Vai patiesa mīlestība atsver sirdssāpes?

Kas ir augstāk vērtējams -

mīlestība vai brīvība un pāšcieņa?

Kas ir labāk-

*) Patiesa, abpusēja, dziļa un īsta mīlestība pret stresu, pazemojumiem, ierobežojumiem, pārmetumiem, bailēm.

vai

*) Vienatne pret veselākiem nerviem un brīvību.

Man ir jāizvēlas un izvēle ir grūta.:(

...taa nav patiesa miilestiiba, kas rada sirdsaapes...

J



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 22:35 by kachenite.

Bieži vien pieķeru sevi smejamies par šiem ''mīlas stāstiem''.
Vai mātes mīlestība pret mazu bērnu rada sāpes ?

jautajums ir - vai milestiba ir ta verta vai nav, lai paciestu to visu? Runa ir par milestibas cenu.
Es agrak domaju, ka milestiba stav pari visam un nav neka augstak vertejama....

-pazemojumi, sirdssapes, bailes, parmetumi, ierobezojumi ir man, ko rada otras puses greizsirdiba (greizsirdibai nav pamata).

Veelreiz un ar drukaatiem burtiem- TAA NAV MIILESTIIBA... taa ir apmaatiiba, atkariiba, viss kas cits, tikai ne miilestiiba, kas liek ciest visu ieprieksh mineeto... Saakumaa jaatiek ar sevi galaa, tad arii sanaaks iesaistiities veseliigaakaas attieciibaas ar veseliigaakiem subjektiem...

Tā nav mīlestība???, ja man ir žēl arī tā otra cilvēka?, ka viņš pārdzīvo pēc tam, kad man nodarījis pāri un es saku, ka pametīšu viņu...žēl, ka viņš paliks viens un vientuļš. Jo es zinu, ka neviena cita viņu nepacietīs. (jo neviens jau nekad neiedziļinas otra problēmās, domā tikai par sevi, kā pašam labāk) Viņš man visu ir stāstījis par savu dzīvi, es saprotu kāpēc viņš tāds ir kļuvis... Un viņš ne arvienu citu nespēj tā izrunāties kā ar mani... Es redzu, ka viņš cenšas, bet nesanāk...viņam nāk virsū tās domas un greizsirdības lēkmes, jo nejūtas par sevi pārliecināts un nespēj uzticēties cilvēkiem...Un viņš ir mans labākais draugs, kam varu izstāstīt visu. Kā lai pamet savu labāko draugu un mīļoto cilvēku... Es to uztveru kā slimību. Man gribas palīdzēt. Es ļoti pieķeros un nevaru tā vienkārši aizmest...Viņš ir runājis par pašnāvību, saucis sevi par kropli...

NEE, TAA NAV MIILESTIIBA... taa ir atkariiba... kam nav nekaa kopiiga ar miilestiibu...

... paturi savus komentarus pie sevis. :(


P.S. Ceru, ka runcene kaut ko uzrakstis.

OK, pagaidiisim kaadu, kursh pateiks, ka taa ir fantastiskaakaa miilestiiba un pasaules ;) Un ka taa ir cena, kas jaamaksaa, lai shaada miilestiiba Tava dziivee buutu ;) Tad vareesi liiksmot...

,,, tu esi stulbs cilveks, kam dzivee nav bijushas nekadas problemas un kas nespej just lidzi otram.

Protams, ka taa nav cena, kas buutu jaamaksaa(varbuut stulbi nofurmuleeju visu sho lietu, vienk nebiju paredzeejusi te izklaastiit savu probleemu, tikai gribeeju pafilozofeet par miilestiibas teemu un varbuut guut speeku sevii vinju pamest), saakumaa viss bija skaisti un iemiileeju to cilveeku, ar laiku sapratu un uz sevis izjutu, ka vinjam psihe pamatiigi gljuko, bet es nevaru taapeec vinju pamest, jo miilu un gribu, lai vinsh saprot, ka uz mani var vienmeer paljauties un, ka vinju nekad nekraapshu un nepievilshu. es censhos sev iestastit, ka taadas attieciibas nevar turpinaaties, ka jaapaartrauc...kad man ir dusmas uz vinju tad ir vieglaak domaat par attieciibu izbeigshanu, bet kad nakts viduu liidzaas pamostoties, pirmais ko izdaru, cieshi apskauju vinju, un gribas pateikt - es tevi loti miilu(pirmaa doma, kas ienaak praataa - taatad miilestiiba ir arii manaa zemapzinjaa ne tikai iedomaas), bet tad atceros - es to nedriikstu teikt! (es tacu grasos visu izbeigt) tad es saaku izmisumaa raudaat, kameer atkal aizmiegu, - es nekad agraak neesmu nevienu taa miilejusi no visas sirds kaa vinju. un es zinu ka taa ir miilestiiba, jo sirds nemelo.

...Tev nevajag liidzjushanu, Tev vajag pa ausi, lai saproti beidzot, kur esi iepinusies un kaa savu dziivi grasies pavadiit...

Ir tūkstošiem sieviešu pasaulē, kas ar to saskaras – par to tik daudz raksta. Tātad Tu neesi viena.

Mēs varam iemīlēt kādu, kuram ir slima dvēsele. Tā notiek. Lai šoreiz paliek iemesli. Bet mēs nevaram uzgulties virsū un cerēt, ka viņu sasildīsim. Mūsu ir par maz – ja tā var sacīt...

