Dzīvot negribās un arī nav vairs fiziski iespējams, bet nomirt nepietiek dūšas. Ko nu lai iesāk?/..

...piekodies...

Tas sen vairs nepalīdz...

...ja vēl vari trapīt uz pareizajiem burtiem - par maz un pārāk reti...:)

Loti nesaprotami....,kaa fiziski neiespejami dzivot,ja cilveks dzivs.
Dziviba mums davata tikkai vienreiz un atceries savus laimigakos briizus....,tas nekad nevar buut,ka nekad neesi bijis laimiigs un mileets.
Mekleet palidzibu pie psihoterapeita vai ari krizes centros,neta atradisi talrunu nr.,kas sniedz psihologisko palidzibu,parasti tie bezmaksas.
Nomirsana mums garaam nevienam nepaies - vai esam miljonaars vai ubags,ticigais vai ateists utt..
Veiksmi!!!

Fiziski var eksistēt un kaut kā vilkt, bet tā vairs sen jau vairs nav dzīve.

Man vispār dzīvība liekas visstulbākā un bezjēdzīgākā lieta uz šīs planētas, jebkādā tās formā un izpausmē.



Edited 1 time(s). Last edit at 17.05.2010 06:39 by existential fool.

Tēv vnk kārtējais besis ir uznācis... mācies ievērot, kas to izraisa un izvairies no tā...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

:)))))) riktīgs besis

Tu kautko lieto? Vai tagad esi bijis pie doka? Varbūt jāmaina doks? Es Tevi saprotu, un nekādi uzmundrinājuma vārdi te nederēs... ja nevari pats aiziet pie ārsta, zvani psihoneiroloģiskajam dienestam... domāju, ka viņi atbrauks pie Tevis.... varbūt ja'paārstējas stacinorā? Es jau apsvēru šo domu, bet tagad man jau it kā paliek labāk.... saņemies, piezvani, es zinu, ka zvanīšana pa telefonu arī izraisa bailes un trauskmi, bet nepaliec viens!!!

...un kāds fool paglaudīs pa galviņu...un besis pāries..nja...

Janetty, paldies par labiem vārdiem. Es zinu, ka Tu pazīsti to situāciju, kurā es pašlaik atrodos un esi visu to izjutusi. Atvaino, ka es tur iepriekš tā ne pārāk līdzjūtīgi izteicos par bērnu audzināšanu, bet tā lieta mani bišku satrauc, jo pats esmu izjutis to, kā ir kad senči īsti netiek galā ar audzināšanas lietām un ģimenē neizveidojas veselīgas attiecības. Un tas ir skumji.

Bet par to vientulību, es jau gadiem esmu prakstiski viens un vienīgais ko nu vairs patiesi gribās- ir vienkārši nomirt un nebūt vairs uz šīs jaukās pasaulītes. Pie doka piestaigāju, visu laiku mainu tos AD, jo neviens jau tā īsti nelīdz. Nezinu, pilnīga bezcerības sajūta.

madcynics Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ...un kāds fool paglaudīs pa galviņu...un besis
> pāries..nja...

ha, ciniķa kungs neizlaidīs iespēju izteikties :)) ceru, ka Tev vismaz viss štokos un dzīve saulaina.

...fool, bumbulīt, pats esi palēpis galvu smiltīs, pašam, lai cik nenāktos grūti, galu galā ir jāpieņem lēmums - ko darīt...un jādara...ja jāsakož zobi, lai iesāktu, tas arī ir jādara...citas izejas vnk nevaid...ja negribi mīt dabiskās atlases takas...

...tā viš i, āzi...:)

Ilgstoša vientulība vispār saēd cilvēka iekšējo būtību gluži kā skābe saēd metālu. Un beigās pāri paliek vien vraks, dzīvais mironis. Reizēm liekas, ka paveicies tiem, kam ir šizoīdie personības traucējumi- tie pilnīgi mierīgi dzīvojas vienatnē vai pat izdomā sev kādus iedomu draugus. Un no stress, no probļem.

madcynics Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ...fool, bumbulīt, pats esi palēpis galvu
> smiltīs, pašam, lai cik nenāktos grūti, galu
> galā ir jāpieņem lēmums - ko darīt...un
> jādara...ja jāsakož zobi, lai iesāktu, tas
> arī ir jādara...citas izejas vnk nevaid...ja
> negribi mīt dabiskās atlases takas...
>
> ...tā viš i, āzi...:)

Es to visu saprotu un jūtu, ka mans ceļš ved tieši uz dabiskās atlases takām. Un es to jau esmu pieņēmis. Tev ir viegli izteikties no savam pozīcijām, jo Tu patiesībā ne štrunta nesaproti par šīm soc. lietām, par kurām mēs te gauduļojam. Un tas ir ok. Tev ir sava dzīve un sava pieredze un Tev nemaz tas nav jāsaprot.

