Lūdzu palīdziet man noteikt, vai man tuvam cilvēkam ir šizofrēnija? Ja visa dzīve bija murgs, tad tagad vairs nav izturams. Ja zinātu, varbūt būtu vieglāk pieņemt- kā nekā slims cilvēks. Pazīmes:
Nenormāls naids pret tuviniekiem (svešus cilvēkus slavina un ciena, jūt bijību pret viņiem, savējos- ienīst)
Paranoja (tevis dotais ēdiens ir gatavots diezin no kā, es tādu neēdu, paskaties ne tā, runā tikai, lai man kaitētu..)
Biežas histērijas lēkmes (dauza galvu, krīt zemē, bēg uz mežu)- vismaz reizi nedēļā
Ir gaišie periodi, kad sarunājas mīļi, bet tad pēkšņi pāriet, un tiek iemests acīs- re, kā tu mani ienīdi- toreiz gadu atpakaļ man pateici to un to,
Nenormāls pedantisms (līdz ārprātam, ja nenoliksi krūzi, kā es gribu- nositīšu)
Jā, arī trakajās lēkmēs skrien virsū ar kulakiem
žēlo vājāko (dzīvnieku), bet tajā pat laikā kliedz, var iesist, dresē
miega problēmas
Nenormālas dusmu lēkmes, trakošana par nesvarīgām lietām
ļoti saasināta uzmanība uz visu, aizdomas

vairs nav nevienas dienas, kad nebūtu kaut kas no augstāk minētā,
bet- nav balsis, nav neadekvāta uzvedība, -kā lai saprot, vai vienmēr jābūt balsīm un domām, ka esi Napoleons?
Paldies jau iepriekš.

šaubos, ka tā ir šizofrēnija, drīzāk agresijas un dusmu lēkmes un garīgi nelīdzsvarots, varbūt bijusi kāda trauma, ka negatīvisms tieši pret savējiem.
man arī ir paranoja, bet man nav šizofrēnija, bet nu psihoze tā laikam skaitās, nez...

Kāda nozīme diagnozei... vai tāpēc Tev vieglāk kļūs? Psihiatrijas diagnožu klasifikators ir Bībeles biezuma grāmata... entie citi varianti var būt. Elementāri, ka ir problēmas, bet pie šizofrēnijas vairums uzskata,ka jābūt arī balsīm, un es neteiktu vis, ka šī ir adekvāta uzvedība.

Bērnībā sačakarēts, turklāt pamatīgi, bet citi tur maz vai nekā nevar darīt.

Jā, Runcene, tev taisnība. Laikam gribējās dzirdēt, ka tā ir, jo visiem tuviniekiem ir kļuvis neiespējami dzīvot.

Vairāk izskatās pēc ielaista epileptiskā rakstura. Vai tiešām nav bijušas krampju lēkmes? Vecums, dzimums,augums/svars arī derētu.

nē, nav bijušas epilepsijas krampju lēkmes. Vecums 73, bet tāda viņa bijusi visu mūžu. sieviete. Agrāk bija lielāki starplaiki trakošanām, tagad gandrīz katru otro dienu. Vēl nepieminēju, ka visu dzīvi slimojusi ar ļoti smagu migrēnu, kas beidzās, kad sākās menopauze. Augums ap 1,70, svars ap 70- vienmēr apmēram tāds.

dzirdēts ka vecumdienās tā izpaužas depresija, ka paliek ļoti īgns un neapmierināts uz visu pasauli.

Nu un ko tad,Jūs, pārējie, vienkārši cepaties nost? Cik ilgi to domājat ciest?

Nav domāts par kādu stratēģiju?

Izklausās, ka sirdzēja ir iejutusies savā lomā, to izbauda un ies arvien tālāk....

