Labdien! Jau 2 gadus lietoju AD Cymbalta, kas tiek uzskatītas par ļoti labām, samērā jaunām zaļēm. Turklāt tās lieto arī diabēta slimniekiem, lai mazinātu diabēta izraisītās nelāgās blaknes - dažādas sāpes. Un viss jau būtu Ok, ja ne tas, ka no AD es alllaž pieņemos svarā. Pašreiz sveru pāri par 90. Uzskatu, ka tas ir šausmīgi no visiem viedokļiem, jo rīt neriju un nedomāju, ka tāds svars man vnk tāpat. Ir bijusi pieredze ar citiem AD - tos nometot, pēc laika svars sāka kristies. Taču - kāpēc to rakstu - tā atmešana ir varen grūta! Metu nost jau 3. reizi, šoreiz pat pēc endokrinologa ieteikuma. 1dienu nedzeru kapsulu - OK, otrajā dienā - uz pēcpusdienu sāk sāpēt galva, 3. dienā - galvassāpes bija neciešamas... Vēlos zināt, ko iesakāt - vai man vnk jāiztur kāds mēnesis un organisms pieradīs dzīvot pats (jo pēc shēmas jau mēģināju atmest) vai kaut ko laižu grīstē?
P.S. Sekss mani vispār vairs neinteresē,ko liekie kg jau arī nevar stimulēt;)

Tev ir diabēts?

jā, 2.tipa. Tam lietoju 1 tableti Avandia dienā - 4 mg. Tā ir mazākā deva.

AD varēs atmest, ja būs zudušas problēmas, kas to pamudināja lietot... parasti pievienojas arī psiholoģiska atkarība, jo zāles padara daudz darba cilvēka vietā; rodas zināma drošības sajūta.

Vairums droši vien teiks, ka nelāgās sajūtas ir bijušas tikai diabēta izraisītas (kā nekā skarta endokrīnā sistēma utt.), bet es teiktu, ka svarīgi arī tas, kā Tu tagad sadzīvo ar procesiem, kas visticamāk prasīs medicīnisku pieskatīšanu mūža garumā. Kāda ir Tava attieksme pret savu slimību utt.

Ja runa par zālēm, kas ietekmē smadzeņu bioķīmiju, tad tā nav tikai plika šīs bioķīmijas lieta. Ar savu domāšanu un savu attieksmi smadzeņu bioķīmiju var ietekmēt nu ļoti, ļoti daudz...

Turklāt 2. tipa diabēts ir dzīvesveida slimība. Vai tur ir kas mainījies?

Pieņemšanās svarā arī nav tikai ķīmiska lieta (AD gan var mazināt sāta sajūtu); pamatīgāk jāpārskata tas, ko ēd + kustības. Liekais svars liecina par zināmu emociju apēšanu.

AD atmešana tātad nav tikai tehnikas jautājums: tur vienmēr ir daudz aspektu, kas būtu jāpārskata.

