Sveiki! Esmu nonākusi dziļā purvā un nezinu kā saviem spēkiem tikt laukā. Lieta tāda, ka ļoti ilgstoši dzeru 3mg lexotanilu 2tabl uz nakti. Zinu, ka tā ir ļoti liela deva, lietu jau vairāk kā pusgadu, ir izveidojusies atkarība. Patreiz esmu bez darba, daudz proble'mu, saprotu, ka tā nedrīkt turpināt! Kā labāk būtu no šim legālām narkotikām atradināties?? Sajūta ir drausmīga, un ārste arī vēsā mierā man visu šo laiku ari izraksta receptes!Vēl dažreiz iedzeru 1/2 Stilnox

Meklē alternatīvas iekšējai stabilitātei — baznīca, ezotērika, psihoterapija, dziednieki... kas kuram der un tīk.

Ja iesi pie ārsta un recepti prasīsi, to arī dabūsi. Tradicionālā medicīna nevar uzņemties nekādas saistības vai atbildības par citu cilvēku dzīvi un to arī NEKAD nedara. Tiesa, būtu labi, ja cilvēki tiktu brīdināti, bet tagad mediķiem viss ir pilnīgi po...

Saac pakaapeniski mazinaat Lexotanil devu - uz nakti nedzer 2 tabl., bet 1,5..... bet protams labaak pakonsulteeties ar psihiatru. Kaut gan no otras puses, ja tev sobriid dziivee ir tik daudz probleemu, varbuut vajadzeetu nedaudz nogaidiit.

ar "grūtiem" un "viegliem" laikiem ir nedaudz sarežģīti; kad es nolēmu beigt zāles, man nebija "viegls" laiks, es it kā varēju attaisnoties, bet tad var sanākt tā, ka pilsonis visu laiku sev neapzināti rada "grūtu" laiku, lai neatmestu... tātad ir visādas iespējas. ir vērts padomāt, jo pieradums jau arī aug ar katru dienu.

apstākļi nav nekas objektīvs; mēs tos ļoti varam ietekmēt.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.08.2009 17:05 by Runcene.

Vi



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 15:57 by kachenite.

Kopumā esmu par to, ka cilvēks pats cenšas risināt savas problēmas, nevis paļauties uz zālēm. Bet tā ir vēlama opcija, nevis obligāta, jo zinu, ka ir brīži, ka esi sevi novedis par tālu, un bez zālēm ir..traki.

Ja neesi gatava tikt galā ar lietām pašas spēkiem vai šobrīd ir par daudz, varbūt apsvērt iespēju padzert antidepresantus.. Arī tie noņem trauksmi. Nesaprotu, kā psihiatrs ilgu laiku mierīgu sirdi var izrakstīt trankvilizatoru...

Ieteiktu mazināt lexatonil, ja baigi, baigi slikti un savādāk nevar, varbūt antidepresantus (bet tikai psihiatra/psihoterapeita klātienē, ne uz savu galvu), bet kopumā - saprast, no kurienes trauksme rodas. Viens variants ir psihoterapija.
Un varbūt nomainīt esošo psihiatru....

Patiesībā interesanti, cilvēki te raksta, ka nevar tik vaļā no antidepresantiem, bet te ieteikums nomainīt lexotanilu pret AD.

Ja ir ilgstoša vajadzība lietot zāles, tad AD ir mazākais "ļaunums", ja salīdzina ar trakvili...

Kāds nevar tikt vaļā, kāds var....Es jau diezgan ilgu laiku nedzeru AD, bet tai pat laikā zinu, cik dziļās bedrēs var ielīst, ko tu, strawberry, droši vien nezini. Par to liecina tavi izteikumi..Ja tev ir tāda skepse pret zālēm, tev nekad nav bijis tāds izmisums, ka citas izejas...nav..?

Es vairāk neatbalstu tablešu rīšanu nekā atbalstu...bet šad tad mēdz būt izņēmumi.

No AD jau nu parasti tiek vieglāk vaļā — ja nav lietots tik daudzus gadus, ka smadzenes vairs pašas negrib strādāt. Un tas notiek tad, kad atrisina savas mazās grūtībiņas :), kuras līdz zālēm noveda...

Trankvilis ļoti notrulina; ja to lieto ilgi, cilvis ar laiku paliek truls, tups, dumssss... AD ir labdabīgāks. Pilnīgi cits darbības mehānisms.

Visādā ziņā, ja cilvēks galīgi, galīgi nu nekādi pats netiek galā, tad AD ir opcija ilgstošākam laikam, bet ne trankvilis. Ja vajag katru dienu, tad labāk AD... Pa sienām taču nav jārāpo; mazohisms nav jākultivē. Visur vēlams saglabāt līdzsvaru un veselīgu domāšanu, vadoties pēc tā, kādi nu apstākļi ir.

Neviens sakarīgs psihiatrs neceps trankvili 6 mēn...

Neirologs vai ģimenes ārsts drīzāk... Ar ilgstošu trauksmi vajag sameklēt labu, privātu (ne valsts) psihiatru.

