Sveiki visiem! īsumā izstāstīšu savu bēdu stāstu - ar VD mokos jau 7 gadus, vienā dienā autobusā palika slikti, uznāca lēkme, kopš tā laika nevienu dienu neesmu normāli juties kā cilvēks... Ir pilnībā izietas visas pārbaudes, nekas protams netika konstatēts. Esmu dzēris ĻOTI daudz un dažādas zāles, nekas tā īsti nav palīdzējis... Interesanti ir tas, ka jūtos slikti dien dienā - pastāvīga trauksmes sajūta, ļoti dīvainas sajūtas sirds apvidū - spiež, niez, kņud un ir ļoti jūtīga pret pieskārienu visa kreisā puse ap sirds rajonu ( visur šitādu simptomu esmu izmeklējies, pat googlē neko neesmu atradis, liekas, ka esmu vienīgais, kam tā ir ) + slikts miegs, karstuma viļņi, galvas reiboņi utt.. - šitas viss mani nomoka dien dienā + ļoti depresīvs garstāvoklis, nekam vairs neredzu jēgu, 90% dienas domas ir tikai par savu veselību... Un ar katru gadu paliek tikai sliktāk un sliktāk...
Nesen izgāju Gaiļezerā visas pārbaudes - diagnoze - depresija ar veģetatīviem traucējumiem!

Man ir daži jautājumi uz kuriem es nespēju rast atbildes :

1. Kāpēc katru dienu jūtos slikti un izjūtu visus iepriekš minētos simptomus? Vai pie VD tiešām tā mēdz būt ka nonstopā ir sūdīgi?

2. Kāds vēl ir dzirdējis vai jutis to dīvaino sajūtu sirds rajonā - nieze, kņudoņa, spiešana un jūtīga āda?

3. Tagad eju pie psihologa jau kādus 2 mēnešus, nekas nemainās, varbūt man vajadzīgs psihoterapeits nevis psihologs?

4. Un visbeidzot vai tā ir depresija vai veģetatīvā distonija vai vēl kas sazin cits? Visu laiku tirda doma, ka nav kāda īstā pārbaude veikta, liekas, ka tiešām ir kāda reāla slimība, jo jūtos dien dienā slikti...!?

Tavs stāsts ir 98% no tā, ko te katru otro dienu kāds ieraksta, katram ir mazliet citi simptomi, dažādas nianses, un visi domā, ka nav kārtīgi izmeklēti.

Mums bija privāta sarakste: ieteicu Tev 2 dakterus, neticu, ka nevieins no abiem minētajiem Tev nevarētu pārtraukt 7 gadu murgu.

Psihoterapeits ir spējīgs strādāt dziļāk nekā psihologs, jo guvis nopietnāku izglītību un ir ar trenētāku psihi.

Pārējais viss Tev ir tāpat kā te simtiem citu, kas rakstījuši gadu gadiem, tikai ceļš katram no tā ārā ir savs un pilnīgi individuāls, tāpēc arī it kā iesaku psihoterapeitu, kaut arī ar psihoterapeitu tāpat būs vajadzīgs liels individuāls darbs, psihologi un psihoterapeiti ir tikai treneri.

Dažreiz cilvēki maldās, jo domā, ka nav atraduši pietiekami "stipru" ārstu, daudziem ir palīdzējuši arī psihologi, meklē, skaties, domā.

Beigu beigās tas tomēr jāizlemj pašam. Ir cilvēki, kam palīdz meditācijas, bet nopietnas.

Tavā gadījumā ir jārīkojas enerģiskāk.

Galvenais ir neieslīgt ilgās un neauglīgās diskusijās forumā un tādējādi neauklēties ar savu problēmu, par VD te rakstījuši daudzi, paskaties meklētājā, varbūt Tev noder kaut kas no citu pieredzes, kuras gan var būt ļoti pretrunīgas, atšķirīgas, jo katram savs, katrs esam citāds.