Paldies, Runcene, par atbildi, kas liecina, ka darīšana man ar gudru sievieti, visiespējamāk, ka zinošu mediķi.
Atklāti sakot, tās zāles man parakstīja ne jau diabēta radītu blakņu dēļ - to man vēl nav, bet sēdošas biroja speciālistes darba sekas - papilnam. Jā, lietojot Cymbaltu, es nemaz i nejutu, ka man sāp spranda, tirpst mazais pirkstiņš u.tml. Taču galvenais iemesls - dakteri vienojās, ka šādā veidā jākupē mans augstais asinsspiediens, kam zāles ilgstoši vispār nevarēja piemeklēt - gan alerģijas dēļ pret daudzām zālēm, gan astmas dēļ. Ar visu Cymbaltu es lietoju 3-4 tabletes spiedienam un ar visu tp spiediens NEKAD NAV normāls.Sirdsslimības kā tādas nav - izskaidrojuma nav. Aizrādījums par dzīvesveida maiņu ir vietā, jo ne pārāk nopietni izturos pret striktu diētu. Kustību maz. Taču atlika man gadu neēst AD, kā es varēju sev sapirkt normļos veikalos 44., 46.izmēra drēbes. Tagad tas, paris reižu uzvilktas, karājas skapī, 44. izmērs atdots, prasās pēc 50.!!!!!!! Kuru pie mums faktiski neieved. Kurš plecos man ir stipri par platu, jo būtībā esmu aptucis M;).
Labi, viss tas tomēr emocionāli ir sāpīgs process, jo jau dzīvošana ar nule uzskaitītajām diagnozēm + veģ. distoniju, kas pieprasa ļoti striktu dienas režīmu, nebūt nav patīkama. Respektīvi - līdz plkst 22 man jābūt gultā, citādi nākamajā dienā no manis nav ne strādātāja, ne dzīvotāja.
Attieksmi pret dzīvi un melnajām strīpām mēģinu mainīt - tas gan arī tikai sākumposmā... 1. solis (gan daļēji piespiedu) bija atbrīvošanās no pašas mātes emocionālā terora un dzīvokļa iegāde uz kredīta - kas tagad, saprotams, neatvieglo dzīves materiālos aspektus un emocionālos arī.Tā ka viss tas nav vienkārši. Tomēr es mēģināšuun bez shēmām - jo metu nost jau 3 reizi pēdējo mēnešu laikā...

Ja Tu esi "tehniski" atdalījusies no mātes, tas ir pirmais solis, bet patstāvība vienmēr kaut ko maksā.

Emocionālā atdalīšanās ir otrais, svarīgākais solis, bet tas būs ilgāks, jo tā ir izaugsme un brieduma iegūšana, kas vienmēr ir zināms laiks.

Bet kāpēc Tu gribi nomest zāles: tikai svara dēļ? Varbūt tomēr stingrāk pārskati, ko ēd, jo emocionāli ne tik viegls laiks nav ļoti pateicīgs, lai atmestu zāles. Visādā ziņā to nevajadzētu darīt strauji: to neiesaka ārsti un arī tie, kam ir pieredze, atmetot psihotropo ķīmiju. Nežēlība pret sevi arī nav nekas labs, bet šeit var iznāk zināma nežēlība, jo smadzenēm nemaz nav tik viegli pielāgoties straujām pārmaiņām.

Es personiski nefanoju par zālēm, nedz par psihiatriju kā filozofiju, bet tad ir jāmeklē alternatīvas: ar tādu spiedienu arī nevar dzīvot, jo ar laiku var sākties izmaiņas sirdī. Iespējams, ka labāki rezultāti būtu, ja Tu lietotu arī vēl neiroleptiķi, kas veiksmīgāk noņem trauksmi. Dažkārt viens pats antidepresants netiek galā. Bet tas ir tikai teorētiski: ja Tu vispār lieto zāles...

Principā tas ir stāsts par nepieciešamību meklēt iekšējo stabilitāti: visas Tavas kaites ir psihosomatiskas (uz "nervu pamata"); ir ļoti liela iespēja, ka tās zudīs, ja sakārtosi domas. VD nav tik daudz dzīvesveida kaite, cik attieksme pret sevi un pasauli. Koncepcija par sevi, pašvērtība.

P. S. Es esmu izbijis mediķis, bet tam maz sakara ar to, ko rakstu; medicīnā tādas lietas nemāca — tas drīzāk ir gabals no psiholoģijas + zināma dzīves pieredze.

