Zive, bet vai Tu esi gatava, ka Tava izvēles brīvība būs ierobežota? Tad, kad par to sāc saņemt naudu, tad Tev ir jāgarantē, ka neapniks, nenogursi, neatkratīsies, jo tas var nopietni kaitēt tam, kuru Tu tur grasies "ārstēt".

nezinu - vienīgais, kam mana palīdzība var kaitēt, esmu es pati, jo man ir jāmāk sabalansēt dažādas enerģijas...
Un nekāda naudas summa nevar atsvērt visu to pozitīvo, ko dodu no sevis!
+ tas ir patiesi un nesamāksloti! :)

bet tas cilvēks pats ir izvēlējies zivi. un tur esot smalki iemesli, kāpēc cilvji izvēlas savus dokus.
viņa jau nav izlikusi plakātu, ka ir psihoterapeite. tātad paša risks. nu kāpēc cilvēks nevar maksāt, ka kāds viņā klausās?

un psihoterapeitiem arī apnīk; ļoti izplatīti tas nav, bet notiek. viņi emigrē, maina profesiju, slimo un mirst.

šeit tiešām zivei pašai vairāk jāuzmanās, jo teorijias ir viens, bet trenēta psihe, piemēram, pret pārnesēm (zive, Tu tak zini, kas tas ir) ir kas cits. turklāt profesionāliem psihoterapeitiem ir supervīzijas, bet šeit tas tā laikam nebūs.

Latvijā pieaudzis, pieskaitāms cilvēks drīkst iet arī pie zīlnieces, dziednieka (un dažiem ir ļoti jaudīga ekstrasensorika), var nokļūt pie šamaņa, iet uz NLP, uz hipnoterapiju, pie psihiatra, uz baznīcu, uz psihoanalīzi 20 gadus 4 reizes nedēļā. ir taču cilvēki, kas domā, ka uz baznīcu iet ir stulbi, ka pie psihiatra vēl stulbāk, ka psihoanalītiķi visi ir runči Bazilio (a varbūt pēc gadiem atklāsies, ka balta patiesība), bet ka zīlnieces ir tikai aprobežotajiem. daži iet pie acīmredzamiem krāpniekiem un pēc tam skrien uz policiju. es, taisnību sakot, nesaprotu, kāpēc policija vispār reaģē... vai tad viņi prasīja policijai, pirms gāja?

nesen lasīju vienas psihoterapeites izteikumus, cik tas ir šausmīgi...
a kāda viņai daļa? kāda vispār kādam daļa, kur kāds iet?
kāpšanas uz grābekļiem vienmēr ir paša vajadzības. vairāk tas, manuprāt, draud zivei; piemēram, kad pār viņas galvu nāks dusmas, ko "kliente" jūt pret māti... :) tas tāds īss, tuvākais piemērs, kas pirmais nāk prātā, jo ir ļoti tradicionāls.

un ja es vēl pafantazēju, tad zive var sajusties vainīga par to, ko pati kā māte nekad nav darījusi, var ierauties nejaukā karuselī ar galvu pa priekšu. man arī šķiet, ka zive riskē visvairāk ar sevi, tā var nokļūt nelabā krīzē. tāpēc man galvā rosās jautājums, zive, kāpēc Tev to vajag? gribas palīdzēt cilvēkiem? tad jau vēl pašai dikti jāiet pie psihoterapeita :) ok, var iekrist neapzinoties, bet šeit tas laikam nav. neviens sevi pilnībā nepazīst, visiem ir savi neatrisinātie, neizkostie psihotiskie elementi, bet psihoterapeitus tomēr trenē tādām situācijām — bet Tu ,zive, tiksi galā, ja nu gadījumā kas?

tāpēc jau ir tās supervīzijas. ne tkai tāpēc, protams...

