kāds ceļš ejams līz tādam amatam ? kādas skolas? ar ko jāsāk utt?

6 gadi medicīnas vai psiholoģijas studiju + apm. 4 gadi kādā no psihoterapijas virzieniem, tātad 10 gadi, + visu mūžu kongresi, semināri, konferences; nepārtrauktas studijas.

psihiatrs-psihoterapeits kopā 12 gadi.

bet jābūt tādam, kas neēd ripas; tātad līdz tam jātiek kārtībā.

Psihiatram jā, noteikti medicīnas institūts bet psihoterapeita izglītību var dabūt arī vienkāršāk...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Izklausas pārāk traki.. 10 gadi + visu mūžu kongresi, seminaŗi, konferences - tur tak prātā var sajukt paši psihoterapeiti :D

Plus psihoterapeitam, lai dabūtu sertifikātu, ir pašam paralēli mācībām jāiet terapijā vairāku gadu garumā, tur, man liekas, jābūt ap pāris simtiem terapijas stundu. Un pirmos prakses gados vēl arī obligāti supervīzijā, lai gan to arī praktizē visu mūžu, ja jūt, ka kaut kas neiet.

Tas viss ir tas, ko psihoterapeiti vēlas lai par viņiem domā... un tā ka viņu klientu loks pamatā ir garā vājie tad tas pilnībā izdodas... Tiesa gan iekļauties viņu aprindās nav viegli jo tā tomer ir kasta...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Es īsti nesapratu, kas ir tas, ko psihoterapeiti grib, lai par viņiem domā? Izglītības un pašterapijas prasības?

ku! Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Tas viss ir tas, ko psihoterapeiti vēlas lai par
> viņiem domā... un tā ka viņu klientu loks
> pamatā ir garā vājie tad tas pilnībā
> izdodas... Tiesa gan iekļauties viņu aprindās
> nav viegli jo tā tomer ir kasta...

..apbrīnojams primitīvas domāšanas paraugdemonstrējums! (PARDON, ku! bet nu..., domā, ko raksti! + iesaku parevidēt savus "fantomus" ;)

bet vispār, jā..., nav brīnums, ka pat trešās šķiras psihoterapeitiem darba netrūkst.., diemžēl...

jamm Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Izklausas pārāk traki.. 10 gadi + visu mūžu
> kongresi, seminaŗi, konferences - tur tak prātā
> var sajukt paši psihoterapeiti :D


Nu, bet, loģiski, ka ārsti ir tāda profesija, kur nepārtraukti ir kaut kas jāmācās.

zive

Pat netaisos... Revidēt vajag tiem kas tos speciālistus apmeklē... es tai afērai vienkārši redzu cauri...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Padomājiet, paši, kas tad ir tās psihoterapijas slavētāji? Psihoterapijas speciālisti un viņu pacienti... Visi pārējie zobgalīgi smaida... Kas ir tie kas bīda ideju par to, ka psihoterapija vismaz reizi gadā vajadzīga katram mirstīgajam... vai Jums neliekas, ka Tā ir visīstākā žīdu būšana...?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Viss taču pavisam noteikti ir žīdu būšana un sazvērestība. XD

ku! jo tu vecāks, jo ..., gudrāks neesi palicis...

Čorvena, pagaidām bez suņa Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> 6 gadi medicīnas vai psiholoģijas studiju + apm.
> 4 gadi kādā no psihoterapijas virzieniem, tātad
> 10 gadi, + visu mūžu kongresi, semināri,
> konferences; nepārtrauktas studijas.
>
> psihiatrs-psihoterapeits kopā 12 gadi.
>
> bet jābūt tādam, kas neēd ripas; tātad līdz
> tam jātiek kārtībā.


tad sanāk, ka studējot tikai psiholoģiju + kādu psihoterapijas virzienus, es kļūstu par cilvēku kurš ir tiesīgs izrakstī citiem medikamentus ? vai arī studējot tos virzienus ir arī medicīnas studijas vai kā ?

nē.

medikamentus drīkst rakstīt tikai ārsts, pēc medicīnas augstskolas beigšanas, šajā stāstā psihiatrs (vai psihiatrs-psihoterapeits, jo, ja grib, var mācīties abus reizē). Latvijā RSU māca psihodinamisko virzienu, ko šeit uzskata par vienīgo "pareizo".