Bet man nav īsti skaidrs no kā man tas viss? Esmu par to ļoti daudz domājis utt, itkā esmu sapratis kāpēc nonācu šādā stāvoklī, bet tas takš neko nedod, labāk jau no tā nepaliek, bet tajā pašā laikā varbūt es kļūdos, varbūt es nezinu īsto savas ''slimības'' iemeslu - kā lai viņu atrod? Kā lai 100% noskaidro kāds ir iemesls? Un vai patiesā iemesla atrašana vispār kaut ko dos?

Otrkārt tos ārstus, kurus Tu ieteici - man nav pilnīgi nekādu pretenziju pret viņiem, bet es neticu, ka aizejot pie viņiem notiks kaut kāds brīnums - man liekas kārtējo reizi nozāļos un viss...

Tam, kas Tev ir, pamats ir likts vecumā, kuru Tu neatceries; pie tā var nokļūt psihoterapijā, pats neizdomāsi, jo zemapziņa ir haosā.

Jā, nozāļoties nevajag, bet man ir miermīlīga attieksme pret zālēm, un es domāju, ka labāk ir neciest, nekā nelietot zāles.

Treškārt, kārtīgs darbs psihoterapijā samazinās vajadzību pēc zālēm; pēc tā, ko man rakstīji privāti un šeit, es saprotu, ka Tev tik un tā ir grūti bez viņām, tad labāk godprātīga ārsta kontrolē, kas pieradumu veicinošās samazinās līdz minimumam vai atradīs aizstājējus, viņi arī palīdzēs tikt galā, lai zāles atmestu.

Brīnumu vispār nav, šī pasaule ir realitāte; kaut kādā mērā Tev būs jāiepazīst arī savas vājās puses, kas paliks, un vajadzēs iemācīties dzīvot ar sevi tādu, kāds esi, tas arī noņems daļu spriedzes, jo biezī cilvēki dzīvo ne tā, kā paši grib, bet kā citiem (piemēram, mammai vai draudzenei/sievai) patīk.

Bet, ja pilnīgi godīgi un līdz galam, es domāju, ka tieši Tev, jaunam cilvēkam, vispār nevajadzēja nonākt nekādu ārstu rokās, bet uzreiz pie psihoterapeita, jo Tu neesi slims; Tu jau daļēji esi pieradis, ka Tev palīdz zāles.

Zāles sāk lietot tad, kad vairs citādi nevar, kad nevar izturēt, bet pirmās pazīmes noteikti bija jau sen, ko varēja novērst bez zālēm.

Ja Tu esi saradojies ar zālēm, viss būs lēnāk, bet vai Tev ir resursu tagad nepakāst dzīvi bez viņām?

Ja ir, uz priekšu.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.03.2014 11:49 by Runcene.

Vai tas viss varbūt no alkahola lietošanas sekām? Jo kādreiz dzēru un tusējos vienkārši ''lopā'' Pirmā lēkme uznāca tieši uz pohām autobusā - braucu prom no valsts, varbūt tas viss stress kopumā noveda pie tā, nezinu...

Tur jau tā lieta, ka es nezināju kas ar manīm notika, domāju, ka kaut kāda parasta slimība, ko var izārstēt ar zālēm, sākumā izgāju visas pārbaudes, tad nokļuvu pie neirologa, kurš man uzreiz izrakstīja AD, kādu laiku padzēru, itkā bija labāk, tad atmetu un sākās viss no gala, tad nokļuvu pie psihiatra, kurš mani reāli nozāļoja un neviens no viņiem pat neieminējās, ka man vajadzētu psihoterapeita palīdzību, par to es uzzināju pats - internetā lasot šitādus forumus...

Tad pats uz savu galvu atmetu pilnīgi visas zāles - kopš tā laika dzīvoju reālā murgā, katru dienu trauksme, depresīvs garīgais + fiziski slikti maigi izsakoties...

Karoč atkal sapratu, ka bez zālēm nevaru dzīvot, tagad atsāku lietot AD - Coaxil + fenazepam pēc vajadzības...
Neesmu te lai sūdzētos, bet ceru, ka kāds kaut ko jēdzīgu ieteiks, jo šitā tālāk dzīvot vairs reāli nespēju...

