Un ko lai iesāk cilvēks, kurš gadus 7-8 pavadījis ēšanas traucējumu un depresijas ēnā?
Kā lai atgriežas 'dzīvē',pieslēdzas tai?
Neviena drauga, nekādu kontaktu, nevienas intereses/hobija,neviena pieturas punkta - tikai tukšums un izmisums, ka 'kaut kas' taču jādara.
Es tiešām nesaprotu - varbūt izklausās muļķīgi, bet šķiet, ka nepieciešams kāds balsts - kur lai tādu meklē/atrod? Sevī nesanāk atrast, tur nav nekā tāda. Tikai vienaldzība, caurvējš..

Teiksiet - katram tas ceļš savādāks, neviens recepti neiedos. Bet vismaz kādu piemēru, nez, pieredzi..
Kur lai meklē cilvēkus, ar kuriem sākt mācīties runāt? (izņemot neta forumus..)

..daudz izmisīgu jautājumu šajā vakarā.
Nav bijusi man dzīve, neesmu dzīvojusi - šķiet viss jāsāk no sākuma.
Kā lai...?

Hm, vb var mēģināt kkādus kursus, kur var satikt cilvēkus...lai gan, vienaldzības gadījumā ,Tevi noteikti neinteresē nekas un neko negribas, bet vajag mēģināt caur negribu.Vai tad tiešām nav neviena paziņas, neviena drauga, radinieka? Skolas biedri, kam būtu vērts pazvanīt? Padomā un noteikti kāds atradīsies.
Zinu cilvēkus, kas forumā Tauta.lv, sakumā sarakstījās, bet tagad tāds pulciņš tiekas, tusē, dodas izbraukumos. Kaut kā jau tie kontakti jāatrot, kaut vai caur netu, jo neviens jau pie Tavām durvīm neklaudzinās ar tekstu par sirsnīgu draudzību:(

Es ieteiktu profesionālu palīdzību-psihoterapeitu, bet vienīgi tas maksās vismaz 40 Ls mēnesī, bet te forumā tika rakstīts, ka studenti pieņemot arī par brīvu. Meklē problēmas sakni. Es dzīvē arī meklēju visādus ceļus-kāpu pāri sev, daudz ko ārēji izmainīju, bet trauksme nemitējās. Sanāca tikai prāta un jūtu konflikts. Jāsaprot, kas par problēmu un jāmainās pašā saknē :)

Vai nu ir tā, ka nav absolūti nekas. Cik Tev gadu? Ja Tevi kāds uztur, tad tie jau ir vismaz kaut kādi kontakti. Ja strādā, tad arī tomēr sabiedrībā esi. Tu gribi "atgriezties dzīvē", tādad ir vēlme dzīvot un tas jau ir labi.
Viens no praktiskajiem padomiem varētu būt iesaistīties labdarībā. Domāju, ka, it sevišķi Z.sv. laikā, palīdzīgas rokas/sirds noderēs. Cik zinu tieši jaunieši ir šajā ziņā visaktīvākie. Būs jauni draugi, būs apziņa, ka arī Tu kaut ko vari.

Cik esmu mēģinājusi kontaktēties (pavisam seno klasesbiedru tikšanās, vieni kursi,Bībeles studijas, studijas..), tad vienmēr atduros pret - es nevaru, nevaru parunāt, nesanāk, nemāku utt. Nevaru 'aprunāties', 'parunāties'. Varu tikai klusēt. Un protams, ka ar šādu cilvēku nevienam nav patīkami, kur nu vēl interesanti būt kopā. Un vienmēr palieku viena un tukša.

Man - 22gadi. Strādāju, bet darba laikā esmu viena pati galvenokārt.
Par labdarību - mēģināju reiz šo.Bet kā lai labu dara, ja nav sirds? Varbūt izklausās pārspīlēti, bet..nav. Būs jauni draugi? Ak, kādi draugi.. Man - un draugi? Tajā pašā laikā - kā es gribu kaut vienu draugu! Nevaru. Cik reizes nav sanācis nekas. Nekas.

Vai ir tā, ka tiešām ārējie apstākļi īsti neko nemaina cilvēkā, viņa problēmā? Likās, nu, jāmaina kas pavisam - dzīvesvieta/iemītās takas..

Psihoterapeits. Nezinu, nav sanācis man ar viņiem. Caur viņiem.

Sūdzos un žēlojos. Pašai kauns.

Jāmācās čerez ņemogu kontaktēties... savādāk nekā, pats no sevis vaļā neatnāks...

Klabe, atraksti man uz e-pastu, ja ir velme.