ir viedokļi, ka psihoterapija vispār nav medicīna, jo tur ir iekšā ļoti daudz no visa kā, arī psiholoģija, pedagoģija, filozofija, teoloģija, literatūra utt. psihoterapijas mācībās dabū tik medicīnas info, cik nepieciešams, katrā virzienā tas ir citādi, arī katrā valstī. to virzienu ir simtiem.

tāpat ir viedokļi, kas uzskata, ka zāles rakstošs psihiatrs un "runājošs" psihoterapeits nav savienojami vienā personā, jo tās ir ļoti atšķirīgas filozofijas.

zive

Nē, nē, ar manīm viss ir kātībā. Vnk ar gadiem kļūst viglāk atšķirt to kam ir kāda vērtība no tā kam tādas nav...


Čorvena, pagaidām bez suņa

Ļoti labs paskaidrojums. Apmierina pat tādu snobisku tipu kā mani... :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku! neiešu tērēt enerģiju, skaidrojot sarežģītos bioķīmiskos procesus saistībā ar sajūtām, domām, emocijām, apzināto, neapzināto utt

Pajuatāšu tev vienkārši - kas ir tas, no kā rodas saslimšanas
un
vai tabletes ir tās, kas ārstē?

Kāds tad ir tavs, ku! viedoklis?

zive

Tas no kā rodas saslimšanas, ir ļoti sarežģīts jautājums (ne vienmēr bet tomēr) un tāpat tabletes nekādi nevajadzētu viennozīmīgi uztvert kā faktoru kas ārstē. Tāds ir mans viedoklis. Bet es ļoti labi saprotu uz kuru pusi Tu tēmē...
Problēma nav tajā, ka sarunām nebūtu ārstniecisks efekts.
Problēma ir tajā, ka atsevišķi ļaudis šo terapijas veidu ir pamatīgi komercializējuši pie viena neaizmirstot pasludināt, ka veids kādā viņi to praktizē ir vienīgais pareizais un prasa tādas prasmes par ko parastajam mirstīgajam pat nepieklātos domāt...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

> Problēma ir tajā, ka atsevišķi ļaudis šo
> terapijas veidu ir pamatīgi komercializējuši
> pie viena neaizmirstot pasludināt, ka veids
> kādā viņi to praktizē ir vienīgais pareizais
> un prasa tādas prasmes par ko parastajam
> mirstīgajam pat nepieklātos domāt...


Nu te prasās pāris komentāri. Tā kā man pēdējā laikā ir sanācis krietni saskarties ar šo jomu ne kā klientam, bet kā iespējamam studentam, tad es sapratu, ka, uj, uj, par juristu, datoriķi vai finansistu izmācīties var krietni ātrāk un lētāk. Faktiski, lai studētu psihoterapiju, jābūt cilvēkam ar stabiliem un vismaz vidējiem ienākumiem, tātad, vai nu jau kādu profesiju ieguvušam, vai saņēmušam labu mantojumu. Nu es, piemēram, pat ja nākotnē iegūtu psihoterapeita sertifikātu, krietni padomātu, vai ir vērts mainīt savu ofisa žurkas statusu pret nedrošo brīvības statusu, kur nav nekādu stabilu līgumu, jekurš klients var atnākt un var arī neatnākt.

Tai pat laikā ja psihoterapeits prasa vairāk par 25 latiem reizē, tā, manuprāt, nav adekvāta cena, ja vien viņš nav kaut kāds ultra mega profesors un zvaigzne.

Viena noteikta virziena sekotāji tiešām ir pamanījušies te Latvijā sevi pasludināt par vienīgajiem pareizajiem, jāteic, man tas uzreiz iedveš aizdomas, ka kaut kas tur nav kārtībā. Tādēļ man pat prātā nenāk iet pie kāda no psihodinamiskajiem terapeitiem, vot neuzticos, un viss.

A par tām speciālajām prasmēm, vismaz mans terapeits ir atklāti teicis, ka cilvēkam mēdz ļoti daudzas problēmas atrisināties, ja viņš, piemēram, dzīvē sastop jēdzīgu partneri. Jo psihoterapija piedāvā dziedinošas attiecības, teorētiski arī ģimenē vai draugu lokā tādas var veidoties. No manas pieredzes, es kad uzsāku psihoterapiju, mēs mājās arī sākām labāk saprasties un liela daļa kašķu, kas agrāk būtu man pamatīgi čakarējušas smadzenes, izrādās, ir izrunājamas un aizmirstamas vienas dienas laikā.

