Tāpat vien, pažēlošos par dzīvi

Aizsāka marko_nepolo 

Tāpat vien, pažēlošos par dzīvi
29.07.2018 21:20
Nez, varbūt pie vainas karstais laiks. Vai arī man ir uzmanības deficīts. Vai arī pie vainas būs Facebookā pamanītās bildes no kāzām, kur kāds miesās par mani vājāks paziņa (tālāk tekstā skaidrošu, kāpēc tas ir svarīgi) apprecējis neredzīgu meiteni ratiņkrēslā. Un ja jau viņiem var būt kaut kāda sava mazā laimīte, tad varbūt man arī vēl nav viss beidzies...

Ja nu kas, uztveriet šo kā literāru krecelējumu, par ko paraustīt plecus un doties dzīvot tālāk. Tomēr ja nu kādam kaut kur kaut kas no stāstītā aizķeras un dod kādu jēgu vai "puzles gabaliņu", ko var ielīmēt savā dzīvesskatā, tad varbūt viss nebūs rakstīts veltīgi un tāpat vien.

Žēlabas sākas ar to, ka daba man ir iedalījusi vairākas neveiksmīgas lozes. Nepietiek ar to, ka piedzimu redzes invalīds, bet papildus vēl ir aizkavēta fiziskā attīstība (un pats reizēm domāju, ka varbūt intelekta ziņā arī esmu bišķi traumēts, kaut gan tad diez vai būtu aizkūlies līdz maģistra grādam), introverts raksturs, nervozitāte, agra matu zaudēšana, dažādas hroniskas kaites un kronis visam - seksuāla rakstura problēmas.

Neskatoties uz visu minēto, laikam neesmu nemaz tik nožēlojama nelaimes čupiņa, jo ir bijušas dažas meitenes, kas man izrādīja uzmanību un gribēja attiecības, kas sniegtos tālāk par draudzību. Un arī es esmu to vēlējies, jo sirds dziļumos esmu mazliet romantisks un patīk tie divvientulības mirkļi, kad sēžam blakus un klusējam vai arī baudām mūziku, grāmatu, filmu... Bet viss beidzas brīdī, kad viņa pastiepj roku, satver manējo un kaut ko gaida, un es tā izmisīgi vēlos, lai mans ķermenis gribētu un spētu viņai dot to, ko viņa ir pelnījusi... bet ķermenis klusē. Un es atkāpjos, jo negribu lauzt viņai sirdi.

Kādu laiku domāju, ka varbūt esmu homoseksuāls, par ko liecināja daži dīvaini "slapjie sapņi" (pavisam impotents tomēr neesmu) un fantāzijas, taču praksē pārliecinājos, ka tām fantāzijām nav nekā kopīga ar realitāti. Analīzes - androgēni utml. hormoni man ir pilnīgi normas robežās.

Ir redzēti zinātniski pētījumi, kas liecina, ka cilvēkiem ar dzimuma vai seksuālās identitātes problēmām smadzeņu struktūra un signāli dažos apgabalos līdzinoties pretējam dzimumam. Vismaz pietiekoši nopietni pētījumi, lai būtu atrodami domēnos, kas beidzas ar .gov; ja kādu interesē, var pameklēt Ivanka Savic un Dick F. Swaab zinātniskos rakstus. Tas tā kā izskaidrotu, kāpēc ar cilvēku notiek tādas dīvainības, bet nedod nekādu risinājumu, ko ar to darīt. Man nav bijis izdevības iziet tomogrāfiju un visādus encefalogrāfijas testus, kaut gan būtu interesanti, kas tur iekšā galvā īsti notiek :) Esmu arī aprunājies ar dažiem psihoterapeitiem, vismaz tādiem, kas bija pieejami cilvēkam, kas nedzīvo Rīgā un ir atkarīgs no sabiedriskā transporta. Nekādus nopietnus rezultātus tas gan nav devis.

Jebkurā gadījumā, situācija ir tāda, ka man drīz būs 40 un seksa kā tāda nav bijis. Par to intīmo pusi es nemaz neuztrauktos - ja nodzīvoju bez tās tik ilgi, tad gan jau aizvilkšu "līdz galam". Ne es vienīgais aseksuālis pasaulē, esmu Internetā runājis ar simtiem tādu bēdubrāļu un māsu, bet diemžēl (vai par laimi) Latvijā tādus diez ko neizdodas sameklēt. Vienai gan uzdūros, taču tā bija aizgājusi tik dziļā ezotērikā, ka es viņai laikam šķitu pārāk garīgi netīrs. Nu jā, viņa runāja par indigo bērniem utt. utml. - man tās tēmas nav gluži svešas, tomēr tuvāks ir atvērtais skepticisms - "varbūt tā arī ir, bet kamēr nav pierādīts, es dziļi ar to neielaidīšos". Kaut kā tā.