7 gadi... neslikti.. tad jau tu to esi pieņēmis kā ikdienu, kā savu dzīvesveidu justies slikti...
Vajag galvā kādu skrūvīti nomainīt. Te ir grāmatu sadaļa - lasi visas pēc kārtas ! Un psihoterapeits ! Šajā mirklī tu varētu pieņemt, ka pats neko nesaproti, un sākt visu no gala! Iedziļinies tanī ko Runcene saka, sadarbojies ar ārstu. Visu var atrasināt!
Vajag raksturu un pacietību, tad sāksies pārmaiņas !

Riidzha

Esmu gājusi apmēram to pašu meklējumu ceļu, bet ierobežotas informācijas dēļ, jo bija vēl padomju laika noriets.

Es saprotu, ka vienam ar to ir sasodīti riebīgi, jāteic, ka es arī diezgan ilgi ar to nodzīvoju, jo nebija iespējams pat kaut ko aptuvenu izlasīt.

Var būt, ka Tev ir izveidojusies kāda ķīmiska atkarība no alkohola, bet es tiešām to nevaru noteikt, jo neemu ārsts, taču es šaubos, ka tur ir tikai tas.

Es Tev uzrakstīju to, ko pati, visādi kuļoties, esmu atradusi.

Katrs cilvēkas, kam ir kaut kas no VD un depresijas, patiesībā ir stiprs, jo ir ilgi cīnījies pašā spēkiem. Nu tad vajag saņemt drosmi un tikpat varonīgi iet pēc palīdzības.

Apdomā visu, neuztver manis rakstīto kā spiedienu vai noraidījumu, bet visi minējumi šeit ir bezjēdzīgi, Tev ir vajadzīgs cilvēks, kas ir mācījies šīs lietas, mēs te neviens neesam.

Tikai kā psrs norieta laika sirdzēja varu pateikt, ka kulšanās ar zālēm nekur tālu neved, pēc laika pie viņām pierodi, vajag stiprākas, nu nav tas forši. Smadzeņu ķīmija ir ļoti trausla lieta, to var ātri pie visa kā pieradināt, un tieši tāpēc es uzsveru to psihoterapeitu vienmēr un visur, man kaut kā žēl skatīties, ka jauni cillvji aiziet zāļu ceļu, ja mūsdienās ir citas, daudz labākas iespējas.

Kas Tev un kā tur, tad jau pie speciālista redzēsi, izliec tur visas bažas, jo mēs te varam tikai atbalstīt :)

Coaxil nav tas labaakais AD lai nonemtu trauksmi, tas taa no pieredzes.

Man, godīgi sakot, no Coaxil arī nebija ne silts, ne auksts.

Lai cik ļoti es gribētu justies labi, es to nespēju, jau no rīta možos ar karstuma sajūtu un spiedienu sirds apvidū...

Vēl piebildīšu, ka agrāk pret visu šito palīdzēja vecais labais alkohols, es nebūt nepārstāju dzert, ka man sākās VD, bet turpināju tādā pašā garā ( laikam lielākā kļūda ) Bet laikam ejot uz priekšu, paģiras sāka palikt vienkārši neizturamas - lēkmes viena pēc otras pat vairaku dienu garumā... Tagad iedzerot paliek tikai sliktāk, vairs neņem pretī organisms to draņķi...

Es vienkārši esmu bijis pie tik daudz speciālistiem, ka vairs neredzu jēgu iet un meklēt, jo esmu sapratis, ka brīnumlīdzekļa pret šito nav! Vienmēr katrs saka kaut ko savu, ir tik daudz pieņēmumu un varbūtības, ka liekas, ka eju sviestā no tā visa!

Kāds ir mēģinājis hipnopsihoterapiju? http://lhpb.lv/
Un vai kāds ir mēģinājis akupunktūru?

Nu no AD esmu dzēris Seroxat, Zoloft, amitriptilīns - neviens nelīdzēja, bija riktīgas blaknes, no Zolofta vispār viena liela panikas lēkme bija, kamēr neizturēju un pārtraucu... Es nezinu, man organisms vienkārši neņem pretī tās zāles!

Nu redzēs kā būs, dzeru to Coaxil tagad pāris dienas, vienīgais pluss pagaidām, ka nav blaknes un nav sliktāk...

AD sāk darboties apmēram 2 ned. laikā, un paralēli sākumā bieži ir jālieto trankvilizators; Tevis minētie AD nav populārākie.

