Ka var saprast, ka cilveks ar tevi vairs nevelas kontaktet?Pedeja laika, jau paradijas tadas pazimes ari senak. Piemeram, ja pajautaju vai var atnakt man lidzi kur, kad vienam ta negribas, tad atbild, ka negrib, un parsvara tada atbilde. Vel varetu, protams, saprast, ja nevar, bet nu negrib. Tad, ja pazvanu un ko pajautaju, sak kliegt un ta negribigi runat. Tad un, ja mani kur uzaicina, slikti izturas, liek justies nevajadzigai. Ir reizes kad ok, normali, bet tas jau retak. Kad tiesi pajautaju, vai nevelas vairs kontaktet, tad saka, ka nav ta. Varbut izklausas stulbi, bet man ta jau nav labi, depresija uzglun, bet pedejo menesi meginu loti labi tureties uz pozitiva vilna. Un, tas, ka sitada attieksme, tas visu saasina no jauna. Draugu ta jau nav, un vel ta. Savas vainas esmu analizejusi ntas reizes, un nedaru neko tadu sausmigu, lai cilveks partrauktu gadiem ilgu draudzibu. Vienkarsi bija velme izteikties un uzklausit citu viedoklus.

Nekas šajā dzīvē nav mūžīgs un nemainīgs. Mainās arī cilvēku attiecības. Tā mēdz gadīties. Un tāpēc ne vienam ne otram nav jājūtas vainīgam. Mēs pārraugam attiecības, draudzību. Reti kam gadās saglabāt attiecības lidz zelta kāzām un draudzību no bērnu darzā līdz pensijai. Vainīgo nav. Neapvainojies uz to, ka kaut kur negrib nākt Tev līdzi. Tas ir grūti, bet tomēr. Tu taču arī no kaut kā atsakies vienkārši tāpēc, ka negribi. Tās ir katra cilvēka tiesības. Ja Tu domā, ka Tev ir tiesības kaut ko vēlēties un gribēt, tad otram ir tik pat pamatotas tiesibas to negribēt.
Maz ir tādu cilvēku, kas atklāti pasaka - negribu kontaktēt.
Iespējams Jūsu draudzība klūst apgrūtinoša. Nu ko lai dara. Ja vari, tad esi tāda, kāda biji, kad Jums bija interesanti kopā. Ja nevari, atrodi citas intereses. Cilvēkiem patīk būt kopa, tad, ja attiecības nav mūžīgais pacietības pārbaudījums. Neviens otram nav aukle. Ja kāds sniedz palīdzīgu roku, tad tāpēc, ka Pats jūt, ka ta ir pareizi. Ja tā ir spiesta lieta, tad izsauks tikai nepatiku.
Dzīvē ar vienu draudzību ir stipri par maz. Vienu - es domaju draugu. Tomēr ir jābūt paziņām, cilvēkiem, kas kaut nedaudz atslēdz uzmanību no vienas vienīgas personas.
Esi pārliecināta par sevi un pārējais viss atradīsies pats

Tu



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 22:25 by kachenite.

Ir bails palikt vienai, tikai tapec ir sarezgijumi, un atrastus jaunus kontaktus trukst pacietibas un kontakta, bet domaju, ka galvenais pie vainas - kurs gan gribes ar tadu kontaktet vairak par vienu reizi.

Tad jau tas stāsts ir par Tevi, ne par to otru... Depresīvi cilvēki dažkārt izsūc enerģiju. Es zinu, ka tas ir mazliet cietsirdīgi teikts, bet tur nekur nevar sprukt.

No otras puses, depresīvi cilvēki dažkārt izvēlas draugus... nu, tādus ne visai, kas grib uz viņu rēķina justies labāk, salīdzināt sevi ar viņiem.

Ja cilvēks sāk mainīties, var zust arī viņu draugi, jo draugiem nav vairs mazais, dumjais, uz kura pakāpties.

Jāstrādā ar savu pašapziņas celšanu, lai Tu jūties pati par sevi vērtīga, bet neatvasini savu vērtību no tā, cik Tev draugu. Tad lietas pašas no sevis mainās. Tagad Tu ej no otras puses: gribi, lai mainās citi.

Kad cilvēks sāk mainīties pats, nekādas draudzības speciāli nav jāorganizē.

Lai gan zudis cilvēks vai atraidījums ir zaudējums — tas ir sāpīgi tik un tā, un to var saprast. Bet nāks citi cilvēki Tavā dzīvē.



Edited 1 time(s). Last edit at 03.05.2009 13:56 by Runcene.

Draugi nāk un iet. Un visbiežāk cilvēkus saista saikne: man no tevis kaut ko vajag, tu man esi noderīgs- kaut vai ar zināšanām vai šo un to. Kad tas zūd, draudzība ne reti beidzas. Tāpēc vienīgais, ko var darīt lietas labā ir attīstīt sevī pašpietiekamību un pašpārliecību, arī padomāt par savām pašas interesēm. Šādi darbojoties, gan jau atradīsies arī jauni draugi.
Mēs visi esam vieni un tomēr neviens nav tik viens, lai neatrastos kāds(i), kam interesē tieši tas pats, kas jūtas līdzīgi.
Ar varu neko nevar noturēt, un tikai tāpēc, lai noturētu, nav vērts sevi mainīt.