Vienīgais, uz ko vēl kaut kur dziļi mīt dziestoša cerība - izveidot romantiskas un ģimeniskas attiecības ar kādu cilvēku blakus. Varbūt ar kādu līdzīgu "nelaimes čupiņu", lai mēs abi varam atbalstīt un paironizēt viens par otru. Lai brīdī, kad es saku "Zini, šodien mēs netiksim uz koncertu, jo man kuņģī baigi dedzina", mana otrā pusīte nevis pikti ņurdētu "Atkal tu te sūdzies" vai žēli novilktu "Naaabadziņš...", bet atbildētu "Nekas, paskatīsimies mājās filmu un padzersim tēju.".

Nesen ielaidos sarakstē un pāris reizes satikos ar ļoti sakarīgu sievieti - arī introverta, labi saprotamies par psiholoģijas tēmām, reliģiju; mums abiem ir atvērta, pieņemoša un viegli ironiska attieksme pret dzīvi, pat ja iekšā sāp. Un atkal kāpju uz tā paša grābekļa - jūtu, ka abi pieķeramies viens otram, bet tai pat laikā zinu, ka viņa grib kaut ko vairāk. Mēs par to tēmu arī esam nedaudz runājuši - ka neskatoties uz dziļo garīgo pieķeršanos, fiziski mums diemžēl nelīmējas kopā, jo es gribētu sievieti, ar kuru kopā es jūtos kaut cik stiprāks, bet viņa pati ir tik stipra un neatkarīga persona, ka līdzās viņai es jūtos kā lupata.

Vēl satikos arī ar kādu neredzīgu maza auguma sievieti, ar ko jau kādu laiku bijām virtuāli pazīstami. Ar viņu es jutos vīrišķīgāks, galanti pavadāju pa pilsētu, pastāstīju viņai, kas notiek apkārt, lai uzburtu iztēlē kādu priekšstatu par pasauli apkārt, aizgājām uz kafejnīcu, parunājām par dzīvi. Fiziski kopā jutos labi, bet kā parasti - secināju, ka nekādas intīmas vēlmes ne prātā nebija. Arī rakstura ziņā esam ļoti atšķirīgi - viņa ir ļoti sparīga, mazliet bohēmiska un vairāk uz ekstraverto pusi. Ar mani viņai būtu vienkārši garlaicīgi. Var jau arī būt, ka viņa nostrādātu kā katalizators, kas mani iekustina, taču eh, cik ilgi var dzīvot kopā tik atšķirīgi cilvēki? Man jau gribētos tādu riktīgu pelēku mājas pelīti, bet kaut cik izglītotu, lai kopā varētu palasīt kaut ko arī angliski par psiholoģiju un filozofiju. Topmodeles lai paliek tiem ambiciozajiem, veselajiem.

Vispār ne viss ir tik drūmi. Man nav atkarību no visādām draņķīgām vielām. Pat kafiju lietoju ļoti maz. Toties ir atkarība no darba, jo stabils darbs un atzinīgs novērtējums no kolēģiem un priekšniekiem ir vienīgā motivācija un vienīgais mazvērtības kompleksu dzēsējs. Kaut gan vēl arvien dzīvoju kopā ar vecākiem (jo nav vajadzības vai motivācijas doties prom), tomēr palīdzu viņiem, lai būtu cienījamas vecumdienas.

Var jau būt, ka esmu nolemts reiz palikt vienatnē un gaudot uz mēnesi. Varbūt ne viens pats, bet kopā ar kādu mājdzīvnieku. Galu galā, varu arī mierināt sevi ar domu, ka ir cilvēki, kam ir vēl sliktāk.

Var jau būt, ka esmu naivs, izlutināts (jo ilgi esmu saņēmis vecāku atbalstu, ko gan cenšos nepārtraukti atlīdzināt), sentimentāls neirotisks muļķis. Kas ir, tas ir, kā nav, tā nav. Dzīve dodas tālāk, bet es palieku kaut kur tepat, iestrēdzis sevī...

