Vai pārdozējot nervu zāles ir iespējams pat nomirt?

___________
domātājs

skatoties cik paardozee

Bet tiesam tas ta butu iespejams?

man domaat ir maz taadu zaalju, kuras paardozeejot (taa kaartiigi, nevis 5 tabletes aspiriina un 3 pilienus gutalaksa) nevareetu nomirt

te kaadam mirt sagribeejaas? :D

,,, Rakstīja:
-------------------------------------------------------
5 tabletes aspiriina un 3
> pilienus gutalaksa)

:DDD

Izklausaas peec info ievaakshanas pirms pashnaaviibas meeginaajuma, bet varbuut es tomeer maldos.

Man kautkas liek domaat, ka aarsti vairs neizraksta taadas zaales - miegazaales, trankvilizatorus un citas, kuras vareetu taa iisti kaadu nonaaveet. Ir dzirdeets, ka cilveeki sadzeraas un nonaak komaa, bet vairaakums taadeejaadi rada neatgriezeniskas sekas savai veseliibai un smagaakos gadiijumos pat invaliditāti(tautaa taa saukto "daarzenja" sindromu)

es piekristu ,,,

it kā jau saka, ka vienā reizē psihiatrs izraksta tik, lai nevar nomirt, bet es šaubos, vai 28 tbl. antidepresanta, 30x2 (60) tbl. trankvilizatora un 50 tbl. mazā neiroleptiķa būtu gluži nevainīgs pasākums. turklāt ja jau zāles ir, tad tās vajadzēs krietni mazāk, lai dzīvotu... ar mūsdienu antidepresantu bioķīmija noregulējas dažās dienās.

pat ārsts nevienu nevar nosargāt; ja kāds taisa histērsiku uzmanības pievēršanu, tad jārēķinās, ka var pārdozēt... psihiatrijas žurnālos ir gana daudz stāstu par pašnāvības mēģinājumiem, kas ir bijuši paredzēti tikai draudēšanai, bet beigušies diezgan bēdīgi: ar paralīzi, piemēram... pat nomirt nesanāca... a tagad visu mūžu šitā.

turklāt man augstskolā mācīja, ka mēs neviens nevienu citu līdz pašnāvībai nevaram novest... tātad nevaram arī likt justies vainīgam par savām problēmām. izņēmums ir bērni un nepieskaitāmas personas.

pašnāvības draudi ir manipulācija, tīk tas vai ne...



Edited 1 time(s). Last edit at 01.08.2009 22:03 by Runcene.

Runcene, vai tiešām 28 tbl. antidepresanta, 30x2 (60) tbl. trankvilizatora un 50 tbl. mazā neiroleptiķa sanāktu kāda pašnāvība, vai tikai nogulētu vairākas dienas un pamostos ar veselības traucējumiem?
Iespējams sajaukumam nozīme, tās protams ir tikai mēdijos lasītas baumas, bet savulaik, ja nemaldos nelaikis Hits Ledzers nemaz ar tik lielu devu zāļu sevi nenogalināja, kā ar bīstamu zāļu sajaukumu.
Un vēl, ja notiek saindēšanās, vai mehāniski nedarbojas kunģa refleksi, un nenotiek tas, ko tautā sauc par vemšanu.
Visbriesmīgāk ir pamosties slimnīcā no komas pieslēgtam pie mākslīgās elpināšanas aparāta un piedevām tev taisa bronhoskopiju(plaušas ar vadiem skalo ), un tu nesaproti, ka tas ir taapeec, ka esi aizrijies ar kunga saturu, jo atminies tik, ka esi iedzeeris shaibas.
Vai pamosties, un esi piedzimis no jauna ar kustību un/vai uztveres/runas traucējumiem.
Šie klasiskie veidi nemaz nav tik rosinoši ko darīt.
Ja pieietu savādāk, teiksim, kaadas vairākas dienas pastaigātu pa mezju cerībā, ka kāda indīga ērce iesūksies, un tad tu ciet lidz pēdejiem simptomiem un mirsti, bet neviens tevi nenosodīs, ka tā ir pašnavība, ka tas ir liels grēks. Te protams arī pastāv "zelta vidusceļs".
Es vienkārši domāju, ka šaibas sen vairs nav tik efektīgas kādas tās bija padomju laikos, ko tik nevarēja dabūt tai laikos aptiekā.
Tāpat man nav saprotama pakāršanās mājās, piemēram - pie gultas, vai durvju roktura(?), vai tad nebij jaalec no liela augstuma, lai pārlaustu sev sprandu?... vienkārša nosmacēšānās, kuru varētu veikt kādā skumjā naktī ar spilvenu.
Un kurš ir tas stāva augstums no kura vislabāk mērķēt kādā vājuma brīdī...
Bet , ja godīgi ir taču daudzi cilvēki, kuri mokās visu dzīvi, un nevienmēr tās ir tikai smadzeņu bioķīmijas nepareizas darbības dēl.
Nav nekā briesmīgāka, kā tad kad 14 gados esi veeleejies izbeigt savu dzīivi varbūt pat bij prātīgāk , kā attapties gados 60 un saprast , ka no šī laika esi dzīvojis cerībā, ka kļūs labāk, bet realitātē ir kļuvis arvien ļaunāk.
Daudzi nosoda šos cilvēkus, kas aiziet no dzīves pašnāvībā, un es nesaprotu kapēc???

es neesmu mēģinājusi, tāpēc droši nezinu... :/

bet mirst jau ļaudis no psihofarmakoloģijas sajaukumiem...

dara to tad, kad citas izejas neredz; kāda kuram spēja redzēt, kādi resursi ir viņu rīcībā, pieredze, vecums. spējas izturēt sāpes kļuvušas mazākas par pašām sāpēm.

nosoda, jo reliģisks stereotips, jo dusmas, jo nezina, kā ir tā justies... citi arī depresijā tik dziļu tumsu nesasniedz — arī tie nosoda.

