Labdien!
Šo 29.05.2014 no rīta man tika veikta bronhoskopija. Gribu pavaicāt - vai tiešām pēc bronhoskopijas var būt paaugstināta temperatūra un kakls tik ļoti samocīts, ka, rijot siekalas, sāp joprojām, balss ir aizsmakusi, un nāk virsū klepus lēkmes? Un deguns "tek" arīdzan :) Vai varbūt tomēr esmu pieķērusi vēl sev klāt arī saaukstēšanos?

Paldies par viedokļiem.

Visas aprakstītās pazīmes var būt. Man pēc fibrogastroskopijas vienmēr sāp kakls vairākas dienas.
Lai veselība un miers.

Nu gan te niķupole uzradusies. It kā būtu kādam maksājuse un kādam te būtu naktsdežūras...

Padomā pati ar galvu: elpceļus bakstīja ar metāla instrumentu, mikroplaisas 100 %.

Bronhoskops ir svešs antigēns organismam. Protams, ka tas reaģēs ar aizsargreakciju, jo tiek kairināta gļotāda, kur ir daudz nervgaļu. Tā kā tās reakcijas ir pilnīgi normālas. Nedomā, ka ārsti nesterilu bronhoskopu izmanto. Tas var būt vienkārši aseptisks iekaisums kaklā. Temperatūru ne jau vienmēr paaugstina infekcijas.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Nu gan te niķupole uzradusies. It kā būtu
> kādam maksājuse un kādam te būtu
> naktsdežūras...
>
> Padomā pati ar galvu: elpceļus bakstīja ar
> metāla instrumentu, mikroplaisas 100 %.
___________________________________
Hi,hi...!
Kaut kas jauns no lamāšanās leksikas. Niķupele,ničupods.
Daudzi nesaprot,ka te ir brīvprātīga padomu došana. Pie tam neviens te naudu nesaņem. Bieži pat paldies nepasaka. Vēl nolamās, vai ieteiks dzert ūdeņražpārskābi , kuru rožo no sērskābes. Vēl pa virsu dzeramo sodu kura dod ogļskābo gazi,kas kairina kunģi un skābina organismu.
Lai tomēr visiem veicas. Miers un sapratne.

Labvakar.
Atvainojos, ja kāds sajutās aizskarts. Nebija mēķis tāds.
Biju mazliet nepacietīga.
Ar galvu domāju, nezinu, kāda materiāla izstrādājumus izmanto bronhoskopijā, kā arī nedomāju, ka ir bijis, kas nesterils.
Nekad dzīvē man nav veiktas ne gastroskopijas, ne bronoskopijas, ne DT - tagad man tas viss notiek pēc pilnas programmas. Un es vienkārši nezinu, kādas pēc tam ir sajūtas.
Tik cik pēdējā pusgada laikā esmu vazājusies pie ārstiem un zāles dzērusi, neesmu savā līdzšinējā dzīvē redzējusi.
Sanāk, ka manam organismam nemaz nav paticis viss šis pasākums, jo klepus bija baiss, balss ik pa brīdim pazūd un atgriežas pēc siltas tējas. Temperatūra gan šodien turas virs 38.
Cerams, ka pēc paredzamās "kobras" es šādi nereaģēšu.
Vēlreiz mīļš paldies.

Brīdini ārstu,kā esi izcietusi bronhoskopiju . Par reakciju arī. Jo pie t* un tāda stāvokļa Gastrofibroskopiju taisīt nedrīkst.
Pagaidām kumelīšu tējas,šķidrums,burkānu ēdieni ar augu eļļas piedevu. Jo A vitamīns atbild par gļotādu remontu.Saskaņojot ar ģimenes ārstu varētu Kalcija preperātus padzert (Kalcija glukonāts). Kalcijas mazina iekaisuma sekas,viegls antihistamīns.Jāskatās vai nevajag bronhu attīrošos preperātus.
Mani tomēr interesē Jūsu vecums,augums/svars.Tas dod labāku priekštatu par daudz ko. Ja nav noslēpums, kāpēc tādu izmeklējumu gūzma?



Edited 1 time(s). Last edit at 02.06.2014 09:46 by Mazdakteris1.

