Sveiki. Radaas man taads jautaajums, kaadas buutu vispiemeerotaakas profesijas prieks cilveekiem kuri sirgst ar sociaalo fobiju, VD utt? Es saprotu, ka taadas, kur ir vismazaakaa saskarsme ar cilveekiem. Bet, ja jaauzskaita?

Piemēram nodarbošanās ar elektroniku. Vai kādu citu sīkumainu lietu kur daudz jāknibinās. No tādām lietām citi cilvēki parasti izvairas jo tur kaut kas ir jāzin bet vairums dod priekšroku darbam neiedziļinoties.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

veel varat kko uzskaitit ? :)

Kāda Tev izglītība, kādas prasmes?

Varbūt vajadzētu profesiju, kas palīdzētu pārvarēt sociālo fobiju? Profesija bez cilvēku klātbūtnes, tāda veida ikdienas aizvadīšana situāciju tikai pasliktinās. Nav patīkami visu dzīvi ciest.



Edited 1 time(s). Last edit at 20.05.2014 15:49 by XTC.

Atkarīgs no personības struktūras. Šizoīdas personības, piemēram, jūtas absolūti nevainojami, bet ir jautājums, vai tēmas autors tāds ir.

Protams, personības traucējumus var novērst, bet, ja cilvēks to negib, tad viņš it bieži nekādā veidā necieš. Viņš cieš no kontakta ar sabiedrību.

ku! Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Piemēram nodarbošanās ar elektroniku.
-------------------------------------------------------
http://www.dr.lv/phorum/read.php?5,432692

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Atkarīgs no personības struktūras. Šizoīdas
> personības, piemēram, jūtas absolūti
> nevainojami, bet ir jautājums, vai tēmas autors
> tāds ir.
>
> Protams, personības traucējumus var novērst,
> bet, ja cilvēks to negib, tad viņš it bieži
> nekādā veidā necieš. Viņš cieš no kontakta
> ar sabiedrību.

Bez cilvēkiem ir vientulība, emocionālā atbalsta trūkums, fiziskas tuvības trūkums utt... Ir grūtāk, kad esi pilnīgi viens pats, atsvešinājies no sabiedrības un neviens nepazīst Tevi, nepalīdz Tev, kad tas vajadzīgs.



Edited 1 time(s). Last edit at 20.05.2014 17:03 by XTC.

Tev, XTC, tātad tā ir. Šizoīdam, piemēram, nevajag atbalstu un vēl mazāk tuvību.

Esmu jau te agrāk iebildusi pret vārdu "sociofobija" un "sociofobiķis". Šausmīgi izplūdis. Katram ir savs iemesls, un ir svarīgi to apzināt, nevis visiem mesties vienā kastē, kurai izdomāts stulbs "jumta" nosaukums.

Turklāt ar profesiju nav tā, ka katrs var strādāt, ko iedomājas vai ko kāds cits iesaka, jo tas ir uz ilgu laiku. Dzīve ir īsa, bet dažos aspektos gara.

Var iznākt tā, ka profesija neiet pie sirds, kaut it kā "sociofobiķa" situācijai piemērota. Ja darbs riebsies, tas gan pasliktinās sajūtas, un tā pamatīgi. Var iebraukt tai pašā trauksmē un pat depresijā.

Tāpēc ir svarīgi vispirms izdomāt, ko tieši gribas, un tad uz šo mērķi iet. Varbūt, ka cilvēks nemaz tāds "sociobiķis" nav, un izvēlētā nodarbošanās var stimulēt cenšanos sevi izprast un atrast cēloņus nemotivētajām bailēm.

Ieguvums būs dubults.



Edited 1 time(s). Last edit at 20.05.2014 19:17 by Runcene.

videejaa. 20+ gadus jauns.

Un ko Tu proti? Ir kādas ārodprasmes? Bija doma kaut ko studēt? Kas patiktu, ja nebūtu jādomā par bailēm?

uzneemeejdarbiiba laikam. Visvairaak sagaadaatu probleemas tieshi tikshanaas ar nepaziistamiem cilveekiem. Ja meenesi no vietas redzu vienus un tos pashus cilveekus, viss paliek mieriigi :)

Cīnītājs Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ku! Rakstīja:
> --------------------------------------------------
> -----
> > Piemēram nodarbošanās ar elektroniku.
> --------------------------------------------------
> -----
> http://www.dr.lv/phorum/read.php?5,432692


Ko Tu ar to gribēji teikt? To ka es arī esmu elektroniķis? Es nekad neesmu slēpis to, ka labāk redzu cilvēkus ejam nekā nākam. Bet es nesvistu un nekratos no viņu klātbūtnes un komunicēju kad tas ir vajadzīgs.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

tagad taada dilemma. Jaameklee gribot, negribot darbs, jo nauda iet uz beigaam. Nezinu uz kuraam vakanceem lai skataas. Zinu to, ka uz celtnieciibu vairs nekad neiesu.

