Nekur nav noteiktas ne viņu tiesības, ne pienākumi, ne atbildība, ne izglītības prasības. Tur jau tā problēma. Tā kā kaut kādi dziednieki vai pareģi.
Ja kaut kur kaut kas ir rakstīts, tas ir tikai interpretācija par tēmu kā vajadzētu būt.

Ko tad teikt bērnu ārstiem, kā viņi var izturēt? Bērni slimnīcās mēdz nomirt.
Citu psiholoģiskās problēmas salīdzinājumā ar to sīkums vien ir.
Un no citu bēdām var iemācīties nodalīties un dabūt prieku no tā, ka vari bēdās palīdzēt.

Ir, ir tiem profiem visi sertifikāti pie sienām. Tas arī ir tas, kas dod garantiju privātpraksēm.

Fū, nē, man nebija tādu konfliktu... Es pieņemu dakteres uzstādītos noteikumus + terapijas procesā bija iespēja pārrunāt terapijas procesu.
Mana daktere uzņēmās 100% atbildību. Varu pateikt atkārtotu paldies viņai!

Ha, ar manējo par procesu runāt nevarēja, diezgan asi atcirta, lai nejaucoties psihoterapijas darbā...
Ar sertifikātiem ir kā ir, man arī grāmatveža sertifikāts, bet kā grāmatvedis es esmu 0. Jo sertifikātus un diplomus ir dabūt viena lieta, to nav grūti izdarīt, bet prakse un reāls darbs - tas ir kaut kas cits.
Arī ar juristiem tas pats - diplomi dažādi, prakse dažāda un galu galā arī sajēga un prāta spējas ir dažādas ....
Man apaļa teicamniece jaunā juriste izrādījās pilnīgi nederīga prakstiskā darbā, savukārt no tā paša kursa cita meitene galīgi ne ar tām labākajām atzīmēm zibens ātrumā visu apguva un strādāja kā pieredzējis jurists.

Un man arī nebija konfliktu, varbūt vienīgi pamanīja, ka es uz beigām biju ne pārāk apmierināta. Problēmas sākās pēc pusotra gada, kad viņai uznāca "atklāsmes" ....

Tu, izle1, rakstīji, ka esi bijusi vardarbīgās attiecībās. Varbūt tie Tavi pārdzīvojumi un Tavas atklāsmes... ka cietis bērns, augot un uzturoties gaisotnē, kurā valdījušas vardarbīgas attiecības?
Moments tāds. Nesastreb karstu... tēlaini izsakoties... ar tiem secinājumiem
Varbūt pati esi "pārmantojusi" no saviem vecākiem šādu, vardarbīgu attiecību modeli... un tās dusmas vnk projicēji uz dakteri..., kura varbūt vnk norādīja, ka atmosfēra ģimenē nav bijusi veselīga bērnam...

Es te tik tā, ar aizsietām acīm, vairāk, ka fantāzija. Vai vajag man te ko rakstīt...? Domāju, nē...
Tev, ilze1, ir tie paši resursi, kas lielum lielai dalai pārējo ļaužu. Ja citi spējuši tikt ar psihol. sarežģījumiem galā, gan arī Tu spēsi.
Tas nav vienas dienas jautājums, bet mana līdzdalība turpmāk būtu traucējoša man pašai..., jo man savi nepabeigtie uzdevumi - tā teikt, vispirms jāspēj palīdzēt sev pašai un tikai pēc tam brīvo laiku varu veltīt citiem/ām.

Lai mums visiem viss izdodās!
RELAX + vakars tomēr...

