Sveiki!

Jau palasijos ieprieksejas temas, par sizofreniju par problemam ar mammam... man ir lidzigi.... mammai ir loti nestabils psihiskais stavoklis, ko principa svesie nemaz nepamana, bet tuvakajiem tiek visvairak... jauniba bija pec dzemdibu psihoze un vina jau padzivoja Tvaika iela, zales vina, cik es zinu, nekad ta ari nav lietojusi, bet vajadzetu... manu dzivi vina ir padarijusi par elli, bet es nespeju vinai uzgriezt muguru...
lielaka problema, ka vina jau vairakus gadus patstavigu darbu nevar atrast... tad nu es dzivoju ar vinu kopa, uzturu vinu un katru dienu paciesu vina igno garastavokli. Es pat vairs nezinu, ko gribeju vaicat, varbut vnk gribeju vienreiz par to parunat arpus savam domam galva....
apzinos, ka ja turpinasu dzivi ar vinu kopa, sabeigsu savu veselibu.... brizi, kad vinai uznak agresijas vispar ir sausmigi, nebiju domajusi, ka mate savam bernam ir spejiga ko tadu teikt, ko saka mana mamma...
griezos Tvaika iela pec konsultacijas, ka rikoties... diezgan smiekligi.... ja ari es izsaucu atros vai policiju, bet ja mate normali atbild, ka vinai viss ir kartiba un atsakas doties uz izmeklesanu, tad viniem nav nekadu tiesibu rikoties preteji.....
pie arsta labpratigi vina atsakas iet.... bet es jutos ka slazda... nevaru atlauties iet prom no musu kopejas dzivesvietas, jo tad vina paliek bez neka... un jo talak, jo trakak...
varbut kadam ir bijusi lidziga situacija un kads var man kko ieteikt?

Ne vienmēr slikts raksturs ir uzreiz šizofrēnija. Ko darīt- vissakarīgākais, bet visgrūtāk realizējamais- iet prom. Tik nezinu, vai es pati to spētu. Māte tomēr. Otrs- pašai apmeklēt speciālistu, mainoties Tavām domām, jūtām un reakcijām, arī mātei nāksies mainīties...

Visi šie gadījumi ir diezgan vienādi: meita ir mammas mamma: attiecīgi ir ietekmējusies domāšana, uzvedība... meita nav bijusi bērns — tur vienmēr būs problēmas. Tur jau sen visiem citiem ir savas lomas un visi piedalās diezgan muļķīgā teātrī.

Nekas cits neatliek kā kādam pirmajam un drosmīgajam iziet no savas lomas — vienīgi tad "uzvedums" izjuks...

Bet tam vajag zināmu drosmi un nenoliedzami arī gudrību, kā to izdarīt, kas nozīmē, ka pašai būs ļoti jāmainās...

Es arī teiktu, ka šādos gadījumos vienīgā jēdzīgā izvēle ir speciālists (ģimenes sistēmas terapeits?), jo pats sevi no malas neviens neredz... priekšā pateiktais nederēs, jo Tev pašai jābūt kaut kādai vīzijai, ko Tu īsti gribi. Katrs nākamais solis taču arī būs jāsper pašai. Bet vispirms tāpēc sevi jāierauga, kur Tu šajā procesā esi un kādu lomu spēlē, kā Tu uzturi mammas iespēju realizēt "niķus"...

Bāc, cik līdzīga situācija ar manējo, arī manai mammai viss sākās pēc manas piedzimšanas - smaga psihoze, pēc tam ilgi miera periodi, kas uz vecumdienām mijās ar pilnīgu neprātu- kad policija pati ved uz psiheni.ārprāc, kā es tevi saprotu...tikai man ir noveicies,jo šobrīd ar viņu auklējas sencis, man ir sava ģimene, bērni, viss ir ok, un tomēr jau otro gadu dzeru ad un apmeklēju pshtr, jo kā izrādās tāda māte man ir nodevusi tik izkropļotu skatu uz dzīvi,ka vnk nespēju dzīvot...tagad sanāk tā, ka gadus 5 mani mana pshtr ''iznēsās''pa jaunu,lai neirotisms atkāpjas un mūžīgā vd.
ja vēlies, varam paklačoties kas un kā, tomēr mana pshtr man teica tiešā textā-ja es vēlos dzīvot, tad jāpārtrauc jebkādi sakari ar māti...

P.S.tomēr ļoti ceru, ka tā tomēr nav šizofrēnija tavai mātei, jo šī slimība ir tiešām briesmīga- tā vien liekas, ka tuvinieku pārņem kaut kāds dēmons un viņš vairs nejēdz ko dara,saka,domā, brrrrr

tiesi pec ta ka Jus to noraksturojat, man gribas domat, ka manai mammai ir si slimiba! jo tadas briesmigas lietas man ir nacies no vinas dzirdet... un tad peksni ka par 180gradiem atkal nomierinas un ir laba un jauka..... man tas vnk galva neliekas...

manu teti vina jau noveda... nabaga mans tetis, tagad ir miris un es reali esmu vieniga, kas vinu var uzturet!

