Nesapratu, kam bija adresēts kk komentārs, bet man ar psihiatriem tiešām neveicas. Nezinu, kas par problēmu, bet manu stāstīto neviens neņem par pilnu, kaut kā nevienam nelīmējas kopā mani teksti ar attēlu (izskatos balta un pūkaina, kas mušai nenodarītu pāri). Nezinu, kā viņi uzstāda diagnozes, bet manā gadījumā nesekmīgi, jo man jāuzstāj uz to, ka esmu jukusi, nevis nogurusi, ja gribu dabūt recepti.

trrr

Tev ir vairāki bērni? Ohoo! Un vīrs? Ja ir, tad kā saproties ar viņu, kad piemēram, kautkur jādodas - viņš - ar smaidu uz lūpām, bet Tu - ar sakostiem zobiem? Zāles sāki lietot pēc bērnu dzemdēšanas? Vai nebija tā, ka ilgi nevarēji saņemties izveidot ģimeni? Kad Tev sākās SF/depresija?
Ārprāc.... Tu jau pat sarunāji ar māsu? Vai ilgi bija jāsaņemās? Kad šo visu iedomājos.... tā taču būtu nodevība pret meitiņu, kuru mīlu vairāk par visu pasaulē..... nu kāpēc uzmācas šīs pretīgās domas, kuras es NEGRIBU domāt! man tām nav laika! Es knapi tieku galā ar darbu! Atkal fiziskie spēki ir izsīkuši... ja nu atkal anēmija? Man jau aizdomas, ka mazasinība ir no zālēm....
Es gan neesmu bijusi psihenē, bet nesapratu, kāpēc tur publiski liek apkopt intīmās zonas? :)))) To gan es nevarētu....
Ko nozīmē draugi "ar putniem"? Viņi ir visi depresīvi, sociofobiķi, šizofrēniķi... vai kā? man nav draugu ne ar putniem ne tarakāniem galvā :))) un kopš pusaudzes gadiem nav bijis neviens draugs... Nezinu, kā es justos sociofobiķu kompānijā.... man šķiet, tas nav reāli - svākt kopā sociofobiķus un depresīvos kopā (ja nu tikai uz psihoterapijas seansu), bet izklaidēties?! Nestādos priekšā..... Tur taču visi klusētu un trīcētu kā apšu lapas un pie pirmās izdevības laistos lapās!
Iekopē linku ar bildi, kurā ir līdzīgs Tavam matu griezums! Es iekopēšu, ko it kā vēlos... vismaz pagaidām, ceru ka līdz frizieres apmeklējumam uz galvas paliks kautcik matu........... :))))

existential fool
Tātad reāli sevis labā neko nedari? Tu vispār neej uz pasākumiem? Un kā jūties labāk - ja sēdi mājās viens pats, vai kad tomēr saņemies un satiecies ar kādu cilvēku, kompāniju? Man slikti ABOS variantos....
Jā, Mirtazapin man atņem pēdējos spēkus (fiziskos), palieku miegaina, pasīva.... bet es to NEVARU atļauties, jo man ir ģimene, es nevarēšu tikt galā ar tik kustīgu un aktīvu bērnu kā mana meitiņa! Mirtazapin labi der vientuļiem cilvēkiem, bezdarbniekiem vai stradājošiem kādā vietā, kur nav sēvišķi jāpiepūla ne fiziskie ne garīgie spēki.... , der arī cilvēkiem ar suicidālām domām, jo izdzerot Mirtazapin, tev nav spēka pat pacelt glāzi....kur nu vēl meklēt žileti, auklu vai vērt vaļā logu.... tu paliec neizlēmīgs un domāšana bremzēta....

trrr
Es Tev aizsūtīju bildes uz inbox! :)