Tikai diemžēl ļoti daudz cilvēku nemāk klausīties un nemāk līdzjust. Vai nu sāk dot nevajadzīgus padomus, vai nu mēgina cilvēkam iestāstīt, ka viņa problēma tak ir nieks un viņam nav nekāda pamata justies tā, kā viņš jūtas. Ja no šiem diviem kaitīgajiem ieradumiem tiek vaļā, tad, uz priekšu, var jau pamazām sāk praktizēt kā psihoterapeits. :-)) Joks, protams.

...ak ta beidzot arī gaga uzķerusi lietas būtību...

Bonuss no manis gagai!

Vispār, cik vēroju, gagai galva sakarīgi un veselīgā virzienā darbojas! Reti sakarīgi priekš šī foruma!

Jā, ļoti labi gaga uzrakstija... faktiski ko es gribēju teikt... to ka viena daļa foruma garā vājo mierīgi var ārstēt otru daļu... tobiš savstarpēji... bet... tie kam šī lieta ir bizness, nesnauž un par savu biznesu rūpējas... tai skaitā mīļi paskaidrojot, ka neviens kas nav atbilstīgi sertificēts nedrīkst tādā veidā palīdzēt otram... un cilvēki tam tic. Tāpēc vairumā gadijumu radi, draugi vai vienkārši labi cilvēki kas agrākos laikos palīdzēja, tagad tiek strīpoti no saraksta - atbilstošā sertifikāta trūkuma dēļ...

Par to klausīšanos... Jā, savā mazajā foruma "praksītē" esmu par to pārliecinājies... vairums sirgstošo neklausās... viņi vienkārši ir ļoti aizņemti ar savu problēmu... acīm redzot, ja viss notiek bez iepriekšēja pieraksta, un naudiņas maksāšanas tad tas pasākums darbojas visai vāji...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Lasot ku! un vēl vienu otru komentu rodas ideja par tādu kā Jūsu aizvainotības sajūtu, bet es domāju, ka tik ļoti traki nav.

Nav nācies dzirdēt, ka psihoterapeiti noliegtu ģimenes vai draugu lomu, vai tml., ka kaut kas būtu rezervēts tikai viņiem; parasti problēmu rada tieši tas, ka ar ģimeni ir problēmas. Reizēm lietas ir uzslāņojušās laika gaitā.

Tieši no bērnu psihiatriem nācies dzirdēt nopūtas, ka viņu darbs dažkārt ir diezgan bezjēdzīgs, ja vecāki nemaina savus uzvedības un attiecību modeļus ģimenē.

Lai gan es pieļauju, ka ir visādi psihoterapeiti; ņemot vērā, ka daļa no viņiem nāk no psihiatrijas, viss ir iespējams. Mums taču arī valdībā ir "neaizstājamie", kāpēc lai nebūtu psihoteraijā. Bet es kaut kad agrāk biju te bildusi, ka vislielākās muļķības nācies piedzīvot saskarmē ar psihologiem (esmu arī no citiem dzirdējusi), nezinu, varbūt vienkārši tāda pieredze, bet, tā kā tās ir galvenokārt teorētiskas studijas, tad daudz par to vairs nebrīnos. Nevajag vienkārši pārāk daudz gribēt un jaukt lietas, par psiholoģiju var izlasīt grāmatās, tā ir pētniecības nozare. Bet savukārt viens no Latvijas akadēmiskās psiholoģijas guru bija uzrakstījis zinātnisku rakstu, kura galvenā doma bija: pie velna Freidu, tagad ir labas psihotropas zāles. Viņš pat nezina, ka Freidu mūsdienās "lieto" ļoti minimāli... Bet kādam varbūt kāds psihologs atver acis, cilvēks ir saticis īsto...

Psihoterapeits vienmēr (es ceru) kaut kādā līmenī ir izracies caur sevi, kas cilvēku parasti labāk noliek ar kājām uz zemes. Tāpēc, grozies kā gribi, viņš būs viedāks, bet ja tāds būs pats par sevi kā cilvēks.

Par klausīšanos. Jāklausās, manuprāt, ir nevis tam, kas ir ķezā, bet vairāk tam, kas ir t.s. padomdevējs, atbalstītājs utt., kas ir gatavs šajā lomā būt.