Runcene - visu, ko raksti, arī labi zinu
Pafantazēšana pēdējā atkāpē gan neveiksmīga - esmu laba māte un man ir ļoti labs dēls! :)
Patiesība ir tāda, ka šī tēma man patiešām ir bijusi tuva vienmēr, kopš 16 g.v. (jau toreiz sāku lasīt psihploģijas literatūru, pirku grāmatnīcā "Globuss") :)
Ir rakstīti (par maksu) kursa darbi dažādiem studentiem (tikai par psiholoģiskām tēmām).
Savulaik ļoti gribēju klātienē mācīties tieši visu, kas saistīts ar cilvēku psihi, bet nevarēju naudas trūkuma dēļ - tas ir vienīgais iemesls, kāpēc tā interese tik liela.

oi, es neteicu, ka esi slikta māte...

bet šī ir riska situācija, kad otrs var pavilkt uz domām/sajūtām, kas nav par Tevi, bet par kādu citu/par viņu pašu. tā kā Tu mani pareizi nesaprati.

ai, mani interesē objektīvā realitāte :)

nu bet ir jau tādas teorijas, ka subjektīvajam ir ļoti liela nozīme, vismaz šajā pasākumā :)

un kā būs, ja viņa tā pamatīgi sadusmosies? kādam pasūdzēsies? ko teiks kopīgie paziņas, ja tādi ir?

es domāju, ka ir ļoti būtiski iemesli, kāpēc psihoterapeiti nenodarbojas ar paziņām, draugiem, ģimenes locekļiem un citiem tamlīdzīgiem kadriem.

es patiesībā iesaistījos šajā domu apmaiņā, jo man ir zināmi jautājumi pašai sev tieši par šīm palīdzēšanas tēmām, bet uz šīs nots jau nevar visu izrunāt, taču riski tur ir; un tā ir zināma atbilde arī enfuego, kāpēc forumā neviens viņu neārstē; manuprāt, tas vienkārši ir pārāk nopietni.

Runcene - vienkāršoti izsakoties, viss grozās ap primitīvo, bet cilvēcisko ego, bet no tā nav brīvs neviens psihoterapeits.
Teikšu pat vairāk - liela daļa psihoterapeitu paši ir, tēlaini izsakoties "siltumnīcas ļaudis" ar visai nosacītu un ne mazāk kritikai pakļautu līmeni...

Mans komentārs tieši bija par to, ka zivei jādomā par sevi - viss jāizsver, pirms pieņemt naudu, jo pēc tam, kad tā tiek pieņemta, tomēr ir vairāk vai mazāk pienākums nenogurstoši noņemties. Kaut gan tas kā kuram, protams - es uzskatu, ka, ja man par kaut ko maksā, man ir jādod garantijas, ka darbu izpildīšu pēc labākās sirdsapziņas un ka uzņemšanās brīdī patiešām nav bijis neviena iemesla atteikties (ieskaitot šaubas par savu atbilstību darbam, bet zive jau laikam nešaubās). Darbā ar cilvēka psihi un dvēseli, manuprāt, nedrīkst izvēlēties "es paskatīšos, pamēģināšu" pieeju, tā var kaitēt gan sev, gan otram cilvēkam.

Tikai interesanti, ka zive te ik pa laikam dzied slavas dziesmas terapeitiem, kuri pieņem bez maksas, bet, redz, kā tagad viss iegrozās - jau pie pirmā maksātspējīgā atklanās no enfuego problēmām! :) Labi, es sapratu, ka tas nebija baigi nopietnais komentārs. :)

Par šo - "p.s. piemēram, ir mākslinieki, kas pabeiguši visādās mākslas Akadēmijas, bet..., zīmēt jau viņi iemācās, bet vēl ir vajadzīgs talants = manuprāt, tas ir galvenais! :)" Es, savukārt, zinu arī, ka ar talantu ir krietni par maz jebkurā jomā. Ja ir tikai talants, kam netiek piejaukta teorētiskā bāze un, vēl svarīgāk, nepārtraukta prakse, tad talants arī paliek, karājamies gaisā. Tad radīšana ir nekontrolēta, bet darbam ar cilvēkiem, manuprāt, jābūt pēc iespējas kontrolētākam procesam. Protams, nav izslēgta veiksmīga sagadīšanās, bet tādas gadās ļoti reti.

Vai vari, lūdzu, pastāstīt, kā Tu iedomājies to procesu no tā viedokļa, ka tas cilvēks, cik saprotu, mazliet jau par Tevi kaut ko zina? Nu, ka Tu droši vien nebūsi "anonīmais terapeits". Un, ja jums ar to cilvēku ir vismaz kāda kopīga vide, vai tas netraucēs procesā?



Edited 1 time(s). Last edit at 26.01.2012 04:30 by nezinu.