Neko neviens nedara, visi no viņas baidās, un ir atkarīgi no viņas garastāvokļa. Būtu vieglāk sev iestāstīt, ka slims cilvēks, nekā paciest to terorismu. Bet zāles viņa nedzers nekad, jo viņai ir mēģināts dot nomierinošos līdzekļus, bet viņai "nepatīkot tā sajūta". Es saprotu, ka jādistancējas, bet man mīļi cilvēki dzīvo ar viņu ikdienā kopā, un cieš, ir novesti tik tālu, ka paši lieto zāles, lai to murgu paciestu. Mana nervu sistēma ir sačakarēta, kaut es ar viņu kopā nedzīvoju (kas netraucē terorizēt pa gabalu). Es saprotu, ka neko tur nevaru izdarīt, un nevaru palīdzēt tiem, kas gadu gaitā padarīti no viņas emocionāli atkarīgi, un neko negrib mainīt. To visu teorētiski saprotu, bet praktiski tā ir mana māte, un es nekad nespēšu saraut ar viņu visas attiecības, jo mani noēdīs vainas sajūta, ka necienu savu māti, ka esmu slikta, utt.Tas mani ēd nost pat tagad, lieliski ir izdevies viņai to man iestāstīt. Ja es zinātu, kā to praktiski izdarīt- kā izslēgt viņu no savas sirds, un arī pārējos, kuri man mīļi, un cieš dēļ viņas, ja es spētu distancēties...

Tavas veselības dēļ es Tev ieteiktu psihoterapeitu...

Tas nav pesimisms vai neticība, vai kādas sliktas domas par Tevi, bet parasti bērni šādos gadījumos, tieši šīs vainas sajūtas saēsti, nespēj emocionāli atdalīties... ja mani atmiņa un sajūtas neviļ, Tu neraksti pirmo reizi...

Tev tātad ir ļoti grūti, meklē kādu palīdzību, kaut vai sarunas pa krīzes tālruni.

Tu vari izdegt emocionāli un arī fiziski.

Tāpēc, ka Tev ir tāda māte (slima), nenozīmē, ka Tev ir jāziedojas uz upuru altāra un jāsadeg kā senatnē upura dzīvniekiem vai pat cilvēkiem.



Edited 1 time(s). Last edit at 03.11.2013 19:31 by Runcene.

Paldies, Runcene. Jā, es nerakstu pirmo reizi, kādus pāris gadus atpakaļ jau te biju šo tēmu reiz rakstījusi. Dažreiz likās, ka esmu tikusi ar to galā. \esmu centusies daudz ko darīt lietas labā, diemžēl iesākusi esmu, bet līdz galam neesmu aizgājusi. Tad viss turpinājies.Paldies tev.

Izskatās drīzāk pēc personības traucējumiem. Bet nu diagnozi var uzstādīt ārsts. Psihoterapija un ārstēšana laikam gan te ir nepieciešama vispirms tuviniekiem. Man ir meita ar diagnozi F20, kopš eju pie psihoterapeita, jūtos krietni stabilāk un labāk.

Atkal viena ģimene ar tuvinieku šizofrēniķi- teroristu. Traģiski, lai neteiktu vairāk. Nez kad kaut kas mainīsies likumdošnā attiecībā uz šo, viņu cilvēktiesības ir stabilas. Tomēr viņu slimības izpausmes sagandē dzīvi bērniem, dzīvesbiedriem, vecākiem... Patiesa līdzjūtība.

Neizklausās pēc šizofrēnijas. Shadow un Runcenes komentāri precīzi... psihoze, bet tāda var būt daudzām diagnozēm. Jāzin, kā šis viss ir attīstījies... vai tas radās pēkšņi vai jau labu laiku māte tāda ir bijusi? Daudzas no tām pazīmēm liecina par personības traucējumiem... kas ir radušies no kādas ilgstošas psiholoģiskas traumas jaunībā vai pēc tam dzīvē, ar ko nav ticis cilvēks galā un tagad tas viss iet uz āru un ir par vēlu. Varbūt viņa uz vecumu ir palikusi vientuļāka - atdalīta no sabiedrības, un tas var radīt ilūzijas, arī pastiprina personības traucējumus.



Edited 1 time(s). Last edit at 06.11.2013 15:56 by XTC.

Vēl tāda piebilde...
Sākumā lasot likās, ka šeit būs runa par autores dēlu/meitu. Vismaz rakstītie piemēri, piemēram, par krūzīti, bēgšanu uz mežu, "Tu gribi kaitēt man" utt... parāda, ka notiek iejaukšanās šī cilvēka privātajā dzīvē, ko viņa pati acīmredzot negrib... atgādina parasti pārlieku lielas rūpes, kas noved vecākus konfliktā ar pusaudžiem... Jāskatās, kāpēc viņa tā reaģē? Varbūt tad šajā gadījumā vienkārši jārūpējas mazāk par māti un jāļauj lietām noritēt savu gaitu... ja viņai patīk sveši cilvēki labāk par radiniekiem, tad nevajag arī uzspiest savu klātbūtni.



