Atkal par attiecībām ar māti

Aizsāka Rovinja 

Rovinja
Atkal par attiecībām ar māti
19.05.2009 14:58
Nevaru nodefinēt priekš sevis, kā būtu labāk saraut šīs attiecības vai tās turpināt. Problēma ir tajā, ka māte auklē manu dēlu. Jo ziniet kāda tagad situācija ar auklītēm, tiesa, arī manai mammai mēs maksājam. Viņas slinkums, nekārtība mājā un dārzā, attieksme pret dzīvi nu galīgi nav man pieņemama. Pietam, psihoterapijā atkal nākas cilāt to visu. Un atkal man un terapeitei nākas secināt to, ka viņa visu darījusi nepareizi (tieši bērnu audzināšanā.) Piem. ja es 2x mēģināju taisīt pašnāvību bērnībā un pēc tam nekas nav risināts. ja mans bērns kaut ko tādu darīt es jau nākošā dienā vestu pie kāda psihologa vai terapeita.
Un sakarā ar šo bērna auklēšanu tik daudzās situācijās nākas saskarties ar uzskatu nesaderību. Liekas, jau ka viņu mīl un ar aprūpi arī viss daudz maz kārtībā. Viņa kā pedagogs arī daudz ko iemāca.
Viņa dzīvo privātmājā, it kā bērnam piemērotāk, nekā mūsu dzīvoklis pilsētā, bet..... iekšā mājās ir gandrīz bomžatņiks, dārzā zāle man līdz ceļiem. Mēs ar vīru piedāvajam palīdzēt. Kā jau vienmēr palīdzība tiek noraidīta. Iepriekš esam šo to izdarījuši, kamēr viņa nav mājās-reakcija ir no patīkama pārsteiguma un apmierinātības līdz dusmām, ka esam izjaukuši viņas kārtību. Tagad arī gribam nopļaut tos brikšņus, jo bērns katru dienu tur, ērces un slapjas kājas, tāpat tūlīt bērnam jubileja, ko parasti svinam dārzā. Brīžiem liekas viss meklēju bērnam citu aukli, dzimšanas dienas svinēsim kādā viesu mājā, bet es zinu, ja es tā izdarīšu, tad kontakts pazudīs vispār. Viņai būs aizvainojums par mazdēliņu.
Nemaisīties viņas dzīvē arī nebūtu pareizi teikts, jo māja ir vecātēva, kurš vēl ir dzīvs un tur dzīvo vēl 2 brāļi un tēvs, bet visi jau ir "nolikti pie vietas".
Re: Atkal par attiecībām ar māti
19.05.2009 16:16
Mēs visi nākam no savas pagātnes, no savas vēstures. To nevar izsvītrot, likvidēt.

Tu nāc no savas mātes, Tavs dēls no Tevis. Tu dod vņam arī kaut ko no tā, kas ir ne visai labs, ko savukārt esi dabūjusi no savas mātes, bet viņa no savējās. Tas jau ir izdarīts, lai kā Tu negribētu.

Objektīvi ir tā, ka mūsu mammas mūs nekur nevarēja aizvest, jo

1) savu problēmu dēļ to neredzēja, toreiz arī bija citas, ļoti dumjas teorijas par bērnu audzināšanu;
2) nebija arī kur vest — ja nu vienīgi pie psihiatra, bet es pateicos Dievam, ka kā bērns tur nenokļuvu. Vienu bērnības draugu jau esmu apglabājusi: neiroleptiķi, kas agrāk tika dalīti pa labi un pa kreisi, nogalina ātri.

Arī tagad mammas it bieži bērnus nekur neved viena iemesla pēc: zemapziņā zina, ka viņām tur netieši pateiks: ko Jūs darāt ar to bērnu??? Kurš to grib? Tas ir sāpīgi, nav viegli. Neviens nevēlas uzzināt ko neglaimojošu par sevi.

Bet subjektīvi šī vienaldzība sāp; tas vienkārši būs jāpārvāra, jāizrunā, jāpieņem, jāatlaiž un jāturpina dzīvot. Bet tas būs laiks. Kādu laiku Tu droši vien cepsies un skumsi — ņem sev šo laiku. Tas ir darbs psihoterapijā, tagad ir tā, kā ir. Jā, tas ir traki, ka mamma nelikās zinis.

No vienas puses, ja tas, ko dara Tava māte, ir pretrunā ar to, kā Tu uzskati, kas bērnam būtu jāredz un kā viņam būtu jāaug, tad Tu vari lemt diezgan nopietni, bet vai Tu esi veikusi pārrunas ar māti? Bez tračiem, kā 2 pieauguši cilvēki, izsakot visus tos iebildumus, kurus esi uzrakstījusi šeit? Man ir tāda pieredze, ka daudz var panākt, mainot savu uzvedību, reakcijas, leksiku, stilu. Atbildība tagad jāuzņemas Tev, mamma dzīvo pa straumei, viņa droši vien pat nesaprot, kur problēma. Tad var domāt tālāk, jo ir cilvēki, ar kuriem pilnīgi neko nevar sarunāt, bet ir tādi, ar kuriem var, tikai viņiem tas it bieži jāatgādina. Tādi cilvēki kā Tava mamma ir bērns ar pieauguša cilvēka pieredzi. Ļoti neviegls gadījums.

No otras puses, jāskatās, lai tā nav vecu rēķinu kārtošana ar māti, izmantojot bērnu. Mēs visi dziļākajā būtībā esam velnišķīgi egoisti. Ir reizes, kad atmostas rāpulis. Ar auklēm arī ir piedzīvojumi; šeit Tu vismaz vari prognozēt. Ideālas vides nebūs; ja nu vienīgi puika pēc viņas audzināšanas metodēm nav savācams utml, emocionāli sevi dot arī viņa nespēj, tas jāņem vērā un jākompensē.

No trešās puses, jādomā, cik ilgi ir jēga sevi investēt šajā procesā, ja esi izmēģinājusi visu. Visām problēmām ir pakāpes.

Dažreiz ir jānovelk svītra un jāpātrauc attiecības (bet tad pie tā arī konsekventi jāpaliek) — tā ir vienīgā iespēja, lai neturpinātu sevi čakarēt; dažreiz tik traki nav.

Šis ir tas gadījums, kad varbūt vērts apsēsties un raksīt, izsverot visus aspektus, ieguvumus, zaudējumus. Un var uzdot beigās sev jau par anekdotisku kļuvušo jautājumu: kā es tagad jūtos? Tas palīdzēs.

P.S. Pirmajā psihoterapijas gadā es pateicu psihoterapeitei ko super "gudru": "Kā mana māte tā varēja!!! Es nemūžam tā!!!" Viņa smaidīja, māja ar galvu un piekrita — kur nu es, tik gudra sieviete, kaut ko tik stulbu... Bļāviens... tagad es apzinos, ka esmu darījusi PRECĪZI to pašu!!! Tā, lūk, ir ar tām "hop!" teikšanām. :)



Edited 1 time(s). Last edit at 19.05.2009 16:23 by Runcene.
zinuzinu
Re: Atkal par attiecībām ar māti
19.05.2009 16:58
Bēdz no tādas mātes! Man tāda pati māte, savus bērnus nelaižu ne tuvumā viņai- tiešām gribi viņus tāpat satraumēt kā tevi??? Sorry, bet viņas aprakstā pamanīju dažas lietas, kas man nepatika- tavai mātei ir kādi traucējumi. Ir neizsakāmi grūti attālināties no tādas mātes, man vajadzēja 2 gadus terapijas, jo psihiski nestabilas personības perfekti manipulē ar citiem un iepotē vainas apziņu par visu. Piedod,ka tik atklāti, bet esmu tādā pat situācijā
Rovinja
Re: Atkal par attiecībām ar māti
19.05.2009 17:32
Jo atklātāk, jo labāk :) Vainas apziņa man ir totāli iepotēta :( Vispār psihoterapeite arī izteicās, ka nekas labs nav, ka viņa auklē manu puiku. Neskatoties, ka viņa ir izbijusi skolotāja. kaut kā man ir iekšēji sajūta, ka jāsarauj šīs attiecības. Tikai skumīgi un ļoti smagi, ka man nav, nebūs un nekad arī nav īsti bijis māmiņas pleca, nav šīs saiknes meita-māte. Žēl brāļu, kuri jau iedzīti kompleksos. Abiem pāri 20 un nav ne ģimenes, ne draudzeņu. Vecākais brālis nāk ņemties ar manu deliņu. Var redzēt, ka viņam pietrūkst ģimenes sajūtas.