Es arii esmu loti klusa un mazpaziistamu cilveeku lokaa es parasti nozuudu kaadaa stuuriitii :) Man, tavaa vecumaa, vairaak nomaaca, ka man nav otraas pusiites, nevis vienkaarsi draugi. Bet tev tacu noteikti ir pazinas, un draudziiba jau neveidojas vienaa dienaa, ir vajadziigs laiks, lai saprastu, ka jaa, ar so cilveeku man ir par ko parunaat, ka mees labi saprotamies. Un draugi naak, un draugi iet. Man bija loti laba draudzene no vidusskolas, bet peec tam muusu celi skiiraas un tagad labi ja reizi paaris meenesos uzzvanam viena otrai.
Kad dzirdu biibeles studijas, tas man kaut kaa uzreiz asocieejas ar Jehovas lieciniekiem, tur gan visi tev buutu draugi tikmeer kaameer piekritiisi visam, ko vini saka.

1. bijuši skolas biedri
2. iesaistīšanās dažādās brīvprātīgo palīdzības org. (piem. dzīvnieku SOS u.c.)
3. baznīcas
4. meditāciju grupas
5. ceļošana
6. dažādas fiziskās nodarbības grupās
7. izdomā pati :)

Nezinu. Viss jūsu rakstītais šķiet it kā pareizs, bet tajā pašā laikā - pilnīgi garām. (atvainojos..)
Tā nav vnk vientulībiņa.Es nesūdzos par to, ka esmu,hm,klusa vai,vēl labāk - kautrīga. Nē. Manā dzīvē draugi nenāk un neiet. Ok, es nelietošu vārdu 'draugs', es vēlētos kaut tikai spēt kontaktēties.

Es runāju par to neceaurejamo sienu, kas neļauj 'parunāties'. Par nespēju sarunāties - dzirdēt+atbildēt, ieinteresēties otra teiktajā, kaut vēlme sadzirdēt ir, bet..nesanāk.
Nepārprotiet- ar dzirdi (fizisko) man viss kārtībā, bet, kad dzirdu, tad šķiet, ka starp mums ir oi kādi gaisa gadi starpā. Un tā ar visiem, ar visu.
Es runāju par tukšumu, totālu tukšumu.

123,
Bībeli nestudē tikai jehovieši, bet arī parastie luterāņi, piem. :)

klabe

ja nav derējis nekas, kas iepriekš izmēģināts, tad jāmēģina kas cits. manuprāt, te ir vienkārša taktika.

klabe - kad patiešām sagribēsi savu dzīvi mainīt - tad arī manīsies tās "saturs"...
sorry, bet "izklausās", ka Tev labi izdodās manipulācijas ar cilvēkiem (ceru, ka kļūdos - pie kam, ceru ne jau sevis dēļ).. ;)

Es arī gribēju pateikt, ka visus ieteikumus noraidot, nekas nesanāks. Tā arī sava veida metode , kā sevi žēlot un pasarg Dievs, ja ši iespēja pazudīs.
Bērnībā, jaunībā man bija ļoti lielas komunikācijas problēmas. Tieši ar šo, ka mani neviens negrib, neesmu interesanta, nepatīku, nemāku. Ap gadiem 16 iemācījos (čerez ņemogu) komunicēt, būt bariņā, piedalīties. Tēloju visiem, ka ar mani ir viss OK., bet pašai tomēr bija diezgan grūti. Lēnām, ļoti lēnām dzīves gaitā viss pamazām mainījās. Tagad pilnīgi droši varu apgalvot (pēdējos 10-15 gadus, bet man drīz būs 60), ka mani tiešām mīl, patīku cilvēkiem, cilvēki ir mīļi un labi un neviens ne atgrūž, ne pāri dara. Un ne jau apkārtējie mainījās, bet es pati.

Klabe,
es tevi saprotu, esmu 2 reiz vecāka par tevi, taču no tevis aprakstītām mokām tā arī neesmu tikusi galā,--- esmu pēc rakstura introverta, taču ne jau tas,! --- es arī nemāku vienk;arši pačalot, tā teikt parunāties ar otru par neko. , man ir teikts,-- nu nerunā! bet es nevaru, man visu laiku tas sagādā mokas--- ko lai pasaka, ---kā man būt, jo nomāc klusums, tādas domas cirkulē galvā un nomoka. Galvenā problēma--- kā lai uztur tādas virspusējas attiecības. Piem eju valodu kursos, eju sportot klubā, it kā vajadzētu būt ārpus nodarbībām arī kādas kopīgas sarunas, un visiem vienmēr tādas ir, izņemot mani, vienmēr palieku maliņā, klusa, un visu laiku domās maļos - ko lai es tādu pasaku, kā man arī iekļauties grupiņā, citiem droši vien liekos jocīga, u.t.t. Esmu neskaitāmas reizes gājusi , piespiedusi sevi komunicēt, taču vienmēr to daru ar nenormālu piespiešanos, un ja saņemu visas prāta un emocionālās spējas, tad varu arī kaut ko sakarīgu pateikt, tāču tas man sagādā vienmēr mokas, tas kas citiem nāk dabiski, nesaspringstot. Arī es neesmu stulba, daudz lasu, par daudz ko interesējos...

otilia Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> sorry, bet "izklausās", ka Tev labi izdodās
> manipulācijas ar cilvēkiem

o, tas ir interesanti - man un manipulācijas.. kādā ziņā? lai nu kas, bet šis man nav pat prātā ienācis. kāda gan tam būtu jēga?