Jā, arī man ir milzīgas un reālas bailes par tēti. Vispār nezinu, ar kādiem pārdabiskiem spēkiem viņš spēj paciest mātes nebeidzamos un drausmīgos izlecienus un vēl dzīvo kopā. Kad biju maza, mans tētis regulāri sita mammu, jo tos murgus un nemitīgo malšanu nespēja izturēt. Man brālis ir miris, un arī es nespēju pārdzīvot to, ka to taču varēja mainīt.
Esmu ievērojusi kaut kādu jocīgu saikni starp mani un mammu- kad biju maza, biju ārkārtīgi vārga,bāla ,tieviņa, izskatījos taka kāds vampīrs no manīm katru vakaru asinītis sūc, toties mamma bija neticami enerģiska un aktīva,agresīva sieviete.Kad atdalījos un uzsāku kaut cik patstāvīgu un laimīgu dzīvi, viņa pēkšņi burtiski sāka dzist ārā. un tagad,kad nekomunicēju nu jau gadu, viņa nav spējīga pat strādāt.Izrādās, ka tik smagi slimi cilvēki nespēj uzņemt enerģiju no pārtikas (viņa tikpat kā neēd,nedzer), no dabas un mākslas (viņu nekas neinteresē), bet viņa visu mūžu ir kompensējusi savu neprātu ar manu enerģiju.
Manas vislielākās bailes ir tās,ka viņa paliks viena un nu man būs jāvāc viņa.cik reižu nav runāts,lai taču nokārto kaut kādu pensiju vai invaliditāti,bet viņa uzskata,ka ir visveselākā psihiatrijā un viņu kaut kādas iztikšanas lietas neinterse',dzīvo kaut kādā savā pasaulē.
ar to policiju un piespiedu ārstēšanu ir tā kā saki-pat ja psihiatri piespriež piespiedu ārstēšanu, tiesa mierīgi pamatojoties uz cilvēkt to noraida,un šitādi šiziķi mierīgi indē dzīvi pārējiem.Tikai kur ir mūsu cilvēktiesības, kad bijām bērni, mūs traumēja šitādas mātes.
Bet ir viena izeja-pačukstēšu-ja situācija kļūst galīgi neciešama,var vērsties slimnīcā un uzrakstīt iesniegumu.

Dzīve rāda, ka dažkārt šādi cilvēki nu nemaz nemirst, kad paliek vieni: drīzāk rodas nez no kurienes izniris spēks. Kā būs šeit katrā gadījumā, protams, neviens nevar iepriekš zināt.

Tātad mēdz būt tā, ka, zūdot skatītājiem, zūd interese/vajadzība spēlēt... Bet cits cilvēks diemžēl ir tik vājš, ka nav spējīgs sevi fiziski uzturēt. Tad tam ir pansionāti. Vismaz Rīgas slimnīcā savulaik bija diezgan sakarīgs sociālais dienests. Viņi saprot šādu cilvēku tuvinieku problēmas un nav augstprātīgi nosodoši, jo šizofrēniķu teātrus redz katru dienu un saprot arī to, ka tā nav dzīve kopā ar viņiem... (ja vien cilvēks necer, ka viņam būs vēl kāda cita dzīve) ... varbūt ir vērts aiziet parunāties un dabūt kādu ideju?

Man šķiet, ka nostāja “es reāli esmu vienīgā, kas viņu var uzturēt” drīzāk šeit ir pašas meitas bailes, kas ir ieperinājušās galvā, “pateicoties” savai bērnībai un tagadējai dzīvei, jo tā ir dzīvots, pat neiedomājoties, kā tā nav jābūt. Ja kādam šādos apstākļos nesāp vismaz mugura, tad es brīnītos. Droši vien, ka ir pilna psihosomatikas “buķete”.

Otra svarīga lieta ir iemācīties neļauties provokācijām, jo šiem ļaudīm visu laiku kādu izaicināt ir tas pats, kas paēst. Var it labi tikt galā, tikai jārēķinās, ka slimajam skatītāji IR vajadzīgi – viņš tos dabūs citur: veikalā, namu pārvaldē, pie kaimiņiem... Pēc tam var iznākt nepatīkamas sarunas, jo ne visi ļaudis spēj saprast, ka tā ir slimība un cenšas kaut ko panākt ar loģiku, kas te nederēs...

Viena lieta ir skaidra: mamma nemainīsies. Tas ir par vēlu... bet psihologi saka, ka liela daļa nelaimes ir tā, ka meitas tomēr neapzināti cer, ka mamma mainīsies...

Un kurš Jūsu draugs vai vīrs gribēs tādā epopejā aktīvi piedalīties? Vienkārši pašām dzīve aizies garām...

uh,cik labi pateikts!!! Paldies,lasīju un baudīju, citādi tik bieži sanāk dzirdēt nosodījumus- tipa kā var kaut ko tādu par māti runāt utt- bet sārtvaidzīši ar laimīgu bērnību pat iedomāties nevar kā ir , ja ir šitā...manai mamma drīz dzimene, un es šogad NEBRAUKŠU un nemaz netaisos ko dāvināt, jo vnk rokas neceļas. Kaut patiesībā dikti sāp- kā var sanākt dzīvē tā, ka tava māte ir tavs lielākais ienaidnieks, kas ne tikai dzīvi sačakarē, bet spēj tevi nogalināt...brrrrr, brīžiem neticās, ka tas noticis ar mani, jo man tika potēts, ka nāku no labas, inteliģentas ģimenes.un mani senči tiešām pārstāv inteliģenci, vājprāc kaut kāds

nav jau citu variantu kā iet prom, jo cilvēkus izmainīt nevar.