Jau iepriekš sen skaidrs, ka ne pats viņš sevi par tādu padarīja, ne pats izvēlējās tāds būt, ne grib būt. Dažiem nelaimējas piedzimt jaukā vidē. Bet šādos gadījumos mēs nevaram zināt, kādu virzienu tas ņems nākotnē. Vīrietim nobriestot, "nobriest" arī psiholoģiskās problēmas, bet viņi atšķirībā no sievietēm daudz, daudz retāk meklē palīdzību.

Pieņemsim, ka ar laiku Jums būs bērns... Viņš kļūs greizsirdīgs arī uz to. Parasti tā notiek. Es pat neprognozēšu, kas izaugs, ja tas būs zēns. Bet, ja tā būs meitene, tad viņa apprecēs tādu pašu dvēselē ievainotu puisi un tāpat cietīs, bet uzskatīs, ka tā ir dzīves norma.

Viegli Tev nebūs... Ļauj visām emocijām vaļu (asarām utml.) un parunā ar kādu tuvu cilvēku. Runā atkal. Tu šajās sarunās kaut kur dabūsi atbildi.

Nav tā mīlestība. No meitenes puses - žēlums, iespēja spēlēt sapratējas lomu, ticība savai vienreizējai otra saprašanas spējai. Bet tās nav jūtas uz kuru pamata būvē ilglaicīgas attiecības. Izskatās, ka Tu esi jaunāka par viņu. Arī tas dot savu. Vīrietis vienkārši ir atradis labu sirdi, kuras priekšā tēlot to lomu, kura nu tanī brīdi viņam ir aktuāla. Nemaldini sevi ar domu, ka otru tādu kā Tu viņš neatradīs. Atradīs un diezgan ātri. Viņam vajadzīga tribīne savam ego, aukle un upuris. Ja mēs kādu mīlam, tad cenšamies pasargāt, izvairamies aizvainot un to dara abi. Pirmās mīlestības pavasara saasinājums. Tiešām izrunājies ar kādu, kas Tevi labi pazīst.

Šī izvēle nav grūta- pareizā atbilde šajā gadījumā ir vienatne. Ja kopā ir grūti un sāpīgi, nav vērts uzturēt tādas attiecības. Tas ir ļoti subjektīvi. Man palīdzēja, tagad brīva jūtos daudz laimīgāka, stiprāka. Protams, vajag arī kaut kādas jaunas papildus nodarbes, lai aizpildītu laiku.

Interesanti, ka citi domā, ka labak zin vai mīlu vai ne...
ne jau jums tagad ir aizpampušas acis no raudāšanas...

Neviens otram cilveekam nespeej dot vispareizaako padomu - katram pasham jaaizveelas.....,jo mees esam tik dazjaadi.

...saaksim jau ar to, ka sevi nemiili, ja ljauj shitaa apcelt... a sevi nemiilot, arii otru miileet nevar... piekriitu Runcenei tajaa, ka ne vinjs pats vainiigs, ka taads izaudzis, BET... pieaudzis cilveeks nu reiz ir pieaudzis tikai pats var uznjemties atbildiibu un mainiit savu dziivi, taa ir vinja izveele turpinaat taadam buut... un ne bez autores appuishojoshaa atbalsta... jo kam gan ko mainiit, ja jau taapat saprot...

,,, apsaluuta taisniiba ,jo tieshaam vispirms jaamiil pasham sevi, un tad tik buusi speejiigs dziivot pilnveertiigu dziivi un neuznjemties otra cilveeka egoistiskaas probleemas.

Heart, Tev pašai izdomāt, ko pieņemt no rakstītā, ko ne. Katram ir sava dzīves pieredze. Un tā citiem rakstītājiem acīmredzami ir derējusi.

Es mazliet citādi skatos uz mīlestības terminu, jo tagad psiholoģijā ir ieviesusies frāze -- sieviete, kura mīl par daudz. Man šķiet, ka tā šeit vairāk atbilst. Starp citu, iemīlas arī cilvēki ar smagu attīstības aizturi. Tas arī būs kas cits, nekā mēs esam pieraduši domāt, bet mīlestība veidojas no daudziem puzles gabaliņiem katram savādāk.

Vīrietis, ja viņš jūt, ka dara nekontrolējamas lietas, par kurām pats pārdzīvo, mūsdienās var meklēt un saņemt, piemēram, psiholoģisku palīdzību, jo šādos gadījumos reti vai nekad var tikt galā pats, jo sākuma iemesli dus tālā pagātnē. Tas būtu zināms rādītājs, cik augstu viņš Tevi vērtē, tāpat arī Jūsu attiecības. Tas piederētos pie tās pieaugušā cilvēka izvēles, kādam viņam būt vai nebūt. Ja viņš neko nedara, tad tas velk uz to, ka viņš ir ne visai motvēts. Tad Tu atkal paliec viena šajā spēles laukumā, tāpat kā viņa dusmu brīdī.

Mēs neviens nevar otram ko pavēlēt: palikt vai ne, bet mēģini paņemt šādiem gadījumiem derīgo balto papīra lapu ar ieguvumiem un zaudējumiem, plusiem un mīnusiem. Saraksti to visu un padomā, ko tad Tava sirds saka un ko jūt.