Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> aberz,
>
> man viss ir vienkārši lieliski. nekas, paldies
> Dievam, nav bijs jāskatās nekādā slimnīcas
> datorā. kas būt tālāk, to, protams, nezinu.
>
> kas ir sasniegumi? šodien apkalpoju cilvēkus pie
> bankas kases lodziņa, rīt sēžu kaut kādā
> smukā kabinetā un dresēju tos, kas apkalpo pie
> tā lodziņa, tad vēl smukākā kabinetā
> dresēju tos, kas dresē iepriekšējos, kamēr
> jau baņķieris?
>
> man ir tas, ko ES GRIBU, ne viss, protams, bet
> daļa noteikti + aktuāli ir vēl daži citi
> plāni.
>
> trankviļi man ir palīdzējuši vislabāk, no AD
> bija blaknes, bet arī palīdzēja. no trauksmes
> krimināli bīstami biju zaudējusi svaru (krietni
> zem 50 kg), pēc AD viss sagāja vietās (to esmu
> te rakstījusi vairākas reizes). visas blaknes
> pazuda, kad beidzu lietot, atkarīga neesmu. bet
> 15 gadu laikā es zāles esmu lietojusi apmēram 4
> gadus bez pārtraukuma, gan ne vienā stiepienā,
> bet grūtākos periodos... mazās devās. un man
> arī ir teikts, ka es bez zālēm nevarēšu
> nekad, ka visu mūžu utt., kā Tu stāsti par
> sevi. bet tādus dokus vajag atlaist, lai gan
> sākumā ir grūti saprast, kas ir kas. tādas
> lietas neviens nevar pateikt par citu cilvēku,
> kaut pacientu. patiesībā man ar ārstiem kopumā
> ir bijis ok. visstulbākā saskare ir
> izveidojusies ar psihiatrijas sistēmas
> psihologiem. viena būtne teica: ja nedzersi
> zāles, saslimsi ar vēzi... + vēl šādas tādas
> "pērles". ja esi trauksmē, tad satikt tādu
> "profesoru" ir ļoti "iedvesmojoši". arī kāda
> psihiatre, labu gribēdama, lauzīja rokas un
> teica: "Kāda jums šausmīga dzīve..." To tikai
> vajag sākt sev iestāstīt... esmu tā cietis,
> ak, es, nabadziņš...
>
> Tāpēc es vēl līdz šim stāvu un krītu par
> psihoterapiju, kas palīdz bez zālēm un kas
> bija/ir izrādījusies pilnīgs jaunums man pašai
> attieksmē un dzīves filozofijā, kā arī
> speciālists savā cilvēciskajā gudrībā
> nelīdzinās tam, ko esmu redzējusi citur,
> piemēram, jau minētājā valsts sistēmā,
> nekādu iedomātu standartu, nekādas lietu
> uzspiešanas vai spēka, nekādu manipulāciju vai
> birku, bet tikai tas, ko es gribu. specs arī nav
> kategoriski pret zālēm, bet uzskata, ka to
> drīkst izlemt tikai cilvēks pats, taču es
> nekādā gadīumā nevaru teikt, ka process ir
> bijis viegls, jo lauzt savus streotipus cilvēkam
> nav ierasta lieta, vismaz uz mani tas attiecas
> pilnīgi droši...
>
> jāmeklē tāds specs, kurš atšķir savas
> problēmas no pacienta. par valsts psihiatriju es
> gan varu teikt, ka tur to var būt grūti
> izdarīt, vienīgi, ja ir kāds jaunais, kurš
> iesit roku un ir arī psiholoģiski domājošs.
