Pirms savas 27 dzimšanas dienas sāku justies izteikti slikti, nevaldāma baiļu sajūta, vainas apziņa, pašnāvības domas, bezmiegs. Nevarēju gulēt necik, kā aizmigu tā ķermenis noraustās un esmu atkal nomodā. Esmu bijusi psihoterapijā kādas 15 reizes ar pārtraukumiem. Terapijas laikā šķita, ka piekļūstu par tuvu savai zemapziņai, ka problēmas no tās laužas ārā kā no pandoras lādes. Tobrīd aizgāju no darba, kurā bija pārstrāde. Es dievināju savu darbu un ikdienas pienākumus, bet kolektīvs un intrigas pārspēja manu veselo saprātu. Pastiprināti lietoju alkoholu. Tajā laikā ķēros klāt pie lietām, kurām iepriekš nepietika laika.
Pirmā psihiatre, pie kuras nonācu bija Neirožu klīnikas vadītāja Marija Siņēviča. Uzsāku antidepresantu lietošanu. Sākotnēji Mirzaten. Nekādīgi nespēju pamosties, izrādās jo lielākas devas tiek lietotas, jo mazāka miegainība, bet vai to kāds man būtu sākumā minējis. Ārste skarba. Ar grūtībām spēju iziet no mājām, kur nu vēl doties pie ārsta. Ja godīgi es nezinu kā ar savu dzīvi varēju nokrist tik zemu. Iespējams netiku pāri attiecību izjukšanai, kas man bija svarīgas, par daudz esmu gribējusi palīdzēt citiem, vismazāk sev pašai + ģenētiskais mantojums. Mammai 2 reizes bija nervu sabrukums, tēvs - alkoholiķis, pēdējā laikā man šķita, ka viņš sirga ar depresiju savā veidā.
Pēc mēneša mana psihiatre pievienoja fluonxal 1 vakarā. Pēc pusgada gribēju mainīt mirzaten uz citu AD, tā nu man izrakstīja setralin, bet sakrita tieši ar tēva nāvi, tad nu pēc 5 dienām atgriezos pie mirzaten 1/2 vakarā, taču vēl joprojām depresijas tests norādīja vidēji smagu depresiju. Turpināju setralin, piracetam.
Visvairāk es pārdzīvoju par savu humora izjūtu, tā man bija laba, es bieži smējos. Taču pateicoties medikamentozai terapijai es tagad saprotu, ka visas manas problēmas bija no depresijas - pastiprināti uztraukumi, svīšana, maksimālie centieni uzdoto paveikt labāk, aizkaitināmība uz ģimenes locekļiem, nepietiekama atpūta.
Es gribu ticēt, ka tagad viss būs stabils manā dzīvē. Es tiekšos pēc saviem mērķiem, nekritizēšu, ja kaut kas neizdosies tā, kā ieplānots, novērtēšu ikvienu cilvēku, ar kuru varu būt patiesa. Mīlēšu sevi ar katru dienu vairāk neskatoties uz riņķiem zem acīm, liekajiem kilogramiem. Ticu, ka būs cilvēks, kuru satiekot, būsim viens otram svarīgākie uz pasaules, jo darbs, nauda, panākumi nav tik svarīgi kā cilvēcīgais faktors. Es ticu, ka depresija ienāca manā dzīvē, lai iemācītu svarīgu dzīves stundu, jo saka, ka 27 gads ir karmiskais gads, kurā apgūstam to, ko iepriekš neesam apguvuši.
Jā, varbūt būtu bijis labāk, ja būtu to visu uzveikusi bez AD, bet ilgstoša trauksme nav izārstējama ar vitamīniem vai atpūtu. Domāju, ka depresija man jau bija pusaudžu vecumā, kad domāju ar pašnāvību, smēķēju, lietoju alkoholu. Esmu pateicīga, ka saviem spēkiem spēju iegūt augstāko izglītību, iegūt darba pieredzi, veidot romantiskās attiecības. Paralēli tika veiktas elektrokardiagrammas, izmeklēts vairogdziedzeris, apmeklēts pulmonologs, līdz beidzot sarpratu, ka mana kaite ir psihiska un beidzot varu ārstēt šo kaiti.
Novēlu izturību un spēt atrisināt savas problēmas, jo nav neviena, kas labāk par mums pašiem, var noteikt, kas īsti notiek mūsu dvēselē.

Jā.....interesantas domas..... tomēr- tie riņķi zem acīm var arī nebūt no karmas.....Starp citu-2014 gadā es vēl lietoju divus antidepresantus un vēl daudz ko, pustablete Mirzaten vispār sīkums...gandrīz nekas....

Cik pazīstamas sajūtas, tā diez vai ir depresija, un diez vai kāds ģenētiskais mantojums, izņemot varbūt jūtīgumu.
Drīzāk tas varētu būt kompleksais posttraumatiskais stresa simptoms, kas radies bērnībā. Tēvs alkaholiķis un māte ar psioloģiskām problēmām gandrīz 100% var radīt šādu it kā depresiju un trauksmi. Tagad pasaulē psiholoģijas zināšanas ir attīstījušās tālāk, tam ir domātas speciālas psihoterapijas metodes (ne mūsu izplatītā kognitīvi biheivoriālā terapija), un to ar zālēm nerisina, jo zāles faktiski ir tikai kā pretsāpju līdzeklis, tās nekad nenovērsīs cēloņus. No zālēm nekas nemainīsies.
Šādiem cilvēkiem ir raksturīgi pēc lielākām neveiksmēm dzīvē kļūt trauksmainiem un depresīviem.

Nedod Dievs jums nonākt pie dakteres Sinēvičas.
Bezatbildība, vienaldzība un konveijers.

Pārmērīgs alkohols un cigaretes arī atstāj negatīvu efektu uz psihi, bet par to nez kāpēc runā mazāk kā depresiju, it kā tā uzrastos no "zila gaisa", kas protams tā nav. Par bērnības traumām pat nerunāsim, kas vispār ir pats pamats.