Ceturtdien, 1.oktobrī, 22vos saņēmu SMS, ka manai māmiņai rīt, piektdien 9ņos rītā ir kremācija! Pirmajā brīdī kliedzu, raudaju un nespēju tam noticēt, arī krematorijā zārku vaļā netaisīja jo.... Viņa bija atrasta jau pirms cik tur nedēļām, policija nebija varējusi atrast radiniekus [pamēģini nesamaksāt kādu rēķinu- atradīs 2 dienās], viņa ilgi bija nogulējusi morgā un pēc kk likuma šāds nelaiķis esot jākremē vai jāglabā noteiktā termiņā. .... Urna ar mammīti tagad ir pie manis, jo bēres tikai 31.okt, kad varēs atlidot brālis. Bet man pret urnu nav nekādu negatīvo sajūtu - tieši otrādi, man ir mīļums, ka beidzot mammīte ir pie manis, ka varu ar viņu parunāties, jo viņa mani visu mūžu atgrūda un es visu laiku cerēju, ka kādreiz viņa mani pieņems. Tagad šī cerība ir mirusi...
Kopš tās SMS neesmu gulējusi normāli nevienu nakti. 2 mēn pirms tam sāku ārstēt smagu depresiju ar Anafranilu 2x2 dienā pa 10 mg. Pēc SMS sāku mosties katru nakti 3-16 reizes, tad man izrakstīja Klonazepamu 2 mg. No 1 tabl. man nevienā acī. No 2vām mostos precīzi ik pēc 2 h ar ļoti skaidru galvu un tad aizmiegu diezgan pēkšņi. Vēl kopš tā paziņojuma es nespēju atcerēties elementāras lietas - vīram 5 x dienā prasu, kas ir par dienu, padzerot ūdeni, attopos, ka skrūvēju pudelei virsū glāzi vai ejot uz vanneni mazgāt rokas, attopos, ka mazgāju kājas! Ir dienas, kad jūtos ok, neraudu, bet ir dienas, kad uznāk pēkšņais smagais raudiens uz kādu stundu, ir reizes, kad jau pamostoties tek asaras, bet es it kā nemaz neraudu. Šad tad uznāk pēkšņi enerģijas brīži, kad gribas skriet, kad sāku histēriski vingrot. Ēst nav ne vēlēšanās, ne bada sajūtas, izdzeru dienā krūzi kafijas vai kefīra un it kā jūtos labi.
Psihiatrs, kurš man tās zālītes nozīmēja, skatās uz mani ar šausmām un tikai saka, ka tas joprojām esot šoks. Vīrs ar bailēm gaida bēres 31.okt., kad man būšot nervu sabrukums vai vēl kas.
Vēlētos prof.viedokli no malas, jo visi tikai distancējas, ka tās esot sēras u.c.piedevas procesam. Bet mani tiešām interesē, kas ar mani notiek un kas varētu notikt tajās bērēs. Jau iepriekš pateicos par atbildi.

Lai cik bēdīgi tas neizklausītos, bet tā ir jukšana prātā.
Jāārstējas un nopietni.

tā nav jukšana prātā

Kad māte bija dzīva, tev gan viņa vajadzīga nebija!

Nē, tā nav jukšana prātā..., tas vairāk ir šoks un ne tikai...
Lai arī dzīves laikā Tu esi dusmojusies uz mammu, tomēr sirds dziļumos Tu viņu mīli...
Tevī ir gana daudz dažādu pretrunīgu izjūtu un domu + apjumus, kuram ir visādi iemesli...
Ehh, izskatās, bez laba psihoterapeita Tev būs ļoti grūti...

T



Edited 2 time(s). Last edit at 28.09.2012 20:14 by kachenite.

Tā tiešām nav jukšana prātā, bet šoks.
Mums te tikko arī bija šausmu nakts (nu neviens, tiesa gan, nemira), bet šoks tik pamatīgs, ka staigājam jau nedēļu, kā mēnesserdzīgi-es neguļu mad. aizmieg pat stāvus, aizmirstam ta visu ko...piem. gribu aizgriezt virtuves krānu ar lampas slēdzi...
Turies Meita, tas pāries, bet stāsti visiem, kam nav slinkums klausīties, izrunā, izkliedz...ta dari jebko.

