Mani pārņēmusi milzu grūtsirdība. Nogurums un nespēks ir tāds, ka knapi varu kājas pavilkt, nelīdz nekādi vitamīni. Iekšā ir tāds diskomforts, ka dzīvot negribas. Laikam jau visa galvenais iemesls ir mana ilgstošā vientulība. Vienu reizi biju pie psihologa, vienīgais ieteikums bija, ka man jāmācās, bet man jau tam nemaz nav spēka, gandrīz nekam nav spēka. Esmu darba meklējumos, taču iespējas apgrūtina tas, ka nav enerģijas. Riebjos pati sev un neredzu nekādu risinājumu, mana dzīve ir vienas vienīgas mokas un milzu cīņa ar savu nevarēšanu, slikto pašsajūtu. Vairs to nevaru izturēt, asaras birst pašas no sevis.

Man šķiet ka tev depresija tomēr.

Var jau būt, ka depresija, pati vismaz tāpat domāju, bet daktere tā neuzskata. Man pat vairs nav vēļēšanās ar viņu runāt, tāpat nekādas jēgas, bet kulstīties uz Rīgu un mainīt dakteri arī negribas un tad nemaz kad gribu, nevaru tikt.

Tad vajag klausīties Siņēļņikovu,Murahovsku,Borsuku,Svijašu un citus,respektīvi-nodarboties ar audio meditācijām.

http://www.youtube.com/watch?v=uUzXbBWgC7c

un citi tamlīdzīgi,ir jau arī labāki,šis piemēra pēc.

Dakteris sūdīgs, bet mainīt nav jēgas... Pie doka, ar kuru nav kopīgas valodas, tiešām nav jēgas iet.

Bet kā tad nu nevar tikt, kad grib; tikai uz to nevar cerēt, ja pierakstās iepriekšējā dienā (tad vispār var netikt). Gribi savu laiku, pieraksties vismaz 2–3 nedēļas iepriekš; noslogojums taču viņiem liels, pašai savu laiku arī vajag plānot.

Daudzi, kas agrāk gāja privāti, to vairs nevar atļauties; cilvēki netur krīzi un spriedzi, ir daudz jaunu pacientu, bet doki pamazām aiziet pensijā, tās iestādes ir pārslogotas.

Vienreiz biji pie psiholoģes; nu aizej divreiz, bet, ja Tu tikai čīkstēsi, tam pasākumam nebūs jēgas; psihologs ir priekš tam, lai palīdzētu Tev ieraudzīt savas iespējas. Ja Tu nekā negribi, viņš jau arī nekā nevar izdarīt.

Tikko palasīju stastiundzivo.lv forumu; aš apskrējās dūša, gan žēl, gan dusmas; cilvēks mēnešiem nemazgājas un nekāpj ārā no gultas, bet lūdzas, ka viņam vajag psihoterapeitu, ko viņš nevar atļauties. Tik baigi daudz uz citiem nevar sacerēties. Tāpat uz mums šeit...

Velc sevi ārā no migas un ej kauču pie cita doka.

Eku Āgenskalnā tagad jaunu ambulatoro centru veido; nupat dakteris Tērauds kļuvis vadītājs, zinošs psihiatrs.

Uz Skalbes tālruni piezvani, kamēr vari saņemties kaut ko darīt.

Es jau gandrīz visu laiku kaut ko daru un migā nesēžu, pagājušonedēļ mājas biju tikai vienu dienu, vakar, haltūras un citas lietas, arī rīt savā vecajā darbā uz haltūru, trešdien arī būtu jābrauc, bet jāiet pie psihologa, pēc tam jābrauc palīdzēt vienam cilvēkam, tad gan jau citas dienas arī haltūras, tāpēc jau teicu, ka negribu uz Rīgu kulties, man pietrūkst laiks, bet man dažreiz vajag pie daktera arī ārpuskārtas, pie savas dakteres man nevajag iepriekš pieteikties vai ilgi gaidīt. Bet nu vispār esmu uz sabrukuma robežas, knapi varu sevi pavilkt, bet nav variantu, jābrauc uz haltūrām, jo atšķirībā no patstāvīgajiem darbiniekiem, haltūrētājiem samaksā naudu.
Pie psihologa var tikt tikai reizi mēnesī un nebūt tur nečīkstēju. Skalbes ari man nav nekas jauns, pa retam piezvanu. Un nevis es nekā negribu, bet man nav tik labi, lai izturētu mācību slodzi, varu iet atpakaļ uz cilvēku resursu vadību, bet tur ir daži mācību priekšmeti ko tik viegli nevaru dabūt galvā, otrs variants ir Stradiņi.