Jautājums - vai tikai svara dēļ vēlos atmest AD?Tā sīkāk skaidrošu kopā ar savu ārsti, pie kuras nule kā pārgāju, jo pati nespēju izsvērt - ciest man to, ka sāp mugura, spranda un reizumis pārņem jutoņa, ka tūliņ izļodzīsies ceļgals vai neko par to nezināt... līdz kaites ielaiž dziļāk un dziļāk. Jo, piem. tās pašas kājas man nav resnas - drīzāk slaidas;). Tās jau nespēj nest to smagumu. Jā, es nevēlos būt resna - es ar to sadzīvot nespēju. Esmu samērā glīta un gara sieviete, tāpēc ilgi maldināju sevi, ka VĒL JAU TIK ĻAUNI NAV. Protams, ar korpulenci man bijis jācīnās jau no agras jaunības, taču pa lielam uzvarētāja šai cīņā esmu bijusi es.Tas, ka ilgstoši man der viens - un samērā liels izmērs, piem. 46. - tāpēc, ka man ļoti lielas krūrtis, kuras tikpat kā netievē. Lielas tās bijušas neproporcionāli pārējai ķermeņa uzbūvei.
Par patstāvību - cik nu kurš no mums tāds vispār spēj būt, bet nu mamma man nav nekāds paraugs, kam līdzināties. Turklāt man jau pašai liels bērns, vīrs, bijušais vīrs(bērna tēvs) - varbūt, ka esmu radījusi priekšstatu, ka man tikko 23... Nē, pāri 40. Trankvilizatorus es lietoju - tiesa, tikai uz nakti, bet nu tur var šo to mainīt, bet mani tie midzina ciet. No tiem nepamast, devu nepalielinu.
Par psihoterapeitiem - viss ir mēģināts, pagaidām bez rezultātiem...
Laikam neesmu satikusi savējo.

Nē, Tu neesi radījusi priekšstatu, ka Tev 23... Kaites lika domāt, ka vairāk. Ja Tev tādas domas radās, ka es bildu par savu pieredzi, tad tas attiecas tikai uz līdzīgām problēmām.

Psihoterapeitu var nākties pameklēt, un darbs ar viņu vienmēr ir laiks. Turklāt (diemžēl) jo vairāk gadu, jo vairāk uzslāņojumu; problēmas ir sapinušās, sabiezējušas, bet tas tik un tā ir atrisināms.

Tev acīmredzami ir "buķete", kas nu jau prasa labu ārstu komandu. Vai Tev tāda ir?

Vai ko citu arī dari, lai sev palīdzētu: intensīvas kustības svaigā gaisā, kaut kas relaksējošs, nomierinošs? Kaut kas no netradicionālām pieejām varbūt izklausās aicinošs?

Un ēšana vienkārši stingri jāpieskata: nav cita risinājuma (gan ēdienkarte, gan režīms)...

Sveika, Runcene!
Jā, man īstenībā ir vesela, domāju, ka labu ārstu komanda. Tikai arī viņu domas dalās, tāpēc jau rakstu te - pēc ilgiem gadiem. Un viņu apmeklējumi maksā ne mazu naudu. Bet es pašlaik esmu bez darba un raugos, ka šis jau nu nebūs pēdējais mēnesis;))). Darba nav. Jā, vīrs strādā nenoguris, man ir pat it kā pieklājīgs pabalsts, bet pēc kredītu nomaksas knapi paliek izdzīvošanai. Tas jau izklausās smieklīgi - nākamnedēļ manam dēlam vārdadiena, bet man makā pēdējie 5 lati tieši dakteres apmeklējumam ( tas ir par lēto) un parādos nesamksāti apm. Ls 170. Kad strādāju, biju ļoti pārgurusi. Faktiski līdz 40 g.v. nesapratu, kāpēc cilvēki gaida tās piektdienas..., bet pēdējā laikā knapi spēju saņemties piektdien aizķepuroties uz darbu. Man pat jāsaka - labi, ka manu d-vietu likvidēja un es ar godu dabūju atpakaļ par sevi samakšato nodokļu. Jo citādi būtu jāaiziet man. Tāpēc neko alternatīvu es pat neapsveru,izņemot pastaigas un velotrenažieri.
Jā, šodien jau no rīta apēdu 1/3 parastās brokastu biezpiena porcijas;)))!

Galvenais, ka esmu paredzējusi padziļināti pamācīties datoru un vēl šo to - ko nu piedāvā bezdarbnieku kantoris - lai uz rudeni tomēr sāktu meklēt darbu. Un izskats nav pēdējā vietā, meklējot darbu. Turklāt man ir arī gadi. Nezinu, varbūt man palīdzēs tas, ka beidzot sakrīt, ka esmu nolēmusi pievērsties arī kādam savam it kā vaļaspriekam, kas arī prasa pamatīgas koncentrēšanāss spējas, iedziļināšanos utt.
Jā, man patika V. Rudzītis - pāris reizes pie viņa biju. Bet - domāju, ka Jūs man piekritīsiet - viņš ir priekš biezajiem...
Tā ka man padoma pašreiz nav.