>
> ļoti labi un sen zinu sistēmu arī no sētas
> puses, tās cīņu par varu un vēlēšanos
> saglabāt psiheni aiz žoga, tur ir daudz pašu
> baiļu, problēmu un visādas citas pretrunas,
> frakcijas, zāļu industrijas ietekme... ārstiem
> arī vajag algu, galu galā, un lielie visi dreb
> par saviem amatiem. ja man tagad vajadzētu
> psihiatru (vai kādam tuvam cilvēkam), es ļoti
> domātu un meklētu tādu, kas, tai visā būdams
> iekšā, tomēr spēj norobežoties vai arī
> strādā pilnīgi privāti, jo viņiem nav bail
> zaudēt kaut kādu amatu + ļoti jāuzmanās no
> situācijām, kad kādu kaut kur (ar viltu vai
> varu) grib vest kāds cits (ģimenes loceklis
> utt.) kur nu vēl, ja kāds cits "zina", ko man
> vajag... sava psihes veselība ir jātur pilnīgi
> savās rokās. baltā ķiteļa valkātājs nav
> dievs, bet psihiatrijā tendences uz šādu
> statusu ir manāmas, turklāt visā pasaulē.
>
> protams, zāles man varēja nebūt, ja cilvēki ap
> mani un es pati būtu laicīgi zinājusi, kā sev
> palīdzēt citādi... tas bija nezināšanas
> laiks, es par to reizēm aizdomājos, bet neesmu
> traģiskā izmisumā.
>
> arī man dzīve ir tāda, kāda viņa ir, un es to
> ņemu pretī.
> no visām veselības problēmām lielākā daļa
> radās tad, kad es dzīvoju depresijā bez kādas
> palīdzības. Zāles man bija kā ātrā
> palīdzība, bet psihoterapija palīdz
> izveseļoties.
>
> tā kā es pilnīgi noteikti nekādus AD
> nereklamēju, ja kāds to lasa manos postos, tad
> tā ir viņa paša lieta, fantāzija un traucētā
> uztvere. bet es arī nedomāju, ka kādam jābūt
> zāļu aizliedzējam kāda cita dzīvē. tā ir
> tāda pati varas uzurpācija. katram cilvēkam ir
> savs ceļš, un katram arī reizēm ir piere
> jāatdauza, jo citādi neviens neaug un nemainās.
> mēs te viens otram arī neesam nekādas māsas
> vai slimnieku kopējas, kas pieskata un kontrolē.
> mēs nevaram nevienu izglābt, lai kāda būtu
> pieredze, un arī bedrē iedzīt nevienu nevaram,
> ja cilvēks jau pats tur nesēž. bet ir
> veselībai ļoti bīstami stāvokļi (ilgstošs
> bezmiegs, ļoti liela trauksme, dziļa depresija),
> kad, manuprāt, ir labāk zāles lietot, lai
> nepazaudētu darbu, biznesu, neizkristu no skolas
> vai augstskolas, nepazaudētu ģimeni un ko citu
> svarīgu. var jau, protams, runāt par dabīgo
> atlasi, bet es tādas runas neatbalstu.
>
> un, ja Tu, aberz, mātes un viņas draudzenes (kā
> pats rakstīji) mudināts un stumdīts, sēdēji
> uz lexotanil !!! 10 !!! gadus, tad varbūt tādās
> reizēs vajag sākt vispirms ar sevi un domāt,
> kā cilvēks varēja būt tik nespējīgs ko lemt
> par savu dzīvi pats!!! ne jau zāles kā suga te
> ir pie vainas...
>
> vienkārši citiem tā ir mācība tik tālu
> nenoiet.
paldies par uzmanību
nu ja es jau topašu saku
tāpēc ja jums kāds palīdz ar tiem depresantiem
domājiet divreiz.....
tas ir kā narkodīleri saka, pamēģini un tad redzēsi, bet tad ir par vēlu
es neko nenožēloju arī , iztasīju eksperimentu, paklausīju cilvjiem , kas grib palīdzēt
un 10 gados ir rezultāts... tagad dalos ar to rezultātu ar citiem...
prieks ka daudzi reāli var izlasīt un saprast kas tie AD
un padomāt
es nevienu nevainoju un man neko nevajag, viss ir
bet ceru ka vismaz kāds vientiesis ir padomājis un kāds labs cilvēks
kas šaubās saldajām klausītt vai nē, ir izlābies un dzīvo citiem par prieku
cilvēks ir vērtība ko nevar izmērīt naudā, un sabiedrība arī iegūs ja kāds
izglābsies, kautvai viens...
bucas