Paldies tiem, kas mani saprata. Tiešām paldies!
BET KO DARĪT AR TO GULĒŠANU??? Vakar aizgāju gulēt 23jos, pirms tam balderjāņu tēja un 1 Lexotanils 3 mg. 1reiz pamodos 1.23, tagad [pamodos 3.20] atkal esmu augšā. Kaut vienu naksniņu nogulēt dziļā miedziņā.... Un kā no tā šoka lai tiek ārā?

vijolīte jau teica... jāmēģina likt laukā. kaut kam jābūt, ko Tu nevari izgāzt. Tev ir ļoti dziļas pretrunas: no vienas puses māte, kura mums visiem ir kaut kas īpašs, bet viņa Tevi negribēja/nespēja mīlēt savu problēmu dēļ.... un nu tur neko vairs it kā nevar darīt. ambivalence ar dziļām jūtām abos virzienos. Tev nemaz negribas no izmisuma trakot? meklē kādu, ar ko runāt. ja ne citādi, tad psihoterapeits. sarunu procesā kaut kam ir jāatveras.

Par miegu tagad. antidepresanta un neiroleptiķa (Leponex?, tas bija vienīgais, kas dziļā krīzē palīdzēja aizmigt man) kombinācija varbūt Tevi noliks slīpi. tikai šajā situācijā tās būs tādas devas, ka arī pa dienu būsi ķirsī. trankvilizatorus nevajag pārāk daudz ņemt — būs grūti motoram.

bet tas nav profesionāls viedoklis... vienkārši manas domas. par zālēm arī tas pats.

Runcenīt, kas ir "ambivalence"?

Man jau otro dienu ir tāda jocīga sajūta, ka neticu tam, kas noticis, liekas, ka tas bijis kāds sapnis, kāds pārpratums. Man nekādi nelīmējas galvā notikušais. Es pat tam tā kā neticu, lai gan skatos uz mammas urnu, bet kaut kas neļauj man saprast, ka tur ir Viņa. Arī emocijas tāds patrulas, lai gan neko savā med.racionā neesmu mainījusi, Šad tad uznāk pēkšņi raudieni, bet.... sajūta, ka tas, kas nesen notika, nebija pa īstam... Es nemāku pat pateikt, tādas šiziskas domas, bet kas sapratīs, tas sapratīs :/

ambivalence ir stipras pretrunīgas jūtas.

lai vai kā, tās nav šiziskas domas. šizoīda personība ir tāda, kam viss pa lielam pie kājas.

tā ar mums notiek, kad jebkurš tuvs cilvēks mirst. vienkārši tā ir. turklāt Jums abām bija sarežģītas attiecības. un tam nav nekādas sakars ar īpašiem med. racioniem vai ne-racioniem, jo tas tagad Tev laikam notiek pirmo reizi mūžā, tāpēc tu to nepazīsti. un tur nekas nav jāmāk pateikt: tas ir kā pēc mācību grāmatas, lai gan es šaubos, vai tagad Tev kaut ko dos kādas smalkas teorijas. vienkārši jūtu pasaule ir pieteikusies... mēģini komunicēt ar to.

nav neviena draudzene (vai tml.), kura zina par notikušo, arī par Tavām līdzšinējām attiecībām ar mammu un kurai Tu varētu dzīvajā šo visu izlikt?



Edited 1 time(s). Last edit at 20.10.2009 18:09 by Runcene.