Nu jā, tās ir fantāzijas, kas ir visai tālu no patiesības.
Patiesībā ir otrādi - kaut kā pievelku vardarbīgus cilvēkus, un nemāku saredzēt robežu, kur beidzas normālas attiecības un kur jau sākas vardarbība. Ne vienmēr tie, kas cietuši no vardarbības, paši kļūst vardarbīgi, biežāk viņi pacieš vardarbību no citu puses.
Man tāda sajūta, ka psihoterapeite to izmantoja, jau no paša sākuma ar viņu bija ārkārtīgi hiarhiskas attiecības, vēlāk jau tas robežojās ar emocionālu vardarbību. Tikai pēc tam aptvēru, ka patiesībā ar viņu izveidojās tās pašas attiecības, kas ar citiem vardarbīgiem cilvēkiem - viņa tā gudrā, pareizā, tā, kas zina visu pareizi, viņai pat jautājumus nevar uzdot, bet es visu daru nepareizi, domāju nepareizi, esmu dumja, nesaprātīga, tāpēc terapija neiet nekādā jēgā un viņai tāpēc ir grūti ar mani un tml. Pēc tām terapijām pieķēra tāds izmisums, bezcerība, mazvērtības kompleksi .... Un galvenais - tā arī nesapratu, ko man tādai dumjai, nepareizai iesākt, kā to mainīt.
Vēlāk aptvēru, ka sakarīgie cilvēku manā dzīvē, gan bērnībā, gan tagad, nekad neliek man tā justies, tai skaitā pat tad, ja viņi pasaka par mani diezgan nepatīkamas lietas vai kritiku.

Un starp citu, viņai tās "atklāsmes", uznāca tieši tad, kad mēģināju juridiski nokārtot attiecības ar bijušo (vardarbīgo), pilnīgi neatkarīgi no manis pusotru gadu pēc pēdējās reizes, kad ar viņu vispār biju runājusi.
Bijušais šo atklāsmju rezultātā ir ieguvējs, jo man pārgāja vēlme dabūt no viņa uzturlīdzekļus ...
Vot neticu viņas rūpēm par manu bērnu, neticu ...

Attiecību problēmas ir daudziem cilvēkiem.
Slikti, ka Tev uzticēšanās spēja iedragāta un pavisam nekam neder, ka par sevi esi tik silktās domās.
Varbūt pamēģini rakstīt,kā Tu jūties... Dsumīga, aizvainota, sāpināta, pazemota... likās, ka pat raudāji, kaut kad, kad rakstīji...
Vai jūties nomākata, depresīva?

p.s. teicu, ka nerakstīšu un jā, nerakstīšu... Mazliet žēl man Tevi palika..., bet nu, garā sarunā nevarēšu iesaistīties...

Ar to rakstīšanu arī - pārsvarā jau jāraksta tādas, kā dienasgrāmatas... bet nu, ja esi tik ļoti izolējusies no citiem... tad nu es te bišķiņ gribētu, lai Tu sāc tomēr uzņemt veselīgus kontaktus arī ar citiem... Cilvēki jau visādi...
Vai Tev ir laba pieredze attiecību jautājumos? (Man pašai ir).

Ta nav jau tik traki. Ir jau daudz interesantu lietu pasaulē bez cilvēkiem.
Un saprotu, ka nemaz tik slikta jau neesmu, tas tikai bērnībā man iestāstīts.

Man mammai (74.gadi) nopietni sašķobījusies veselība. Neesmu vēl gatava uzņemt viņu pie sevis...
Atslēdzos no diskusijas. Nepieminiet ar ļaunu.

Ilze1, Jūs noteikti neesat slikta, noteikti. Un neizskatieties ļoti slima. Kaut kādas veselības problēmas ir ļoti daudziem bet Jums manuprāt tās ir mazas un Jūs manuprāt esat ļoti laba mamma. Gribās lai Jums viss būtu labi.

Moderātore Runcene, pareizi darīji, ka dzēsi ārā jau pašā sākumā. Atvaino par nevietā uzstājīgo spītību!
Admon. Osis, lūdzu, lūdzu, lūdzu, atvainojiet. Laikam sacēlu jampadraci.

Labāk būtu, ja varētu visu šito izdzēst...

p.s. mana tēma, ko gribu, to rakstu... ;)

Runcene, mjajauu, ja nav grūti, lūdzu izdzēs... Es vairs nespēlēsos ar sērkociņiem! mjauu ;)

Ielasījos te pēc ilgāka laika. Bēdīgi palika par šiem stāstiem, bet nu jau vairs ne viss ar emocijām, bet vairāk ar prātu. Bija interesanti palasīt.
Man ienāca prātā viena doma, ja Ilze ir juriste, vai tā nevarētu būt tieši stiprā puse visā situācijā? :)