Esmu jau mēģinājusi pa labam runāt, bet atbildes parasti ir neko neizskaidrojošas. Piem.ja visi uzskata, ka bērnam smilškasti jāliek zem lielā loga, tad viņasprāt, jāliek kaut kādā citā vietā X un punkts. Bez paskaidrojumiem vai arī ar pilnīgi nenozīmīgi iemesli. Es sliecos domāt, ka viņai vai nu ir kādas medicīniskas patoloģijas piem.smadzenēs vai pašai kaut kādas problēmas bijušas. Bet nevaru iedomāties kādas, jo visi mani radinieki ir pilnīgi normāli, inteliģenti, forši cilvēki. man vispār ļoti gribās zināt, kāpēc viņa tāda ir. Tad man būtu vieglāk viņu saprast. Tagad ir tikai dusmas.
Re: Atkal par attiecībām ar māti
19.05.2009 18:45
Vispār ar jautājumu uzdošanu citiem cilvēkiem (arī forumos) ir tā: ja jautā, tad pats kaut kādu problēmu aprakstītajā situācijā jau sen redz un jūt.

Var būt tā, ka puikas auklēšana ļauj viņai paturēt varu pār Tevi, ļauj turpināt manipulēt; pa taisno klāt viņa Tev vairs netiek, var manipulēt ar bērnu, bet tā, lai Tevi kaitinātu, visu darot otrādi principa pēc. Jāsaka gan, ka neapzināti, bet tas nav mazāks kaitējums; puika arī ar laiku to var sākt izmantot. Tai pašā laikā, ja sarausi saites, Tev viņam būs šis tas jāpaskaidro.

Arī inteliģentās ģimenēs vecāki uztaisa bērniem psiholoģiskas problēmas. Kāds taču ir dzīvs, kurš atceras Tavu māti kā bērnu? Parunā ar to cilvēku. Tas palīdzēs Tev labāk saprast ne tikai viņu, bet arī sevi. Šaubos gan, vai dusmas tas uzreiz mazinās, jo pieņemt, ka mātes emocionāli nav bijis, ir oioioi cik grūti. Medicīniskas patoloģijas smadzenēs ir daudz retāk, nekā gribas domāt.

Un brāļiem ir jādibina sava ģimene; pašiem jāatdalās no mātes; tur arī var nākties vilkt zināmas robežas. Zinu svaigu gadījumu, kur līdzīgā situācijā brālis pavisam pārcēlās pie māsas; ļoti slikti viss beidzās, jo viņš tomēr bija ļoti cietis no valdonīgās mātes un pārāk daudz gaidīja no māsas, kas savukārt ļoti nepatika viņas vīram. Un pamatoti...
Re: Atkal par attiecībām ar māti
19.05.2009 18:59
Pievienojos ieprieksejam cilvekam - bedz, ko kajas vien nes. Sarauj saites pavisam un galigi! Varbut sakuma bus smagi, bet nenozelosi...
Re: Atkal par attiecībām ar māti
19.05.2009 19:31
A