Man meitiņa pajautāja "kad man būs māsiņa?" .... es arī ļoti gribu vēl vienu tādu Princesīti, bet kas notiks ar manām smadzenēm, kuras i tā jau galīgā sviestā? Un ja meituks kautkad pārmetīs man ka viņai nav māsa/brālis? Esmu laimīga, ka man ir māsa! Nevaru pat iedomāties, ka man nebūtu manas mīļās, saprotošās māšeles, kuru ļoti, ļoti mīlu ... Ja es pārtraukšu lietot zāles, nav izslēgts variants, ka atkal tās būs jaatsāk lietot, bet esot stāvoklī to nevar darīt.... un vispār tā īsti nekas nelīdz... un drīz vispār vairs nevarēsu dzemdēt ... nekad.... adoptēt bērnu gan negribu... es nevarēšu viņu mīlēt kā savu miesīgo bērnu....

Man par daudzām lietām ir ļoti grūti runāt un rakstīt, jo tas izklausīsies pēc apsūdzībām un vainas meklēšanas citos. Izskatās, ka manu problēmu saasināšanos ir ietekmējuši tuvinieki - to, ko nepaveica despotiska māte, to paveica tirāns vīrs :) Cik saprotu, tad tev vismaz ar vīru viss ok. Kopš bērnības esmu bijusi introverta, tāpēc SF izteiktāka kļūst, kad nonāku vidē, kur jāuzturas pienākuma pēc, bet ir bijuši posmi, kad esmu bijusi aktīva, atvērta. Darbs arī vienmēr bijis saistīts ar cilvēkiem, spēju mobilizēties un paveikt labi, neskatoties uz iekšējām sajūtām un to, cik resursu tas prasa. Šobrīd ir tā, ka bailes no cilvēkiem nav izteiktas, vairāk kā tāda nepatika, nevēlēšanās sarunāties, izvairīšanās.
Attiecības, draudzība gan ir joma par kuru nevarētu it kā sūdzēties. Vienmēr esmu pievilkusi cilvēkus, nekad neesmu bijusi vientuļa ārēji, bet iekšēji gan. Nu lūk, ģimenes dzīve ir tas, kas mani piebeidza. Depresija sākās pēc bērna dzimšanas kā sekas fizisko spēku izsīkumam un miega badam, neizveidojās saikne ar bērnu un mātes instinktu vietā ieslēdzās pašaizsardzības instinkts, likās, ka bērns ir tas, kas man atņem pēdējos dzīvības spēkus. Palīgu nebija, mātei tas bija triumfa gājiens - palīdzības vietā bija tīksmināšanās par to, kā man neiet. Viņa vienmēr bija potējusi to, ka bērni ir nasta, apgrūtinājums un man viegli nebūs, un kāds smags gadījums esmu bijusi.
Tā kā seksualitāte vēl nebija sačakarēta, tad drīz vien tiku pie otra bērna. Tā bija iespēja saprast, ka tomēr spēju mīlēt, un ir cerība iemīlēt arī vecāko bērnu. Depresija nebija atkāpusies, nolēmu lietot zāles. Kaut kā šis ilgi apdomātais lēmums pavērsās pret mani. Šķita, ka beidzot esmu harmonijā ar sevi, kad uzzināju par to, ka vīrs uzsācis sakaru ar citu sievieti, it kā tāpēc, ka es esot palikusi pārāk mierīga, garlaicīga.. asumu sagribējās. Pievienoju spēcīgākus līdzekļus, līdz kaut kā nemanot sāku pārforsēt un miksēt ar alkoholu.. tam sekoja nervu sabrukums. Tagad atkopjos un nesaprotu, ko ar savu dzīvi iesākt. Jūtos kā vraks, kurš peld pa miglu nezināmā virzienā. Ikdienā funkcionēju normāli, bet domas par nākotni rada iekšēju haosu.
Vienošanās ar māsu nav nodevīga rīcība, bet atbildība bērnu priekšā.
Draugi ir radoši draugi, it kā bez diagnozēm, bet katrs ar savām problēmām un to nomākšanas veidiem. Vienam alkohols, citam darbaholisms, reliģija vai ātrums kā terapija. Kopā jautri :))))
Es arī nezināju, kas ir psihene :)))) ja uzacu pincete ir bīstams priekšmets, kas jāatdod dežurantam, tad kā Tu iedomājies trakus cilvēkus ar skuvekli dušā?! Domā, ka tualete ir ar krampīti un videokameras palātās smukumam? :)))
Tev@