36 gadi
171 cm
87 kg (tagad varbūt arī mazāk, jo pamazām svars krīt)
Nav noslēpums. Īsti vairs nezinu ar ko tas viss ir sācies. Vairākus gadus atpakaļ pamazām bija sācis celties TSH rādītājs. To mirkli palaidu garām. Gadus divus atpakaļ domāju, ka esmu tikai ļoti nogurusi un vajadzīgs miers un atpūta. Gadu atpakaļ mainīju darbu, domāju, ka visam jākļūst labāk. Bet sapratu, ka kļūst tikai sliktāk. Vēders pūtās no jebkā, "trokšņoja", sausa āda, sāka pampt rokas un kājas, un seja, palielinājās svars, kaut domāju, ka neēdu vairāk kā agrāk. Ņemot vērā bēdīgo pieredzi ar ģimenes ārstu, pati sāku internetā meklēt informāciju par simptomiem, līdz kamēr vienīgais, ko atradu - vainīgs vairogdziedzeris. Novembrī uztaisīju asins analīzes, un tur uzrādīja, ka TSH ir 173. Nezinu, cik gadus tas ir kāpis. Sāku dzert Euthyrox. Šobrīd esmu apstājusies pie 100 mikrogramiem dienā. TSH ir nokritis līdz normai 0.4. Tam visam pa vidu - šī gada sākumā atkārtoti parādījās strauji progresējošs sinus pilonydalis, kurš tika saoperēts marta beigās. Gatavojoties operācijai, bija nepieciešams veikt plaušu rentgenu, kur slēdzienā radiologs sarakstīja tādas lietas, ka ģimenes ārsts nevarēja nereaģēt un nosūtīja pie pulmonologiem, kuri savukārt uz DT un bronhoskopiju, kuras laikā ņema skalojumus uz tuberkulozi (vai ko nu tur.. atvainojos par neprecizitātēm). Šodien pateica, ka nekā tāda man nav (par ko es tikai priecājos). Tam visam pa vidu - ir problēmas ar vedera izeju, tur periodiski visam klāt ir asinis un gļotas. Biju pie proktologa - hemoroīdu nav. Domāja - kolīts. Uztaisīja kolonoskopiju (tiesa gan laikā, kad sūdzības pēc sulfasalazīna kursa bija zudušas uz laiku), tur viss tīrs un skaists. Tagad ir nozīmēta "kobra", grib izslēgt Krona slimību. Tam visam pa vidu - ginekologs konstatēja hormonālās izmaiņas (gandrīz zudušas mēnešreizes), un šobrīd ir nozīmējis 4 mēnešu Duphaston kursu.
Grūti izcelt ko atsevišķu, jo visas šīs lietas notiek paralēli viena otrai.
Agrāk gandrīz nekad neslimoju, tagad šķiet, ka to daru nemitīgi.
Staigāju pie ārstiem, pie dziednieka biju, uz masāžām eju, mēģinu arī savu galvu "savest kārtībā". Gribas teikt - strādāju visos virzienos.
P.S. Atavinojos, ka tāds "palags", bet īsāk nemāku.



Edited 1 time(s). Last edit at 02.06.2014 13:35 by piu.

Parasti pie vairogdziedzera saslimšanām sākas apburtais loks. Žēl,ka negājām pie ārstiem jau agrāk.
Vēlu izveseļoties. Vai vismaz stabilizēt situāciju.

Paldies.

Tātad ar tēmas sākuma jautājumu par bronhoskopiju viss būtu skaidrs: tas pāries. Bija alerģiska reakcija, kāda mikroskopiska gļotādas trauma, stress utt.

Bet citādi ļoti derētu ārsts, kas ir spējīgs redzēt lietas kopumā. Redz, jau pie ginekologa sākas hormonu rakstīšana. Vai endokrinologs to zina?

Teicu, bet neko neteica. Viņa man tāda - interesanta dakterīte. Palasot te diskusijas par to, ka vēzi ar sodu ārstē, sāku domāt, vai maz turpmāk pie viņas iet, jo tieši pēdējā vizītē viņa man to pašu stāstīja. Un par enerģijas plūsmām, un to, ka ar kaklu problēmas (man ir palielināts vairogdziedzeris un tur ir cistas un mezgli), jo manī esot nepateiktas lietas un aizvainojums, kad pateicu, ka ginekologs miomu atradis - endokrinoloģe teica, ka es vīriešus nemīlot.
Zināmā mērā jau ticu, ka visas vainas rodas galvā un ja neesmu "sakārtota", viss atsaucas uz fizisko ķermeni.
Bet man kaut kā šķiet, ka mans fiziskais ķermenis šobrīd brēc pēc palīdzības :) Esmu sevi "iztērējusi".
Kad gastroenterologs uzzinaaja, ka man tas sinuss jau reiz ir bijis - pateica, ka jau toreiz vajadzējis meklēt, kāpēc tāds vispār uzradies..
Kurš būtu tāds ārsts, kurš varētu redzēt šīs lietas visas kā vienu veselumu?