ļaudis dažkārt ir pārāk svētulīgi... lai gan neviens viņiem neprasa izteikties.



Edited 1 time(s). Last edit at 02.08.2009 22:00 by Runcene.

T



Edited 2 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:10 by kachenite.

tas arī ir stereotips, ka bēg... nē, nu principā jau tā ir padošanās, bet cilvēks neredz cita varianta. turklāt it bieži domā, ka tuviniekiem bez viņa būs vieglāk. tāpēc es laikam negribētu teikt: tie cilvēki, kuri...

turklāt mums nevienam nav jādzīvo kāda cita dēļ.



Edited 1 time(s). Last edit at 02.08.2009 22:33 by Runcene.

Z



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:12 by kachenite.

jā, bet tas tik un tā ir skats no malas. te taču runa par to cilvēku, kā viņš redz lietas. un tas ir savādāk. katra pieredze ir cita. ja Tu tikai galā ar melniem mākoņiem, tad tas nenozīmē, ka citi nav dziļākā bedrē. viņiem tobrīd kaut kādu iemeslu pēc ir mazāk resursu. un to iemeslu ir ļoti daudz. ja sākas brīvais kritiens, tad citu pieredze ar frāzēm "es gan tā ne" vai "tā nevar" nederēs.

es arī zinu puisi, kuram ir neviegla dzīve tēva pašnāvības dēļ, bet tas tēvs jau citas izejas neredzēja... tas ir tāpat, kad anorektiķes redz spogulī, ka ir resnas...

par šīm tēmām ir daudz rakstīts iz to cilvēku pieredzes, kam ir laimējies izdzīvot...

...nevienam neiesaku paklaiņot robžšķirtnē starp dzīvību un nāvi...ja kādu pašnāvības kāru indivīdu aizsūtītu uz turieni ekskursijā, viņš bļautu gvaltes, ka grib redzēt sauli, jo šis kontingents, kuri ir iestrēguši šajā vietā, nu nemaz nav noskaņots labvēlīgi pret jaunpienācējiem...

...stiksa nav izzīsta no pirksta...

...par šaibām...ar trankviļiem vai pstropajiem noģiftēties grūti...grūtdienis atjēgsies pie sistēmas...ja nebūs iegāzis sevī spaini ripu...tad arī aspirīns ir inde...

...ps...īstais Miers (kustonis to sauc par nāvi) iestājas tad, kad esi izgājis skolu, ko sauc par dzīvi...aizejot pirms šī termiņa beigām, gaidītās atpūtas un miera vietā iedzīvojies liekās problēmās...un noliktais laiks ir jāpavada šajā krastā...



Edited 2 time(s). Last edit at 03.08.2009 14:36 by madcynics.

"



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:13 by kachenite.

...he,he...man grūtāk pateikt, kur neesmu ieblandījies, klaiņojot pa dzīves svētkiem...

T



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:14 by kachenite.

T



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:14 by kachenite.

...ūja, kachenīt!!!...jautrākie pasākumi notiek šeit!...;O)

Jā, bet paēdis no šiem pasākumiem nebūsi...jāiet tomēr uz ledusskapi:)

...un atkal vēdera svētki...:)

C



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:15 by kachenite.

:)))
Bēru mielastos noskaņojums kā reiz parasti (ja nav miris bērniņš vai cilvēks spēka gados) ir labs. Bēdīgās emocijas atstātas kapos. Visi ēd, dzer, atceras nelaiķi vairāk ar smaidu. Radi satiekas...
Man liekas, kachenit, ka Tu pati sevi uz tādu drūmu noti noskaņo. Es labi zinu, kas dziļais melnais caurums. Arī tagad reizēm ir kā ir. Dzīvē tomēr ir tik daudz laba un mīļa un to piefiksēju pat drūmajos periodos, kad nespēju no sirds priecāties.

Alstere Rakstīja:
-------------------------------------------------------
>Visi
> ēd, dzer, atceras nelaiķi vairāk ar smaidu.


Jo priecājas paši par sevi, un ka vēl nav viņa vietā... pofig viņiem tāds nelaiķis...

Katram savs skata punkts.
Man gadu atpakaļ nomira tēvs. Dzīvoja atsevišķi, tika ar sevi galā. Nomiris bija mierīgi - atlaidies savā gultā kā atpūsdamies, bezgala mierīgu sejas izteiksmi. Nav tā traģēdija, ja cilvēkam 86 gadi, slima sirds, staigāt grūti. Bija atstājis (perfekcionists) sīkas instrukcijas attiecībā uz savām bērēm. Bēru mielastā man bija tāda laba sajūta, ka visu esmu izdarījusi precīzi kā tēvs vēlējies. Vienīgais viņš negribēja bēru mielastu, bet norunājām, ka tikai tuvie radi aiziesim uz restorānu un tas neskaitās. Pasēdējām, atcerējāmies. Jauki un mīļi bija. Un nekāda pofig.

Man nomira tēvs pirms diviem mēnešiem...((((((((((((
Viņam arī bija diezgan gadi un viņš bija slims un viņam bija grūti...
Man sāp sirds, ka viņam bija grūti...jā, es zinu, ka viņam tagad ciešanas beigušās... es pat sajutu viņa dvēseles pieskārienu...bet...man tik un tā sāp sirds...

P



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:16 by kachenite.