Cilvēks ir sociāla būtne, izolē to un tad vien var likt likmes cik ātri šamējais salūzīs. Jo salūzt jebkurš, vajadzīgs tikai pareizais piegājiens. Arī Tu bumbuļštrumbulīt nebūtu izņēmums.

Stacionārā " apārstēt" bailes no sociālām situācijām...
Nu nebūs tā, neticu.
Neesmu vēl tur bijis, bet ar zālēm un visām tām terapijām, kas tur ir, esmu negatīvi noskaņots.
Man māte tur gulēja, kad šī man takā ieminējās, ka man ar vajadzētu, paprasīju - vai tu gāji arī psihoterapiju, uz ko atbilde:"Jā, mums vienreiz mēnesī atnāca psihoterapeits(iespējams pat psihologs)".
Mēnesi nogulējusi, un tā bij psihoterapija.
Veselāka jau ārā neiznāca.

...fool.pareizi pateici - jūs gauduļojat...un paši sevi jau iestātāt - es salūzīšu...un tad brīnās - o, mani salauza...

...sadumiņ...:)

Man šobrīd pazinjai, ļoti veiksmīgam gan profesionalā, gan privātajā dzīvē uzlikta diagnoze - maniakala depresija - bipolārie traucējumi.
Ikdienā viss ok, ļoti patīkams cilvēks, šī cilvēka otra pusīte man stāstīja, ka viss sākoties mājās pēc darba.
Neesmu speciālists, bet likās, ka tur bij fāzes - mānijas ar depresijām, lai nu kā, nerunāšu, ko nezinu.
Tomēr mani pārsteidz, ka gudrie psihiatri grib iztaisīt no ši cilvēka dārzeni.
Jau notiek runas par elektrošoka terapijām un hospitalizāciju.
Tiešām kaut ko tādu vēl izmanto...
Un ļoti labi pazistu šo cilvēku, lai varētu teikt, ka tur nekā vairāk par problēmām ar audzināšanu no vecāku puses nebija.

madcynics Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ...fool.pareizi pateici - jūs gauduļojat...un
> paši sevi jau iestātāt - es salūzīšu...un
> tad brīnās - o, mani salauza...
>
> ...sadumiņ...:)


Es tiešām jūtos salauzts, vismaz pašlaik. Un anonīmi pagauduļot arī reizēm noder.

drudzis Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Man šobrīd pazinjai, ļoti veiksmīgam gan
> profesionalā, gan privātajā dzīvē uzlikta
> diagnoze - maniakala depresija - bipolārie
> traucējumi.
> Ikdienā viss ok, ļoti patīkams cilvēks, šī
> cilvēka otra pusīte man stāstīja, ka viss
> sākoties mājās pēc darba.
> Neesmu speciālists, bet likās, ka tur bij fāzes
> - mānijas ar depresijām, lai nu kā, nerunāšu,
> ko nezinu.
> Tomēr mani pārsteidz, ka gudrie psihiatri grib
> iztaisīt no ši cilvēka dārzeni.
> Jau notiek runas par elektrošoka terapijām un
> hospitalizāciju.
> Tiešām kaut ko tādu vēl izmanto...
> Un ļoti labi pazistu šo cilvēku, lai varētu
> teikt, ka tur nekā vairāk par problēmām ar
> audzināšanu no vecāku puses nebija.

Elektrošoka terepija ir pilnīgs debīlisms- brutāla smadzeņu drāšana, pēc kā ir neiroloģiski bojājumi un atmiņas traucējumi. To nekādā gadījumā nevajag darīt. Cilvēks pēc elektrošoka protams kādu laiku nav vairs psihotisks vai depresīvs, jo viņs ir pilnīgs dārzenis, atmiņa sākumā vispār ir izdzēsta- pat jamācās ir no jauna visas vienkāršās lietas darīt- piem, tīrīt zobus, vai nomazgāties.