Bet pasaulee ir daudz taadu cilveeku kaa Zive, bet paarsvaraa gan mediciinas jomaa, nu un psihes jomaa veel jo vairaak. Pastiprinaata interese par savu psihi, to izmantojot kaa aizsardziibu. Gan jau ka Zive speetu iedot arii labu padomu, gan pa briivu, gan pa maksu. Bet efekts buus iislaiciigs. Varbuut Zivei buutu jaapadomaa par darbu sociaalajaa sfeeraa, kur daudziem cilveekiem ir tieshi vajadziigs kaads kas uzklausa, iedzilinaas vinju probleemaas. Zive jau pati dod loti daudz informaacijas par sevi, liidz ar to veidojas taada apjausma, bet kaut kaadas lietas negribas rakstiit taa vienkaarshi uz sajuutu. Varbuut, ka tur arii ir atbilde Enfugo, kaapeec nevar izvilkt araa no kaada kaut ko, taapeec, ka visam jau ir sava reakcija, galu galaa daudz ko dzirdeet var buut arii saapiigi reizeem.

Pag pag, jūs uzskatāt, ka ZIVE palīdzot citiem, par attiecīgu samaksu, riskē pakļaut pati sevi, un atkal noķļūt tur kur agrāk bija. Es tagad skaidrā prātā, BEZ TRAUCĒJUMIEM, gan uzskatu ja cilvēks pats ir ticis ar sevi galā, ja grib tad vaig palīdzēt citiem, un tas pat ir jādarā, bet atkal te jāskatās cik kuram ir tās robežās, kad nesanāk tā ka pacients, jeb klients, neuzrok ko tādu kas ZIVI varētu atvest atpakaļ pie tā pāša punkta no kura viņs sākās problēmas, un tad būs tā pacients pret pacientu, sanāks, tā ka klients jutīs, ka psihoterapeits atkāpjās. Kā bija man es kad satiku psihoterapeitu, uzreiz sapratu būs uzbrukumi, un tas man traucēju būt pārliecinātam par sevi, un man iestrādājās tāds kā aizsardzības mehānisms kurš emocionāli bija redzams, es protams kaujā zaudēju. Jo pirmkārt pirmā reize, un es jau pirms viņu gaidīju kāpņu telpā, jutu ka lifts tuvojās man jau sirds sāka dauzīties. Tātad es zināju ka viņš uzzinās manas vājības, jo es savas vājības esmu turējis sevī iekšā. Nu tā kautkā

2. diena esmu sācis nēst pēc pēc 20:00 un jūtu ka kuņģis nestreiko tā vairs, redziet man vajadzībā tāda, lai kāds man seko līdzi maniem notikumiem, vismaz pagaidām!

nu bet medicīnā cilvēki ļoti ātri izdeg, sociālās darbinieces arī ir no sākuma ļoti centīgas, es vairākas zinu, ir iznācis runāt sadzīvē, bet pēc tam viņas redz, ka cilvēki pārsvarā nekā negrib, tikai pabalstu uz mūžu, tā nav īslaicīga bedre pa lielākai daļai...

nu un tad cilvēks, kas ļoti grib palīdzēt, ātri zaudē galvu, jo viņam nekā vairāk nav kā vēlmes palīdzēt, bet lūdzēji palīdzību izprot citādi. rodas neizbēgams konflikts. sociālais darbinieks aiziet uz vienām mājām, bet tur divu garīgi atpalikušu jaunu cilvēku ģimene ar daudziem bērniem ir nopirkusi dārgu televizoru, invaliditātes pensijas viņiem ir, banka dod līzingu... uz sociālā drabinieka pārmetumiem viņi atbild: mēs jau jums naudu televizoram nelūdzam, mums vajag pārtikai... un, kad viņiem to naudu iedod, viņi aiziet un nopērk tūtu ar trifelēm un\vai lācīšiem. tas ir īsts piemērs no dzīves, kur pati mazliet biju iesaistīta. augstskolā soc. darbinieks ir noklausījies dažus kursus psiholoģijā, bet ar to vien ir slikti sagatavots aizsargāt sevi. garīgi atpalikušas mammas, psihiski slimas, no bērnunama, viņas būtu jāmāca elementārās sadzīves lietās. neviens viņas nav redzējis, kad viņas bija bērni, un tagad tādiem darbietilpīgiem pasākumiem naudas nav, nav kam viņas mācīt, jādod tikai pabalsti, kas ir bēršana caurā mucā.