Ā, nu jau Tu bišku cerīgāk parunāji.

Bet, ja ir galvā doma, ka esošais doks neder, tad, man šķiet, ir divi varianti:

1. Tu turpināsi justies tikpat slikti kā tagad

vai arī

2. Tev tomēr izdosies dabūt doku, kurš atradīs jēdzīgākas zāles. Būs mazliet jāpiespiež sevi, lai aizbrauktu, turklāt iznāks riskēt, bet kas neriskē, tas nevinnē. Saraksti loģiski visas sūdzības blociņā vai uz lapiņas, esi droša un izstāsti visu, kas uz sirds.

Un kāda jēga Tev iet pie savas doktoršas "pēc kārtas vai ārpus kārtas", ja viņa Tev netic un nepalīdz...

Un nepūcējies; visi ir bijuši tur, kur Tu tagad, bet pašam sevi jāvelk laukā, kauču ar zālēm.



Edited 1 time(s). Last edit at 18.03.2013 21:18 by Runcene.

Es jau visu laiku sevi velku ar visu savu nespēku un nevarēšanu, var teikt, ka daru pāri saviem spēkiem. Es jau nepūcējos. Man tikai ir ārkārtīgi smagi, bet ja sevi nespiestu un nevilktu, tad vispār nekur neietu, tā sakot daru čerez ņemogu un ilgi jau tā nevar turpināt, jo tiešām gribas tādai dzīvei pielikt punktu.
Šodien tāpat ir drausmīgs trīceklis un ļoti, ļoti negribas rīt braukt uz darbu, bet atpūsties, vai aizbraukt ciemos, jo mājās jau tāpat jūdzos nost. Bet arī tas, ka man visu laiku sevi tik ļoti jāmoka, dara mani traku un varbūt tieši tas ir tas, kas uzdzen to trīcekli.

Drīz kļūs siltāks, nevajadzēs māju kurināt, nebūs nepieciešama tik liela fiziskā slodze vēlos vakaros.

Arī par vīru Tev droši vien bēdas, turklāt katram būtu. Tās ar zālēm neārstē; tur jāļauj sev izskumt, varbūt Tu baidies, neproti.

Turpmāk būs jādzīvo vien sava dzīve; redz, Tev jau pat ir varianti par izglītības turpināšanu, varbūt izdosies tomēr izdarīt kaut ko, lai vari kaut nedaudz labāk justies un atrast sev atbilstīgāku vietu. Būs arī cilvēki ap Tevi.

Iespējams, ka Tu strādā kaut ko galīgi neatbilstīgu savam intelektam un spējām. Tas arī var nomākt.

Es nezinu, protams, bet izvelku kādu sev pamanāmu diedziņu no tā, ko raksti.

Tieši tā, ka strādāju pilnīgi neatbilstošu darbu, jo man nav savām interesēm atbilsošas izglītības. Arī karjeras konsultante teica, ka man jāmācās, pēdējā mēneša laikā to man ir teikuši 4 cilvēki. Astroloģe pat vilka uz dziedniekiem, ekstrasensiem, to rāda mana karte. nu manas jomas vispār ir psiholoģija, medicīna, sociālais darbs, vārdu sakot darbs ar cilvēkiem.
Protams, ka ļoti pārdzīvoju, ka neesmu kopā ar mīļoto cilvēku, un tāpēc jau nemērķēju uz zālēm, jo tieši tā, ka tāda veida skumjas un nomāktību nevar izārstēt ar zālēm.

Slota, cilvēki sāk mācīties vai turpina mācības visos vecumos. Gan jau Tev izdosies sastapt kādu līdzīgo, ļoti novēlu, jo tas palīdz.

Un kad tas ir saprasts un pieņemts, var arī vieglāk pieņem to, ka kādu laiku var strādāt darbu vienkārši iztikai.

Daudzi gudri ārsti studiju laikā, piemēram, ir strādājuši par sanitāriem un apkopējiem; bet ja ir studijas un mērķis, tad jau zini, ka tas nav uz mūžu.

Tev ir zināmas ērtības arī: bezmaksas transports un kāda nebūt naudiņa no pensijas. Tomēr kaut kāds atspaids.