Edited 1 time(s). Last edit at 06.11.2013 16:13 by XTC.

Pilnīgi piekrītu Runcenei. Kā var ciest morālo spīdzināšanu? Ja tev tas patīk un esi šeit lai pasūdzētos un varētu izbaudīt mocekles oreolu, tad turpini tālāk. Ne mātei, ne tēvam vai citai pusei nav tiesības otru spīdzināt. Bībelē teikts: Zobu pret zobu.
Vienai sabojāta dzīve neattaisno vēlmi pazemot otru un dzīt viņu nāvē.

Samierinies..cilveeki ir stulbi. Man ar ir dazhi piemeeri - vienu cilveeku spiidzina jo grib no vinja energjiju kogjenereeja maajdziivnieki piem. kakjis bet pashi atnjem kakjus un suudzas ka izsalkushi..psc. Nevajadzeeja njemt nost tad!

Nerunājot par diaognozēm, bet izpausmes tipu, jāteic, varu iedomāties Tavas (jautātājas) izjūtas.... Līdzīgs variants.
Savā gadījumā kā vienīgo iespēju redzu distancēšanos. Arī biju iemācījusies visumā labi vai ciešami tikt galā. Vienīgi šoruden smagi uzķēros, jo nebiju sagatavojusies jaunam teātrim....

Uz atteikumu ielaisties, sākās histērija, kuras laikā kliedza un draudēja, ka man viņa būs jānoindē.... :((((( jo draudi, ko man izteica agrāk, iespējams ir guvuši reālu pietuvošanos (problēma). Un es uzķēros.

Mocījos kādus pāris mēnešus sirdsapziņas pārmetumos par to, ko uz teikumu par indēšanu atbildēju no savas puses.... Par to, ka otra vājuma brīdī, viņai uzlliedzu... Nevarēju arī ilgu laiku sazvanīt otru personu no ģimenes, lai pajautātu, kā ir patiesībā. Jo ļoti slimais (nu jau arī reāli) cilvēks sev visus telefona numurus bija paņēmis. Bet pirms tam lika manīt, ka ir pietuvojies ļaunākais.... Un, lai es saprotu, ko esmu nodarījusi.

Tikai nupat, pirms nedēļas, izdevās pastarpināti uzzināt, ka vēl nav pat operācija notikusi un uz darbu arī var aiziet mierīgi.

Kamēr es sevi mocīju ar morāli par savu netaisnīgo, cietsirdīgo atbildi un iztēlojos smagāko. Kad uzzināju, ka faktiski vēl nav tik traki, kā varēja noprast, manī laikam salūza vēl kaut kāda pēdējā atspere. Sajutos drausmīgi izmantota.

Tagad jāmēģina tikt uz pekām.

Atsaucoties uz Mazdakteris 1 teikto, par morālo spīdzināšanu. Sanāk jau tāda abpusēja tā spīdzināšanās. Manā gadījumā tieši mamma bija tā, kas brēca, ka es viņu spīdzinot (idejiski). Ja agrāk draudēja pati veikt pašnāvību, tad šoruden ķērās pie atmombumbas.... , ka man būs jābūt par viņas slepkavu... brrrrrr

Nu tur vajag šausmīgu rakstura stingrību laikam, savā nostājā.... Mācos tagad ar to tikt galā. Jo tam visam ir vēl blakusapstākļi.

Autore, varbūt lai cilvēks skrien uz to mežu ja grib? Ko Tu vari tur darīt? ....Ja nesanāk normāla komunikācija, tad nesanāk...

Pūkaine.Kur Runceme pazudusi? :)

Nav ne jausmas, es tikai šovakar atkal ieskatījos. Bija par laimi visādi darāmie šo laiku diezgan intensīvi.

Runcenei.