Iesi, draudziņ..iesi :D kad vajadzība spiedīs nekur neliksies..

ja par tēmu - profesija ''sociofobam''... tā jau ir tāda kā diagnoze uz mūžu ? nebiju dzirdējis, bet ok...
ar mani bij citādāk - es biju kkas sociofobveidīgs līdz gadiem 21... tad kkā prāts sāka mainīties un tādas muļķības kā sociofobija (nu tad es to nezināju, bet tagad varu tā spriest:D ) sāka izzust no manis.
Bet savu laiku tiešām bij tā ka man vnk nebij ko teikt... un tad tik draugi bakstija pasākumos - nu pasaki kko, pasaki taču, ko tu par to domā, kapēc tu neko nesaki, kapēc tu klusē ? visie šie izteicieni mani drausmīgi besija un principā ar tiem vien pietiek lai cilvēku iedzītu nepatikā pret citiem.. bet nu tas tā, šodien vairs aktuāli nav.
šodien ir tā, ka runāt varu par jebko, ja vajag manu viedokli - būs ! vien nianse - vai es gribu to teikt, vai man to vajag? dikti runīgais neesmu joprojām, bet nu nejau sociofigzinkāds.

ko es ar to gribu pateikt - ir stulbi meklēt profesiju ''sociofobam'' - tā nav diagnoze, tas viss ir pārejoši. profesija jāmeklē tāda kāda patīk, kas rada tev prieku, iedvesmo..vai vismaz labi pelna :D ! un vismaz šodien tu nezini kas tā ir par profesiju...

normālis Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Iesi, draudziņ..iesi :D kad vajadzība spiedīs
> nekur neliksies..
>
> ja par tēmu - profesija ''sociofobam''... tā jau
> ir tāda kā diagnoze uz mūžu ? nebiju
> dzirdējis, bet ok...
> ar mani bij citādāk - es biju kkas
> sociofobveidīgs līdz gadiem 21... tad kkā
> prāts sāka mainīties un tādas muļķības kā
> sociofobija (nu tad es to nezināju, bet tagad
> varu tā spriest:D ) sāka izzust no manis.
> Bet savu laiku tiešām bij tā ka man vnk nebij
> ko teikt... un tad tik draugi bakstija pasākumos
> - nu pasaki kko, pasaki taču, ko tu par to domā,
> kapēc tu neko nesaki, kapēc tu klusē ? visie
> šie izteicieni mani drausmīgi besija un
> principā ar tiem vien pietiek lai cilvēku
> iedzītu nepatikā pret citiem.. bet nu tas tā,
> šodien vairs aktuāli nav.
> šodien ir tā, ka runāt varu par jebko, ja vajag
> manu viedokli - būs ! vien nianse - vai es gribu
> to teikt, vai man to vajag? dikti runīgais neesmu
> joprojām, bet nu nejau sociofigzinkāds.
>
> ko es ar to gribu pateikt - ir stulbi meklēt
> profesiju ''sociofobam'' - tā nav diagnoze, tas
> viss ir pārejoši. profesija jāmeklē tāda
> kāda patīk, kas rada tev prieku, iedvesmo..vai
> vismaz labi pelna :D ! un vismaz šodien tu nezini
> kas tā ir par profesiju...

Vai tā nav vienkārši kautrība? Vai Tev bija tā, ka rokas trīcēja un veikalā maizi nevarēji paprasīt?
Ir vieglāki, smagāki gadījumi, pat tādi, ka cilvēks pa ielu nav spējīgs normāli paiet. Bet piekrītu, ka nekas nav uz mūžu, it īpaši sociofobija, vienmēr garīgā veselība var uzlaboties un tā notiek, bet pašam arī uz to jātiecas.

ja jau sociofobija ir paarejosha, tad kaapeec liela dalja shejienieshu visu muuzhu seezh uz antidepresantiem ? :)

eddgy Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ja jau sociofobija ir paarejosha, tad kaapeec
> liela dalja shejienieshu visu muuzhu seezh uz
> antidepresantiem ? :)

Kā Tu zini?
Vai, Tavuprāt, te ir visi Latvijas ļaudis, kam bijušas kaut kādas problēmas sociālos kontaktos?
Un pat ja tā, kā tas varētu ietekmēt Tevi?
Tev ir sava dzīve un sava lemšana.