Aizdomājos par situāciju. :) Viņa gāja terapijā, tad, cik saprotu, bija pārtraukums? (labojiet, ja ne tā sapratu). Un tas sliktākais sākās pēc pusotra gada, kad radās kaut kāds ''čiri piri''? Ja tā, tad būtu jābūt diviem dokumentiem (kaut kam nofiksētam). Viens- kad gāja Ilze pati un terapeits pierakstīja viņas stāstus vai iezīmes un tur būtu datumi (ja nefalsificē, protams). Un otrs- kaut kāds atzinums, kas radīts hronoloģiski jau pēc ilgāka laika, cik nopratu, pēc tā pusotra gada, par bērna iespējamu sišanu...

Loģiski domājot, vai tad tā terapeite, kad runāja ar klienti, nemaz nezināja, ka ir viņai bērns/bērni, kuru varēja ietekmēt klientes (iespējamā?) agresija (kas tika apgalvots vēlāk atzinumā, ja pareizi saprotu). Tad sanāk, ka terapeite jau tad zināja (hipotētiski)? Bet, ja pieņem, ka viņa zināja, ka kliente ir agresīva pret bērnu, kāpēc tad (pēc likuma it kā) viņa nereaģēja toreiz un nedefinēja to šizofrēnijas diagnozi klientei? Maz ticams, ka izlikās ilgi neredzot, bet pēc laika pieņēma, ka tā ir, kad jau kliente vairāk pat nenāca pie viņas Veidojas pretruna (sprauga, manuprāt, pat tīri juridiska).
Es sāktu ar to ''spraugu'' termiņos. Juridiski. Jo, ja terapeitei bija aizdomas, ka notiek kas baigi nelāgs un bērnam ļoti kaitīgs, tad pēc loģikas būtu reaģējusi uzreiz, nevis pēc pusotra gada? Vai arī es kaut ko šajā stāstā pārpratu? :( Vienmēr biju iedomājusies, ka juristiem ir vienkāršāk (vismaz shēmas ziņā) šādas lietas risināt, kaut arī tas skar pašus. Būtu interesanti uzzināt, kas un kā tomēr notiek.

P.s.- man gan negribās, lai ko no esošā dzēš laukā, ir interesanti un manuprāt- noderīgi visos aspektos.

Lai nu kā, cieņa pret Runceni, ilggadījo šī foruma ne tikai moderātori tomēr visupirms!
Runcene, rīkojies pēc saviem ieskatiem... ko nu es te varu gribēt vai negribēt... , ja nu vien - varētu atvainotos vēlreiz!

Un pareizi, vai mēs te Runcenei kaut dzejolīti būtu uzrakstījuši vai kā citādi iepriecinājuši, nemaz nerunājot par samaksu naudā, lai Runcene te visos nu baaaaaaaaaigi iedziļinātos un visus censtos nu baaaaaaaaaigi pareizi saprastu.
Vai mēs zinām kā viņa (Runcene) jūtās? Varbūt kā nodzīts zirgs jūtās (nemaz nebrīnītos)...
Šis forums tak turās uz entuziastu pleciem. Nafig Runcenei vai kādam/ai jāsaprot tik kaprīzi un nepateicīgi cilvēki???

Runcene, cik esmu Tev parādā? Klau, tik nonoplēs man 9 ādas... ;)

Zive, viss labi! Runcene ir rūdīta, uzreiz visu saprata. Lai nelietu eļļu ugunī un pie reizes neapgrūtinātu sevi, sīkāk neizteikšos :)

Un jā, slikti gan, ka pastāv tāda lieta kā nepateicība.

Bet ieraksti lai paliek, vismaz ir skaidrs, ka nav runa par kādiem mistiskiem 70% vai ko citu, bet tikai un vienīgi par konkrēto gadījumu... kurš ir tāds, kāds tas ir.

Reizēm žēlošanai nav jēgas.

Bija tāds delfu forums. Vienu laiku es negribēju ne ar vienu realitātē kontaktēties un mana terapeite man bija ieteikusi parakstīt kaut vai virtuālā vidē. Delfu foruma likvidācija ir mans nopelns. ;) Uz to man ir visi sertifikāti... ;)))

Es domāju, ka te ir aprakstīta laba pieredze. Manuprāt, lai paliek.