Būtu jau kaut cik ciešami, ja vien būtu veselība, kas ļautu bez problēmām kustēties un darboties, to grupu jau iedeva tieši tāpēc, ka ir darbaspēju ierobežojums un lielu slodzi nevaru turēt, bet slodze jau ir ari studiju laikā, bet nevienam, kas man ieteica mācīties, par to pat neieminējos. Pie pastiprinātas slodzes man nervi iet uz īso, tas ir arī šobrīd, kad dzenu sevi ar varu.

Mērķis jau man būtu, bet nav tādas veselības, lai spētu to novest līdz galam. Jo visu, pilnīgi visu daru ar lielu piespiešanos, bet man pat piespiešanās prasa milzīgu spēku. Pat, kad eju uz veikalu, man gribas kaut kur nokrist un neiet tālāk, jo nav spēka, arī šobrīd rakstīt sevi piespiežu, kaut gribētos sarīties zāles un atslēgties. Rīt atkal smaga diena, jāpiespiež sevi izturēt darbu, jāceļas agri un nav zināms cikos būšu mājās.



Edited 1 time(s). Last edit at 18.03.2013 23:08 by slota.

Jā, gribētu atrast kādu līdzīgo, kurš neskatoties uz to, ka knapi var pavilkt kājas, ir mūžīgs diskomforts, bieži vien trīceklis iekšā, bet strādā, vai/un studē.

Ko Runcene saka par antidepresantiem? Depresija rodoties dēļ serotonīna trūkuma organismā, tai esot līdzīgi kā mazasinībai regulāri jādzer zāles, lai uzturētu līmenī ''analīzes'' ?

Esmu te izteikusies par antidepresantiem un depresiju diezgan daudz; bet laiks rit un domas mainās.

Pirmkārt, par depresiju.

Manā pasaules un tās lietu skatījumā depresijai ir vairāki cēloņi: sociālie (piem., nabadzība), psiholoģiskie (piem., psihiski slima vai psiholoģiski traumēta mamma vai abi vecāki) un ģenētiskie, bet tie ir maz izpētīti, kā arī par to klātbūtni nez vai var kaut kā pārliecināties, jo visi faktori savstarpēji aktīvi mijiedarbojas.

Depresīvi reaģēt uz dzīves problēmām iemācās no vecākiem; savu psihi pielāgo vecāku psihei, gluži kā čūska ieguļas otras čūskas izliekumos. Tās gan nav kādas mācību grāmatas teorijas, bet manas domas, un "uz īso", jo ir daudz nianšu, patiesībā nevis vienkārši daudz, bet bezgalīgi daudz; tik, cik sirdzēju.

Ja mamma izdomā pati aiziet no dzīves, tad meita iemācās, ka tas ir lietu/problēmu risināšanas variants. Gadījumi ir zināmi, piemēram, ar sabiedrībā zināmiem ļaudīm. Ja tēvs veic lēno pašnāvību ar alkoholu un narkotikām, tad dēls var izdarīt ātro, t. i. nomirt straujāk.

Un kas ir depresija... manuprāt, tās ir dusmas un agresija pret sevi; ja ar to nekas netiek darīts, tad dusmas un agresija pret sevi var sasniegt galējo pakāpi.

Par serotonīnu daudz nav ko teikt, nav tik labu zināšanu, bet ir jau ne tikai selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (AI) vai angliski SSRI, bet arī serotonīna UN norepinefrīna AI; tātad smadzeņu bioloģija ir krietni komplicētāka, turklāt serotonīns nav tikai smadzenēs, bet arī, piemēram, zarnās... un dažiem cilvēkiem pret trauksmi un tās "vāku" vai "apspiedēju" depresiju labi palīdz neiroleptiķi mazās devās, bet AD izrādās pilnīgs ūdens bez jebkāda efekta. Tātad atkal ļoti individuāli.

Tagad ir jauna izmeklēšanas iespēja: pozitronu emisijas tomogrāfija (gan ne vēl Latvijā), ar ko var mazliet labāk orientēties smadzeņu labirintos, varbūt tas palīdzēs izstrādāt jaunas zāles un no jau esošajām labāk un individuālāk piemeklēt katram pacientam atsevišķi. Vispār neirozinātne progresē, bet tā ir diezgan jauna lieta (apm. 20 gadu), mani ļoti interesē, bet maz vēl materiālu.