Kā tevi varētu ietekmēt tas, ja forumā visiem būtu ūdens celī?

Ko Tu esi darījis savā labā?

1.....
2.....
3.....

Ja domā par uzņēmējdarbību, tad sāc. Varbūt ar IK vai pašnodarbinātību, bet tagad jau var arī "mazos" SIA dibināt.

Cik tālu esi savos mērķos?

Nevienam nav Tev jāiekārto ērts darbs.

Iekārto to pats.

Ir karjeras konsultanti, ir psihologi šādiem mērķiem. Esi pie kāda bijis?

Sedet pie datora, bojat muguru un acis, vienigais veids ka pelnit naudu, varbut kautko majas adi, suj, vai tulko valodas.

XTC Rakstīja:

>
> Vai tā nav vienkārši kautrība? Vai Tev bija
> tā, ka rokas trīcēja un veikalā maizi
> nevarēji paprasīt?
> Ir vieglāki, smagāki gadījumi, pat tādi, ka
> cilvēks pa ielu nav spējīgs normāli paiet. Bet
> piekrītu, ka nekas nav uz mūžu, it īpaši
> sociofobija, vienmēr garīgā veselība var
> uzlaboties un tā notiek, bet pašam arī uz to
> jātiecas.


nu.. kautrība tā bij relatīva... vairāki fakori bij nospēlējuši kapēc es biju tāds kāds biju, savu laiku visa apkārtējā vide centās mani turēt zemāk par zemi :) tā nu es kāds ņikudišnijs izdevos :D bet nu labi, ka kkāds klikšķis nostrādāja un pateicu sev, ka ne ko tādu pieņemšu, ne ņemšu galvā :P
šitādiem fruktiem jādod lasīt filozofija. bet redzi viņi ir pārāk stilīgi lai lasītu :D

un... es nekad nebūtu iedomājies, ka dēl sociofigzinkā būtu jālieto AD... nu prātiņ nāc mājās, kapēc veselam cilvēkam ar ķīmiju jācenšas mainīt savu dabu ?!



Edited 1 time(s). Last edit at 29.05.2014 11:01 by normālis.

Ir jau visādi tie stāvokļi, bet to gan nevajag likt kā priekšautu: "ziniet, esmu ļoti slims..." Tad ir vakars, beigas. Īstenība ir tāda, ka visiem ir savas problēmas un visus dzīve aicina tās risināt.

Bet vienam otram tiešām ir tā, ka nevar pat dzīvokļa durvis atvērt un svešu cilvēku ieraudzīt. Cits šo varēšanu sasniedz tikai pusmūžā; esmu teju 100 šādu biogrāfiju lasījusi un dzirdējusi. Par civilizētājā pasaulē, kur ir daudz atbalsta iespēju, katram ir savs temps.

Ja tādam zāles palīdz aiziet uz veikalu, sākt/turpināt mācīties un atrast darbu, tad kas ir labāk: kaut kādi 100 EUR invaliditātes pabalsta ar ātru noslēgumu sociālās aprūpes iestādē vai arī cenšanās dzīvot šo vienīgo dzīvi. Un kam darbā vai skolā jāzina, ka kāds lieto zāles?

Tas taču gandrīz vienmēr ir atkarīgs no tā, cik traucēta bija māte. Kā zināms, psihisko slimību un psiholoģisko stāvokļu spektrs ir ļoti plašs. Ir mātes, kas ir tik traucētas, ka visa ģimene bijusi spiesta viņas vākt un pieskatīt. Tāpat daudzi piedzīvo vardarbību un par ko nekad nerunā, jo tas mūsu kultūrā skaitās kauns. Ļoti nevarīga/valdonīga māte dēlus izsūc vairāk nekā meitas; tur, protams, ir nianses un atkāpes, tas ir aptuveni.

Sievietes organisma ķīmija viņai palīdz aktīvāk cīnīties, tas ir no dabas, tāpēc destruktīvās ģimenēs visbiežāk nolaižas dēls, bet meita izkuļas.