Alstere
es negribu šos ieteikumus noraidīt. negribu. bet saproti, ja ir mēģināti tik dažādi veidi, tad nu, piem, ieteikums 'baznīca' liekas dīvains..
man nav problēmu ar 'nevienam nepatīku/neesmu interesanta utt' vai vēl labāk - ka citi atgrūstu/pāri darītu. nē. es pat līdz šādām problēmām netieku. atceros vēl, kad viens paziņa teica - es gribētu ar tevi parunāties, bet nemāku tev tikt klāt, nesanāk, nezinu, kā lai ar tevi. un tas tracina mani - jo es arī nezinu kā. dusmas uz sevi par to, ka tā.
kā tas ir - čerez ņemogu..?

klabe Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> o, tas ir interesanti - man un manipulācijas..
> kādā ziņā? lai nu kas, bet šis man nav pat
> prātā ienācis. kāda gan tam būtu jēga?

- cilvēki pilnīgi neapzināti mēdz darīt un NEdarīt vis-kaut-ko un kas pats dīvainākais - pilnīgi bez jēgas...
Tā ka, ja neesi domājusi, tad padomā par to!
p.s. bet es jau rakstīju, ka iespējams, ka kļūdos, un ceru uz to ne jau sevis dēļ..

"Čerez ņemogu" ir krievu val. Tiešā tulkojumā apmēram "nevaru, bet tomēr daru".

pēc šī foruma pieredzes es tik varu teikt, ka tie, kas aizairē visus ieteikumus, vienkārši nogrimst. biedēšana gan nav laba metode, bet virtuālajā vidē es dažkārt atļaujos.

kad es biju puslīdz atkopusies, es gāju uz pirmo darba interviju gar mājas sienām turēdamās. tas gan vairāk zāļu blakņu dēļ, bet tik un tā. baigi maz arī biju kustējusies. man tika piedāvāta grupa savulaik. zinot sevi, ar to būtu sveiki. nevajag domāt, ka kādam kaut kas viegli vai tāpat nāk.

bēdīgā ziņa ir tā, ka visi depresīvie manipulē un ir vampīriņi. labā tā, ka tas ir neapzināti, to var ārstēt un tas ir jāārstē, ja grib dzīvot. jāārstē domas, skats uz sevi un uz pasauli.

par to neapzināto manipulēšanu.
īsti nesaprotu - varbūt kādu piemēru varu lūgt?

konkrēts piemērs - cerēt, lai nu citi tagad par visiem 100% iedziļinātos Tavās problēmās, nerēķinoties, ka tas prasa laiku, pacietību un enerģiju (neatgriezensiku), jo visiem citiem tāpat ir katram sava dzīve ar savām darīšanām...

Tādai nespējai komunicēt par cēloni var būt sāpīgi emocionālie pārdzīvojumi, kuri nav izstāstīti, pārstrādāti. Es tā 5 gadus vazājos- visi "kā aiz stikla sienas", līdz psihologs (ne pshtrp!) piespieda bēdu izstāstīt. Kā lai komunicē ar citiem, ja prātā tik viena, un bēdīga, doma?
Klabe pati raksta, ka starp viņu un cilvēkiem ir"gaisa gadi starpā".



Edited 1 time(s). Last edit at 06.12.2009 17:06 by kachenite.

Zinu kā tas ir, jau vairāk nekā 20 gadu. Sākumā centos visādos veidos: piesieties kādam bariņam, iet terapijā, interesēties, piespiesties, bet galā tik un tā sanāca tikai mokas. Tad samierinājos, ka nodzīvošu savu dzīvi viena aiz sienas.

Nav atbildes: varētu jau pateikt, kā šo "stikla sienas sajūtu" dēvē psihologi, psihoterapeiti, psihiatri, bet nez, vai Tev no tā vieglāk būs? Iespējams, ka Tev var palīdzēt psihoterapeits. Vēl iespējams, ka bērnībā attiecības ar māti Tev nebija tās labākās. Bet es neesmu psih... specs un varu kļūdīties.