīja pie psihiatra, kas tieši sāka ar Coaxil. Rezultāts - 0. Viņš pat teica, ka tas ir patiesi viegls preparāts, bet esot pacienti, kam nostrādājot. Es viņu skaitu nepapildināju. Katra diena un nakts bija kā mīkla - izdosies izgulēties, vai ne? Izdosies darbā koncentrēties, vai ne? Un tad man izrakstīja Efexoru - izmaiņas bija fantastiskas un galīgi nesāpīgas, nekāda slikta dūša, nekāda papildu trauksme. Es lidoju. Un tikai pēc gada attapos, ka visas drēbes dīvainā kārtā sarāvušās, lai gan ēdu nedaudz. Tomēr bija klāt 10 kg. Tāpēc Efexoru man nomainīja arwelbutrin, kas nedodot klāt svaru. Un atkal kādu laiku bija OK. Un tad piepeši pazuda miegs. Un tad izrakstīja Seroxat. Tik labi vairs nebija, bet nu viss OK. Bet nu atkal nāca klāt svars - un šoreiz pamatīgi! nu un , kad man teica, ka varu mest visu pakāpeniski nost, jutos kā īsta nakrkomāne - ar īstām lomkām....
Nu un tad nākamais cēliens ir manā stāstā par Cymbaltu. To metu nost tagad. Bet esmu pati pa šo laiku diezgan stipri mainījusies. Mācījusies, kļuvusi neatkarīgāka. Protams, visu nevaru paredzēt un teikt - jā, tas viss nu jau man ir pagātne...