Dita raksta, ka lieto tās miegam. Laikam taču tas nav viens un tas pats.

Darbā bija kolēģe, kam psihiatrs! izrakstīja gan AD, gan trankvili, gan miega zāles. Viņa stāstīja, ka ar AD miegam nepietiek. Lexotanilu viņa dzēra 3 ripiņas. A galva strādāja kā komjūters (nu viņa aizgāja pensijā- pret pašas gribu).



Edited 1 time(s). Last edit at 16.08.2009 22:28 by strawberry.

ne jau aiz rāmuma miegs nenāk... dažkārt jau kombinē (turklāt it bieži), bet tad vajag mazākas devas.

"Miega zāles" jau parasti arī ir trankvilizators... to ir daudz...



Edited 2 time(s). Last edit at 16.08.2009 22:31 by Runcene.

To problēmu nevarēja risināt. Tā bija tāda ģimenes problēma, kurai nav izejas. Stress nepārtraukts.

Es pati brīnos par to dakteri, kā var tik bezatbildīgi gada garumā izrakstīt man receptes, pat nemēginot kaut ko iebilst!?
Nauda psihiatram man nav! Galvā ir drausmīgs ķīselis, es bieži daudz ko neatceros, putrojos, grāmatas nelasu, jo izlasot divas lpp., jau esmu aizmirsusi izlasīto!
Varbūt tas ir vnk gļēvums un nespēja saņemties, tā vietā iešauju rozā "palīgu"! Jā, piemirsu pavisam vēl dzeru Cipralex 20mg!
Iesakiet lūdzu kādu reālu cilvēku pie kura aiziet, kurš varētu palīdzēt!!!!
Paldies

Tad bilde ir pavisam citāda. Cipralex ir antidepresants.

Neredzu vairs nekādas bezatbildības.

Ārsta rokās citu resursu nav... tur nav ko brīnīties. Pat psihiatrijas korifeji neko citu nepiedāvās. Ja Tu pie viņiem ej, tad dabū recepti. Viss.

Kas ir "reāls cilvēks"? Viens reāls ir psihoterapeits, taču viņš nepalīdz klasiskajā palīdzēšanas izpratnē.

Visos ar psihi saistītajos gadījumos "reāls cilvēks" ir katrs pats, ar ļoti lielu uzņēmību turklāt...

Un nevis ar saņemšanos, bet ar attieksmes maiņu, nevis "visi šitie ir slikti"...

Nekādas maģiskas metodes jau nav. Diemžēl.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.08.2009 23:31 by Runcene.

...atkarība no lexotanola...nja...atkarību cilvēki izdomā paši, paši notic un paši kaifo no sevis žēlošanas...
...Ditai...pazaveries uz šo lietu no citas puses...nostādi sevi kā dominanti, personu, kuras varā ir ieņemt vai neieņemt...un tā ir tā maģiskā metode...

Dita, ja Tev šobrīd nav darba, tas nozīmē, ka pagulēt vari arī dienā, ja naktī nesanāk? Ja nekas būtisks nav darāms, tieši šobrīd ir īstais laiks to visu mest nost (tās šaibas taču arī kaut ko maksā).

...nezinu vai arī ārzemēs tik bezatbildīgi ārsti izraksta šitādas ripas ,un viss, kas notiek tālāk, ir atkarīgs tikai no paša cilvēka. Tomēr īsti riktīga tā sistēma nav- vienmēr laipni uzsēdina uz legālām narkotikām (AD) un vēl par velti, bet, lai tiktu nost, ir jāmeklē konsultants un jāveic vēl visādi pasākumi sevis atgriešanai ''normālajā'' apritē. Gribot negribot sliecos domāt, ka AD industrijā apgrozās milzīgas naudas, un tur tas suns arī aprakts. tāpēc jau arī apmēram katrs 3.planētas iedzīvotājs tās lieto, nu nedomāju, ka tik daudziem cilvēkiem ir kādi nopietni kreņķi, lai ķertos pie tādām ripām, vai arī kļūdos, nezinu.

madcynics Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ...atkarība no lexotanola...nja...atkarību
> cilvēki izdomā paši, paši notic un paši kaifo
> no sevis žēlošanas...
> ...Ditai...pazaveries uz šo lietu no citas
> puses...nostādi sevi kā dominanti, personu,
> kuras varā ir ieņemt vai neieņemt...un tā ir
> tā maģiskā metode...

Labi teikts :)

Un vēl...

Vienkārši jāzina, ka tāda ir psihiatrija. Ļoti stīva. Nav jau vairs svarīgi, kurš izraksta recepti.

Protams, ka tur rotē lielas naudas, protams, ka ar zāļu firmām ļoti satusē arī Latvijas psihiatri... Nav manīts neviens zāles slavinošs raksts bez "Lundbeck" finansiālā atbalsta... un tur parasti nekādi citi varianti pat pieminēti nav — vienīgi AD ir tie jaukie, mīļie, pūkainie...