Varat dzēst laukā to manu iepriekš teikto. Laikam atkal pa daudz izrunājos.... :( Tas bija domājams kā mierinājums. Nozīmē, ka mēdz būt vēl līdzīgi gadījumi. Jo cilvēku parasti satrauc arī tas (vismaz mani), ka viņš ar savu problēmu varētu būt vienīgais....

Esi droša par to dzēšanu? Man šķiet, normāls koments...

Ar Lāsēnu mēs "satikāmies" citā tēmā.

Sveiki visiem :),garumzimes varu tagad uzlikt tikai nokopejot esmu Vacijaa,atvainojos Runcenei par nepareizi üzrakstito niku...

Tas varbūt tāpēc, ka savējie ir nodarījuši DAUDZ pāri, bet sveši cilvēki, kā balta lapa (neko nav nodarījuši). Varbūt viņa ir nenormāli emocionāla un katrs aizvainojums plosa sirdi, varbūt viņu nepatiesi apvaino un aizvaino, pārprot un izņirgājas par viņu. Piemērs 1: ja tev, lasot ogas un liekot roku krūmā, iekostu čūska un tu slimnīcā gandrīz nobeigtos. Vai tu tīri psiholoģiski spētu vēlreiz iebāzt roku šajā krūmā? Piemērs 2: Tu esi ļoti nabadzīgs un mīli kādu cilvēku, kam naudas netrūkst. Tu viņam atzīsties mīlestībā, bet tev tiek pajautāts: "iedosi kontu kur saziedot naudiņu?" Kāda būtu sajūta? Vēl piedevām nosaukātu par bomzi... Varbūt histēriju lēkmēs sāpes ir tik neciešamas, ka iedurot ar nazi sirdī tas mazāk sāpētu, kā tās emocionālās sāpes... :(

Nav nekāda Napoleona... Bija reiz sapņi, nu ne jau iekarot pasauli, bet darīt to kas tuvs sirdij un Dvēselei. Tas, ka cilvēks ir nabadzīgs nozīmē, ka viņam nedrīkst patikt skaistas lietas?
Dzīvnieciņi tiek dresēti, kad nopelnās. Pedantisms? Varbūt rakstura iezīme, nezinu...

Reāli zinu, ka gribēji, lai nomirstu(ceļa gals, piemineklis un vēl novēlējums)... :( Un tu nevari iedomāties kā ir kad tevi pārprot un pieņem kaut kādus aplamus lēmumus par tevi un vēl tevi par to apvaino. Izņirgājas par tavām sāpēm...

jālūdz palīdzību diagnozei Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Neko neviens nedara, visi no viņas baidās, un ir
> atkarīgi no viņas garastāvokļa.


Ar šo tad arī sākas Jūsu problēmas...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ja mani atmiņa neviļ, Tavs iepriekšējais niks bija kāda Horvātijas pilsēta?

Ku, ikdienā ilgi kopā ar tādu cilvēku dzīvojot, var palikt kā "nozombēts". Vairs, negrib- nespēj aizbēgt, izvairīties, aizstāvēties. Nupat man pazīstamo cilvēku lokā brālis māsu ēd nost. Abiem pieder kopīga māja, pensijas mazas- nav kur aizbēgt no tā durika un viņa 15 kaķiem :(

Man arī ir divas radinieces, abas jau smukos gados un dzīvo kopā, bet viena dzird balsis un ar tām sarunājas pilnā rīklē, nevienu dzīvoklī nelaiž utt. Ko tai otrai darīt, ja abām gadiņi ap astoņdesmit?

Reāla iespēja ir pansionāts, vairāk nekā, bet kurš tur grib iet, kamēr var pastaigāt, sevi apkopt, uz bodi aiziet?

Un tai baurotājai ir dēls, kurš tur sevišķi daudz nerādās, un es viņu tikai atbalstu, jo psihiski slimu cilvēku pieaugušie bērni ir īpaši tramīga kategorija -- kaut kā sevi ir jāsaudzē, un labi, ja to iemācās izdarīt. Es arī tur neesmu welcome, un viss. Es pat nevaru satikt to otru cilvēku. Viņa nu jau baidās pa telefonu zvanīt. Ai, trakais mājās ir šausmas.



Edited 2 time(s). Last edit at 02.09.2016 15:53 by Runcene.