Bet tagad ir tā, ka zāles visiem nepalīdz. Arī psiholoģiskie faktori te ir no svara; jo lielākas dusmas uz sevi, jo švakāk palīdz. Attieksmes jautājums tātad arī. Bet tādiem cilvēkiem psihiatrijā pagaidām nav risinājuma. Cilvēks ar savu psihi var ļaut vai neļaut kādai vielai sevī darboties. Esmu no tiem, kam AD palīdz, tiesa, ar blaknēm, bet palīdz. Un tur ir arī savs devums bijis psihoterapijai, jo ir svarīgi sevi pamatīgi iepazīt un tad izdomāt, ko Tu pats gribi, kas Tev vislabāk der un ir vajadzīgs, nevis karot ar kaut kādiem izdomātiem ienaidniekiem vai katram pretimnācējām uzprojicēt jeb uzkarināt savas problēmas un atbildību par tām.
Psihoterapija maina arī smadzeņu bioķīmiju, nu kaut vai tā, ka cilvēks beidz savas smadzenes čakarēt un pārtrauc darīt to, kas viņam kaitē vai ko viņš nemaz negrib. Tāpēc nez vai nu AD visiem būs uz mūžu.

Depresijai ir slieksme sirdzēju vārdzināt, sirdzējam savukārt slieksme savu vārdzinājumu izbaudīt un gūt neapzinātu labumu no šīs sirgšnanas, nu kaut vai pasūdzēties var, ja ne citādi redzams tapt, varbūt kādu pabalstu saņemt. Bet tā ir lieta tālu zemapziņā, un to parasti izrok centīgā psihoterapijā, varbūt arī meditācijās; tā "pa parasto" neviens neatzīs, ka viņš izbauda savu depresiju un no tās īstenībā gūst sev neapzinātu labumu.

Bet principā Latvijas valsts psihiatrijas sistēma man nepatīk; man nepatīk tur strādājošie nīgrie ārsti, kuri kaut ko bakstās un īd; tiesa jau, ka ne visi, bet paviršie un vienaldzīgie tomēr sistēmai uzliek daļēju zīmogu, jo grib stigmatizēt pacientu, baudīt varu.

Domāju, ka tas, ko zāles darīs ar serotonīnu vai nedarīs, daudzējādā ziņā ir atkarīgs arī no ārsta un pacienta sazobes, jo ārsts cilvēkam ar zemu pašvērtējumu var palīdzēt uzturēt sevī ticību, tātad atkal psiholoģiskie faktori; cilvēkam pašam ir jāiegulda lielas pūles, lai atrastu labu ārstu, jo psihiatrijā pa lielam viņi ir vienoti tikai atpalicībā un regresā + intensīvā cits cita stulbuma atbalstīšanā; pārakmeņojies dzijas kamols.

Protams, depresija ir paša sirdzēja atbildība, bet, tā kā process ir grūti uzveicams, tad ir nepieciešams labs profesionālis, kas var palīdzēt, bet valsts tam ir paredzējusi ļoti skopu daļiņu, tikai ķīmiju.

Turklāt bioloģiskā psihiatrija un dzīļu psihoterapija nav vienīgās atbildes uz depresiju, ko kāds cits varbūt pat sauc pilnīgi citādi; pasaulē ir ļoti daudz filozofiju, kas kaut ko grib teikt par depresiju; un viņu teiktais galīgi nesakrīt ar to, ko domā medicīna vai vēl kādas tur sertificētas metodes.

Tāpēc nez vai vispār var definēt kādu vienu patiesību arī par serotonīnu, dabaszinātnes tāpat ir pilnas ar daudzām patiesībām.

Es domāju ka vajag vairāk muldēt un mazāk darīt.

...būs jāiet iekšā ar savu niku...beidzot...:)

...urbini vien tālāk, bumbulīt...:)

Slota...minēji ka gribētu atrast kādu kas jūtas tieši tāpat...te es esmu.

Decembrī nolēmu "iet" strādāt...kad sarunāju darbu,nespratu kā to izdarīšu.Aizgāju pie psihiatra (valsts),paņēmu Coaxil,Xanax un sāku strādāt.Dr.gan teica,ka akūtā stāvoklī nevajagot uzsākt darbu...a kam tagad viegli:)

Pie tam man darbs maiņās pa 24h...sākumā domāju-miršu, bet ,kad iedomājos par sava konta papildināsašanos,,nolēmu nemirt.

Pārgāju uz citu vietu-katru dienu no zvana līdz zvanam,tautas daudz...un sabruku...aizgāju pie doka un piemetām escilatopramu(laikam ta ir pareizi)+xanax pēc vajadzības.Coaxil gan atmetu pati uz savu galvu,nolēmu ka būs par daudz....zini ir labāk...kad apniks-metīšu nost.