Cilvēks droši vien ir kaut ko galīgi sajaucis, savā dzīvē pārpratis, brauc galīgi garām; viņam jāļauj savu sāpi izlikt. Tad reizēm lietas pašas sakārtojas, reizēm cilvēks kļūst atvērtāks pret to, ko viņam iesaka, bet vispirms ir jādod iespēja izteikties, bet tas ir tieši tas, kur ģimenes un draugi gļuko, visi grib to otru ļoti ātri sastellēt un lai viņš nomierinās. Ir kultūras, kur tas cilvēkiem izdodas labāk.

Bet citiem, piemēram, nav neviena, ar ko runāt... kādā konkrētā dzīves brīdī varbūt. Piemēram, cilvēks ir paļāvies uz sievu/vīru un dalījies ar viņu, bet tagad šķiras. Radi ir ieņēmuši puses, nav neviena, kas skatītos ar vēsu prātu. Var būt, ka draudzenes kārtīgi saēdas...

Psihoterapeiti jau nekā neiesaka, bet māk klausīties, komentē... pēc tam dari, ko gribi. Ko izdomāsi, tas arī būs, psihoterapeits gan sniedz arī neatsveramu atbalstu, ja veicamais nav sevišķi viegls, tam arī ir liela nozīme.

Tāpat par sastrādātiem sū no tuviniekiem noteikti dabūsi pa kaklu, jo tas visus ģimenē ietekmē. Ir labi, ka ir kāds, kuru tas neietekmē un kurš var paskatīties uz lietām no malas. Agrākās paaudzēs ģimenēs bija omes, kas šo lomu veica, tagad viņas veido "karjeru". Labi vai slikti, droši vien laikmets prasa savu, bet tas ir zināms zaudējums.

Bet kā vienmēr saku, ka naudas ziņā šai jomā ir liela dažādība, ir ļoti demokrātiskas cenas arī.

Katram psihoterapeitam var būt apmēram viena līmeņa klientūra. Tāpat kā jebkur dzīvē, jebkurā jomā. Dažiem vajag jēlu gaļu, turklāt, lai visi redz, un tikai, citiem ir ok pie rasola bļodas, tas gan mazliet pārnestā nozīmē, bez vieniniekiem un nullītēm, bez melns un balts. Man nevajadzētu apmeklēt pa Ls 70 stundā cēlkoka kabinetu kādā stiklotā celtnē Rīgas centrā, bet kāds tikai tur jutīsies labi. Švaukstisms ir visur, arī psihoterapijā, bet zināms elitārisms ne vienmēr ir švaukstisms. 20 gs. bija ļoti interesants teologs Pols Tilihs, viņa dēls Renē ir psihoterapeits, pieņem omulīgā mājā ar dārzu, apsedzis rūtotu segu uz ceļiem, kungs jau stipri gados.

Protams, ka jebkurā grūtā vidē vai apstākļos piedzimis cilvēks, turklāt trūcīgā (vai narkomānu, vai psihiski slimu vecāku) ģimenē, valsts līmenī galīgi nevienam nav vajadzīgs, varbūt viņš nomirs vienkārši no izmisuma, izdarīs pašnāvību, ja viņš nevienu nesatiks, varbūt skolotāju, kādu ģimenes dakteri vai lauku feldšeri, kas iežēlosies, varbūt tā būs kāda kaimiņiene, kas palīdzēs uz dzīvi paskatīties citādi.

Bet principā viņu lēnām nozāļos mūsu psihiatrija, neviens ar viņu nerunās, viņu turēs slimnīcā 2 mēn., un ārsts ar viņu runās 10 min. nedēļā, bet viņa pamatproblēma būs tikai tā, ka viņam neviens nebūs devis pat elementārās dzīves iemaņas.

Tai pašā Rietumeiropā šīs neformālās atbalsta lietas ir ļoti attīstītas visās jomās, un ļoti dārgās psihoterapijas nepieciešamība bieži tiek novērsta bērnam augot.

Neviens jau neliedz palīdzēt; ja kāds saskata iespēju, drīzāk vēl redzīgakiem būtu vēlams kļūt.

Kāds psihoterapeits stāsta, ka tā nedrīkst? Ak dies, nu mazums ko kāds stāsta... Viņam var būt savi uzskati, lai viņš dzīvo.