soc. darbiniece redz, kā cilvēki notrallina pabalstus, neko negrib mācīties, neko negrib darīt, dzīvo cepuri kuldami, viņiem pat nav nu kaut mazliet neērtības sajūtas par savu situāciju, bet viņai ir sava ikdienas dzīve par apmēram 200 latu lielu algu uz rokas. viņa nevar atļauties pat sociālā darbinieka supervīzijas, ko ārzemēs (es tieši zinu par Vāciju) attiecīgā iestāde visiem darbiniekiem nodrošina. tas pats par māsu vai ārsta palīgu strādāt, apmēram tāda pati alga, un cilvēkam nākas uzklausīt visas tautas dusmas par nesakārtoto medicīnu, kopumā ļoti daudz smaguma nāk pār viņu galvu, viņu paliek mazāk, vairāk rodas arī paviršības.

palasiet parastās veselības sadaļā, kādi ir jautājumi. cilvēkiem pat ir slinkums palasīt internetā kaut ko pilnīgi elementāru, viņi nezina, kur viņiem atrodas orgāni, smagu traumu un saslimšanu gadījumā viņi raksta forumā (ko forums var darīt, ja sieviete asiņo divas nedēļas, bet atrodas ārzemēs (viņa grib nopirkt "kādu tējiņu", jo pie ārsta netiek, bet "ļoti, ļoti lūdzu palīdziet"), liela daļa problēmu ir neprasme komunicēt ar ārstu, faktiski lielākā daļa rakstītāju ir šīs sadaļas "klienti", bet, protams, to neatzīst, visas problēmas ir somatizējušās, un ārsti vainīgi. tāpat nupat televīzijā NMP dispečeres stāstīja, kā cilvēki zvana uz 113, lai uzzinātu, kā piespiest, lai vīrs pārtrauc dzert, lai gan Tvaika ielā līdzatkarīgajiem ir bezmaksas konsultācijas, bet nē, problēma ir tikai vīrs. Latvijā nemaz tik daudz bez maksas nevar dabūt; tad vēl alkoholiķi zvana un lasa dzeju. Nu un tad šīs dispečeres (ārstu palīgi) sevi atslogo vai "supervīzējas" tā, ka savā starpā diezgan sulīgiem vārdiem šo stulbumu "izcep", kas arī ir vienīgā iespēja. galēji smagos un izšķirošos gadījumos nevar nepateikt cilvēkam, ka viņam arī pašam ir jārūpējas par savu veselību, ka viņš pats ir atbildīgs vispirms, bet viņam tai brīdī galvā jau top sūdzība Veselības inspekcijai.

tā kā tā palīdzēšana ir ļoti nopietna lieta, tur tagad maksā gandrīz tikpat, cik telpu uzkopējam. man šķiet, tās ir jomas tagad Latvijā, kur jāsaskaras ar pilnīgu džungļu līmeni, kur ļoti jādomā, ko tāds darbs izdarīs veselībai, kā sevi sargāt, visu laiku jārūpējas par sevi, bet tam vajag tomēr mazliet vairāk naudas.

psihoterapija un privātā medicīna ir laikam vienīgās jomas, kur cilvēks nopelna gana labi, lai varētu sevi atslogot pēc darba un to nākamajā dienā turpināt, psihoterapijā vēl taču ir tas, ko jau teicu — speciāli trenēta psihe.

un tā kā psihoterapijā nokļūst cilvēki, kam visiem ir kādi jautājumi par sevi, tad tā jau nebūtu nekāda problēma vai kas ārkārtējs, ja tur nokļūtu arī zive; pazīstu vienu psihoterapeiti, kura sāka mācīties psihoterapiju 47 gadu vecumā, viņai jau gan biija bakalaurs sociālajā darbā, un bez augstākās izglītības tur nevarēs tikt.

savu problēmu risināšana psihoterapeitam, protams, ir mūža darbs, bet tur parasti ir cilvēki, kas ir gatavi sevi redzēt no malas, taču tas kopumā ir ne visai glaimojošs process, un to arī vajag spēt iziet cauri, bet man šķiet, ka, tuvojoties šīm apjausmām, visas neapzinātās aizsardzības sāk griezties ar pilnu katušku. man škiet arī, ka šajā sadaļā reizēm minētais briedums psihoterapijai ir tieši tas aspekts, tā nepatīkamākā daļa, ko vajag varēt izturēt: savu iekšējo dēmonu ieraudzīšana, sastapšana utml. nu un psihoterapeits jau nekad cilvēkam visu uzreiz nepasaka, viss notiek pakāpeniski, jo cilvēks to nevarētu turēt. te parādās tas viens grāvis, kur nepieredzējis aktīvists var savainot klientu. es pati vienreiz biju pie vienas speciālistes (un viņa nebija nekāda amatiere), un tam pasākumam nebija nekādas labas jēgas, jo viņa izlika ārā visu savu gudrību vienā stiepienā, bet es iestrēgu turpmākajā procesā uz ilgiem mēnešiem. tā bija situācija, kad cilvēks nemāk par sevi parūpēties un klaiņā tur, kur viņam nebija jāiet.