galvas smadzenes ir organs tapat ka sirds utt, smadzenes ir viela - serotins. ja tas ir par maz tad cilvekam sakas depresija. tu esi smaga depresija paslaik. maz serotina ir iemesls tavai raudashanai un ka tu visu "aizmirsti" vai uzvedies "savadi". neguli tapec ka organisms censhas atrast balansi. piem. ja tev sap viena kaja un nevari ar to paiet tad lecot ar otru kaju tev instiktivi lekshana notiek atrak neka ejot ar 2 kajam. serotins liek nervu impulsiem darboties noteikta kartiba un mes esam koncentreti - daram lietas ka tas ir jadara... sliktu impulsu parvadishanas pec tu dari visadas "mulkibas".
serotina preparatu ir daudz, bet pielagot kadu sev nemaz nav tik viegli dazhado blakusparadibu del. Efeksora kapsulas (nezinu vai tas ir latvija, bet noteikti ir kads aizvietotajs) ir viens no preparatiem. tev noteikti jaiet pie psihiatra un zales jalieto vismaz 1 gadu, zalu devas paaugstinashana un samazinashana notiek pakapeniski ar nedelas intervalu. zalu islaiciga lietoshana tikai palielina problemu jo ka pati saproti piem. antibiotika ir jadzer vismaz 5 dienas lai nerastos zalu resistence.
personigi par to ka visadas domas par mammiti un iepriekshejam nesaskanam... TAGAD jus esat divata, dzive ir nostadijusi visu savas vietas, varbut tieshi tapec ka agrak bija nesaskanas, tu tomer esi tagad ar mammiti viena telpa un beres bus ka tam ir jabut, zinu vienu pazinu kurai bija apgriezta situacija, vina neko nezinaja par savu meitu - kadus 15 gadus, un liktena ironija - avize redz vina sludinajumu kur aprakstita viena mirusi neatpazita sieviete, vina aiziet un izradas ta ir tiesham vinas meita... gala rezultats ir svarigs, nevis kas bijis agrak, nesaskanas ir visas gimenes, tas ir japiedod un noverte to ka tomer tas pedejais bridis ir tagad un jus esat kopa un bralis atbrauks, sanemies, paraudi ja nu vajag, tapat jau tev list tas asaras, skaties uz ziediem, priecajies par tiem, skaties uz fotografijam, jums ir bijis daudz jauku brizhu kopa....
visu labu tev velot - Depresija
ja velies vari rakstit uz manu meilu....

E



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 20:17 by kachenite.

Runcenīt,
Man ir 3 draudzenes un labs vīrs, bet viņi nekad nav piedzīvojuši tuvākā zaudējumu, bet man tas ir jau trešais gadījums. Kad man bija 4 gadiņi, piedzima brālis, un mana mamma atdeva mani savai māsai, kurai bērnu nebija. Mammas māsa mani ļoti, ļoti mīlēja, un es viņu pat uzskatu par savu otro mammu, bet viņa nomira, kad man bija 12 g. un es atkal paliku viena. Tad mani "nodeva tālāk" pieskatīt mammas draudzenei, kurai bija puika manā vecumā, un mēs jau agrāk bijām satuvinājušies, kā brālis ar māsu (mēs bijām tuvāki, kā ar savu īsto brāli, kurš ir 4 g.jaunāks un auga pie mammas), jo arī kopā gājām dārziņā, utt.. Kad mums bija 22 gadi, šis mans "brālis", draugs, tuvinieks, traģiski gāja bojā, un viņa mamma gandrīz sajuka prātā. Kādā histērijas brīdī viņa pat esot pateikusi manai bioloģiskajai mātei, savai draudzenei, ka tai nelaimei vajadzēja notikt ar viņas bērniem, jo viņai tie esot divi, no kuriem viens (tobiš-es), tāpat viņai nav vajadzīgs.

Mani draugi jūt līdzi un it kā šausminās, bet tās sāpes saprast var tikai tas, kurš ir piedzīvojis ko līdzīgu... Vismaz man tā liekas :(

Tas jau ir tas trakums, ka radi un draugi tīīīk reti spēj šo uzklausīt, vairāk tik atvēcināties ar frāzēm "Turies", "Būs jau labi"... :(

man ir tikai viena atbilde uz tavu jautajumu tev vajaga Dievu. tas nav tikai pasakas bet gan realitate Vins spej dziedinat sirdis. un manliekas ka tev to vajaga pasu pirmo ka ari tev vajaga piedot to visu kas ar tevi noticis siem cilvekiem. tas ir pirmais solis uz atveelosanos. Dievs spej mainit tavu dzivi un atjaunot tavu garigo lidzsvaru

.....kā man nepatīk, ka cenšas uzspiest ticību... ticība ir dabiska, spontāna. katrs tic tam, kam vēlas.

man jau šķiet, ka tie, kas citus presē, paši nemaz netic, tikai savas bailes ir pārcēluši uz baznīcu. tie, kas tic, nevienam neuzbāžas. viņi citādi runā. arī kristieši, bet viņu nav daudz.

viens filozofs bij bildis, ka teikt, ka Dievs ir, nozīmē viņu noliegt.