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 23:14 by kachenite.
Rovinja
Re: Atkal par attiecībām ar māti
19.05.2009 21:53
Kachenite, ne ar manu mati tieši otradak, man liekas, ka vina butu tiri apmierinata, ja mes šis saites sarautu, jo esmu vecakais berns un tiku atgrusta, vienmer vainota un ar daudz ko bija jatiek gala pašai bērnībā. Mātes mīlestība tika jaunākajiem. Es ari biju ta, kas vienmer teica vinai, beidz tacu bardaka dzivot, uztaisiet remontu utt. Vienvārsakot, esmu ka dadzis pakaļā. Vairak domaju, ka sāpēs par mazdēliņu viņai. Vēl jau ir tēvs un brāļi, kas tur dzīvo un ar kuriem man labas attiecības, bet tas nozīmē, ka tur mēs satikties nevarēsim. Un man ir ļoti ļoti sāpīgi sev to atzīt, ka emocionāli mātes man nav. Ka mani negaida ciemos, neinteresējas un nedomā par mani un nekad jau arī tā visa nav bijis. Drīzāk viņa mani nekad nepieņems, ja diktēšu jelkādus noteikumus un kaut ko aizrādīšu viņai. Kaut vai gribēšu nopļaut zālīti, novākt žagaru kaudzes, sakārtot vidi, kur mans bērns pavada gandrīz visu dienu :(
zinuzinu
Re: Atkal par attiecībām ar māti
19.05.2009 22:40
eh,precīzi mana situācija...par laimi dabā pastāv līdzsvars.cik man bērnība bija smaga un drausmīga,tik tagad viss nokārtojies lieliski.ceru,ka tev tāpat apkārt ir mīloši cilvēki!
Rovinja
Re: Atkal par attiecībām ar māti
19.05.2009 22:53
Zinuzinu, vai tagad vēl Tev ir kāds kontakts ar māti? Vai Tu kā ar nazi nogriezi?
Man pašai šobrīd ir viss sakārtojies dzīvē, bet tāpēc es sāku iet terapijā, ka ir daudz visādu somatisku simptomu un neizskaidrojamu vesel.problēmu, kam īsti nav iemesla, jo man viss kārtībā ar tagadējo dzīvi.t.i.MANU ģimeni, darbu, tātad tas viss nāk no pagātnes.
zinuzinu
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 08:53
mana mamma ir psihiski slims cilvēks,diemžēl to uzzinājām tikai nesen, bet viņa tāda bijusi visu mūžu...un arī viņa ir pedagogs,pie tam bija labs un novērtēts,tagad gan viņu vairs nelaiž skolā un neddod stundas,jo zāles nedzer un līdz ar to ir dramatiskā stāvoklī.arī es mocos ar neizskaidrojamām,traucējošām sajūtām, un tas tāpēc, ka viņa mani mierīgi pāris dienas vecu zīdainīti varēja atstāt mājās un pati blandījās pa veikaliem,''uztraukdamās''vai tik es nenosmakšu...utt.man sākās smaga depresija pēc bērna piedzimšanas, un izrādās ka bērnam augot tie manas mātas pāridarījumi uzpeldēja augšā.pamazām norobežojos no viņas, šobrīd vispār viņu redzēt nevēlos,kaut arī viņa it kā tiecoties pēc manis.vistrakākais ir tas, ka ja es aibraucu ciemos pie viņas,laimīga ar visu savu ģimeni, viņai nāk dienā paliek tik slikti, ka jāved uz psiheni- viņa vnk nespēj paciest to, ka esmu laimīga beidzot, un tā nav pirmo reizi.tā slimība ir viņas personību tik ļoti izkropļojusi, ka vispār nevar saprast,kas notiek viņas galvā.normālām mātēm lielākais prieks ir, ka bērni laimīgi.
arī no vainas sajūtas esmu tikusi vaļā-tipa ka esmu nepateicīga par audzināšanu utt-to cilvēku,ko viņa izaudzināja,ar tiem resursiem un to ''ceļamaizi'' ko man iedeva līdzi, tas sen jau būtu miris. bet man palīdzēja vīrs un izcēla no tā visa,vedot pie pshtr,rūpējoties par mani utt
Rovinja
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 09:37
Zinuzinu, nu moins, kur tik identiska situācija! Es arī ievēroju, ka es viņai neesmu kā meita, bet kā konkurente (?). Ievēroju, ka viņa nevis priecājas par maniem panākumiem, bet tā kā apskauž. Jā un man arī tieši pēc bērna piedzimšanas sākās ļoti ļoti smaga depresija. Ļoti ātri beidzās piens, nenormāls bezmiegs, psihie nāca virsū. Un tad es sapratu, ka kaut kas ar mani nav īsti kārtībā.
Jā un esmu tā mierīgi ar viņu runājot, saņēmusi atbildes, ka man pašai smags raksturs un viņa nevarēja tikt galā ar mani un jā esmu nepateicīga, visu pārspīlējot utt. Bet patiesība ir tāda, ka es vienīgā no bērniem viņai visu teicu acīs, par to kā mēs dzīvojam. Pārējie ir ar to samierinājušiies.
Vispār gribu kādā piemērotā brīdī piezvanīt viņas brālim un pajautāt, kas tad īsti ir bijis un kāpēc mana mamma tāda varētu būt izveidojusies?
Zinuzinu, nu tad turamies!!! :) Ceru, ka es kopā ar psihoterapeiti sameklēšu atbildi, kā būt tālāk.... :)
zinuzinu
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 11:09
zinuzinu,
pati nevari izdomāt savu niku?????, kāpēc piesavināties manējo????!!!!!!!
īstā zinuzinu.
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 14:11
Nikus šeit var arī reģistrēt. Par to Tvaika ielā uzskaitē neņem...
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 14:18
Runcen, Tev žetons!!! Sasmējos.
nesaprotu - kur problēma? Ja vari "algot" savu māti kā aukīti, + izdevumi psihoterapetam, dabū auklīti un saliec tos izdevumus kopā. Un neski, ka auklīšu izvēles nav - ieliec tik kaut kur sludinājumu - atkauties nevarēsi!
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 15:24
Vai tik Rovinja un neiistaa zinuzinu nav viena un taa pati persona :)))
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 15:34
Nav, nav — Rovinja pilnīgi cits tips, cits stils, bet neīstā zinuzinu gan šeit ir manifestējusies dažādi.
Rovinja
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 15:54
He, he neesmu gan viena un tā pati!