Jannety,man laikam nav gadījies ''normāls'' frizieris....visi grib ar manīm papļāpāt uzzināt kas un kā....a man tas riebjas :DDD

trrr
Tev nav trīceklis, kad esi kopā ar saviem draugiem un pat vari sajusties labi?! Es par kautko tml varu tikai sapņot.... Kādu laiku atpakaļ, kad alko palīdzēja un uzjautrināja mani, tad varēju kautcik ciešami iejusties kompānijā, bet tagad alko mani tikai iemidzina....
Nu tad Tev nav TIK smags gadījums kā man (es runāju tieši par SF).... Man VISPĀR NAV draugu un pa visu mūžu (man ir 38 gadi) ir bijusi tikai viena draudzene pusaudzes gados.... VISS! Jau bērnībā biju ļoti noslēgta, lai gan vecāki pret mani bija labi un ļoti mīl (varbūt mazliet stingrāki ne kā citiem bērniem, bet pārmērības un nopietni sodi gan nav bijuši)..... Kopš sevi atceros, pasaule vienmēr ir bijusi tumšos toņos, neomulīga, auksta utt.... un ļoti reti pazibēja kāds saulstariņš, garastāvokļa svārstības ir jau pierasta lieta.... :( Un ikdienā kā Tev ar garastāvokli? Vai nesvārstās bez iemesla?
Es nekādā ziņā Tevi nenosodu par Tavu norunu ar māsu! Man pašai šī doma uzmācas.... un godīgi sakot, es Tevi saprotu....

Mjā... laikam visiem šī foruma apmeklētājiem ir bijušas kādas bērnības traumas (vecāki, brāļi, māsas, nelaimes gadījumi utt), bet es nāku no draudzīgas ģimenes, kurā pat vecvecākiem nav bijušas SF pazīmes, tieši otrādi - atklāti, sabiedriski un aktīvi cilvēki, kuri patīk cilvēkiem un prot draudzēties.... tikai es kā balta vārna :(

trrr

Ja Tu vari izjust jautrību (!) ar draugiem (lai vai kādi tur putniņi vai tarakāni viņiem galvā), tad šaubos, vai Tev vispār ir SF?!?

trrr
Jā... ekstrēms griezums Tev! Bet tā ir ērti, nekas netraucē! Un ja piestāv, tad vispār - super !

Es sevi apgraizīju, vīrs pajautāja, vai nav par īsu un man sabojājās garastāvoklis, jo patiesībā man nepatīk ne īsāki mati ne garāki, bet tagad, kad ir īsāki, krīt uz nerviem, ka tie ir īsi un gribās mesties ar šķērēm uz garu skaistu matu īpašniecēm! Dusmas! Vai man nedubultojas personība?