Es ne no viena neko negaidu, man prieks, ja kādam paliek labāk.

Zinu, ka psihoterapeitos var smagi vilties, it sevišķi, ja tie nav tik daudzi gadi kā man :D, un sākumā tas var plēst deviņas ādas no dvēseles.

Zinu vēl arī to, ka tas cilvēks, kas ir bijis psihoterapeits, kur cilvēks iet pa duše runāt, NEDRĪKST RAKSTĪT NEKĀDUS ATZINUMUS. Tas pats attiecas uz psihologiem. Vienīgi viņi var iedot papīru, ka esi apmeklējis terapiju vai psiholoģisko konsultēšanu (tādu vajag psiholoģijas un psihoterapijas studentiem).

Ja Ilze būtu uzreiz uzrakstījusi vienu kārtīgu pagaru postu, kur viss izlikts loģiskā secībā, mums te nevienam nebūtu bijuši uztraukumi, bet to laikam ne vienmēr var dabūt gatavu, kad emocijas vēl vārās.

Bet ne psiholoģijas grāmatas, ne psihoterapija nav vienīgais ceļš. Vot. Es jau sen pa citiem arī eju un tikai šo to pati pie sevis padomāju: par saviem senčiem, par savu dzimtu utt. Esmu visiem piedevusi.

Veiksmi, dāmas!

Zivi gan es nesapratu.

Nezinu2, lieta tāda, ka bāriņtiesā var pasūdzēties jebkurš un par jebkādām aizdomām. Piemērs no dzīves - nervozi kaimiņi, kam nepatīk augšējo kaimiņu bērnu sataisitais troksnis, izceļas konflikts, kaimiņi uzraksta bāriņtiesā, ka vecāki kliedz uz bērniem. Sākas riņķadancis - aptaujā skolas, bērnudārzu audzinātājas, bērni jāved pie psihologa, pašiem vajadzīgi psihologu atzinumi utt., bāriņtiesa piedraud bērnus atņemt līdz visu noskaidros, aptaujā radus, lai noskaidrotu, kam adot bērnus, vecāki pilnīgā stresā un kauns drausmīgs. Zīmogu skolā un radu acīs vairs nenoņemsi, ka esi nelabvēlīga ģimene. Kaimiņiem par to nekas. Ar bāriņtiesas uzsūtīšanu baigi var sataisīt nepatikšanas. Pirms tam to nezināju (jo nav mana sfēra), ka tā tās lietas notiek, to regulāri dara arī šķirtie vecāki, turklāt, vēl iesaistot psihologus, kas dod "vajadzīgos" atzinumus. Tikai kaimiņus vērtē nu kā kaimiņus, bet psihoterapeitu uztver tomēr kā speciālistu.

Un attiecībā par psihoterapeitu - gadu gāju pie viņas, viņa pat mājienu nedeva, ka man kaut kas nav labi, kur nu vēl par šizofrēnijām. Vēlāk pa telefonu zvanīju, prasīju, ar ko runājāt un ko teicāt. Atbilde - ne ar vienu nerunāju, neko neteicu. Tā redz notiek, absurds drausmīgs, ļoti labi saprotu, ka tas ir visai dīvaini, lai neteiktu vairāk.

Nu nācās jau apmeklēt visādus psiho, lai dabūtu bāriņtiesai izziņu, ka viss kārtībā ar manu garīgo veselību. Protams, ka nedabūju. Dabūju izziņu, kur rakstīts, ka man ir akūta trauksme un jādzer zāles. Bāriņtiesā baigi laimīgi, saka nu redz, redz, kaut kas jau Jums ir, jādzer zālītes, diez vai varat bērnu audzināt ar trauksmi. Tas jau nekas, ka to trauksmi dabūju dēļ psihoterapeita un bijušā riebeklībām, un arī bāriņtiesas dēļ. Un tā trauksme kaut kā arī pārgāja un aizmigt arī varu, kad viss beidzās.