Vienkārši ir jēga apsvērt, kas palīdz un kas nē, kas ir efektīvi un kas nē. Man šķiet, ka psihoterapeiti un psihologi tieši meģina ieteikt, kas darbojas labāk. Tad jau pats var skatīties.

Oi, es te dabūju kaudzi ar komplimentiem, paldies!

Bet tam, ka forumā varētu kādu ārstēt, kā ku iesaka, tam es neticu. Varbūt kādam tas īslaicīgi der, vienkārši izrakstīt ārā savas bēdas un sajust atvieglojumu, bet skatos, daži gadiem raksta, raksta, bet kaut kā nekas nemainās. Man domāt, ka vienam dzīvam cilvēkam vajag otru dzīvu cilvēku. Forums nevar dot ļoti daudz svarīgu lietu: acu skatienu, pieskārienu, uzmanīgu klausīšanos un kopā būšanu, arī kopīgu klusēšanu. Kā redzams, šīs nav lietas, ko tikai psihoterapeiti būtu spējīgi sniegt, jebkurš, kas to iemācās, ir spējīgs uzlabot gaisotni savā apkārtnē. Es psihoterapijas gaitā arī iemācījos vairāk klausīties citos cilvēkos un viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir, vienkārši ļaut izrunāties, nevis dot padomus un pamācīt, attiecības ar tuviniekiem ir spēcīgi uzlabojušās. Tai pat laikā priekš sevis es esmu nospraudusi jautājumus, ko gribu atrisināt psihoterapijā un risinu arī.

gaga

Vai tad es teicu, ka tai savstarpējai ārstēšanai jānotiek neredzot vienam otru vaigā...?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku! Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> gaga
>
> Vai tad es teicu, ka tai savstarpējai
> ārstēšanai jānotiek neredzot vienam otru
> vaigā...?


Tā es biju sapratusi. Laikam pārpratu, nu ko, tā mēdz būt. :-))

Situācijas ir dažādas...
Ir situācijas, kuras ar citiem cilvēkiem nav apspriežamas, kaut vai tāpēc, ka negribās citiem atklāt savu vājo vietu (dažkārt tas pat ir pietiekami riskanti, jo atklātību var visādi izmantot)...
Ir arī tādas situācijas, kurās pat tuvinieki nevar palīdzēt, pat, ja viņi to gribētu..., jo viņi vnk paši nepareizi noreaģētu (piem., situācijā, kurā jāsaglabā miers un/vai jāstiprina ticība, tuvinieki paši problēmu varētu pārāk dramatiski uztver, tādējādi kaitējot, nevis palīdzot...)...

Mēdz būt arī tā, ka cilvēks viens pats (no ģimenes) uzņemās visas ģimenes problēmu (arī savu vecāku) un..., risinot savas problēmas pie terapeita, terapeitiskais efekts tiek visai ģimenei (arī te atkrīt sarunas ar katru harāmgājēju)...

Jebkurā gadījumā, terapeiti paši par sevi nav ne labi, ne slikti... terapeitiem ir metodes, kas ir laika gaitā atstrādātas, uzlabotas un pilnveidotas, un, pats galvenais, tās strādā... Jā, tas ir maksas paklapojums!
Taču es ticu, ka terapiju var dabūt arī bez maksas - terapeiti ir cilvēki, kuri spēj ļoti daudz saprast..., cita lieta, vai pacients grib lai viņu žēlo??? No ilgstošas un sistemātiskas žēlošanas dzīve nekļūs skaistāka! Tieši otrādi - nemitīgi žēlots cilvēks kļūst nožēlojams...

zive

Par tuviniekiem es piekrītu. Tas ir tāpēc, ka viņiem bieži vien ir jau laika gaitā izeidojies viedoklis vai aizspriedumi... un nav daudz cilvēku kas var sevi "resetēt"...

Bet runājot par to atklātības izmantošanu... kāpēc domā, ka ejot pie psihoterapeita Tu esi no tā pasargāta?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku! Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Bet runājot par to atklātības izmantošanu...
> kāpēc domā, ka ejot pie psihoterapeita Tu esi
> no tā pasargāta?


Nu, pa manam, 100% garantijas nekad nav, bet pret negodīgiem terapeitiem ir vismaz kaut kādi juridiski līdzekļi. Tāpat jau nevar būt drošs, ka neizpļāpāsies dakteris, mācītājs pēc grēksūdzes, advokāts, utt., bet tomēr mēs pie viņiem ejam, ja vajag.