Šodien saņēmos un piezvanīju mammas brālim-mums bija ļoti ilga un nopietna saruna. Un pats pārsteidzošākais, ka viņam ir pilnīgi tādas pašas sajūtas kā man-negribas tikties, viņam sāp par viņas nelaipnību, sāp par viņas uzskatu uzspiešanu. Sākumā viņs vainojis pats sevi, meklējis atbildes psiholoģiskās grāmatās. Un viņam arī ļoti grūti un smagi pieņemt, ka tāda IR viņa māsa. Un ar viņu nav iespējams nodibināt normālas attiecības. Viņš izstāstīja, ka manai vecmammai ar manu mammu bijušas arī smagas attiecības un ka vecmamma pati agri aizgājusi no vecākiem kaut kādu konfliktu dēļ. Un tā ķēdīte jau velkās paaudzēs. Ļoti ceru, ka man izdosies šo ķēdīti neturpināt. Turklāt brālis esot bijis mīlēts, jo jaunākais ģimenē un agri aizbrauca tālu mācīties. Un brālis uzsvēra to, ka padomju laikā nebija ne informācijas, ne literatūras par psiholoģisko veselību, tāpēc viss tā izveidojies :(
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 16:01
Nos sirds novēlu Tev pārraut ķēdīti. Man tas izdevās. Bija greizi un nepareizi gan no manas, gan no vīra puses paaudžu paaudzēs. Negribu sacīt, ka viss ideāli, bet pamatā tiešām tā kā lāsts noņemts. Mistikai neticu, bet sajūta ir tāda, ka tā bijusi manas dzīves misija.
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 16:15
Vispār, te palasot, jocīgi paliek.
Ja atmet to variantu, kur mammai ir psihiskas dabas problēmas, pārējās meitas mokās ar to, ka ir savu vecāku kopijas ar samērā infantilu dzīves uztveri. Autorei, kurai ir divi (vairāk?) brāļi un mamma skolotāja. Uzdod lūdzu sev jautājumu - ko nozīmē skolotājas darbs, vismaz trīs bērni un sava māja. Vai viņai bija laiks, līdzekļi un galvenais spēks izremontēt to, kas Tev tajā mājā nepatīk? Ja Tu biji vecākā māsa, kurai jaunāki brāļi, tad kā Tu domā, uz ko Tava mamma varēja paļauties? Tā notiek, ka vecākajam bērnam tiek vairāk darba, bet jaunākajiem - rūpes. Nesaku, ka tas ir pareizi, bet saprotami. Un saprast - nozīmē piedot. Pašlaik, lasot Tavus tekstus, man vienkārši žēl Tavu mammu. Cilvēks nodzīvojis dzīvi un, Tavuprāt, nezin, ko iesākt ar savu dārzu, ar savu ikdienu. Tā ir viņas dzīve un viņa ar sev piederošo var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Tas, ka viņa ir Tava mamma, vēl nenozīmē, ka drīksti jaukties viņas dzīvē. Viņa taču nenāk Tavās mājās un nestumda mēbeles kārtībā, kas viņai būtu tīkama. Tava bēda, ka Tu uzskati mammu par mammu un neredzi viņā cilvēku ar savām sāpēm un problēmām, priekiem un laimi. Tāda patērētāja attieksme, kā pret vecām čībām. Atgrūdīšu, nevedīšu. Cik bieži Tu pie viņas brauktu, ja viņa neauklētu Tavu bērnu? Pirms kaut ko no otra sagaidīt, vajag iemācīties dot.
Labā ziņa Tev ir tā, ka Tu ar laiku kļūsi precīza savas mammas kopija. Un tagadējie Tavi pārdzīvojumi, iespējams, Tev palīdzēs komunicēt ar saviem bērniem. Tas pie nosacījuma, ka Tu atcerēsies sevi viņu vecumā.
Vispār, esat lielas meitenes, pašām sev jāpasaka, ka mammas nu ir tādi paši cilvēki kā Jūs un Jūs tikpat lielas kā mammas. Nevajag katru viņu vārdu uztvert no bērna pozīcijām, kā pamācību, rājienu, rīkojumu. Tas tonis mammām ir ierasts, grūti pārslēgties, jo viņām Jūs joprojām esat mazās meitiņas, bet, ja pretī viņas saņems izpratni nevis uzmestas lūpas, tad ar laiku arī tonis mainīsies.
Rovinja
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 16:26
Ai, ai, ai-šoreiz tu šauj greizi, nepārlasiji rūpīgi visu tekstu. Mana mamma kādus 6 gadus atpakaļ ievācās pati vecātēva mājā, jo viņasprāt, tā pienācās, kaut arī ir citi mantinieki arī. Vecaistēvs ar vecomammu abi bija daudz vecāki un māju uzturēja kārtīgu, tīru, dārzs vispār bija super! Sāp jau sirds, ka viņa uzkundzējusies tā, ka mēs pat vecātēva dārzā nevar svinēt bērnam jubileju, nedrīkstam nopļaut brikšņus un zāģēt zarus :( Es pat kā bērns-sakārtoju māju, bet pēc tam dabūju pa mizu, jo redziet izjaucu viņas kārtību (lasīt-bardaku). Tik daudzi radi ir gribējuši savā laikā palīdzēt-bet nav laisti iekšā un palīdzība nav pieņemta. Kam man braukt ciemos, ja es nekad neesmu bijusi gaidīta un tas tiek atklāti izrādīts!!!
Ko es te vispār stāstu! kas to nav piedzīvojis grūti saprast!
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 16:57
Es apzināti uzrakstīju diezgan paštaisni. Un saņēmu tieši tādu atbildi, kādu sagaidīju. Tu meklē iemeslus savai taisnībai nevis centies saprast - kāpēc? Tas Tevi arī neinteresē. Jau no dažām Tavām rindām es redzu vismaz trīs iemeslus, kāpēc viņa tā rīkojusies ar to īpašumu. Un visticamāk, ka tas notiek Jūsu - viņas bērnu interesēs. Nebēdā, tā pa īstam mēs savus vecākus sākam izprast tikai tuvu saviem brieduma gadiem. Pacenties nesabojāt laiku līdz tam. Es nezinu, kāpēc daba tā ir iekārtojusi.
Esmu ārsta un skolotāja bērns. Mājās kārtība bija tikai brīvdienās. Pieņemu, ka manai mammai vienkārši nebija spēka salikt visas lietas pa plauktiem. Respektēju viņas izvēli, savās mājās cenšos uzturēt citu kārtību, mana otrā pusīte šajā lietā mani atbalsta. Tēvs bija ļoti šerps. Pēc tam sapratu, ka darbā redzot dažādus grūti audzināmos, bija paniskās bailēs, kas no manis izaugs. Apmēram 30 gadu vecumā, sapratu, ka viņš ir vienkārši fantastisks cilvēks. Mans dēls centās mani draudzīgi pamācīt, kā pareizi dzīvot, apmēram līdz saviem 27. Uzņēmu to kā audzināšanas programmas sastāvdaļu. Kad saprata, ka man nav jāatskaitās, ka pats liels un man ir ko no viņa pārņemt, norimās. Domāju mēs esam labi draugi. Kāpēc to stāstu? Lai Tu padomātu par tik vienkāršu lietu, ka katram cilvēkam ir tiesības savās mājās un savā dzīvē justies ērti. Kādreiz mammas atteikuma iemesls neskar Tevi, bet gan ir viņas dzīve.
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 17:03
Plant, nu kur var ko šitādu izkasīt...