Vispār man jau 18 gados ārsts uzstādīja diagnozi maniakālā depresija. Tagad psihiatrs domā, ka tā ir sociālā neiroze. Pats nezinu, laikam jau man ir abi kopā. Bet ko lai dara? Kaut kā jau jādzīvo. Pēdējā laikā esmu sapratis, ka nedrīkstu domāt visādas negatīvas domas, jo citādi atkal ieciklējos, uzvelkos un iekrītu depresijā. Un zāles tomēr nedaudz palīdz

Fuzzy, tā viņš ir. Kad baigi uzsēžas uz negatīvājām domām, tad viss aiziet galīgā pakaļā. Šobrīd riktīgi esmu uzsēdies uz tām.

Bet ko Tavi vecaaki? Tu ar viniem nesatiecies? Bralis, maasa ir? Negribaas te uzmaakties ar ieteikumiem par stacionaaru, bet kad es apmekleeju savu doku Veldres ielaa, biju uzgaajusi staavu augstaak un redzeeju stacinaaro nodalu... viss iekaartots loti muusdieniigi.... dakteri/medmaasas laipnas, slimnieki - kaa kurs.... viens-otrs guleeja... dazhi sarunaajaas, citi speeleeja novusu, lasiija graamatas... manupraat, normaala gaisotne.... Viniem tiek organizeetas dazaadas nodarbosanaas, lai noveerstu domas no saviem paardzivojumiem..... Nu kautkaa taa....
Man it kaa labaak un juutu, ka ar meitinu arii saprotos daudz labaak un guustu prieku no saskarsmes ar vinu - manu saulstarinju :) Izskataas, ka vinai nebuus mans raksturs, jo vina ir loti sabiedriska, aktiiva, dzivesprieciga, atveerta un emocijas sevii netur..... atskiriibaa no manis........... Mans pretstats... es taada vinas vecumaa nebiju.............

Man ir radinieki, bet es neko daudz ar viņiem nekomunicēju, ļoti reti. Ar vecākiem štruntīgs kontakts.

Jaatzīstās, ka es esmu apmeklējis stacionāru un tas tiešām uz kādu laiku palīdzēja. Atmosfēra tur tiešām laba, visādi terapiju veidi tur ir pieejami, piem.- mākslas, mūzikas, sporta terapija. Bet tas tik tā- tur uz mēnesi var pierakstīties. Neko daudz ilgtermiņā jau nepalīz. Bet ja ir riktīga krīze, tad tas nav slikts variants.

Tas tiešām jauki, ka Tev ir labāk un ar meitiņu arī viss labi. Bērns dzīvei piešķir pavisam citu jēgu.

Vispār, ja godīgi, pamuldēšana šeit forumā nedaudz uzlaboja garastāvokli. No rīta bija tik stipras suicidālās dziņas, tagad bišku pierimās.

ja ir depresija, no rītiem vienmēr ir sliktāk...

ja nu atkal par psihiatriju, tad jāteic, ka Latvijā tajā var atrast visu no viduslaikiem līdz 21. gadsimtam. arī Rietumeiropā, starp citu, ir retro klīnikas, kas lieto elektrošoku, turklāt privātas un it kā ekskluzīvas.

Tas tiešām mani izbrīna, ka šoka terapija vēl nav vispār aizliegta. Bet nu reizēm ir tik kritiski gadījumi, ka cilvēks jau ieslīdzis gandrīz letarģijā un tad it kā izdodoties viņu atsist drusku pie maņām. Bet tas ārstnieciskais efekts tāpat parasti nedarbojas ilgu laiku.

Bet par psihiatriju runājot, pēc manas pieredzes, valsts ārsti arī nemaz vairs tik traki tās zāles nestumj virsū. Diezgan saprātīgi skatās arī lai uz trakviļiem cilvēks pārāk neuzsēžas. Man īstenībā agrāk bija sliktāks priekštats un stereotipi par to visu. Tikai tagad izskatās, ka modes lieta ir visiem kam var izrakstīt neiroleptiķus.



Edited 1 time(s). Last edit at 17.05.2010 14:34 by existential fool.

existential fool, aizsūtīju tev e-pastu

http://www.youtube.com/watch?v=qgXpTUEU4LM

ui ku labs gabals! Ja tur vēl tas čudjiks vislaik nerēgotos, tad klips arī būtu labs

Vispār mūzika ļoti palīdz dziedināt tās dvēseles sāpes. Man vismaz tā ir, ja piemeklēju pareizo mūziku (vairāk melodija un pavadījums), tad jūtu, ka pilnīgi kā izbirstē to sirdi no sūdiem un paliek vieglāk.