Reizēm vajag arī kādu mazo neiroleptiķi.

Esmu bijusi neirožu klīnikā, kad tā vēl bija Tvaika ielā, apmēram 2 vai pat 3 nedēļas vajadzēja, lai piemeklētu zāles, biju dzīvojusi ne-stāvoklī apmēram gadu, nezinu, kas ar mani būtu noticis pēc septiņiem, pat baidos domāt.

Pēc tam apmēram 2–3 gadus nodzīvoju ar atrasto kokteili, devas gan nebija lielas; tad doka pamazām sāka šo to ņemt nost, kā zāļu ārsts bija laba, bet arī nekā par psihoterapeitiem neteica, un viss nāca atpakaļ. Tad gan ar zālēm nopičkājos 8 gadus, bet nevienam neiesaku atkārtot, man nebija labas sadarbības ar doku, bija zudusi ticība, bet tā nedrīkst nolaisties; tas bija muļķīgākais un bezjēdzīgākais laiks manā dzīvē, turklāt šausmīgi garš, kad, uz savu galvu darbodamās, pieradu pie trankvilizatoriem, nevienam neiesaku un nenovēlu. Turklāt biju audzināta reliģiozā garā, kas neļāva meklēt psihologu palīdzību.

Ja runa tikai par zālēm, tad vajag atrast normālu mūsdienīgu ārstu, kurš zina, ka benzodiazepīni jeb trankvilizatori nav humors, un domā pacienta labā, lai viņam nenokar visu sistēmu.

Un tad, kad zāles ir sākušas palīdzēt (ja tās izvēlas lietot), nedrīkst apstāties, jo tas nav pat pusceļš, uz tām nedrīkst iesēsties un atslābt.

Par psihoterapeitu jau rakstīju, tāpēc neatkārtošos, bet te viņš ir galvenais un svarīgākais. Ja palīdz psihologs, arī ok, jo katram savs, bet ir jāmaina domāšana, skats uz pasauli, pašvērtējums, nevis šīs bailes jānodzen pagultē ar zālēm.

Kuri tad AD ir populārākie?

Nu man ir galīgākā putra galvā pēc tava rakstītā Runcene. Nu vispār man ir ļoti līdzīgi, ka ar zālēm jau pačkājos jau no paša sākuma vairāk vai mazāk... Un esmu nonācis tur kur esmu - nekur!!! Un kā jau teicu, lai ko es darītu, man paliek ar katru gadu arvien sliktāk, tāpēc es vairs neredzu izeju, kaut nositiet mani...

Ok, es tagad nezinu, ko rakstīt privāti, ko šeit :)

Man arī putra... :D

Es domāju, ka šajā stāvoklī ir gudri palikt pie esošā psihologa, ja vien nav kāds galīgs diskomforts, bet atrast citu psihiatru, kas Tevi stabilizē un nav vairs tāds juceklis, lai Tu vari padomāt un saprast lietas.

Manis minētā dāma pieņem arī tikai kā psihiatre, vari parunāt, paskatīties vienu reizi, varbūt jūti, ka derētu arī kā psihoterapeite, tad būtu divi vienā, un miers.

Es vienkārši rakstu, kādi apmēram ir varianti, Tev ir jāpaošņā pašam un arī pašam jāpieņem lēmums.

Aberz šeit vienmēr ļoti kategoriski runā pret zālēm, man nav tik drakoniska nostāja, es domāju, ka zāles vajadzības gadījumā ir ok, jo neārstētadepresija grauj imūnsistēmu utt., slikti ir nedarīt nekā vairāk par zālēm, to gribu uzsvērt.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.03.2014 16:20 by Runcene.

Pag nesapratu, Tevis pieminetā dāma pieņem TIKAI kā psihiatre vai arī kā psihoterapeite? Pati saputrojies? :D Vai es eju sviestā?! :D

Karoč man pašam jāizdomā vai atkal meklēt jaunu brīnumdakteri vai turpināt mocīties, bet reāli zinu, ka no zālēm arī man īsti nekas nelīdz, izņemot trankvilizatorus, negribu atkal uz viņiem uzsēsties...