ja vēl par palīdzēšanu, tad viens no maniem dokiem teica, ka vēlme palīdzēt ir uz mūžu, tāds cilvēks vienkārši ir, bet, lai to darītu ar jēgu, tomēr vajag diezgan labi sevi pazīt, un profesionālim ir absolūti nepieciešams visu uzkrāto laiku pa laikam izpurināt. bet nu ir tak zināms, ka ļoti liela vēlme palīdzēt ir tāpēc, ka bijis bērnībā zaudējums. vai ar to ir tikts galā... to var tikai sev pajautāt, es domāju, ka tā nav foruma kompetence sākt te kādu terapeitēt, tas arī var piederēt pie biedējošajiem jautājumiem.

mani arī mazliet mulsina zives lielā pārliecība par visu teoriju zināšanu, jo psihoterapijas metodes nu jau arī ir simtos, bet tā ir zives atbildība, un vēl jau var visu ko uzzināt.

ar šo visu negribēju teikt, ka šajos apstākļos ar tik mazām algām nevajag/nedrīkst iet uz palīdzētājprofesijām, bet tas nebūs nekāds fun. un kā vispār ar tādu algu var atmaksāt sudiju kredītu. tas ir otrs labs jautājums.

Nu bet runcene likumā ir noteikts, ja ģimenes budžets atbilst sociālajam statusam, tad likuma noteiktajā kārtībā, ir arī jāizsniedz noteiktā summa, piemēram GMI 45 uz pieaugušo un 40 uz bērniem par katru personu! Tur nav nekāda saistība ar sociālo darbinieci, jā tas ka ir cilvēki kuri varbūt uzbāzīgi prasa man nav darba, man nav naudas pabarojiet mani, tas ir atkal cits jautājums, es piemēram izmantoju savu sociālo statusu un man atmaksā ziemas sezonā apkuri, jo man ir maznodrošināto statuss, aprēķinot manus ienākumus, es izmantoju visas valsts dotas iespējas. Kāpēc gan ne? Nodokļus es arī maksāju. Par transporta bi;leti ir nodoklis, pārtikai ira nodoklis visss ir aplikts ar nodokļiem. Tad kāpeč sociāla darbiniece nevarētu arī kādam bomzim palīdzēt tika itāpēc ka viņš ir bomzis.

Runcen tavs ārzemju piemērs, ir pretstatā ar manējo arzemju pieredzi, redz Īrijā kur es biju, tur maksā sociālos pabalstus, lai mazāk būtu noziedzība un lai vairāk viņi alkoholu dzertu, jo tāpēc alkohols ir aplikts ar lielu nodokli, jo tiem kuriem ir izmaksāti sociālie pabalsti, tie arī visu naudu atdod atpakaļ valstī. Un līdz ar to ir mazāk noziedzības, un vispār Īrijā ir sakārtoti likumi.
Jo tur ja cilvēks gribēs strādāt viņš strādās nevis sēdēs mājas un dzers tikai, a tie kuri dzers tie tāpat atdos atpakaļ valstī naudu. Mums te grobanajā Latvijā viss ir sakartots tā lai mūsu oligarhiem tikai būtu izdevīgi.

Ai nu es jau aizdegos par citu tēmu!!

man arī šķiet, ka tā ir cita tēma...

Runcene, tomēr Tev, kā lielākajai "pareizi" domājošai sab. daļai ir arī viena liela kļūda attiecībā uz mazāk pasargātiem/aizsargātajiem - tā kļūda ir tajā, ka cēloņus Tu jauc ar sekām un esi nostājusies psiholoģiskā pozā PRET tiem, kas nemāk sev palīdzēt...
Sorry, bet tā nav laba zīme..., + parāda Tavas vājās vietas (un ne tikai Tavas - pilna sabiedrība ir ar šiem "intelektuāļiem", bet labuma/progresa nekāda...