;)

Pērc vājpiena biezpienu + neliec klāt krējumu... var piešaut kaut kādu tīrkultūru, piemēram...:) lociņus...

Pievēršanās sev vienmēr kaut ko izmaina cilvēkā. Negribētos teikt, ka tā ir terapeitiska, jo tas tā slimi skan: tā vienkārši ir tāda jauka dzīves daļa, kas dod prieku. Tagad daudzi ir pārtraukuši psihoterapiju — arī tie, kas labos laikos varēja to atļauties. Citi nevar sākt... Vienkārši jāpieņem, ka tādi laiki...

Viens otrs tagad sāk domāt, vai nevar pats sevi nodarbināt... un atklāj sevī šādas tādas potences.

Birojs arī savā ziņā ir iznīcinoša vieta... varbūt daudzas "kantoru žurkas" ir spiestas ēst tabletes tikai tāpēc, lai nākamajā dienā uz to kantori atkal varētu aizvilkties... Viens otrs saka, ka jūtas labāk, kad nav vairs apkārt "slimā" darba atmosfēra, kaut naudas mazāk vai pat ļoti, ļoti maz...

Šis laiks ir tāda iespēja ieskatīties atpakaļskata spogulī un izvērtēt, kur mēs esam bijuši, vai mums to vajadzēja, kā būt tālāk... vaļasprieki palīdz rosīties šīm domām un katram cilvēkam atraisīt sevī psihoterapeitu...



Edited 1 time(s). Last edit at 27.05.2009 18:19 by Runcene.

Jaa, no AD diezgan aug svars. No dabas esmu nedaudz zem 1.80 m un sveru plus miinus 60 kg. Pirms AD lietoshanas paaris gadus atpakalj biju izkritusies liidz apm. 54 kg, peec vairaak kaa pusgada AD lietoshanas sveeru 70 kg. Tagad skatos bildes - izskatiijos kaa maaksliigi uzbliidusi. OK, 70 kg nav liels svars, bet man tas izskatiijaas nedabiski. Ja AD, tad jaameegjina dazhaadas dieetas + sports, bet man tas ljoti svaru uz leju nedzina. Kaa atmetu, taa pusgada laikaa atkal 60 kg. P.S. Man bija Cipralex.

Paldies, Milda! Man pazīstams jaunietis uzblīda jau pēc apm. 3 mēn. ilgas AD lietošanas. Nošausminājās un pārstāja lietot.
Galvenais, ka psihiatri to visu uzskata par blēņām. Oponē - nekas nenāk klāt no svaiga gaisa. OK, es nezinu, KAS TAS IR PAR MEHĀNISMU, bet nāk tas svars klāt gandrīz no svaiga gaisa.Man arī saka, ka es izskatoties kā uzpūsta. No jauna skolotāja, kas bija iegriezies ciemos un faktiski jau kopš jaunības lieto AD, uzzināju, ka tie nesķeļ ogļhidrātus. Viņš gan ir kalsns, bet arī ļoti kustīgs, nodarbojas ar cīņas sportu un ciemos neēda neko no saldumiem.

Antidepresanti nespēj darboties selektīvi — tie izdara kaut ko labu, bet arī kaut kur uztaisa eroru... Vajag mēģināt katram pašam paanalizēt, kas notiek. Reizēm ripas pamainot, var atrast tādas, kuras ir vislabākās — ar maksimālu terapeitisko efektu un minimālām blaknēm. Ne jau velti lapiņā rakstīts, ka var radīt svara pieaugumu: neesmu sastapusi nevienu, kuram ar šo kaut kādas problēmas nebūtu bijušas. Ja nekad neesat iemaldījušās valsts psihiatrijas iestādē, tad es varu pastāstīt ;), ka tur ir ļoti daudz slimnieku ar lieko svaru. Tas ir vienkārši uzkrītoši, cik tur ir daudz tusņu.