Zive ir malacīte, palīdz citiem :)

Ilze1 tik ļoti aizņemta ar sevi, ka ne paldies pateiks tiem, kas brīvprātīgi!! cenšas palīdzēt un būt saprotoši, ne pamanīs, kā citi jūtas. Izprovocēt līdzjūtību un pēc tam pa to mīdīties kājām gan nav labi. Kāpēc gan jautāt citu viedokli, ja viss ir zināms?

Mums visiem ir kur augt.

Runcene, redzi, pirmkārt, psihologu darbu nereglamentē nekādi noteikumi. Principā dara kā grib. Tas ka netaisa atzinumus - izņēmuma gadījumos taisa gan. Vajag tikai aizdomas KA KAITĒ SEV VAI CITIEM, un tad var darīt ko grib. Un lieki teikt, ka AIZDOMAS, var rasties vienmēr. Nu un kas, ka aizdomas izrādījās nepareizas?

Izmisums1, ir gan tie 70 %, kas nekam neder, ir. Visā šajā jezgā aprunājos ar daudziem psihiatriem un psihoterapeitiem, nu nav viņi augstās domās par Latvijas psihoterapeitiem, galīgi nav. Vari ticēt vai nē, bet es gan noticēju.

Un nav tas tikai konkrēts gadījums, psihoterapeitus, psihiatrus un psihologus ļoti iesaista dažādos strīdos. Vienkārši, ja nebūsi ne pie viena bijis, vari būt pilnīgi nojūdzies, neviens nevar pateikt, ka esi nojūdzies. Vienu reizi būsi bijis, kaut vai pirms 10 gadiem, to vienmēr labi gribot varēs atrast un izmantot .... un pierakstīt jebko ...

Ilze1, kāpēc neuzraksti Paldies tiem, kuri šeit cenšas palīdzēt?

Ar 99,999999% garantiju - neviens no šeit izteiktajiem viedokļiem Tev neliksies pieņemams un fakti neliksies pareizi, jo pati visu zini labāk.

Manuprāt, pietiekami daudz ir tas, ka šeit Tevi atbalsta un saprot. Lasīju vairākus ļoti saprotošus ierakstus, bet nebija neviena Paldies. Kāpēc?

Par tiem 70% - tas ir tikai viedoklis, nevis statistika, manuprāt. Tā ir ilūzija, ka jomas reglamentēšana pasargās no nesaskaņām. Galu galā psihoterapeits un pacients tomēr iesaistās kaut kādās, domājams, abpusēji izdevīgās attiecībās, bet, ja tās tādas nav, jebkurā brīdī taču iespējams pārtraukt. Par reglamentē šaubas runājot, gan jau psihoterapētu profesionālās asociācijas sertifikāts nozīmē atbilstību kādām normām, ko droši vien iespējams noskaidrot pie viņiem pašiem. Atceraties, kā Rudzītis tika vētīts un nosodīts, bet tas gan nenozīmē, ka palika bez klientiem, lai ari izslēgts no LPB. Klients balso vai nebalso ar savu maciņu. Ja cilvēkam palīdz, nu kāpēc ne? Es tomēr paļaujos uz klienta paša spriestspēju, kritisko domāšanu un izvēles iespējām. Pati esmu terapeitus mainījusi vairākkārt un nedomāju, ka visu mūžu būtu jāiet pie viena. Vienā posmā labāk der viena metode, citā - cita. Kādreiz nespēju iet uz terapiju pie sievietes, tagad tas ir gluži ok. Galu galā, veidojot attiecības ar terapeitu, mēs saskaramies ar tām pašām attiecību grūtībām, ar ko attiecībās ar citiem. Piemēram, ar nespēju uzticēties vai veidot patiesas, atklātas attiecības, ar bailēm, ar kādas no drāmas trijstūra lomām piešķiršanu terapeitam utt. Man ir bijis tā, ka izjutu tik drausmīgas dusmas par terapeita jautājumiem, kā biju gatava sašķaidīt viņa stikla galdiņu. Tikai es tomēr to pateicu - un viņš atbildēja, ka varu to darīt, vienīgi tad būs jānopērk vietā jauns:D Un tas arī bija terapijas rezultāts - spēt atklāt savas dusmas. Un piedzīvot, ka netieku par tām nosodīta:)

Ilze1 - nekā personīga, bet, manuprāt, esi ieciklejusies uz terapeita un bijušā vīra pārdidarījumiem, brīžiem uzkurinot sevi un riskējot iesprūst upura lomā, bet neko nedari, lai atrisinātu situāciju praksē, acīmredzot neticot iespējamiem panākumiem (lai gan pirms kaut kas darits, tie ir tikai pieņēmumi, nevis fakti) Tev tas, protams, nav arī jādara, ja negribi, vienīgi nesaprotu, ko Tu ceri panākt šajā diskusijā? Tu daudz runā par terapeites rīcību, malies ap bijušā vīra izpausmēm, cepies par Runcenes moderēšanu, bet varbūt tā vietā vari mēģināt fokusēt enerģiju un domas uz savu pašsajūtu un to, ko vari darīt tās uzlabošanai? Lai Tev izdodas virzīties tālāk!;)

Es te īsti negaidīju palīdzību un līdzjūtību. Sorry, ka tā izskatījās.
Un padomi ir viena lieta, otra, vai tos var realizēt konkrētais cilvēks. Minēšu piemēru. Es arī varu dot padomu, kā nomest svaru - vienkārši mazāk jāēd, un svars iet nost momentāli. Man tas labi palīdzēja, nav vajadzīgs ne sports, ne psihoterapeits, ne diētas.. Domāju, ka tie, kam ir atkarība no ēšanas, man pateiktu, ko viņi domā par šādu padomu... Man viena sieviete ar lieko svaru par šādu padomu pateica, ka es nefilmēju par ko runāju.

Ar savu pieredzi gribēju palīdzēt citiem, proti, izgaisināt maldus par psihoterapeitiem.
Un aprakstīju tikai savu "psihoterapiju" un sekas, kādas psihoterapeite atstāja uz mani un kā lika man justies, jo savādāk kādam liekas, ka es te tikai gānos.

Jā, cilvēki, t.sk., terapeiti ir dažādi. Viņu klienti arī:)

Bet ne psiholoģijas grāmatas, ne psihoterapija nav vienīgais ceļš. Vot. Es jau sen pa citiem arī eju un tikai šo to pati pie sevis padomāju: par saviem senčiem, par savu dzimtu utt. Esmu visiem piedevusi./c/

Ļoti interesanta frāze, žēl ka tā neizpelnījās citu uzmanību. Kaut kas ļoti tuvs un pazīstams man un arī ļoti vērtīgs. Varbūt vērtīgāks par visiem psihoterapeitiem..

Dienās Latvijā viesojas Dalailama.

Acīs iekrita frāze par mentālo apziņu, kurā smagi atpaliek lielums lielā daļa psihoterapeitu. Var teikt tā - jo vairāk sertfikātu psihoterapeitam/ei, jo tālāk tāds psihoterapeits/e atrodās no mentālās apziņas. Psihoterapeiti pārsvarā ir tādi paši patērētāju sabiedrības pārstāviji, kā pilnīgi visi citi. Varbūt pat psihoterapeiti ir krietni lielāki materiālisti, neka citi.

Noslēdzu šo diskusiju ar citātu no Ekharta Tolles (ar kuru kopā bieži aizmiegu):

"Всѐ, что мы говорим, так или иначе связано с нашей историей: как этот человек согласуется или не согласуется с ней, или как он может сделать мою историю более интересной, или не угрожает ли он еѐ существованию? Про последних мы говорим: "Он мне не нравится." В таких условиях вы, конечно, не встречаетесь с другим человеком, вы встречаетесь со своими мыслительными конструкциями, а думаете, что встречаете другого."
Ekharts Tolle (bezmaksas) ... ;)

Jā, katram ir savas aktuālās lietas.
Vienam - Dalailama, Tolle un mentālā apziņa...
Citam - cik cilvēki ir nepateicīgi un nepieklājīgi...
Vēl citam - kā pierādīt, ka zilo aci nedabūji šizofrēnijas lēkmē pati ar galvu triecoties pret bijušā vīra dūri, bet punu pakausī nedabūji tāpēc , ka sareiba galva un kriti atmuguriski pret durvju stenderi, kā to vienā balsī apgalvo tava psihoterapeite un bijušais vīrs.
Tas tā ironijai ....