Man ir citas SF izpausmes, variācijas. Jā, ar draugiem jūtos labi, bet tas ir ļoti ierobežots cilvēku loks, un vienalga nervozēju nedēļu pirms pasākuma, negribu nekur doties. Labāk jūtos pūlī, mani kaitina dzīve mazpilsētā, kad ejot pa ietvi jau pa gabalu veidojas acu kontakts ar svešu cilvēku, cenšos novērsties, it kā kaut ko meklēt somā, skatīties telefonā. Kafejnīcās, lielveikalos, lielās auditorijās, atšķirībā no citiem SF jūtos samērā labi. Slikta pašsajūta, trauksme mani biežāk apciemo pēcpusdienā, vakarā.
Par pasauli.. ja dzīvotu viena, mani šis iekšējais stāvoklis īpaši neuztrauktu. Kopš sevi atceros, tā vien šķiet, ka esmu emo un gota krustojums, ka ciest man piestāv :) un tas ir skaisti. Tikai negribu iemācīt to bērniem, jo pieņemu, ka pasaule var būt droša un saulaina. Kādreiz objektīvi mēģināju izvērtēt savu dzīvi, secināju, ka liktens mani ir saudzējis (līdz nesenam laikam), nav bijuši nekādi smagi triecieni, tikai pārjūtīgi esmu visu uztvērusi. Vienīgi tāds "sīkums" kā mīlestības trūkums no mammas, mūžīgie pārmetumi, lai kā censtos būt laba.
Garastāvokļa svārstības ir tas, kas liek man aizdomāties, vai tik neattīstās maniakālā depresija. Tev ārsts par šo nav ieminējies? Man tāds šūpoļu princips sanāk, jo vienā brīdī skaidrāk apzinos, izjūtu ko pozitīvu, priecājos, tas nozīmē, ka būs tikpat liels atvēziens uz negatīvo emociju pusi. Esmu pie tā pieradusi, bet nespēju to apslāpēt, neizrādīt apkārtējiem.

Par bērniem, ja ir labs, uzticams vīrs, domāju, ka var riskēt. Ja kaut nedaudz pieslēdz gribasspēku, 9 mēnešus var izturēt.

trrr
Izturēt 9 mēnešus? Jā, varbūt izturētu un nepārgrieztu sev vēnas, bet vai mans emocionālais stāvoklis (trauksme ar depresiju, histērijas, raudulība) neietekmēs bērnu?! Gribasspēku pieslēdzu ne tikai nedaudz, bet no visiem spēkiem..... pretējā gadījumā manis šaja pasaule sen vairs nebūtu....
Nezinu īsti, kas ir maniakālā depresija... vai tik nav tā ka eiforiju nomaina depresija un tad atkal pārmērīgi pacilāts garastāvoklis? Bet šie periodi ilgst ned. vai ilgāk. Man tā nav.... 60 % man ir pazemināts garastāvoklis, 30% ļoti slikts un 10 % gadās labs (ļoti labs NEKAD nav bijis, ja nekaita Seroxat lietošanas laikā pirmajā pusgadā.... tajā laikā es uzzināju, ko nozīmē vienkārši justies LABI) .Mana ikdiena - pazemināts garastāvoklis, tad pēkšņi - acumirklī garastāvoklis kā asinspiediens vai cukura līmenis krītas pats no sevis un kādu laiku jūtos ļoti slikti.... es sevi cenšos mierināt, ka tūlīt pāries, saņemies kā piemēram to darītu stipras sāpes vai nelabas dūšas gadījumā.... tad pamazām normalizējas.....un retāk - parasti meitiņa mani iepriecina un es sajūtos labāk, bet šī sajūta tik trausla kā taureņa spārniņi un ļoti ātri izkūp..... tad garastāvoklis lēnām slīd uz leju un turās uz robežas "ciešami" (man tā ir norma) līdz atkal krīt līdz kritiskam līmenim un tā vairākas reizes DIENĀ..... neatkarīgi no labiem vai sliktiem notikumiem. Ir bijis arī tā, ka mani iepriecina meitiņa, vīrs vai māsa.... es nepaspēju izjust pa īstam prieku, apzinos, ka tā ir forša ziņa, bet pēc dažām minūtēm jau atgriešos uz "CIEŠAMI"..... Bet vnk LABI BEZ zālēm vai alko, kuri vairs nelīdz, es tā teikt dabiskā veidā NEKAD neesmu jutusies. Varbūt tkai bērnībā bija daži īsi mirkļi..... To sapratu, kad sajutos LABI ar Seroxat pirmajos 6 mēnešos un tad ļoti lēni un pakāpeniski "LABI" mazinājās.... bet es biju tik un tā apmierināta, jo beidzot labi gulēju (līdz šim nezināju, kas ir labs miegs, pazuda nervozitāte un mazinājās SF, pazuda atopiskais dermatīts).....

tad kāpēc vairs nelieto seroxat, ja reiz ar to bija labāk?