Nav spēka daudz parakstīt-galva nestrādā:)

Bet patiesībā neko negribu...un zinu ka zāles neatrisinās manas problēmas,bet man ir jānoturās...

Ak jā...un man arī ir haltūras,kur maksā uzreiz...tāāāāāāāā negribas iet,bet pazaudēšu klientus...esmu pirms iešanas,lai varu saņemties un pastrādāt,ierāvusi savu xanaxu un uz priekšu...stulbi un bēdīgi,ka nevar dzīvot kā gribētos-kā agrāk pirms...

Jā Vijolīt, smaga tāda dzīve. Vispār es pēdējos gadus ar zālēm bez maz uz jūs, bet nu šorīt liku zem mēles diazepāmu, drīz pēc tam validolu, pusdienslaikā darbā atkal diazepāmu. Nu no rītiem vispār dzeru fluanksolu. Bet vispār man ir sajūta, ka zāles neuzlabo manu pašsajūtu. Agrāk, kad krīzes situācijās iedzēru diazepāmu, pēc tam bija daudz enerģijas.

Manas problēmas arī neatrisinās zāles un tieši tāpat vajadzētu noturēties, bet nu jau krietnu laiku esmu uz sabrukuma robežas un labu laiku liekas, ka to vairs nespēju izturēt.

Var jau būt, ka man vajag antidepresantus, bet man bail no blakusparādībām, jo savā laikā no tām esmu nežēlīgi cietusi, cita starpā biju padarīta par dārzeni, bet man pietika prāts atmest zāles. Man pat šķiet, ka psihiatrija mani sabojāja, gāžot virsū smago artilētiju, tolaik bija pat daudz sliktāk, vispār gandrīz netiku no gultas laukā, tagad zinu, ka vainīgas bija zāles.

Rīt man brīvdiena no darba, eju pie psihologa un braucu ciemos palīdzēt. Bet nu līdz sestdienai ieskaitot un bijušo darbu haltūrēt.

Biju šodien pie psiholoģes. Piezvaniju ari dakterei, teicu, ka uzskatu, ka man vajag antidepresantus. Daktere teica, lai aizeju kad tieku. Sarunājām uz nākošnedēļu, jo šonedēļ gribot netieku. Nu daktere atkal kārtējo reizi pieminēja, ka ir jau otrs variants, slimnīca. Smiedamies atbildēju, ka nē, nē, nekādā gadījumā.

Rīt uz darbu, bet man tik ļoti, loti gribas mieru un atpūsties, bet būs jau sevi jāvelk aiz ausīm uz darbu.

Hoi, nu kāpēc viņa tik dikti grib Tevi iedabūt slimnīcā...

Teju vai izklausās, ka baidās uzņemties atbildību; it sevišķi šai laikā, kad visi veselības sistēmas ierēdņi pēkšņi tik gudri palikuši, ka grib psihiatriju atslimnīcot, lai sirdzēji nezaudē saikni ar sabiedrību.

Tu nepadodies, slota...

Domāju, ka Tev arī vijolītes escitaloprams varētu palīdzēt, ja vien neesi kāds ļoti speciāls gadījums.

Sestdiena man tomēr brīva. Meistare vakar pienāca klāt un teica, ka ja nākošnedēļ gribu, varu braukt uz darbu. Nezinu ko darīt ar to dakteri, ņemt nākošnedēļ brīvdienu un iet vai tomēr paciesties.Vakar pārbraucu no darba tik pārgurusi, ka19.00 aizgāju gulēt, pārgurumā pūtu un elsu. Vēlāk piezvanija vīrs, viņš dusmojās, ka sevi tā mocu un teica lai šodien nebraucu uz darbu (tāpat domāja arī vīramāte). Bet nu braukšu gan, šodien labāk ir tas, ka jābrauc drusku vēlāk. Vīrs jau grib lai atpūšos un vairāk pasaudzēju sevi, pieminot, ka drīz jau tāpat sāksies dārza sezona un būs daudz darbiņa. Es vīram teicu, ka gribu būt kā visi pārējie cilvēki, bet viņš man, ka es viņam esot īpaša un lai nemoku sevi.