Es mēģināju tikt skaidrībā, līdz sapratu, ka vienkārši zūd sāta sajūta. Saite starp kuņģi un smadzeņu podu it kā pārgriezta. No nekā tiešām nekas nerodas — ir vienkārši sevi nopietnāk jāpieskata. Nekādi cepumiņi, krējumiņš, banāniņi...

Vecie tricikliskie antidepresanti šai ziņā bija vienkārši ārprāc: cilvēki ēda arī pa naktīm. Ir redzēts un piedzīvots. Brrr... tāpēc jāpriecājas, ka ir tikai tā, kā ir...



Edited 1 time(s). Last edit at 28.05.2009 18:36 by Runcene.

Paldies, Runcenīt, ir jau jauki ar kādu kontaktēties šajā periodā, kad vēl neizbaudi nevienu no AD atmešanas priekšrocībām (normālāku svaru), toties visas atmešanas grūtības. Galvassāpes, nemierīgs miegs, miegainība dienas laikā - īstenībā es tā konkrēti nespēju norunāt nevienu tikšanos centrā pirmspusdienā - jo nezinu, vai spēšu aiziet (:. No rītiem tā kā klapē sirds.
Priecīga jūtos, tikai nodarbojoties ar savu jauno hobiju - bet arī tad, kad LĪDZ TAM TIEKU.
Nuja, un, ja Jūs te paveraties apkārt - ko tikai es jau neesmu no AD izmēģinājusi. Katrā ziņā daudz nekas nebūs atlicis - nu vienīgi Cipralex laikam...

Es laikam buusu izneemums, jo kaameer lietoju SSRI AD, par laimi, svaraa neesmu pieneemusies. Agraak dzeeru tricikliskos AD vairaak kaa 2 gadus, svara pieaugums bija kaadi 5 kg, kas peec Ad paartrauksanas meenesa laikaa pazuda.

ES izteikšos tā fiksi ē''sanas sakarā, nevajag badoties, bet ēst 5-6 x dienā, mazām porcijām ;)

LAi veicas!

Jā, tieši tā, bija zudusi sāta sajūta. Visu laiku gribējās rīt. Milzīgas porcijas. Paēd brokastis, nepaiet ne 20 min, kā atkal gribas rīt. Vakariņās varēju tāāādas porcijas ar makaroniem un malto gaļu stūķēt iekšā, ka nu tikai. Diētu savukārt ļoti grūti bija ieturēt, jo visu laiku gribējās ēst!

man ir cita pieredze,- kad biju depresijā un nelietoju nekādas zāles, tad bija liekie kg., jo kā jau depresijā, kūtrums, mazkustība un arī man- laba apetīte, taču kad sāku lietot jaunās paaudzes antidpr., kļuvu aktīvāka, priecīgāka un arī nometu lieko svaru. Kad periodiski samazinu zāles, vai esmu tās nometusi, tā uzreiz jūtu, ka svars aug ,arī ja ievēroju striktu diētu.

Marica - vai nav noslēpums, ko Tu tieši lietoji?
Nu teikšu Jums atklāti - noturējos nelietojusi savu Cymbaltu 1,5 nedēļas, taču vakar jau jutos TIK draņķīgi, ka iedzēru kapsulu atkal. Laikam ar pēkšņo atmešanu nekas nesanāks, jo sajūta ir tik slimīga, ka patiesi var tikai gulēt. Galva absolūti dulla un sāpīga, problēmas uzrakstīt sakarīgu teikumu (un man tieši bija jāveic pasūtījuma darbs Briseelei), pat parasti 4 teikumi, ko nobeigumā rakstīju kā instrukciju autorei, man sagādāja tādas pules (lai spētu noformulēt domu) kā, šķiet, nekad mūžā... (: Tas bija baigi, jo darbu tak tagad nav, un tā bija augsta līmeņa haltūra... Salaidīšu kaut ko tintē - man vairs neko neuzticēs! Būtībā sāp viss, kas var sāpēt un esmu bremzēta.

MAnia
Neesi mēģinājusi Adaptolu AD atmešanas laikā? LAi vieglāk pārvarēt šo periodu?