Nezinu, par ko tieši man šis tēmā rakstīt (pārāk daudz te visa kā sarakstīts), bet vienā lietā mana pozīcija nekad nemainās un nemainīsies - vienmēr esmu PAR mazākaizsargātajiem!
Es paļaujos uz viņiem, jo ticu, ka pamatā cilvēks (jebkurš) ir labs un ar savu gudrību + es labāk atstāju cilvēkam personīgo, tā saucamo "brīvo telpu", nevis ar putām uz lūpām aizstāvu savu viedokli..., kurš tomēr ir dziļi subjektīvs (individuāls) un ar objektīvo līmeni tam nav nekāda sakara...

Bet sevi es netaisos sevi aizstāvēt, personīgi man (pašai) pietiek ar to, ka jūtos stipra! :)

+ man, pers., šis forums ir vairāk izklaidei, tāpēc atbildēšu tikai pēc pers. ieskatiem... (nopietnām sarunām nepieciešams vairāk laika)..

enfuego - terapijām ir vairākas fāzes.
Viena no noslēdzošajām terapijas fāzēm ir personības attīstība - tas ir katra paša uzdevusms (Tev līdz tam vēl jānonāk, neskrienot notikumiem pa priekšu) :)
Bet runājot par krīzmēm - no tām pasargāts nav neviens, arī psihoterapeitiem ir dažādas profesionālās krīzes!

Nu man liekas, ka Zives doma jau ir laba, viņa grib palīdzēt un tā, bet kāpēc Zive, Tu to raksti te forumā? Nu it kā gribētu palielīties, vismaz tā izskatās. Tu saki, ka zini savu vērtību, esi daudz mācījusies, gājusi uz psihoanalīzi, esi laba mamma. Nu bet ja Tu to visu zini, tad kāpēc tas lieku reizi jāatgādina. Varbūt Tu arī mazliet baidies no tās atbildības, ka tas cilvēks Tev tagad ir gatavs uzticēties, un tad es saprotu kāpec rakstiji par to forumā. Un fiška jau ir tāda, tikai neapvainojies, tas būs teikts pozitīvi ar smaidu- ja sabrauc auzās, tad pasmaidi un nepārdzīvo ilgi.

visi cilvēki grib kādam palīdzēt, jo palīdzot sev dabū smadzenēs labo ķīmiju, kas visiem dod prieku... tas nav jaunums, ja runa par gluži parastiem cilvēkiem, un tā pilnīgi droši ir psiholoģijas teorija :)

mans pastāts bija par manu pieredzi; viena – ar humāno palīdzību saistīta organizācija, otra – medicīna, abās es savulaik strādāju par simbolisku algu; tās bija vairāk senākas refleksijas kopā ar secināto un redzamo tagad, ka tur ne vienmēr viss rit tik gludi, ka to ķīmiju (gandarījumu) ne vienmēr var dabūt, cilvēki zaudē savaldīšanos, sarunā tev visādas lietas, bet jāstrādā, ja jau esi apņēmies, tik un tā būs.

"neaizsargātie" un "aizsargātie" ir plaša tēma. es tomēr uzskatu, zive, ka nejaucu cēloņus un sekas, jo man pašai ir ļoti pazīstama situācija būt starp abām šim virsotnēm; turklāt domāju arī, ka to "ne" varbūt nevajag tik daudz uzsvērt.



Edited 1 time(s). Last edit at 27.01.2012 13:33 by Runcene.

Te jautājums par tēmu, vai es psihoterapeitam varu stāstīt pilnīgi visu, jo man negribās dažas lietas teikt jo tad viņš zinās??? Jo viņš lien iekšā manā privātājā dzīvē, a ja viņš paprasa to ko nevag zināt??



Edited 1 time(s). Last edit at 26.01.2012 22:39 by enfuego.

Enfuego, jo vairāk domāsi, ko teikt un ko neteikt, jo lēnāk process ies uz priekšu. Bet, protams, pat ļoti gribot atklāties, var nākties grūti beidzot sākt runāt par visādām grūtībām vai lietām, par kurām kaunies, tomēr pēc iespējas lielāka uzticēšanās terapijā ir ļoti nepieciešama. Tā gan var atnākt tikai ar laiku, kas ir normāli, jo pie cilvēka ir jāpierod un jāsajūtas, ka esi drošībā un tiec atbalstīts.

fox - kāpēc ir kāpēc?
:)

patiesībā, tas, ka man tiks piedāvāta nauda, man tiešām bija pamatīgs pārsteigums!
+ laikam jau es to naudu nemaz negribu, neskatoties uz to, ka man tā ļoti noderētu - vnk man ir grūti saprast, kā uz to piedāvājumu reaģēt!