Pilnīgi gribas pajautāt: no kura gadsmita...
Rovinja
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 17:15
Plant, man jau ir 30, ja kas!!! Un mana mamma bardakā ir dzīvojusi i savos garajos atvaļinājumis, i bezdarba periodos. Tagad visi bērni lieli. Nestrādā. Auklē tikai mazdēlu. Kur problēma? Arī manai vīramatei ir bardaks, bet viņa tiešām strādā melnu muti. Un cepuri nost! Viņai arī nekad nav bijušas pretenzijas, ja bērni palīdz dārza darbos vai mājā. Saskatīji atšķirību?
Kādās bērna interesēs viņa aizgāja uz māju? ja tagad tiek pateikts, ka viņa negrib, ka mēs tur braucam. Labi viss čau! Pilnīgi sviestā tu brauc :(
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 17:15
nezinu, par kādu kasīšanu Tu te runā. Bet tā ir normāla dzīve. Tāda ir man, maniem draugiem un paziņām, darba kolēģiem. Drīzāk nesaprotama ir "savas sāpes kultivēšana". Vispār Tev, runcene, gan vajadzētu apdomāt, vai Tu necenties katrā diskusijā atrast savas dzīves pieredzes spoguļojumu. Tas, ka cilvēks izvēlējās sadaļu "par psihiskām problēmām, vēl nenozīmē, ka viņam tādas arī ir. Kaut kā nemanīju, ka pūce vai zb stāstos par zobu ārstēšanu tik ļoti pedalētu savas zobu sāpes.
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 17:19
Rovinja.
Nu tomēr sanāk, ka man ir taisnība. Tev jāiemācās domāt un uzklausīt. Ja Tu tāpat runā ar savu mammu, kā ar pilnīgi svešu cilvēku, tad tiešām viss ir skaidrs.
Jā, un 30 gadi bioloģiskais vecums nekādi neliecina par šī vecuma sasniegšanu savā domāšanā.
Žēl, ka mēs nevarēsim aprunāties par Taviem iespaidiem 40 gadu vecumā.
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 17:46
Plant, es esmu lasījusi to, ko Rovinja ar šo niku ir postējusi arī agrāk... tātad mēs zināmā mērā esam "pazīstamas". Ja cilvēks grib atveseļoties no psihosomatikas, trauksmes utt., ko dabūjis šādas mātes "audzināšanas" rezultātā, tad var būt nepieciešamas citas pieejas. Palasīji viņas psihoterapeites viedokli?

