Konkurence nav apspriežamais temats, tiem kam ir sertifikāti- derīgi sertifikāti būtu jāatbrīvojas no šiem kolēgām bez papīriem skaidri noformulējot kas ir krimināli sodāma darbība šajā jomā. Un vajadzētu būtiski palielināt prasības sertifikāta atjaunošanai, šādas nopietnas sūdzības uzskatot par būtisku šķērsli tam.

to .................................

Nu tad ej un izdari visu, ko te sarakstīji. Normāliem ļaudīm nav laika tukšu vēju ķert... ;)

Tas ir samērā vienkārši- ja jau psihoterapeitam nav tiesību rakstīt jebkādus atzinumus kas aizskar pacienta intereses tad par šādu rīcību sertifikāts būtu jāzaudē bez tiesībām to atgūt un par praksi bez sertifikāta jāsēž cietumā, patreiz tas viss nav sakārtots pilnīgi nemaz.

Tas ir jādara pašiem psihoterapeitiem, ne man vai kādiem normālajiem:))

to ...............................

Vai Tu esi redzējis personīgi to atzinmu? Es ne. Tur runa gāja par bāriņtiesas iesaistīšanu, bet te jau nav detalizēta izklāsta no Ilzes1, kas par situāciju patiesībā tur bija.
Man nav bijusi saskare ar bāriņtiesām, tāpēc nemācēšu komentēt.

to ...............................

Tu jau to raksti, nevis psihoterapeiti, attiecīgi - Tev "..............................." tas ir aktuāli, ne pārējiem.

To visu var pārbaudīt samērā vienkārši, ne jau man tas būtu jāredz, ja atzinums ir tad tas nevar pazust. Tas ir jādara kontrolējošai iestādei. Un sertifikāts jāanulē ja darbība ir bijusi nelikumīga. Ja nav kontrolējošās iestādes tieši šajā jomā tad ir jāizveido un ne jau man.

Tu jau to raksti, nevis psihoterapeiti, attiecīgi - Tev "..............................." tas ir aktuāli, ne pārējiem/c/

Tas ir aktuāli tiem kas ir cietuši no šīm darbībām.

Nu vot, aizej "..............................." pie saviem paziņām un pasaki, ka viņi ir potenciālie ugolovņiki, pēc Taviem "..............................." uzskatiem... ;)

Gan jau es zināšu kur man ir jāiet un kur nē.