Ir ārsti, kam patīk psihosomatisks skatījums, tas pats par sevi nav aplams, jo ar to noteikti var tikt tālāk, tā patiesībā ir senu zināšanu atcerēšanās, bet šeit izklausās, ka Tavā dakterē kopā sabāzta ielasstūra psihoanalīze, visāda ezotērika un pesteļi. Tas gan vairs neder, bet ķermeņa ārsti nezina, ko darīt ar tik slimiem rumpjiem, viņiem tur arī nekas labs nesanāk, un tad viņi grābj idejas, kur tik var pagrābt, jo viņi nesekmīgi cīnās ar sekām. Ja vēl ir viena kaite, tad ok, bet vairākas...

Bet, tā ļoti vienkāršoti skatoties, savs nepateiktais vai drīzāk sevis neizprastais Tevī noteikti ir. Es vairāk liktu uz sevis nepazīšanu, kaut kāda sava aspekta nepazīšanu; visticamāk, ka Tu kaut ko dari pretēji tam, ko pati gribi.

Par miomu biju dzirdējusi kaut ko iz psihoanalītiķiem, ka tas faktiski ir auglis, ka sieviete grib bērnu un nevar izturēt dzemdes tukšumu, bet neņem to uzreiz ļoti nopietni, jo miomas mēdz būt arī transseksuāliem vīriešiem, kas grib būt sievietes, bet negrib bērnu, grib seksu ar vīrieti un nav veikuši pilnu dzimuma maiņas operāciju.

Tātad tas ir vecais freidiskais dzemdes trakums, bet civilizētajā pasaulē mēs nevaram būt stāvoklī nepārtraukti un to nevajag, ko tad iesāks ar to bērnu baru. Arhetipiskais sievieti mudina piepildīt dzemdi, bet tā ir vēsture. Bērni nemirst tik daudz (senatnē 3/4 (un pat vairāk) no dzimušajiem), lai viņi būtu jādzemdē nepārtrukti. Katrā sievietē dzīvo kāda daļiņa no pirmās dzīvdzemdētājas, kurai obligāti bija jāvairojas un kuras izdzīvošana bija atkarīga no bērniem, kas viņu vecumā uzturēs.

Tā bija liriska atkāpe :)

Tev viss ir jāizpēta kārtīgi, un to vajadzētu darīt, jo Tu šitā vari iedzīvoties neārstējamās lietās tāpēc, ka imūnsistēma slaistās.

Vienīgais, ko var droši teikt, ir tas, ka gadījumos, kad ķermenis slimo no galvas līdz kājām, ir jāmeklē psihoterapeits. Es nezinu, ko Tu tagad dari "galvas sakārtošanai", bet ar to, kas lietots līdz šim, ir bijis par maz. Ļoti derētu psihoterapeits ar ārsta pamatizglītību, bet tagad ir ļoti vajadzīgs arī rumpja ārsts. Ar tādiem, kā Tev vajag, švaki būs. Vienīgie, kas puslīdz vienoti skata ķermeni, ir homeopāti. Viņi ir gudri kā ārsti, vienīgi man šķiet stipri aizdomīgi viņu izsniegtie cukura graudiņi. Ja man šitā būtu, es varbūt noklausītos, ko viņš var pateikt, un pēc tam ārstētos tomēr arī ar ķīmiskām zālēm. Tāpat ir iespējams, ka arī tur var nākties visādus brīnumus dzirdēt.

Zinu, ka homeopāts Edgars Mednis nav fanātiķis, normāls vecis, gudrs kā ārsts un arī cilvēks, turklāt viņa izpratne par cilvēka psiholoģiju ir zinātniski pierādītās, veselīgās un saprātīgās robežās.

Vēl viens variants ir imunologs.

Bet Tu pati vari izfiltrēt to, kam tici, tas Tev tik un tā būs jādara.

Un vēl jau uz pasaules ir arī citi endokrinologi, pameklē google, bet jebkurā gadījumā psihe parasti ir stiprāka par zālēm. Ja kaut kas nemainīsies galvā, rumpis turpinās streiku. Tagad vienīgi ir jautājums, cik visa tava sistēma ir "nonesta".

Visbeidzot, lai arī es būtu pateikusi kaut ko absurdu: Tev jāiemācās izprast savu ķermeni un sarunāt ar to, lai viņš tā netrako, ka Tu centīsies kaut ko mainīt. Tas dažkārt it labi strādā bez jebkādām sodām. Atvēli laiku kādiem meditatīviem brīžiem, dodies viena pati kādās pastaigās, kur ir kluss, bet tomēr drošs. Varbūt tev palīdz kādi mākslas veidi, hobiji.

Ir jādomā par trim svarīgām lietām: sekss, attiecības (ģimene), darbs. Vai tur ir viss ok, vai ir kas maināms, ko Tu gribi mainīt. Vai Tu nenes kādu uz muguras? Vēl ir citi jautājumi, bet pašlaik nav prātā.