Un Tu nepostē par savu dzīvi, dēlu, vecākiem? Ko nu man vajadzētu apdomāt, to es pati lemšu... Tikpat labi es varētu Tev ieteikt visur nesludināt šo matriarhātu...

Kas ir normāla, kas nenormāla dzīve? Es gan zinu cilvēkus, kuriem nav kontakta nedz ar māti, nedz tēvu, reizēm arī visu savu dzimtu... Tā ir viņu normālā dzīve, jo tieši kontakti to padara nenormālu... Citādi viņi ir forši, jauki cilvēki (ja ir izrisinājuši savu traumu), ir precēti, mīl, draudzējas, audzina bērnus... Un viņiem nav 30, viņiem ir tie 40 un vairāk.



Edited 1 time(s). Last edit at 20.05.2009 17:49 by Runcene.
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 18:07
Šoreiz vairāk piekrītu Plantam. Mammai patīk dzīvot bardakā, lai taču dzīvo. Kāpēc uzspiest savu kārtību tikai tāpēc, ka tā liekas baigi pareiza.
Re: Atkal par attiecībām ar māti
20.05.2009 18:09
Kas vainas matriarhātam? Tikai kāpēc "matriarhāts", bet nu labi, Tev tas labāk zināms.

Saki lūdzu, Runcen, vai Tu drīksti darboties kā psihoterapeits, jeb esi vienkārši tās lietotāja.
Autors:

Jūsu e-pasta adrese:


Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 13 pieskaita 18?
Ziņa: