Lūk, mans stāsts. Ar depresiju un VD saslimu pirms 2 gadiem. Tagad lietoju AD un Neiroleptiķi+ eju psihoterapijā...Saslimu tik ļoti, ka pat nācās darbā (skolā) rakstīt atlūgumu...Panikas lēkmes + nerealitātes sajūta +uzmācīgas domas = tas viss bija ļoti izteikti.
Tagad, pēc 2 gadu ārstēšanās, ir labāk. Tomēr reizēm vecie simptomi uzpeld.
Bet nu tagad ir tāda situācija, kad man skolā piedāvā darbu. Ļoti vēlos strādāt, bet, nu ja atklāti - baidos, vai izturēšu darbu ar bērniem.Bet tik ļoti vēlos to darīt - izkāpt no savas slimības, būt cilvēkos...

Kāda ir Jūsu pieredze?

Pirmkārt, es nepiekristu formulējumam, ka "nācās darbā (skolā) rakstīt atlūgumu"... var sēdēt uz slimības lapas, kamēr ir vajadzīgs, kamēr likums atļauj, un ārstēties ar zālēm. Ne jau ļaunprātīgi, bet tāda ir depresijas daba. Turklāt es neticu, ka normāls psihiatrs 6 mēn. laikā nevar saķīmiķot depresiju...

Tas nav pārmetums, bet vnk rezerves iespēja, kā tagad varbūt varētu domāt, ja nu gadījumā kas. Tāds kā buferis. Un nedomā daudz par to, ko kāds padomās. Lai uzveiktu depresiju, nevar atļauties daudz fantazēt par citu viedokļiem: ir jābūt mazliet kurlam pohujistam. Tā ir viena no "jābūtībām", kuras kā sugu grūti realizēt, bet šeit tas ir vitāli nepieciešams. Mūsdienās visi cilvēki ir mazliet ķerti, katrs pa savam. Nosacīti normāli varētu būt tikai 10%. Tātad nav tēmas, par ko kompleksot.

Otrkārt, sociāli izolēties pagūt varēs vienmēr: jācenšas maksimāli "peldēt" un tik lēti sasniegto neatdot.

Tad kāpēc nemēģināt? Vērts šo te kārtīgi izventilēt pie psihoterapeita arīdzan, bet tas jau droši vien tiek darīts.

Runcene

Paldies! Tu mani iedvesmoji!

Zini, man tā slimības lapa bija sasniegusi savu beigu termiņu,
kā rezultātā man piešķīra 2. invalid.grupu...BET JAU PAGĀJUŠAJĀ GADĀ UZ PUSSLODZI SKOLĀ STRĀDĀJU...

Ak, tad jau nu gan, bet tas nekas... sāc no jauna... :) un Tu jau nu tad neesi galīgi zem galda sēdējusi :)

Pieredzes, zināšanu un saprašanas par sevi arī tagad taču ir vairāk.

Neļaujies kādam iestāstīt, ka Tev neizdosies!

Vēlreiz - PALDIES-Runcene!
Es centīšos un man izdosies!

Cilvēkos būt jā. Tas ir pat nepieciešams bet ļoti neieteiktu atgriezties skolā. Lai man piedod autore bet skola ir vieta kur elementāri var pazaudēt garīgo veselību. Cik nav debīlu skolotāju vecumdienās redzēts un liela daļa no tiem kas tur strādā manuprāt arī nav garīgi veseli, nu kaut vai to smieklīgo algu dēļ. Tāpēc jau valdība jāj tos skolotājus, ka viņi zin šo fišku... Normāls cilvēks (it īpaši tagad) skolā strādāt nevar. Jābūt riktīgam pohujistam un neko nav jāņem galvā, tad var strādāt...

Līdz algu samazinājumam tās algas nemaz tik smieklīgas, vismaz daļai, nebija. Mana skolas laiku fizkultūras skolotāja saņēma 700 latus uz rokas. Nez kā būs tagad.

Kuru tagad nejāj, bet cilvēkam ļoti palīdz tas, ka viņš atkal var sākt darīt to, kas patīk. Tad jau tālāk manīs. Galu galā cilvēkam ir zāļu fons. Turklāt mainīt profesiju arī ir stress; atbilstoši izglītības līmenim var nedabūt — tas veicinās mazvērtības sajūtu...

Skola, protams, ir runga ar 2 galiem, bet kurš darbs tad nav...

Esmu sabijusi gan medicīnā, gan studiju laikā skolā... skola salīdzinājumā ir sanatorija, kaut algas abās vietās vienādi knapas bija.

Un vai tagad var pacelt roku daudz cilvēku, kuriem kāds piedāvā darbu?

Es zinu matemātikas skolotāju, kurai visu laiku ir privātskolnieki: bērniem viņa tīk, mammām arī — vienīgi kolēģiem skauž, bet tās ir viņu problēmas ;) Visos sieviešu kolektīvos ir sava neiroze.