Vari pameklēt arī kādu grāmatu par šīm tēmām.

Mīļš paldies par man veltīto laiku.
Tā ir pilnīga taisnība, ka ir manī nesakārtotas lietas, ka ir kas tāds, ko daru un joprojām nezinu, vai tas ir tas, ko gribu.
Pat par miomu un bērniem varu piekrist :)
Ir pilnīga taisnība, ka tieši pēdējā gada laikā, pēc darbu maiņas, mēģināju sākt jaunu dzīvesveidu, ar jauniem ēšanas paradumiem. Man bija sajūta, ka organisms vienkārši ņēma un sadumpojās, jo liela daļa jauna. Tāpat arī pirms pusotra gada pēc n-padsmit gadu smēķēšanas nolēmu to atmest un nogriezu kā ar nazi, iespējams, arī tas organismam nepatika. Tā teikt - nesarunāju ar sevi neko. Vienkārši krāvu tam virsū arvien vairāk "stresa", domājot, ka daru sev labu.
Bet jā - ir lietas, kas iekšā "sāp" un tikai tagad un pamazām sāku tās sev atzīt, dzēst sevī vecus aizvainojumus, izprast, piedot un pieņemt.
Meditācijas - jā, esmu sapratusi, ka gribu to apgūt.
Homeopāts - ļoti nesen tieši par šādu cilvēku iedomājos, jo daudz labprātāk savu ārstēšanu uzticētu dabai, nevis ķīmijai, bet ļoti labi apzinos, ka bez ķīmijas cauri netikšu. Tas tomēr dažus procesus paātrina.
Runcene - Tevis teiktais tikai apstiprina manis izvēlēto ceļu.
Paldies.

P.S. Dziednieka teorija vēl bija tāda, ka esmu pārāk "atslābusi". Ka man nepieciešama darbība dzīvē. Jo kad esi koncentrējies uz kaut ko, organisms mobilizējas, tur sevi grožos. Sliecos tam ticēt - jo strādājot iepriekšējo darbu - praktiski neslimoju - nebija laika.
Tagad atkal vajag, lai nav laika, tikai fokusu gribu vērst nevis uz darbu, bet attiecībām, ģimeni. Un attiecīgi arī neaizmirst, ka sevi jāmīl, un jādomā, kur atrast īsto vietu vai lietu, kas darbosies kā "uzlādētājs".
Vēlreiz paldies, ka uzklausījāt.

Nu re. Šodien gāju pēc izrakstiem, un palūdzu pie viena, lai paklausās plaušas.
Izrādās tomēr, ka nemaz i nebija tās visas tikai sekas pēc bronhoskopijas. Esot bronhīts.

Bronhīts, stingri ņemot, arī ir alerģiska reakcija.

Ja pirms tam bija viss ok, bronhoskopijā arī nekā neredzēja, tad tas bronhīts visticamāk uz to pašu bronhoskopiju tomēr ir attiecināms, jo sākās uzreiz pēc tas; vienīgi situācija tagad jāārstē kā bronhīts nevis kā iekaisums, kas veidojies kaut kur augstāk, tas ir biku nopietnāk par puņķu un neliela krekšķa variantu.

Nu jā. Izrakstīja antibiotikas drošības labad. Ļoti labi. Tās man vajadzēja citai lietai, un pēc analīzēm izskatās, ka derēs abiem. Jautājums - ja uzsējums rāda, ka baktērija ir jūtīga uz Tetracycline un šodien man tam bronhītam izrakstīja Doxy-M-ratiopharm 100 mg (kuram instrukcijā redzu, ka tas ir "antibiotisks līdzeklis un pieder tetraciklīnu grupas zālēm"), es taču saprotu pareizi, ka tas man tad derēs arī tās baktērijas apkarošanai?



Edited 1 time(s). Last edit at 04.06.2014 18:21 by piu.

Jā, pareizi.

Nu super :) vismaz ar vienu piegājienu divas lietas ārstēs.
Paldies :)

Labs vakars.
Atkal es.
Izdzēru savas antibiotikas. Klepus kļuvis krietni mazāks, bet vēl tomēr ir. Tāpēc, lai pārliecinātos, ka tas nav "nobraucis" vēl zemāk, kā gribētos, aizkāpu līdz ģimenes ārstam, lai paklausās. Viss forši, dziļāk nekas nav kāpis, elpošana tīra. Toties tagad man "piesēja" hronisko tonsilītu! :D
Iedeva Luivac 3 mg tabletes 2 mēnešiem un norīkojumu pie LORa.
Es tik ceru, ka ļoti drīz būs diena, kad viss šis reiz būs galā :D