Loģiski, ka tad bērnam viss būs smagāk un viņš lēnāk ies uz priekšu. 20–30 gadi parasti ir vecums, kad šo "mantojumu" sāk just. Ja cilvēks ir ļoti samīcīts, tad viņa celšanās būs lēnāka, kas reizēm bez zālēm beidzas ļoti destruktīvi.

Tēmas autoram droši vien būtu veselīgi sākt rīkoties. Ja pašam nav spēka un nav arī uzticības personas, tad psihologs var uzmundrināt un palīdzēt savākties.

To Normalis.
Loti biezi sociofobija iet kopaa ar trauksmi, baileem, panikas leekmeem no domas vien ka jaabrauc ciemos, jaarunaa ar cilveekiem, jaatrodas starp cilveekiem utt. Tas ietekmee visus tavus dziives aspektus, biezi vien tas noved arii pie depresijas. Cilveeks kas nekad nav piedziivojis panikas leekmi, nekad nesapratiis kas tas ir. Protams nav uzreiz jaasaak ar AD, vajag izmeeginaat nekaitiigaakas metodes kaa kognitiivaa terapija, meditaacija, psihoterapija, fiziskas aktivitaates utt.

123 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> To Normalis.
> Loti biezi sociofobija iet kopaa ar trauksmi,
> baileem, panikas leekmeem no domas vien ka
> jaabrauc ciemos, jaarunaa ar cilveekiem, jaatrodas
> starp cilveekiem utt. Tas ietekmee visus tavus
> dziives aspektus, biezi vien tas noved arii pie
> depresijas. Cilveeks kas nekad nav piedziivojis
> panikas leekmi, nekad nesapratiis kas tas ir.
> Protams nav uzreiz jaasaak ar AD, vajag
> izmeeginaat nekaitiigaakas metodes kaa kognitiivaa
> terapija, meditaacija, psihoterapija, fiziskas
> aktivitaates utt.

pie sociofobijas es kkā trauksmi nepieskaitītu. ja ir trauksme tad štrunts ar to fobiju, drīzāk runa būs par vd vai depresiju. šajā gadījumā ja AD protams ir pieņemami. bet te cilvēks gribēja apspriest sociobūšanu un tieši uz to mēģinu koncentrēties.
Es ļoti labi zinu kas panikas lēkmes un da jebkas no tā izrietošais... bet tas viss ir sīkums ja salīdzina ar savilktiem muguras nerviem, lūk tas jau ir action :D
un, protams, Tev piekrītu par uzrakstīto ;)

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Ir jau visādi tie stāvokļi, bet to gan nevajag
> likt kā priekšautu: "ziniet, esmu ļoti
> slims..." Tad ir vakars, beigas.

bet tas trakākais ir tas, ka tā tendence visiem ir tieši šāda. un ka tu vel mēģini teikt, ka nav nekas tik traks, ka būs ok, tad viņi vel vainojas uz tevi, kā tu drīksti viņus apvainot, ka tu neko nesaproti :)

> Tēmas autoram droši vien būtu veselīgi sākt
> rīkoties. Ja pašam nav spēka un nav arī
> uzticības personas, tad psihologs var
> uzmundrināt un palīdzēt savākties.

Jāāā.... nez ko pats tēmas autors saka par šo.. :)

Man gan vieglaak ir paciest saapes(ir pieredze ar looooti stipraam saapeem) nekaa lielu panikas leekmi.

nu nezinu... ka sāp tā, ka nevari ne parunāt, ne pakustēties... es jau biju diezgan drošs, ka tas ir kāds infarkts un beigta balle. panikas lēkmes tādi ziediņi vien bij

Parasti man pie panikas leekmes ir gruuti pakusteeties, sajuuta ka ir pilniibaa zaudeeta kontrole paar kermeni un domaasanu, un tu neredzi racionaalu ceeloni kaapeec tas notiek ar tevi. Ja ir stipras saapes, tad man parasti ir zinaams ceelonis vai aizdomas no kaa tas vareetu buut. Lai arii no saapeem nespeeju pakusteeties, juutos mieriigi un varu normaali domaat.