Situācija ar psihoterapeitu pavisam vienkārša:
1) aptuveni gadu gāju pie viņas ar domu noskaidrot šo to, galvenokārt par to, kāpēc es esmu pacietusi vardarbīgu vīru, terapijā viss kaut kā aizgāja uz to, ka es tāda slikta, nepareizi domāju, daru un tml., bet uz jautājumu, ko darīt, viņa neko nespēja pateikt, tā kā ieteica ar to samierināties, sapratu ka tas viss nav nekādā jēgā;
2) pēc aptuveni gada pēc tam, kad es pie viņas vairs negāju, bijušais vīrs, kuram es sāku prasīt alimentus, bija pie viņas aizgājis, ko runājis man nav zināms, jo psihoterapeite man neko neteica, bet bijušajam īsti neticēju, lai gan viņš teica, ka viņa stāstot, ka man ir nopietna garīga slimība, bijušais vīrs draudēja griezties bāriņtiesā;
3) viena radiniece atzinās, ka arī viņa ir zvanījusi terapeitei un terapeite viņai ir teikusi, ka man ir garīga slimība,
4) pēc pusotra gada pēc pēdējās reizes, kad es biju pie psihoterapeites, viņa bāriņtiesā iesniedza iesniegumu, ka es sitot bērnu un esot emocionāli vardarbīga; bērnu dabūju vest uz izpēti pie psihologa, psihologs to neapstiprināja, tieši pretēji - uzrakstīja, ka ir labas attiecības ar bērnu;
5) bāriņtiesā atklāti stāstīja, ka viņa par mani gari un plaši ir runājusi ar bāriņtiesas vadītāju un bāriņtiesu pārliecinājusi, ka es esmu garīgi slima
6) nācās iet vairākreiz pie psihiatra, lai dabūtu izziņu, ka man nav garīga slimība.
Zvanīju uz to biedrību, kurā viņa sastāv, tur man pateica, lai es rakstot sūdzību, ja man ir kādi pierādījumi.
Pierādījumi man nav, jo sarunas ar savu psihoterapeitu nenāca prātā ierakstīt, pierādīt, ko viņa ir runājusi un vai runājusi ar manu bijušo vīru nevaru ne tik.
Par bērniem ar viņu principā vispār nerunāju, jo tas galīgi nebija aktuāli, bet pierādīt to nevaru.
Neskatoties uz to, cik es samaksāju psihoterapeitei pašai, man vēl nācās maksāt par psihologu bērnam, psihiatram par vizītēm, lai dabūtu izziņu.
Tīri emocionāli ir drausmīgi rrrrrrrrrriebīga sajūta, ka psihoterapeits, kam es esmu stāstījusi ļoti privātas lietas, apspriežas ar man pazīstamiem cilvēkiem par mani, un tieši tiem, ar kuriem man ir problēmas, arī tādas, kuras es apspriedu ar viņu. Man tas ir radījis bailes vispār kādam uzticēties.
Turklāt, bāriņtiesā man nācās iziet cauri lieliem pazemojumiem, aizdomas viņiem vienalga ir palikušas.
No bijušā vīra alimentus vairs neprasu, jo nojaušu, ka viņš šo visu safabricēja ar mērķi man atriebties. Viņš skaidri un gaiši pateica, ka gadījumā, ja prasīšu alimentus, viņš prasīs aizgādnību pār bērnu, bet ņemot vērā šo safabricēto lietu bāriņtiesā, pastāv iespēja, ka bāriņtiesa dos atzinumu viņam par labu, riskēt negribu.
Visu ko esmu domājusi attiecībā par psihoterapeiti, bet sapratu, ka faktiski par viņu nevienam nevaru pasūdzēties, viņai nav nekādas atbildības un pat pierādīt es neko nevaru.
Viņas uzvārdu pat te nosaukt nedrīkstu, jo tad viņai būtu pamats iesniegt pret mani tiesā prasību par apmelošanu, jo ES NEKO NEVARU PIERĀDĪT.

Ja ir kādi dokumenti no bāriņtiesas tad tie arī būtu pamatojums sūdzībai, ja nav tad tos var pieprasīt, tas būtu jādara viņu biedrībai,bet- psihoterapeitu biedrība pēc likuma nav uzraugošā iestāde psihoterapeitiem, tādas nav cik es saprotu vispār. Un man liekas ka saeimā kaut kad tiek vai tika skatīts likums par psihologiem un psihoterapeitiem, tas stāsies spēkā ar 1. janvāri. Bez šīs jomas likumīgas uzraudzības patiesībā tā atrodas ārpus likuma. Tātad būtu pamats prasīt sakārtot nozari atbilstoši likuma par pacientu tiesību aizsardzību prasībām.

Psihoterapijām parasti šizofrēnijas slimnieki neapmeklē, kur nu vēl gadu.... Psihoterapiju parasti apmeklē cilvēki, kas sajutuši, ka kontaktā ar sevi vai saviem "tuvākajiem" kaut kas nav īsti kārtībā.
Ļoooti dīvaina Izles1 psihoterapeites rīcība, maigi izsakoties...

Tas atgādina A. Baštiku, bijušo Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministru, kurš savulaik izteica pilnīgi idiotisko ierosinājumu, proti, ierosinājumu tirgot LV bērnu nama bērnus kaut kur uz ārzemēm, kaut kādiem bezbērnu pāriem.., tā vietā, lai vismaz mēģinātu veicināt un apdomātu bērnu nama bērnu iespējas atgriezties pašu ģimenēs.

Dīvaina tas Ilzes1 bijusī ps.terapeite, kura, kā šķiet, pat neapjauš, ar kādām emocionālām sāpēm Ilzei1 bijis jāsaskarās... Iespējams tāpēc viņa Ilzes1 situāciju nebija spējusi pareizi interpretēt... Tur runa, kā saprotu, par emocionāla rakstura sāpēm...

Cik Tavam bērnam gadi? Lai viņs pats padzīvo kādu laiciņu pie viena, kādu laiciņu pie otra un, varbūt viņš/a pats spēs pieņemt lēmumu, pie kura no vecākiem gribētu dzīvot patstāvīgi.

Baigi slikti, ka nebiji spējusi vienoties ar savu vīru par mierīgāku šķiršanās procesu.
Bērnam jāzin, ka neatkarīgi no nesaskaņām ar viņa vecākiem, neatkarīgi no tā, abi vecāki mīl savu bērnu.

ui, sorry, par drukas kļūdam, bet galvenais, lai doma skaidra... ;)

Kas par murgiem, kādus pierādījumus Tev vēl vajadzēja? Tur jau ir blāķis pierādījumu.

Viņa ir gājusi uz bāriņtiesu pēc "aptuveni gada", viņai nebija nekādu tiesību kaut ko teikt pēc tik ilga laika un arī "konsultēt" radinieces un vīrus.

Un tūkstošiem garīgi slimu cilvēku audzina bērnus, tas vispār nav arguments, jo psihiatrijas skatījumā garīgi slims var būt arī cilvēks, kurš cieš no panikas lēkmēm vai VD. Tās ir diagnozes ar savu kodu.

Ja Tu esi juriste, tad taču nepelni tik maz (atvaino, es, protams, nezinu), ka nevarēji paņemt kādu kolēģi, kas ar vēsu aci šito novērtē.

Tāpēc arī es klausos kā pasakā. Pati esmu sakūrusi kārtīgu uguni vienai psiholoģei.

Runa laikam ir par pierādījumiem krimināllietai pret psihoterapeiti bet vispār cietušajam pašam tie nav jāgādā. Krimināllieta varētu būt par koruptīvām darbībām pret pacientu, ja nē tad vienkārši kāda vieglāka prasība. Bet runa iet acīmredzot par taustāmiem pierādījumiem. Tomēr ir kaut kas ko nevar noslēpt, bāriņtiesai ziņas būs jāsniedz, ja tās tiks prasītas.Kaut vai šis laika intervāls kas pilnībā izslēdz iespēju attaisnot savu rīcību ar nepieciešamību novērst noziedzīgu darbību pret bērnu- tādu attaisnojumu varētu mēģināt izmantot terapeite.

Laika intervāls ir ļoti būtiska nianse un attaisnojuma vērsties pret pacientu nav nekāda. Izņemot materiālo ieinteresētību.
Tādā veidā- pierādījumi ir, jau pats vēršanās bāriņtiesā fakts.

To kas ir teikts radiniekiem un vīram gan būs grūti pierādīt ja viņi paši un terapeite visu noliegs, tā ka nav te arī ļoti daudz aiz kā aizķerties un cilvēkam loģiski var arī nolaisties rokas šādā situācijā, bet tā nav bezcerīga, nav.

Pašam var nolaisties rokas, piekrītu, bet tāpēc var meklēt kādu neitrālu, neiesaistītu personu.

Tepat Eiropā psihoterapeits nerunātu ne ar vīru, ne radinieci, jo varētu zaudēt visu savu karjeru.

Tepat Eiropā psihoterapeits nerunātu ne ar vīru, ne radinieci, jo varētu zaudēt visu savu karjeru./c/

Tā tam arī būtu jābūt Latvijā.

Ir tāda organizācija kā zelda.org. Tur gan vairāk aizstāv psihiatrijas pacientus, bet var taču parunāt ar viņu juristiem, tas ir bez maksas, tikai jāpiesakās. Šajā gadījumā ir psihoterapeita nodarījums. Manuprāt, tas daudz neatšķiras. Bērnam uzturnauda iet garām tikai tāpēc, ka māte iebiedēta. Tas nekur neder.

Lai celtu prasību un piedzītu zaudējumus, ir jābūt prettiesiskai darbībai - izdarītam kaut kam, kas ir pretēji likumam. Nav neviena likuma, kas nosaka, ka psihoterapeits nedrīkst izpaust klienta sniegto informāciju. Pat, ja varētu pierādīt, ka runāja ar citiem, TAS NAV LIKUMA PĀRKĀPUMS.
Psihoterapeits saskaņā ar likumu neatšķiras no jebkura cita cilvēka. Piemēram, ja man kaimiņš pastāstītu, ka sit savu bērnu, man pēc likuma būtu pienākums iet uz bāriņtiesu un to izstāstīt. Nu un, ka es drusciņ piepušķoju, tāpēc, ka mani kaimiņš nolēja un nemaksā kompensāciju? Kas var pierādīt, ka viņš tā neteica? Un varbūt es dzirdēju, ka bērns bieži raud?
Tikai ir viens bet - psihoterapeitu uzskata par SPECIĀLISTU, par neieinteresētu, un visiem ir zināms, ka psihoterapeitam klienti uztic diezgan daudz.
Attiecībā par policiju - piedodiet, es zinu, kas ir policija un esmu saskārusies ar viņu darba stilu. Vari aiziet nodauzīts zils, neviens nav redzējis, kas tevi sita, tad pierādīt neko nevar.

Ir tāds psihoterapeitu ētikas kodekss, nocitēšu:
Latvijas
Ārstu psihoterapeitu
asociācijas
Ētikas kodekss
................................Psihoterapeiti ciena sava pacienta uzticību un rīkojas tikai viņa interesēs, it
īpaši,
ja paredzama
pacienta garīgās veselības
pasliktināšanās.
Ja pacienta intereses ar savu rīcību apdraud cita
persona vai sabiedrība, psihotera
peita pirmais pienākums ir aizstāvēt pacienta intereses, un
tikai pēc tam citas personas
vai sabiedrības
interese......................................

Par šī ētikas kodeksa pārkāpumiem ir sniedzama sūdzība biedribā, pierādījumi Jums nav jāmeklē, pašai biedrībai viss ir jāpārbauda.Pat ja Jūs būtu kko pārkāpusi, tad kodekss nosaka ka psihoterapeite nedrīkstēja vērsties pret Jums un tas ir pamats sertifikāta anulēšanai. Tālāk var dot prasības pieteikumu tiesā sakarā ar ētikas kodeksa pārkāpšanu un prasīt kaitējuma piedziņu.

Ja psihoterapeite apsprieda bijušās klientes uzticēto info ar psiholoģijā nekompetentām personām, tas nozīmē, ka psihoterapeite rīkojās PILNĪGI un galīgi neprofesionāli. Ja tādi ir patiesie fakti, tad tur pat nav jābūt pierādījumiem, lai apšaubītu psihoterapeites profesionalitāti un, attiecīgi, visu psihoterapeites sacīto. Elementāri.

Tajā pat laikā ir jāatzīst ka pacientu tiesību aizsardzība psihoterapijas jomā neeksistē, t.i- likumos nav noteikta atbildība par šo tiesību pārkāpumiem. Jo ētikas kodekss nav likums. Un tas ir visai nopietni un būtu jāņem vērā jebkuram psihoterapijas pacientam.

Man nez kāpēc liekas ka Ilze1 nemelo un stāsta patiesību, tātad gadījums ir ārkārtīgi kliedzošs un tas iezīmē situāciju kurā pacients izrādās pilnīgi un galīgi neaizsargāts no likuma viedokļa, kur skaidri redzams ka likums šeit ir pilnīgi ignorēts visā šajā nozarē.

Tiesājas parasti smagākos pārkāpumos, piem. pārkāpumos, kas vairāk saistīti ar seksuāla rakstura jautājumiem no profesionāļu puses., t.i., ir bijuši gadījumi, kad profesionāļi izmanto klientes...
Visādi citādi, dzīvei garantiju kā tādu arī nav. Ķieģelis arī var uzkrist no nesalabotiem jumtu skursteņiem (vai lāstekas pavasaros)...

Es gan neteiktu ka seksuāla izmantošana ir smagāks gadījums kā iebiedēšana bet ne man par to spriest, es varu kļūdīties bet- likumam ir jāstrādā arī iebiedēšanas un citos gadījumos un tiesāties būtu pamats pie jebkura pacientu tiesību aizskāruma.

Tas ir pats smagākais - fiziska uzmākšanās no profesionāļiem. Par to ne tikai sertifikātus atņem, par to cietumos nieres atspārda.

Te tā situācija ir visai vienkārša- likumā noteiktās atbildības- pacientu tiesību aizsardzības likumā- nav, vienkārši nav jo nav nekādu līgumu, nav atbildības šajā ētikas kodeksā, tātad ja nodarījums nav krimināli sodāms tad pacients ir pilnīgi neaizsargāts. Civilprasibu var arī neuzvarēt, atkarībā ko lemj biedrība par ētikas kodeksa pārkāpumu.