Es taču rakstīju, ka Seroxat iedarbība mazinājās un tagad vairs nav lielas starpības, kuru AD lietoju!

Tu pārāk daudz sevi neanalizē? Man kāds vieds cilvēks teica, ka ir tikai viens vienkāršs un reizē ļoti sarežģīts veids, kā tikt ar sevi galā - nedomāt, vnk apstādināt prātu, sākt dzīvot bez urķēšanās pagātnē. Tas it kā ir pretrunā ar psihoterapijas būtību, bet nezinu, vai mazāk iedarbīgi. Visu laiku šaubos par terapijas uzsākšanu, jo liekas, ka tā atkal būs dzīves atlikšana vēl uz pāris gadiem, kamēr tiks galā ar pagātnes rēgiem. Psihiatrija arī nepārliecina - pamēģināsim šo, nederēs-pamēģināsim to, palielināsim devu, noņemsim pavisam..kaut kā nenopietni. Ko nu?
Tādām kā mēs vispār nav jāvairojas :)))Ja nopietni, nevaru komentēt par bērna raksturu, vēl pāragri spriest no personīgās pieredzes, bet nekādas acīmredzamas negatīvas sekas neesmu novērojusi. Drīzāk problēmas var rasties tagad, kad sāk kopēt vecāku uzvedības modeli, bet vecāki neprot normāli sarunāties :(

Es atkaartosos bet ja tu izzmainiitu savu negatiivo domaasanas veidu, tas tev vareetu paliidzeet. Jo lasot tavus komentaarus tie ir pilni negatiivisma - uznaaks panikas leekme, pareejie padomaas ka neesmu normaala u.t.t. Bet tai pasaa laikaa tu rakstiiji ka biji piknikaa, labi, iedzeeri 4 lexotanilus, bet galu galaa nebija jau nemaz tik slikti - histeerijaa zemee nenokriti, pirkstus nevienam nenogriezi... saac domaat pozitiivi, atceries taas reizes, kad biji kopaa ar cilveekiem un iztureeji un viss bija kaut cik normaali. Man pagaajuso nedeelu pa ilgiem laikiem arii uznaaca panikas leekme, kad biju kafeiniicaa ar 3 triis mazpaziistamiem cilveekiem. Pirmais bija siis negatiivaas domas - "es juutos diivaini un sitaadas sajuutas parasti bija pirms panikas leekmeem", " sii vieta un situaacija ir liidziiga vietai, kur man uznaaca pirmaa panikas leekme". Un izdariiju kluudu - es laavos siim domaam, protams man kermenis reageeja ar simptomiem un tas viss beidzaas ar panikas leekmi.
Varu ieteikt graamatu anglu valodaa "The feeling good Handbook", jaasaka gan uzreiz ka taa ir bieza un uzrakstiita ne tai saistosaakaa valodaa. Taa balstaas uz kognitiivo terapiju, kaa tikt galaa ar negatiivo domaasanu un taa ir domaata cilveekiem ar depresiju, paniku un sociaalo fobiju.

sveika!meklēju laika prognozi,nejauši iebraucu šajā bēdu lejā.te visiem trūkst enerģijas,paskaties www.sivas centrs.lv
tur daudz laba info.saule,mīļie,saule ir mūsu enerģijas avots,laikā līdz 10.00,un no 17.00 līdz rietam.tumsa pazūd.

Sākās iesnas un problēmas ar kaklu un palika vieglāk... bet līdz Jāņiem vairāk kā nedēļa... :( laikam izveseļošos :( Negribu ārstēties. Pa Jāņiem paslimot man būtu atvieglojums... Neviens nesietos atkal ar saviem debīlajiem piknikiem... un aurošanu cauru nakti Līgo!