No Coaxil man arii sliktaak nebija,bet labaak arii ne :))
Kaa jau Runcene rakstiija, lai AD saaktu darboties, nepieciesamas 2-3nedeelas. Un veel svariiga lieta, ja ir trauksme tad terapija jaauzsaak ar loti mazu devu, ko pamazaam palielina liidz terapeitiskai devai.

Riidzha

Viņa vēl nesen bija GAN psihiatre, GAN psihoterapeite... vai abi divi, ja klients vēlas. Un par psihoterapeitiem ir izmācījušies daudzi psihiatri, tikai vairs ne visi raksta zāles. Tāpēc Tev iedevu sakaru līdzekļus, Tu vari visu noskaidrot, mana info par viņu ir apmēram 2 gadus veca.

Neuztraucies... Lasi lēnām, nekrīti panikā.

Es cenšos pateikt vienā stundā to, ko esmu iemācījusies desmit gados... neņemu ļaunā, ja nesaproti.

Es par to Coaxil baigi brīnījos, nu vismaz blaknēm taču jābūt... :)

Es nez man doks to Coaxil uzreiz teica dzert 3 reizes dienā pa tabletei...

Runcene - kādām tad blaknēm jābūt? Vienīgais kas ir, ir tāda sausāka mute, nu ķipa slāpst visu laiku, bet man jau arī slāpa visu laiku bez zālēm, tagad bik izteiktāk...

Tev nav humora izjūtas :(

Es biju domājusi par to, ka sākumā vienmēr kaut kas ir, varbūt miegainība, varbūt viegls reibonis...

Bet no Coaxil nedz jēgas, nedz blakņu: it kā būtu dzerts ūdens.

Humora izjūta jau sen man ir zudusi... :(

To jau redzēs par to Coaxil pēc pāris nedēļām vai ir jēga vai nav... Ir sausa mute kā jau teicu un spiediens galvā, hz no kā tas...

Vēl gribēju pajautāt - tā ir kaut kāda fobija vai kas? Es strādāju ikdienā ar cilvēkiem, tad lūk kamēr sēžu viens un daru savus darbus, ir sūdīgi, bet ciešami, bet līdz ko pienāk klāt kāds klients tā man sākas panika - paliek karsts, galva sareibst, parādās nenormāla trauksme, es nemāku to izskaidrot, kaut kāda mistika... Tā ir kaut kāda mini lēkme varūt? ehh... man tik daudz problēmu, ka pakārties gribās... :(

Ja Tu šitā runā, tad steidzīgi vajag citas zāles, nu ok, perfekti nebūs, bet ne nu tik ļauni.

Nē Runcene varbūt Tu nesaprati, man tā fobija un lēkmes nesākās kopš Coaxil lietošanas, bet tāda problēma man jau sen pastāv...
Kā to sauc? Varbūt man visam pa virsu ir sociālā fobija?

Kādas citas zāles? Es jau gandrīz visu esmu izmēģinājis...

Man jau 2 gadu laikā kļuva vis skaidrs, slimoju 3 gadus.



Edited 1 time(s). Last edit at 18.03.2014 14:33 by enfuego.

Kaadas zaales tad tu esi izmeeginaajis?

Cipralex, Paroxatins, Elicea, un vēl bij 3 veidi aizmirsu jau, Almaprazols, Bromazepāms Lexotanils, Diazepāms, Diazepeks, Carbolex, Klonazepāns, Truxals, Kvetiapins, Depakins, Depakine Chromo, Galoperidols, Ciklodols, un vēl kādi 5 veidi esmu jau aizmirsis visus tos nosaukumus.
Tagad uz doto brīdi man der AD 40 mg no rīta, vakarā Truxals 125 mg un Bromazepāms 12mg.

Tas ka tu, Enfuego, esi lietojis visu iespeejamo, tas ir skaidrs, jautaajums vairaak bija domaats Riidzham ;)

Ridzha, es tomēr nemainu domas: ja atrod labu ārstu, nav jādzer viss iespējamais, turklāt ir svarīgas arī kombinācijas.

Es jau arī kombinēju, ko atradu to lietoju!

Es domāju, ka doks ir gudrāks ;)