Edited 1 time(s). Last edit at 10.11.2009 09:39 by Runcene.

Runcene, man gribas piekrist tev par tām bailēm.

I



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 20:19 by kachenite.

jā, protams... psrs laikos, kad visa normālā pārtika bija deficīts, mana mamma apzvanīja visas draudzenes, kurā veikalā "dod" biezpienu... arī savā ziņā "liecināja". :)

bet nu vispār, ja cilvēks draud (piesola dievu tiesas) un uzskata par muļķiem tos, kas netic, tad es to nesauktu par liecināšanu.

man ir laime pazīt abu veidu cilvēkus tai pašā kristietībā.

un vēl...

ļaudis, kuriem ir lieli jautājumi par sevi, iet uz agresīvām sektām... tur neko nerisina, bet visu pastumj pagultē, daudz sliktāk nekā kāds to izdarītu pats savā galvā. Mārča jencīša "pulciņā" ir papilnam bērnībā sistu bērnu utt. viss, ko viņi tagad dara, ir tas, ka viņi sit paši savu galvu pret zemi. bet ne jau es izlemšu, kur viņiem būt. tikai šermuļi pārņem, šito zinot.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.11.2009 11:17 by Runcene.

Labvakar, "Meita".

(Jūtos stulbi, šādi uzrunādams! Bet īsto vārdu jau nezinu)

It kā jau bērēm vajadzētu būt pagājušām, žēl, ka ātrāk šeit neieskatījos. Kā tagad jūtaties?

Jums ir divas lietas atrisināmas: (1) patreizējā situācija, kuras būtība ir - pieņemt reāli notikušo, un atlaist to, pārstāt pie tās turēties. Man ir viens paziņa, kam viena pēc otras Amerikā aizgāja bojā divas meitas. Viņam gan tas nebija tik smagi kā Jums, bet būtībā tas pats. Pietika ar vienu seansu.

(2) Tā bērnības epizode, kad mātes māsa Jums teica kaut ko absolūti nepieņemamu! Domāju to apgalvojumu, ka puikas vietā it kā būtu vajadzējis aiziet Jums. Pilnīgs sviests, taču skaidrs, ka Jūsu zemapziņa to ir uztvērusi pārāk nopietni. Ir tāda "laika līnijas terapijas" metode, un daudzkārt esmu pārliecinājies, ka ar šādiem jautājumiem tā ir ļoti efektīva.

Tas principā varētu prasīt pa vienam seansam uz katru no šīm epizodēm - ja vien speciālists zina, ko dara.

Protams, ja vēlaties saņemt palīdzību no diplomēta cilvēka, kurš tiešām reāli arī ātri palīdzēs, varat droši piezvanīt Dacei Rolavai (nlp.lv).

Guntis Veiskats
Laimesskola.lv

* * * * * *
Ļaujiet sev bût laimîgiem.

Kā Tev klājas, Meita? Vai izdevās tikt galā?

Reliģija un ticība kam augstākam pastāv no cilvēces pirmsākumiem.
Nav mūsu priekšteči bijušu muļķi,
Acīm redzot ticība ir viens no indivīda,cilts, tautas un cilvēces izdzīvošanas elementiem.
Klusībā palūgt Dievu.Aiziet uz baznīcu un aizdegt svecīti, nozīmē palīdzēt mamai un sev.
Man personīgi palīdzēja Krišnas.
Pareizāk sakot izlasīju Bhagavat_Gītu un biju sajūsmā.
Par fanātiķi neesmu kļuvis.Fanātisms ir jebkuras ticības nāve!
Protams, tad kad notiek smagākais ir par vēlu,ko lasīt,klausīties un mācīties.
Bet izlasot Bhagavat -Gitā satura rādītājā vārdu (tematiskais rādītājs) nāve,tu uzreiz dabūsi vairākus pantus,kas ir nāve.
Tur ir ļoti īsi un skaidri pateikts ,kas notiek pēc nāves.
Einšteins-adzīts cilvēces ģēnijs -teica-Bhagavat-Gīta ir Bībeles bībele.
Bhagavat -Gīta ir 5000 gadus uzkrātā cilvēces pieredze.Arī jautājumā par nāvi.
Nav lielākas bailes pasaulē,kā nāves bailes.Nāve ir lielākās bēdas pasaulē.
Grāmata latviešu valodā ir dabūjama pret nelielu ziedojumu pie Krišnām, K.Barona ielā 56. Ja nemaldos.Tas ir pie Barona centra..Harē Krišnas centrā. Ieej tur un jebkuram krišnaītam paprasi kur pret ziedojumu var dabūt Bhagavat -Gītu.
Krišnieši palīdzes ar visu.
Var, kā ju es teicu ,pamēģināt ieiet baznīcā. Jādara Tas kas tuvāk sirdij.