Nu psihoterapija, balstās uz uzsticēšanos? Es dažas lietas viņam nekad nestāstīšu, jo uzskatu ka tas arī neattiecās uz lietu, tas taču ir skaidra lieta! Nu cik tālu es varētu iet? Domāju ka netuvāk par intīmām lietām :) Un vēl tur daži sīkumi, kas neattiecās uz lietu. Viena lieta kas mani ļoti maldināja pēc Psihoterapeita apmeklējuma, domāju ko viņš tagad par mani domās, vai esmu dumjš, vai neizglītots, vai esmu tāds un šitāds. Vispār par bezmaksas psihoterapijām, man ir tāds varbūt stereotips, ka ja pavelti, tad nekad nebūs no sirds, tieši saistībā par klienta apkalpošanu, es nerunāju tur palīdzēt cilvēkam, iekāpt autobusā, vai palīdzēt vecākiem. Iegāju pie viņa uzreiza bija tada sajūta ka būtu zemākas pakāpes cilvēks, gan prātā, gan finansiāli, gan veselībā, likās ka viņš ir pati pilnība un es loosers esmu atnācis pēc palīdzības. bet viņš tā tīri pēc ZIVES pieprasījuma izdomāja, ka liaks viņam ira brīvs un viņš uzmani tākā iesildās, jo pēc tam atnāca tāds biezāks pacients!!!!



Edited 1 time(s). Last edit at 26.01.2012 23:24 by enfuego.

zive Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> patiesībā, tas, ka man tiks piedāvāta nauda,
> man tiešām bija pamatīgs pārsteigums!
> + laikam jau es to naudu nemaz negribu,
> neskatoties uz to, ka man tā ļoti noderētu -
> vnk man ir grūti saprast, kā uz to piedāvājumu
> reaģēt!

Es sākumā ZIVE darītu tā, no sākuma par velti un ja tiešām tava psihoterapija darbojās, tad mēģināt prasīt kādu 5 Ls par 1 h vizīti. Tava psihoterapija protams atšķirtos no sertificēta psihoterapeita, bet tavi pārliecinoši vārdi spētu cilvēkam ieviest ticību!



Edited 1 time(s). Last edit at 26.01.2012 23:31 by enfuego.

enfuego - no psiholoģijas viedokļa, ja cilvēkam ir nopietnas finansiālas grūtības, tad sajūtu līmenī cilvēks var sajusties līdzīgi (lai neteiktu, ka analoģiski) kā tie cilvēki, kas pārdzīvojuši seksuāla rakstura vardarbību, tāpēc iesaku, Tev, enfuego, pašam ar to dakteri šos naudas jautājumus izrunāt līdz tādai pakāpei, lai Tu spētu viņa piedāvāto palīdzību pieņemt bez maksas un nesajusties parādā!
Citādāk, var rasties citas psiholoģiskas grūtības...

Jā ta psiholoģija/psihoterapija/psihiatrija ir sarežģita lieta. bet es viņam minēju par naudu, viņš teica vēlāk par to parunāsim, ma negribās nevienam uzbāzsties sanāk tāda sajūta ka es uzbāžos, bet varbūt arī nē.

danke šōn, enfuego! :)

ai, nezinu, negribu par to naudu pat domāt - man pietiek ar to, kas man ir pašai!

nē, enfuego - Tev ir jāvirzās tālāk un jārisina viss pakāpeniski, soli pa solim...

un vēl - tas, ka nepietiek naudas terapijai Tev, enfuego, tas patiešām nav nekas apkaunojošs!
Tu vēl esi jauns un Tu savā dzīvē vēl ļoti daudz ko varēsi mainīt un uzlabot!

Pavisam citādāk ir, ja cilvēks peldās naudā un taukos, neko neprot un pat nav mēģinājusi sava vīra naudu tērēt lietderīgi mācībām vai sevis pilnveidošanai - būšu godīga - tā, lūk, ir legālā prostitūcija...