Reizēm no tā ir zināms ieguvums, bet ne visiem un ne vienmēr. Nevajadzētu cerēt, ka psihiatrs teiks cilvēkam, ka viņam varbūt nevajag tās zāles, ka varbūt jādomā kas cits.

Nezinu, cik tagad maksā 20 mg Cipralex, bet 10 mg pirms 1,5 gadiem 1 mēnesim bija Ls 17... Ja vēl nav darba... oioioi...

Bet, no otras puses, cilvēks, kuram zāles vajag, parasti nav bijis pilnīgi "normālā" apritē.

Jāņem iniciatīva savās rokās un ļoti jāfiltrē, ko psihiatri saka. Pašam intensīvi jādomā, ko darīt un kā sevi redz... kā mazu lācīti mežā, kurš meklē brokastu un kurš zina, ko grib, vai kā mazu bailīgu zaķīti... :)

nedod Dievs, ja zaķīša domāšana satiekas ar psihiatru...



Edited 1 time(s). Last edit at 17.08.2009 11:36 by Runcene.

Ievā ir intervija ar Edīti Paulu Vīgneri. Viņa stāsta par savu dēlu. Traģiski ir viss, bet arī tas kā Tvaika iela viņu pārvērta.
Ir tiešām ļoti jāfiltrē, ko izraksta un tajā skaitā arī visi citi medikamenti. Ārsti visumā ir diezgan bezatbidīgi radījumi, viņi neies iedziļināties, pat ja tas ir maksas pakalpojums.
Visādā ziņā neko nezinu par AD, bet lexotanils nav nekāds stiprās iedarbības medikaments. Ar to tiešām var tā: izvēlos- dzert vai nedzert.

Jā, padomju psihiatrija burtiski nogalināja cilvēkus... Tā līdz ~40 arī viņi dzīvoja. Bet zāles tad arī bija trakas. Vecais aminazīns vien ir ko vērts.

lai gan puisim jau nu emocionālas problēmas bija gan...

6mg Lexotanil ir pietiekami daudz, man jau pie 1,5mg radaas izteikta truluma sajuuta.....

pingvins Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Tomēr īsti riktīga tā sistēma nav-
> vienmēr laipni uzsēdina uz legālām narkotikām
> (AD) un vēl par velti, bet, lai tiktu nost, ir
> jāmeklē konsultants un jāveic vēl visādi
> pasākumi sevis atgriešanai ''normālajā''
> apritē.

Nav tik traki! Jautājums- kāpēc "sēdina" uz "narkotikām"? Varbūt ir tik, tik....ka savādāk nevar? Un kas būtu ilgtermiņā, ja tādas "narkotikas" krīzēs nebūtu pieejamas? Vairāk pašnāvību? Tas ir labāk?
Un tas, ka ir TIK ĻOTI grūti "nokāpt" no AD - tā nav...Bet es arī no savas pieredzes varu teikt tikai par Cipralex. 1. motivācija, vēlme, apņēmība 2. pacietība
Man tā diezgan slikti pēc AD atmešanas bija ...mēnesi. Tas ir daudz vai maz? Pie tiem sliktumiem, kas man ir bijuši - tas ir maz, un nekas traks. Es negribētu piekrist viedoklim, ka bezmaz vai jādzer kādas citas tabletes, lai "nokāptu" utt....
Bet esmu (tepat forumā) dzirdēju, ka diezgan traki ir ar Seroxat. To atceros, un, ja kādreiz man togribēs rakstīt, protestēšu...

Milda

Kādi bija tie sliktumi pie Cipralex atmešanas, ar kuriem tev nācās sadzīvot?

Sākumā, kad mazināju - tā jocīgi, dullums galvā, besis..
Pēc tam parādījās vecās, labi pazīstamās trauksmes sajūtas. Bez iemesla. Vienkārši pēkšņi uzpeldēja. Jutu, ka "visi nervi ir atkailināti", nebija vairs tā sajūta, ka kaut kas tevi notur. Tā kā nebiju radusi tik ļoti cīnīties par sevi, tas bija jāsāk darīt. Pašai tikt ar šīm lietām galā. Visādas domas, depresīvas sajūtas, bailes, trauksme....Bet tiku tam pāri, iestāstot un ticot, ka šis pāries. Ir bijušas reizes, kad esmu bijusi pavisam tuvu AD atsākšanai, bet, kamēr varu, nelietoju, un ceru, ka izdosies pašai atrisināt lietas, sajūtas, nevis uzreiz ķerties pie AD..
Tās sajūtas tik tiešām pāriet, ar laiku tu pielāgojies..

Es tagad lietoju ARGOFAN - antidepres., jūtu, ka nometu lieko svaru, kurš rodas, ja nelietoju nevienu antidepr., vienkārši sajūta ka vielmaiņa strādā labāk, un arī pašai vieglāk. Šeit forumā pārsvarā esmu lasījusi par otrādu efektu, ka visi kas lieto antidepr. -pieņemas svarā!? Varbūt vēl kādam ir tā kā man?