No Bhagavad-Gītas:

Tu sēro par to, kas nav bēdu vērts. Gudrie nebēdājas ne par dzīvajiem, ne par mirušajiem. Nekad nav bijis tā, ka nebūtu bijis Manis, Tevis vai visu šo valdnieku, un nekad nebūs tā, ka no mums kāds pārstās būt. Kā iemiesotā dvēsele šajā ķermenī pāriet no bērnības uz jaunību un vecumu, tā nāves brīdī viņa pāriet citā ķermenī. Cilvēku ar skaidru un mierīgu prātu šādas izmaiņas nemaldina.

Dvēseli nevar sacirst ne ar kādiem ieročiem, tā nedeg ugunī, nesamirkst ūdenī un neizkalst vējā. Šo atsevišķo dvēseli nevar ne salauzt, ne izšķīdināt, ne sadedzināt, ne izžāvēt. Tā pastāv vienmēr un visur, tā ir nemainīga, nekustīga un mūžam vienāda.

Ja tu tomēr domā, ka dvēsele [dzīvības pazīmes] vienmēr dzimst un uz mūžīgiem laikiem mirst, arī tad tev nav iemesla sērām. Kas dzimis, tas noteikti mirs, kas miris, tas noteikti piedzims atkal. Viss, kas ir radīts, sākumā ir neizpausts, vidū — izpausts, un pēc iznīcināšanas atkal neizpausts. Kādēļ tad sērot?

Tam, kas nav saistīts ar Visaugstāko [Krišnas apziņā], nevar būt ne pārpasaulīga saprāta, ne stingra prāta, bez kā nav iespējams miers. Bet kā gan cilvēks var būt laimīgs bez miera?



Edited 3 time(s). Last edit at 08.01.2010 23:55 by Mazdakteris1.

tieši tā, piekrītu mazdakterim.. :)

kuram te likās, ka uzbāžas ar dievu? laikam nebūsi pareizi interpretējis to dieva pielūgšanu.. ir cilvēki, kas skraida uz baznīcu, ir kas meditē saullēkta laikā un galu galā ir vienalga, kāda ticība cilvēkā mājo - bet galvenais, lai tā viņā rada harmoniju un līdzsvaru. nezinu, pie kā sevi pieskaita Meita, bet man jūsu ir ļoti žēl, ka jūs tagad mocat savu ķermeni ar zālēm, kamēr patiesais vaininieks ir jūsu apziņa. ja jūs nespējat pieņemt, ka jūsu māte nekur nav pazudusi un viņas dvēsele joprojām dzīvo, tad arī jūs mocaties ar šādām problēmām. lai jums izdodas atveseļoties! :)

un ir cilvēki, kas visu mūžu atteiksies no jebkādas ticības formas, lai tikai maitātu savu ķermeni ar medikamentiem.. ir jāpieņem, kas tāds, kas atvieglo mūsu domas un ļauj vieglāk dzīvot. tas ir ļoti svarīgs uzdevums šajā pasaulē - atrast kādu savu dzīves filozofiju, kam pieslieties un mācēt saskatīt gaišu nākotni.

Arī psihoterapeits ir tikai cilvēks , bet tādi mums ir vajadzīgi. paskatoties vēl sīkāk - mums vienkārši vajag rast mierinājumu. cits to rod psihologa kabinetā, cits klausoties meditējošu mūziku upes krastā.

J



Edited 2 time(s). Last edit at 28.09.2012 20:18 by kachenite.