Nu klau, ja pat tavi tuvinieki ir pamanījuši un uzskata, ka vajadzīga atpūta, tad ir vērts ieklausīties! Vai gaidīsi, kamēr sabruksi un uz slimnīcu aizvedīs, vairs neprasot??
Man psihoterapeite sen teica, ka ir depresija un ka jādzer zāles. Ilgi turējos pretī. Vispirms nu nekādi nevarēju sev ''pielaikot'' tādu slimību. Pēc tam baidījos, ka pie zālēm var pierast. Beigu galā arguments bija, ka tad man radīsies enerģija, par kuras trūkumu vislaik sūdzējos.
Varbūt tās manas iedomas, varbūt (kā Runcene rakstīja) ar psihiatri laba ''sazobe'', bet no rītiem vairs nav tik liels riebums celties, palēnām sāk atgriezties enerģija un pašai par brīnumu pat iekrātie darbi sāk darīties...

Par atpūtu jau man saka tikai vīrs, kurš mani šai ziņā labi pazīst, bet nu blakus viņš man nav, lai pateiktu kas ar mani notiek, viņam pietiek mani dzirdēt pa telefonu. Vīrs grib, lai nākošnedēļ nebraucu uz haltūrām, bet atpūšos un daru ko savam priekam, lasu, adu. Bet, kad parunāju ar vīramāti pa telefonu, tad viņa uzskata, ka vīrs ir atrauts no realitātes un ne vienmēr var darīt tā kā gribas, bet gan tā kā vajag. Es jau ari par to darbu raustos kā puņķis uz drāts, pašai ari gribas atpūtu, bet vajag naudiņu, kam gan viņu nevajag. Nu katrā gadījuma esmu uz kritiskās robežas un ir ļoti grūti sevi piespiest ko darīt, tāpēc, ka visu laiku sevi spiežu darboties un neļauju sev atpūsties, pēdējā laikā katru dienu nāk virsū melnie. Vakar vakarā iedzēru diazepāmu, bet jēga nebija nekāda, tad iedzēru 100mg truksālu, vismaz kvalitatīvi izgulējos.

Uz slimnīcu aizvest pret savu gribu mani nemaz nevar, jo dzīvoju viena, ja vien pati neizsauktu ātros.

Slota, bet ilgstoša depresija jau grauj arī fizisko veslību, un tas nebūt nav mazāk svarīgi.

Tevi var aizvest pret Tavu gribu, ja kaut kur nokritīsi; piemēram, vienkārši sabruksi un būsi down and out; un ne jau uz psiheni, bet uz parastu slimnīcu, kur varbūt Tevi vajadzēs atkačāt pēc sirdslēkmes. Nerakstu to, lai biedētu, bet mazliet brīdinātu, jo ir arī cita realitāte bez naudas pelnīšanas; abas lietas ir jālīdzsvaro.

Turklāt nemuldu pa tukšo; pati tajā visā esmu bijusi, arī negribēju zāles ("kas vēl nebūs"), pārstrādājos ar visu slikto miegu, kamēr sākās kratīklis, visa drebēju, līdz šausmām pārbiedēju savu veco fāteri. Ar antidepresantiem viss sagāja vietās.

Man ir bijušas kādas 3 epizodes, ko varētu saukt par krīzēm, un tikai pēdējā es beidzot kārtīgi sapratu, ka psihoterapeits, mudinādāms meklēt psihiatra palīdzību, taču to dara manā labā.

Visbeidzot, par ārstiem runājot: ir jāatrod tāds, kas ir ieinteresēts. Citādi šitā kundzīte ar savu attieksmi Tevi tiešām novedīs līdz slimnīcai. Tev gan ir mazliet cita situācija, Tu gribētu citas zāles, es negribēju nekādas; Tavā gadījumā, manuprāt, vajadzīgs cits ārsts.

Un es zināmā mērā piekristu Tavai vīramātei: ja vīrs ir ieslodzījumā un nekā nevar palīdzēt, tad jau ieteikt atpūsties ir viegli. Arī jāņem palīgā veselais saprāts un jālīdzsvaro izvēle, jo viņš jau tagad nepalīdz Tev, bet Tu vēl ar saviem knapajiem spēkiem droši vien sūti vēl naudu viņam.

Sūtu naudiņu vīram, tāpat jau šis tas viņam jānopērk, par ilgsošo satikšanos jāmaksā, arī kas garšīgs jāsapērk un jāsagatavo līdzi.
Mans veselais saprāts nesaprot ko darīt, bet ja justos labi, tad jau par braukšanu uz darbu nemaz nešaubītos. Tāpat jau visu laiku braucu kad aicina, bet šodien vienīgā diena, kad esmu tikai mājās, bet atpūtusies nejūtos, vispār man pēdējā laikā neiestājas tāda sajūta kā kad būtu atpūtusies, reāls pārgurums, iekšējs trīceklis, viss vibrē.