Normāli

Es teiktu, ka tie, kas nāk te, vēl kaut ko domā un meklē. Cilvēki, kas "ārstējas" tikai pie psihiatriem, ir ar daudz švakāku domāšanu. Tur Tu tiešām vari pa seju dabūt, ja neizproti viņu "smagās ciešanas", kas parasti ir paša vairotas. Viņi ir apkrāvušies ar izgriezumiem no žurnāliem, kas "apstiprina" viņu "smago stāvokli", un pat nedomā, ka varētu kaut kur strādāt, mācīties, ar kādu iepazīties utt. Arī vienkāršie mājas darbi nav domāti viņiem.

Tur nekā nevar izdarīt, lai vainojas. Sabiedrība vēl nav tik tālu izaugusi, lai liegtu sociālos pabalstus tiem, kas nekā sevis labā nedara, un obligātā kārtā liktu apmeklēt psihologu, turklāt ar mērķi un atskaitēm par sasniegto, jo pašlaik viņi izvēlas pārtikt no tā, ko rada citi, kaut nevienam tas nenotiek viegli. Sociālo pabalstu vajadzētu pakāpeniski samazināt. Interneta un datoru laikmetā arī sociāli trauksmainajiem ir visādas pelnīšanas iespējas.

***
Bailes no sociāliem kontaktiem vienmēr iet roku rokā ar jebkurām citām bailēm kopumā (ar to, ko tagad glauni sauc par trauksmi). Ja tas ir ilgstoši, tad jebkuram agrāk vai vēlāk veidojas depresijas "vāks" vai fiziska slimība imunitātes spēju krituma dēļ, jo cilvēks (ķermenis, smadzenes) šīs bailes vairs nevar izturēt.

Depresija ir sava veida aizsargreakcija un tai pašā laikā arī uzbrukums sev, dusmas uz sevi, visbeidzot agresija pret sevi (sevis savainošana, pašnāvības).

Tāpēc ir svarīgi laikus rīkoties jau baiļu līmenī. Ja tas nenotiks, būs tikai sliktāk.



Edited 2 time(s). Last edit at 29.05.2014 15:34 by Runcene.

123 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Parasti man pie panikas leekmes ir gruuti
> pakusteeties, sajuuta ka ir pilniibaa zaudeeta
> kontrole paar kermeni un domaasanu, un tu neredzi
> racionaalu ceeloni kaapeec tas notiek ar tevi. Ja
> ir stipras saapes, tad man parasti ir zinaams
> ceelonis vai aizdomas no kaa tas vareetu buut. Lai
> arii no saapeem nespeeju pakusteeties, juutos
> mieriigi un varu normaali domaat.

nu tādā ziņā tik traka man bij vien viena lēkme, ka uz ielas sastingu, knapi elpodams saucu ātros (pirms tam bij zvans vecākiem, atvadījos :D ) citādi nākamās PL, kad jau zināju, ka mirstama kaite tā nav, varēju sevi valdīt neiekrist tik dziļi...

bet ar to sāpi sāls bij tajā, ka jau apm mēnesi vd bij norimies un likās jau viss tiek kontrolēts... un arī.. ar visu vd - ja es guļu - tas nozīmē es guļu jeb nekāda vd kamēr nepamostos un nesačakarēju sevi. bet tad bij tā, ka nakts vidū pamodos sarāvies čokurā un jutu ka sirdī tā dur, ka nevaru palocīties, muti atverot varēju tikai bļaut... skatījos uz telefonu kurš stāvēja pie gultas bet paņemt nevarēju. tās sāpes bij ārprāts manā skatījumā. un tā tas turpinājās div stundas. tad sarāvies piecēlos kājās, bet nu muti lietderīgi atvērt nevarēju. un tad kkā jau ka bij laiks taisīties uz darbu, bij jo daudzmaz ok, gāju šķibi, bet runāt varēju. nu un protams nolēmu ka tie bij nervi, bet nu izvēle bij braukt uz darbu vai slimnīcu. izvēlējos uz darbu, bet vel līdz pusdienlaikam bij grūti, tad norimās un pēc darba pa taisno uz stradiņiem... lieki teikt, ka man palūdza 4-5h gaidīt un es viņus pasūtiju pāris mājas tālāk. sapirkos kaudzi IBU un dzīvoju tālāk. vien tanī mirklī es atcerējos, ka biju lasījis ka VD sāpes ir panesamas - nu tās par baigi panesamām es nenosauktu... vel tagad to atceroties rokas sāk trīcēt :D
šo stāstu esmu jau te rakstījis, bet nu mieru man joprojām neliek... vēlāk pēc EHO izsprieda ka man savilka muguras nervus... bet nu vells zin kas tas bij..