Sveiki!
Nezinu, kurā sadaļā vajadzēja šo tēmu likt - psihiatrija vai dzemdniecība/ginekoloģija vai forumiešu pļāpas..anyway, lieta tāda:
Esmu sieviete, 29 gadi, bērnu nav, un atklāti sakot - negribu tos. Ir pastāvīgs draugs,vecumā 37, kurš pretēji man - ļoti grib bērnus. Esam kopā jau 9 gadi, viss ir skaisti, bet! Viņš grib bērnu, bet es neesmu gatava kļūt par māti.:( nejūtu sevī mātišķo instinktu.
Saprotu, teiksiet, ka jārunā savā starpā - tas ir darīts, uz brīdi ir miers, bet tad atkal :( Šķirties negribam, - ne es, ne viņš. Ir sāpīgi noskatīties, ka daru viņam pāri ar savu bērnu negribēšanu, - bet tā ir. Jūtos vainīga, bet tāpat bērnus nevēlos. Ne konkrēti no viņa, bet bērnus kā tādus!
Saka jau, kad piedzimst pirmais bērns - domas mainās un parādās mātišķās jūtas..bet, ja es negribu pat domāt par to, ka man būs bērns..?!
Varbūt neesmu normāla :( Ko iesākt? Pie psihiatra, psihoterapeita? Bet zinu, ka arī viņš manas domas šajā jomā nemainīs..

Vīrietis darītu gudri, ja nekavējoties aizietu pie citas.
Sievietes uzdevums un pienākums pret draugu, ģimeni un Latviju ir radīt bērnus.

Mazdakteri,kā tad paliek ar jūtām ,ar mīlestību...?Ja tu mīli šo sievieti,kā tu vari nekavējoties aiziet pie citas????

..Nu negrib mans vīrietis iet pie citas. Es arī negribu viņu tā vienkārši laist prom..Pareizi filja rakstīja - mīlestība ir, un jūtas arī..Ja tā visa nebūtu, es te nerakstītu.

Dzīves otrā pusē nožēlosi, bet par vēlu būs jau...