Lai labs vakars tiem, kam pietika pacietības izlasīt tik tālu!



Edited 2 time(s). Last edit at 29.07.2018 23:17 by marko_nepolo.
Izklausās pēc psiholoģiskas vainas. Es domāju tas par to erekciju. Minēts tika mazvērtības komplekss.
Rakstīji par aizkavētību intelekta ziņā. Nu nez.... Es to nemanu Tavos tekstos.
Varbūt šeit kaut ko Runcene uzrakstīs. Ir vērts ieklausīties viņas viedoklī.
Re: Tāpat vien, pažēlošos par dzīvi
04.08.2018 20:14
Man lielas aizdomas, ka problēma ir kaut kur daudz dziļāk, jo nav pat tās tieksmes pēc fiziska kontakta, "paņurcīt", skūpstīt, kas cik dzirdēts parasti ir citiem cilvēkiem. Ar sievietēm man visa romantika sanāk tikai tādā emocionālā līmenī, un tas ir tā patīkami, viegli, un bieži vien liek man justies stiprākam, vīrišķīgākam, kaut gan nekā netieku pāri tai fiziskās tieksmes robežai. Visu laiku ir tāda sajūta, ka es sievieti uztveru kaut kā nepareizi, un nespēju atrast kaut kādu "pavedienu", kaut kādu iekšējo slēdzi, kam vajadzētu nostrādāt, lai tālāk viss notiktu automātiski.

Toties tajos dīvainajos sapņos rodas fiziska tieksme un reakcija, taču tā ir ļoti selektīva un vairāk nevis seksuāla tieksme uz tuvību ar cilvēku, bet gan uz kaut kādām sejas, apģērba un uzvedības īpatnībām; tātad, varētu teikt, ka tas ir kā fetišisms. Reizēm arī dzīvē gadās kāds trigeris, kas izraisa fantāzijas, taču visas tieksmes uz reālu cilvēku ļoti ātri noslāpst, jo tie trigeri nav stabili. Pietiek cilvēkam nomainīt apģērbu vai arī parādīt kādu foto, kurā viņš ir izskatījies citādāk - un viss, es uztveru cilvēku bez jebkādas reakcijas, kā māsu vai brāli.

Ar sievietēm ir savādāk - tur man romantiskā tieksme nemainās, lai kā sieviete mainītu savu izskatu. Ar "fantāziju fetišiem" ir otrādi - nav pilnīgi nekādas vēlmes pēc romantikas, ir tikai reakcija, taču tā ir kaut kāda emocionāli nepatīkama, sāpīga, jo atgādina to, kā trūkumu sajūtu sevī - jo esmu vienmēr juties nepietiekami vīrišķīgs. Tāpēc sapņos tas bieži izpaužas tā, ka es redzu it kā saplūstu ar citu cilvēku un kļūstu par viņu; reizēm sapnī pat skatos spogulī un redzu, ka esmu cits cilvēks. Ja tā ir homoseksualitāte, tad tāda dīvaina, vērsta nevis uz vēlmi pēc otra cilvēka, bet gan uz vēlmi transformēt sevi, bet tā kā tas nav fiziski iespējams, tad no tādas tieksmes rodas tikai emocionāls vājums. Turklāt, tāda pati seksuāla reakcija ir, kad sapnī notiek kaut kas nepareizs, neglābjams; piemēram, kad esmu nāves briesmās - krītu no klints un zinu, ka viss ir pagalam un neko nevar glābt. Mjā, Freidam te gan būtu daudz ko teikt, bet nez, vai viņš spētu ko labot :D Jebkurā gadījumā ir tā sanācis, ka seksuālā reakcija man ir sasējusies ar kaut ko fatālu vai emocionāli smagu, bet nepavisam ne ar romantiku vai kaut ko patīkamu. Nez, kurš psihologs un kādā veidā ar to spētu tikt galā; varbūt ar kaut kādiem hipnoterapijas trikiem. Esmu arī mēģinājis runāt ar dažiem, kas bija pieejami internetā, bet tie palīdzēja tikai atrast šādas tādas sakarības un labāk paskatīties uz sevi no malas, bet neizdevās izmainīt to, kas kaut kur dziļāk funkcionē nepareizi.



Edited 1 time(s). Last edit at 04.08.2018 20:17 by marko_nepolo.
Autors:

Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 25 pieskaita 7?
Ziņa: