Labvakar! Pat nezinu ar ko sākt...
Esmu 26.gadus jauna sieviete. Smēķēju, svars nedaudz virs normālā.
Mana problēma sākās aptuveni pirms gada. Cik esmu mēģinājusi atrast informāciju, secināju, ka bija VD. Sirdsklauves, panikas lēkmes, prātā sajukšanas domas, miršanas un viss pārējais kas piederas pie lietas.. Pirms gada bija ļoti liels stress, par ko tieši šeit nevēlos rakstīt, pēc kāda laika parādījās VD simtomi, ka pat nevarēju normāli nekur aiziet, likās, ka mani piemeklēs sirdslēkme un es nomiršu, visdažādākās fobijas pilnīgi no visa... Negribu pat atcerēties... Biju pie neiroloģes, kura man izrakstīja kkādas itkā nomierinošas zāles, kuras es tā arī nenopiku un neizdzēru, jo man riebjas zāles, turklāt negribu kļūt no tām atkarīga.. (palasīju netā atsauksmes par tām zālēm kas nebija diezko iepriecinošas) Tad centos visādos veidos sev palīdzēt, klausījos nomierinošu mūziku, centos neiespringt uz sīkumiem, mēģināju atslābināties (visu laiku bija tāda sajūta itkā pleci būtu uzrauti uz augšu) Esmu bijusi arī uz magnētisko rezonanci, tur viss kārtībā, biju uz EEG izmeklēšanu "Ģintermuižā"(ar šīm atbildēm gan neesmu bijusi pie neiroloģes), apraksts šāds : Pamatritms izmainīts.Dominē mēreni dezorganizēta alfa aktivitāte ar augstu indeksu, nestabila frekvence vid 10Hz. amplitūda līdz 90 mkv, modulēta ar normālām reģionālām īpatnībām. Uz fotosimulācijām reakcijas novājinātas, simetriskas, pēc fotosimulācijām reģistrējas bilaterāli-sinhroni nosmaiļoti alfa viļņi ar amplitūdu līdz 120 mkv. Pēc hpv (3min) pastiprinājās dizritmija, biaterāli-sinhroni nosmaiļoti alfa vilņi reģistrējas biežāk. Slēdziens: nelielas vispārējas izmaiņas pārsvarā ar alfa dizritmiju. Vidusstruktūru kairinājuma pazīmes. Vēl biju pie endokrinologa pārbaudīt vairogdziedzeri, kurš man ir palielināts, kā izrādās arī 2vi mezgliņi, taču viņa teica, ka ar manām sajūtām ko stāstu tiem neesot nekāds sakars. Esmu bijusi pie LOR, jo bija aizdomas sākumā, ka tās kaņa varētu no ausīm būt.. Taču nekā.. Vēl ko varu teit, bērnībā aptuveni 13 - 14 gados bija ļoti smagas migrēnas ar auru, ar visām roku tirpšanām, ņirbēšanu acu priekšā, nevarēju parunāt, gribēju teikt kaut ko bet no manis nāca nesaprotamas skaņas... Visspilgtāk atceros, ka atvēru grāmatu un gribēju palasīt lai sevi kaut kā nomierinātu, bet grāmatā nepazinu nevienu burtu, likās ka viss bija sarakstīts ķīniešu valodā.. Iespējams, ka tās ir kaut kādas bailes no bērnības, es nezinu...........
Šobrīd VD simptomi praktiski vairs nav (vienīgi dažbrīd uznāk nerealitātes sajūta, un bailes, bet šīs nevar salīdzināt ar tām ko piedzīvoju aptuveni gada garumā) Galvenais ko es gribu zināt kā atbrīvoties no sīcošās skaņas manā galvā, kura sākās pēc lielā stresa? Pa dienu es to skaņu nedzirdu, trakākais ir vakaros kad jāiet gulēt, tāda sajūta, ka dēļ tās skaņas nevaru kārtīgi izgulēties.. Viss kas bija saistīts ar stresu toreiz (pirms gada) jau ir garām.. Es tik ļoti gribētu pirms guletiešanas dzirdēt klusumu, ka par raudāt gribas.......
Lūdzu, lūdzu palīdziet man... Dodat kādu padomu, kaut ko............. :(

Pārbaudi galvas asinsvadus bet ir liela iespēja, ka no sīcošās skaņas pilnīgi vaļā netiksi. Lieto vitamīnus organisma stiprināšanai un problēmas samazināsies.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Vēl kas man ienāca prātā ko neuzrakstīju... Sākot ar 2012.gadu intensīvi laboju zobus (aptuveni 8mēnešus, katrā mēnesī pa zobam) vai varētu būt kaut kāds sakars ar anistēzijas potēm?? Un vēl kas kaut kur izlasīju (konkrēti nepateikšu kur) , ka skaņa varētu nākt no kuņģa... Man diezgan bieži dedzina... ?
Vē ir sprandas daļā citreiz tāda sajūta ko grūti aprakstīt... Liekas, ka tur kkas tā kā notek, bet ne gluži.. tākā nočirkst... Un arī galvā citreiz sprakšķ ( viens no iemesliem kāpēc taisīju Magnētisko rezonanci)
Šobrīd lietoju Magne B6 un Bio-Selenium +Zinc, tur laikam vēl kaut kādi vitamīni klāt.. Cenšos vairāk ēst zaļumus..
Dažbrīd liekas, ka ar visu organismu kaut kas nav kārtībā, lai gan saprotu, ka dēļ tās VD man visas sajūtas ir saasinātas..
Es nezinu vai spēšu samierināties ar to,ka man visu mūžu tagad būs jāsamierinās ar to sīkšanu....

Redz, kamēr Tu jautāsi: "Ko man darīt?", tikmēr būsi problēmās un nekāda risinājuma nebūs, jo Tu domā/tici/ceri, ka kāds cits zina.

Es te pa laikam esmu uzrakstījusi, kā man ir gājis, jo saprotu, ka tas ir vienīgais kaut cik jēdzīgais, ko varu izdarīt. Citi uzrakstīs kaut ko no savas pieredzes, un lasītājs izdomās, kas viņu uzrunā (vai neuzrunā), jo cilvēks pats neapzināti jūt, ko viņam vajag.

Tikai cik tuvu katrs ir savai serdei? Parasti tas notiek ar pieredzi: meklējot un arī kļūdoties.

Jebkuri psiholoģiskas dabas jautājumi (arī VD) līdz pat bioloģiskām psihiskām slimībām ir augot mantoti no vecākiem un dzimtaskoka. Katram ir savs stāsts; protams, ka forumā līdz galam to neviens nevienam neteiks un savu galveno sāpi arī droši vien neatklās, jo tam nav jēgas. Neviens cits to nespēj lāpīt, tikai pats.

Ja vēlas kādu palīgu, tam ir psihologi, psihoterapeiti, kas faktiski ir skolas, kuras vēsturiski izaugušas no teoloģijas, tikai gājušas tālāk. Baznīca lēma tik tālu neiet, jo savu psihes dzīļu ieraudzīšana tās pārstāvjiem nepatika. Ir notikusi arī atgriešanās pie ļoti senās meditācijas prakses visās iespējamās tradīcijās utt. Ir filosofija par avitaminozi, ko min ku!, ir bioloģiskās psihiatrijas prakse ar medikamentiem, ir ideja par kustību nepieciešamību, ir teorijas, kas aizstāv veselīgu dzīvesveidu, bet citi tai pašā laika saka, ka labāk ir ēst to, kas garšo, un neņemt galvā nekādus zaļbarības ieteikumus. Tīmeklī Tu vari atrast vēl desmitiem lietu, kā cilvēki ir risinājuši Tevis minētās un līdzīgas lietas. Daudzi, kas ir sirguši ar visu ko, ir izdevuši grāmatas par to, kā ir iemācījušies tikt galā. No šizofrēnijas līdz vēzim un multiplajai sklerozei. Tādu biogrāfiju ir daudz. Kaut kur nesen manīju vienas profesores stāstu par karjeru, ko viņa spējusi izveidot, par spīti sizofrēnijas diagnozei. Daži cilvēki spēj ļoti labi funkcionēt ar diezgan nopietniem traucējumiem, bet daži ar niecīgiem ātri sakrīt čupā. Cik nu kuram to resursu un spēka un cik daudz vēlmes/gribas savus garīgos muskuļus trenēt. Mums te ir grāmatu tēma, kurā katrs, kas gribējis, ir kaut ko ierakstījis.

Redz, Tev ir EEG atbilde, bet Tu no ne-neirologiem un ne-psihiatriem gribi uzzināt, kas Tev par problēmu... Kāpēc tik nedrošs risinājums?

Tu gāji pie ārsta, Tev izrakstīja zāles, bet Tu tās negribi. Ārsti mūsdienās raksta zāles, tāda ir prakse. Labi vai slikti, bet fakts. Kādu palīdzību Tu cerēji saņemt? Neirologs Tavā gadījumā ir zāļu dakteris. Dažiem tās palīdz ļoti labi, dažiem vidēji, dažiem gandrīz nemaz. Daži tās negrib nemaz (un atrod citus ceļus), citi lieto tikai tad, kad ļoti vajag, bet vēl citi domā, ka zāles ir ļoti laba lieta, un lieto tās visu laiku.

Tu patiesībā jau esi ļoti daudz pateikusi, ko Tu negribi. Tad Tev varētu jautāt: ko Tu gribi? Atbildi sev uz šo jautājumu un to tad arī dari. Varbūt būs jāmeklē un kādu laiku jādomā, bet tā parasti ir visiem.

Tu vari arī gribēt invaliditātes pabalstu. Tā parasti notiek, ja neko citu negrib vai ja ilgi un neatlaidīgi jautā šo "ko man darīt?". Pabalsts ir ļoti konkrēta un redzama palīdzība, un būs Tevis izvēlēta, bet tad citi Tev visu laiku teiks, ko Tev darīt, jo viņi par to maksās.

Paldies par Tavu atbildi!
Protams, ka es ceru, ka kāds zina... Runājot par atbildēm kāpēc es vēl neesmu bijusi, kā jau rakstā minēju, ka nevēlos dzert nekādas trakās zāles un rakstīju tāpēc, lai kāds padalītos ar pieredzi, iespējams kāds ir ticis galā savādākā veidā... Protams es lasu dažāda veida info par to ko darīt, bet gribējās dzirdēt kāda reāla cilvēka pieredzi... It kā es pati saprotu kur ir tā sakne, kur viss sācies.. Tad jau man laikam jāiet pie psihologa vai psihoterapeita.. Bet kā viņš man var palīdzēt?! Turklāt savā pilsētā es diez vai gribētu to apmeklēt, jo pēc tam pus pilsēta par to zinās kas man par problēmu .. Un cik saprotu tur ir nepieciešamas vairākas vizītes? Vienreiz bērnībā biju aizvesta pie psihologa sakarā ar migrēnu, drausmīga pieredze- lika man uz lapas uzzīmēt to briesmoni kas man traucē un pēc tam saplēst to lapu :D lai gan jau tajā laikā man likās, ka pašai psiholoģei vajadzīga vairāk palīdzība kā man, skaidroju viņai, ka man nekādi briesmoņi nenāk virsū, šī vienalga man lika kko uzzīmēt :D laikam pēc šīs bērnības pieredzes sabojājies priekšstats par psihologiem.
Galvenais jautājums kas mani nomoka šobrīd ir tā sīkšana, ar pārējo visu it kā esmu tikusi daudz maz galā saviem spēkiem.. kā jau teicu šis tas vēl ir, bet nu vismaz jūtos kā cilvēks

Jārēķinās ar to, ka psiholoģiskajā izglītībā mums bija liels pārtraukums (PSRS ilgu laiku tā bija aizliegta), nav paaudžu pēctecības. Šīs profesijas tiešām izvēlas cilvēki, kam ir kādi jautājumi par sevi, parasti ne nu tik mazi. Tavs novērojums, ka pašai psiholoģei palīdzība vairāk vajadzīga nekā Tev, varētu arī būt patiess.

Bet mūsdienās sertifikācijai psihologam ir jāpabeidz sava psihoterapija (lai saņemtu sertifikātu, ir jāiesniedz atbilstīga izziņa), bet psihoterapeitiem tā vai nu ir mācību programmas daļa, vai ir jāpabeidz pirms mācību sākšanas. Ja viņiem visi sertifikāti ir pie sienas, viņiem vajadzētu būt labākā kārtībā ar sevi un skaidrībā par to, kādi viņi ir utt.; par to atbild viņu skolotājs. Problēmas ir visiem, bet viņi nejauks tās ar Tavām. Psihologi vairāk ir krīžu konsultanti, psihoterapeiti ņem dziļāk. Tā ir vienkāršotā atšķirība, bet tai pat laikā gados vecāks un dzīvē pieredzējušāks psihologs noteikti spēj palīdzēt dziļāk.

Vizīšu skaitu grūti prognozēt, bet parasti vismaz vairākas, tas ir diezgan lēns process, bet Tu esi jauna, tas ir cerīgāk. Mazpilsētā viss tiešām ir sarežģītāk, te jau cilvēki ir rakstījuši. Viņiem gan ir jāgarantē konfidencialitāte, bet es arī uz to sevišķi nepaļautos; ir pilsētas, kur psihoterapeits pats nedzīvo, bet viņam tur ir tikai prakse, kas darbojas vienu vai divas dienas nedēļā, tas varētu būt labāk. Jebkurā gadījumā tā ir nolīgta palīdzība, par kuru Tu maksā, Tu esi darba devēja. Ja šo ceļu izvēlēsies, apdomā labi un ļauj sev izjust, vai tas tiešām varētu būt Tavs cilvēks. Vecāks un pieredzējušāks būs varbūt dārgāks, bet tur varētu sevišķi neraizēties par konfidencialitāti.

Kad Tev sākās tas troksnis galvā? Tā ir viena no lietām, par ko šaubos, ka tur tikai psiholoģija pie vainas. Varbūt jāseko ku! padomam, pārbaudot asinsvadus galvā, varbūt ir vērts vismaz pamēģināt kādus medikamentus, lai redzētu, vai kaut kas mainās.

Par sevi nesen uzrakstīju atbildēs Modrim, neko jaunu tagad laikam nepateikšu, varbūt der kādai idejai:

http://www.dr.lv/phorum/read.php?9,434122

Konkrēti to dienu kad sākās troksnis es nevarēšu pateikt, varētu būt kaut kāds novembris/decembris, iespējams ātrāk.. Ja godīgi es pat nezinu... vienā brīdī vnk viņš parādījās un es viņu pamanīju! Visas tās jocīgās panikas lēkmes sākās kkad augustā... kkad ap to laiku, bet arī konkrēti nepateikšu... Vēl kas kādreiz es diezgan regulāri gāju atpūsties, tā teikt tusēties. Pēdējo 3 gadu laikā vairs praktiski nekur neesmu bijusi, (alkoholu arī nelietoju) kaut kad īsti nepateikšu, biju aizgājusi uz ballīti šī gada sākumā un mazliet iedzēru, bet tiešām mazliet un kad pārnācu, likās, ka tā skaņa galvā bija 2x lielāka.
*šobrīd- Par miegu varu teikt to pašu, kaut kādas tākā bailes iet gulēt, viens no iemesliem kāpēc varētu būt -tajā lielajā stresā nenormālākie murgi rādījās, nenormāli šausmīgi.Un šobrīd ļoti reti kad sanāk laicīgi ieiet gulēt, ir pat dienas kad ieeju 4, 5cos gulēt.. Šad tad iedzeru dabīgās zāļu tējas, liekas, ka mazliet palīdz ... Pati jau laikam ar vainīga, sēžu pie datora diezgan daudz.. Labi, ka darbs man tāds kur pati koriģēju savu laiku.

Un tās bailes no bailēm, kkādas neizskaidrojamas... Kad iegāju veikalā likās, ka man sāksies sirdslēkme, atceros, ka tajā laikā kad iebruka Maxsimai jumts vispār nevarēju ieiet veikalā, jo likās, ka viss sabruks un es nomiršu, visu laiku likās kakaut kas notiks.Mamma man dzīvo 5tajā stāvā un kad aizbraucu ciemos likās, ka iebruks māja, nu tik tizlas domas galvā! Laikam tajā laikā vistrakāk izpaudās tie visi sūdi. Iegāju tualetē kur virs poda bija boilers un manlikās, ka viņš man var uzkrist virsū un atkal es nomiršu vai kļūsu par invalīdu... Un tā es varētu turpināt ar neskaitāmiem piemēriem! PALDIES DIEVAM tās visas debīlās sajūtas ir garām, lai gan šad tad ienāk kkas stulbs galvā, bet tagad tas ir savādāk..
Vēl ko es pamanīju, ka man agrāk ļoti bieži sāpēja galva, bet nu jau mēnešus kādus 3 nesāp, mēnesī varbūt reizi.. Iedzeru citramonu un ļoti labi palīdz jau pus h laikā :) agrāk mājās ibumetīna bundža tika regulāri pirkta.. Es tikai iedomājos varbūt tiešām ar tiem asinsvadiem kkas nav kārtībā?

Vēl ko varu teikt, esmu bijusi pie dziednieces, izstāstīju visu kas par problēmu, kaut ko viņa tur ar rokām sadarīja, atstāju naudiņu, bet nekas nemainījās. Vēl atrdu vienu vīrieti, diednieku, kurš dziedina no attāluma un šķiet, ka pēc viņa viss daudzmaz uzlabojās, zinu protams, ka viss mums rodas galvā, vienkārši ar to gribēju teikt, ka pa piekšu vēlējos izdarīt visu kas manos spēkos lai sev palīdzētu, lai nebūtu jālieto antidepresani un vēl sazin kādi brīnumi, kuri cik saprotu tikai uz laiku palīdz, bet kad pārstāj viņus lietot viss aiziet vecajās sliedēs.. Vispār man vienmēr saistījis viss kas saistīts ar ezotēriku, asatroloģiju... Un tas vīrietis teica -tas izskatās pēc signāla no kaut kurienes..no kādas planētas, kur jūs kā dvēsele esat apguvusi pieredzi pirms Zemes, ka tu esot kkādi tumšie spēki utt izklausās jau protams murgaini godīgi sakot.. :)

Vēl kas ko pavisam aizmirsu uzrakstīt!!! mēru asinnspiedienu, itkā normas robežās, nedaudz paaugstināts, iespējams dēļ stresa.. Bet sirdsdarbība ir 80- 110 kā kuru reizi..

Par asinsvadu pārbaudi ir laikam tomēr pārbaudīts Transkraniālo un brahiocefālo asinsvadu dupleksa skenēšana ar krāsas doplerogrāfiju un spektraanalīzi slēdziens:plūsma nedaudz pastiprināta (iespējams veģetatīva rakstura) ārsts neko neteica, ko darīt, viss laikam kārtībā, vienīgais ko pateica, ka jātiek ar sevi galā utt :)
Vispār agrāk nekad tik bieži nebiju staigājusi pie ārstiem, tagad pēc tā stresa - nu vāks vienkārši!

Pirms cilvēks saņem zāles, ir giljotinēti tūkstošiem laboratorijas dzīvnieku.

Psihoterapija manāmi sāka attīstīties 19. gs. ar pirmajiem hipnoterapeitiem, pēc tam bija Freids un viņa skolnieki; visu laiku turpinās uzlabojumi un metodes pilnveidojas, ir kongresi, konferences, grāmatas; daudzviet Rietumeiropā, ASV un citās pārticības zemēs psiholoģisko palīdzību finansē valsts vai apdrošinātāji, jo tās efektivitāte ir pierādīta.

Ok, astroloģija, ezotērika, dziedniecība, lai nu būtu izklaidei, bet savu psihi tai pakļaut... Tu zini, ko tas dziednieks vispār dara? Labi, ja tikai pavicinās un izvelk Tev naudu, bet cik nav cilvēku, kas pēc tam nojūdzas tā, ka psihiatri tikai var grozīt galvas, vai ielaiž slimības līdz neārstējamai pakāpei...

Oo, mana vecā tēma....Sīcošā skaņa nekur nav pazudusi, esmu jau samierinājusies. No VD esmu tikusi vaļā. Nedaudz palikusi slimību fobija :D

Man ir loti lidzigi. Pirms kadiem 2-4 gadiem bija kas lidzigs depresijai, vd. Sapeja galva un sakas dzinsktona ausis. Tagad tas depresijas vairak vai mazak pargajusi, galvassapes pargaja tas dienas rita, kad saku venlafaksinu dzert, bet dzinsktona ausis turpinas. Esmu piefiksejis, ka dzinsktona pastiprinas kados brizos, kad esmu darba sakoncentrejies pie datora. Vispar ir aizdoma ka tas ir no ilgas blenshanas ekranos. Darba datora, majas mobilaja un tv un datora. Bet nevaru attureties no ekraniem, jo tad rodas baiga tuksuma sajuta, pamestibas sajuta loti pastiprinas.
Ja kads ticis vala no dzinkstonas ausis, ludzu padalas ar pieredzi.

Man ir tā, ka pa dienu tā džinkstoņa/sīkšana netraucē. (Dēļ apkārtējiem trokšņiem es to nedzirdu) traucē ejot gulēt pa nakti klusumā. Lai gan pa šiem gadiem dažreiz pat aizmirstu par sīkšanu.. Nu ne gluži aizmirstu laikam sadzīvoju ar to. Itkā brīžiem liekas, ka paliek klusāk, brīžiem skaļāk, taču neesmu piefiksējusi kas to ietekmē. Vienīgais ko atklāju pirms pāris gadiem, ka no alkohola tā sīkšana ir 5x skaļāka. (Alkoholu nedzeru vispār, varbūt 1xgadā vīna glāzi)Itkā neesmu atmetusi cerības par to, ka kādreiz tas beigsies, bet pieļauju, ka tas paliks uz mūžu. Ja nu tā sīkšana beigsies es raudāšu 3dienas no LAIMES.

Man atkal otrādi - bērnībā, cik vien sevi atceros, vienmēr pilnīgā klusumā dzirdēju tādu kā sīkoņu galvā. Skaņai frekvence (toņa augstums) nedaudz mainījās (neietekmēja kustības vai kaut kas cits), taču skaļums palika tāds pats. Apmēram kā oda sīkoņa vai it kā tālumā brauktu autobuss. Tā kā šo skaņu vislabāk dzirdēju vakaros pirms aizmigšanas un arī tās mainīgā toņa dēļ man tā šķita mazliet draudīga, it kā tuvojas kaut kas nezināms, slikts, un tad arī bieži rādījās sapņos visādi abstrakti murgi.

Bet kaut kad ap 20 gadiem tā skaņa pazuda. Tagad dzirdu reti, tikai ja pa dienu esmu riktīgi nostrādājies vai ja ir augsta temperatūra.

Interesanti... Murgi man ar rādās, lai gan tagad retāk.Laikam esmu ar visu kas manā dzīvē notiek samierinājusies, jo pēc savas teorijas spriežot pie mierīgas dzīves murgi nerādās, vismaz ne bieži.. un ,starpcitu, pie miega paralīzes (kas gan sen jau nav bijusi (tfu,tfu) tā skaņa ausīs nereāli spalga, sajūta, ka pārplīsīs bungādiņas/galva :D:D piedodiet, ka smejos, vnk esmu sapratusi, ka no tā nekas ļauns nevar notikt, un visbiežāk tās miega paralīzes mani piemeklēja kad bija kāds lielāks stress un nebiju izgulējusies(vai gāju gulēt ļoti nogurusi) . :) Vēl apmēram 2010/11 gadā nezinu gan kā pareizi tas saucas, kaut kur lasīju vainu sprāgstošās galvas sindroms vai kkas tml bija tā, ka arī apmēram 1x mēnesī bija tā ka modos augšā no sprādziena :D to tā grūti izskaidrot, itkā kaut kas uzspragst, bet nu tāda lieta vairs nav bijusi, īsti neatceros kā tas bija,zinu tikai ka katru reizi riktīgi sabijos un pārbaudīju vai varu pakustēties, jo likās, vrb kaas galvā saies uz īso un būšu paralizēta :D
Aij, un vispār visas šitās psiholoģiskās lietas manuprāt ir visi kompleksi, bērnības traumas, dzīves grūtības utt utt vispār kad tā esmu sākusi domāt daudzas lietas no tās pašas bērnības ir kopā ar visām VD un citiem traucējumiem(nē, nu ok gan jau kāds % ir iedzimts) , tikai tad tas izpaudās savādāk.. Kā lai pasaka... teiksim atceroties dažas ainiņas ir tāāds - eeei nost šitas taču bija tāpat tikai tagad esmu pieaugusi :)
Mēģinu visvisādi ņemties, analizēt, pagaidām visu šo gadu laikā (apmēram no 2012, īsti vairs neatceros) ir ļoti labi uzlabojumi, bez zāļu iejaukšanās, ok, baldirjāņus kkad esmu padzērusi. vēl magne b6 un kkādus vitamīnus
Tik daudz sarakstīju atkal :D

Varbūt visādas ņemšanās vietā ir vērts rakstīt dienasgrāmatu. Varbūt citam būtu kauns atzīties, bet es ar saviem tarakāniem esmu drusku pazīstama, tāpēc nav tādi kompleksi. :)

Varu godīgi pateikt, ka tas deva daudz, jo tiešām bija kauns lasīt savas bērnišķīgās domāšanas izpausmes. :)

Vajadzēja kaut kā mainīt sevi, un labi ātri.

Runcen, tur jau tā lieta, ka patiesībā ir tik daudz domu kuru pat neērti rakstīt. Esmu rakstījusi vēstules veidā tā brīža domas, bet pēc tam pārlasot (pēc ilgāka laika liekas - ārprāts :D) saprotu, ka man vienkārši trūkst cilvēks kam var pilnībā visus tarakānus izstāstīt, nebaidoties no pārmetumiem, jocīgām grimmasēm, nodevības ... man pašai liekas, ka esmu baigi foršā, bet nez kāpēc manā dzīvē ir cilvēki kas mani nesaprot, smejas, noniecina, reāli tiešām brīžiem jūtos kā stulbākais cilvēks uz zemes(iespējams esmu pārāk jutīga un uztveru visu personiski) citreiz protams ir vērtīgi kad kāds pa tiešo pasaka savas domas. laikam es pārāk vieglprātīgi uztveru visu un neradu to nopietnības momentu, kādreiz man tiešām nesatrauca cilvēku domas utt, bija vienalga ko kāds padomās utt, bet pieaugot darba vietās, draugu kompānijā cilvēki runā, aprunā un es protams klausījos un kaut kā zemapziņā iespiedās ko drīkst /runāt /dzīvot darīt utt ko nē, nu teiksim tā citu cilvēku domas, domoformas? , lai gan iekšēji vienmēr domāju un rīkojos savādāk . (protams 100x izdomājot pēc izdarītā vai man to vajadzēja utt :D) bet man tiešām patīk kad es daru kļūdos, vai nekļūdos, bet man riebjas pēc tam klausīties- nu vajadzēja varbūt tā vai šitā darīt.... man besī, ka mani māca, bet tā kā esmu jauka tad nevienam neatcērtu uzklausu un daru kā es izdomāju :D (un galvā vienmēr domāju, ko diez viņi atkal nodomās par mani, 500x sastresojos par to:D) vēl man ļoti kaitina kad man saka - nu es taču zināju, ka tu izdarīsi tā vai šitā, vai es tevi pazīstu kā raibu suni :D laikam dēļ tā, ka iekšēji esmu pavisam savādāka, bet ārēji esmu sev izveidojusi kaut kādu tēlu. Hmmm, interesantas lietas atklāju rakstot. :)

Un pēdējā laikā esmu sākusi domāt.. Man šitā dubultā dzīve :D iekšējā un ārējā nesaies uz īso? :D piemēram, man ir cilvēki/ks ar ko man jākontaktējas. Reāli es redzu viņiem cauri. (ak jee cik pašpārliecināti skan:D)piemērs- teiksim man ir jābūt pieklājīgai, taču, zinu un esmu pārliecināta, ka cilvēks mani izmanto savtīgu mērķu vadīts. Un protams es jau viņam neteikšu - eu, vecā beidz mani vienreiz izmantot :D (tur ir daudz faktoru kas apstiprina izmantošanas klātbūtni) tad nu domāju... sajukšu prātā un visiem tiem kuri meklē mani tikai kad kaut ko vajag pateikšu visu ko domāju :D? OK, es jau tā te sarakstīju.. Protams mums katram ir draudzībā kaut kādi savtīgi mērķi, bet man laikam ir sanācis tā, ka esmu lieliska klausītāja, līdzi jutēja un iespējams arī kaut kādā ziņā uzsūcu sevī to negatīvo . Esmu pat pieķērusi sevi pie domas, cilvēks stāsta kaut ko skumju un es pie sevis domāju jā, jāuztaisa skumja seja. Vai vispār pēdējā laikā man grūti nokoncentrēties uz to ko stāsta, bet piespiežu sevi klausīties, lai nebūtu stulbu momentu, ka cilvēks pajautā ko es tikko teicu,? vai kur paliku? Nevar jau ar viņiem nerunāt, jo tiklīdz paiet ilgāks laiks sākas-tu jau vispār nekur neej tu tikai mājas sēdi utt.. Visādi pārmetumi kāpēc es neceļu telefonu kad man zvana, kam telefoni ir domāti, kāpēc es tik ilgi guļu uttutt :D ir tā, ka man vienkārši gribas pamuldēt, pasapņot un arī izkratīt sirdi, protams ir man viena draudzene kura dzīvo ārzemēs un labi ja 1x gadā atbrauc. Man laikam vajag to tiešo kontaktu, nevis caur vēstulēm un telefonu. Lai gan esmu diezgan introverta tomēr diezgan ātri varu sadraudzēties kolektīvā piemēram :) nezinu, iespējams man besī cilvēki un man reāli jādzīvo vienai. :D aij, labi tik daudz jau atkal sarakstīju, nedaudz ne pa tēmu protams ... Arlabunakti. :)

Sveika, ja gribās klusumu, tad nedrīkst pat domāt tik daudz cik jūs domājat;) Gribu teikt, ka par daudz cepies.. Ja dzīvosi lai patiktu citiem un apslēpsi savu īsto būtību, izdegsi kā es! Neuztraucies, draugi būs un tie būs tie, kuriem tu patiksi tāda kā esi!

Jaukā, Tu esi saprātīga un atjautīga meitene, ej vien pie psihoterapeita. Tev varbūt nemaz daudz nevajadzēs, jo pati esi ieguldījusi gana lielu darbu un daudz sapratusi. Tikai vēlams visu salikt pa plauktiņiem un sakārtot.

Tu jau zini, ko Tu gribi, tikai mazliet klibo izdarīšana :)

Nujā, daži cilvēki no savas dzīves ir jāpatriec, nekur neliksies. :)

Nsss, esmu gan izdegusi, gan saķērusi VD un citus brinumus. ;) jā, arī apkārtējie pārmet, ka par daudz domāju, par daudz lasu, interesējos par lietām kuras man nav vajadzīgas utt. Vēl protams visādi momenti. Bet tāda es esmu, man patīk analizēt, patīk vērot cilvēkus, patīk uzzināt daudz ko jaunu. Citreiz domāju, varbūt bija jāiet mācīties par psihologu? Tad vismaz par cilvēku uzklausīšanu saņemtu naudu :D

Runven, kādu laiku atpakaļ saņēmos un aizgāju pie psihologa, lai gan teicu, ka neiešu. :) Biju uz divām vizītēm, tagad jāskrien uz darbu, vēlāk pastāstīšu kāpēc neturpināju :)

Lasu par tevi, redzu sevi...tikai tev vel jātiek valjā no tā ,, ko citi par mani padomās,,..pati vai ar psihoterapeitu.. Runcenei taisniba, tu esi forša, labi ka apzinies, jo tiiiik daudziem problēma sākas jau ar to ka neatziist sevi.

Tātad :D Vienā no savām VD lēkmēm nolēmu, viss ir kaut kas jādara, nākamajā dienā netā sameklēju psihoterapeitu kas pieņem manā pilsētā (aprakstā bija rakstīts, ka viņa nodarbojas ar psihoterapiju) bet kāda bija mana vilšanās kad iepazīstoties viņa stādījās priekšā kā psiholoģe. Bet ok, esmu atnākusi risināt savas problēmas, biju jau nolēmusi, ka stāstīšu pilnīgi visu bez tēlošanas, atklāti savas domas par visu. Ak, jā stunda maksāja 25€ Protams viņa bija ļoti pārsteigta cik daudz jau esmu darījusi pati, jo teica, ka pārsvarā cilvēki iet un gaida brīnumu(nu neko paši negrib darīt, gaida kad kāds pateiks priekšā kā dzīvot utt) stāstīju viņai par saviem kompleksiem, kā es uztveru cilvēkus, utt. Protams tā stunda ir par maz(reāli abas reizes +20min)un,jā es saprotu, ka tas nenotiek 1reizē,ir nepieciešami vairāki seansi. Bet bija tā, ka viņa man piedāvāja daudz elpošanas vingrinājumus, kurus jau biju mēģinājusi un darījusi. (likās, ka viņa pat neieklausās, ka esmu to praktizējusi) tie teksti-labi tagad pamēģināsim. Pie sevis protams domāju - nu kāda velna pēc man ir jāmaksā par to ko zinu. Viņa arī kaut ko stāstīja no savas dzīves, atkal man likās, nu paga, paga tas ir mans laiks, mani neinteresē tavi stāsti. (bet nu es nevaru tā tieši pateikt, beidz muldēt, mani tas neinteresē) vēl viņa bija Dievticīga. (es arī ticu Dievam) bet tas kaut kā traucēja. Protams, izmisuma brīžos esmu nometusies ceļos un lūgusi Dievu, lai nomierinātos skatījusi Tēvureizes. Tad pie sevis domāju, varbūt jāaiziet uz baznīcu, tad man tas Dieviņš palīdzēs? :D jā, man gribas ticēt brīnumiem :D Nu kaut kā 3reizi negribējās iet. Un maksāt bezjēgā 25€, nemaz nevaru atļauties tik daudz, jā, jā man būtu lieka nauda noteikti ietu un runātos, gan jau 25apmeklējuma reizē nāktu pie skaidrības :D un tā vieta kur viņai bija telpas, pa durvīm visu varēja dzirdēt, logs vaļā, bija diezgan grūti runāt par lietām kuras citiem neesmu stāstījusi, kaut gan tajā brīdī saņēmos un pilnīgi svešam cilvēkam stāstīju visu kas uz sirds(cik nu laiks atļāva) Es nezinu es laikam gaidīju kaut ko vairāk, iespējams saskatījusies YouTube kā citās valstīs strādā psihologi/psihoterapeiti. Patiesībā tur tik daudz gudru cilvēku, tik daudz labu padomu, daudz analīzes kas kāpēc utt skatos diezgan regulāri piemēram par cilvēku žestiem, kā nosaka kad cilvēks melo. Nezinu, tas viss man tik daudz noderējis dzīvē. (ļoti plaša tēma, te nepietiks vietas lai uzrakstītu visu ko zinu :D) Tas pats kāpēc cilvēki rīkojas tieši tā, tāpēc redzu daudz lietas savādāk kā citi, redzu daudz lietas ko citi nepamana, man bieži nācies dzirdēt - kā tu to pamanīji? Esmu kaut kāda dīvainā :D ir dienas kad esmu enerģijas pilna-dzīve ir skaista, manas problēmas ir nieks, man ir divas rokas, divas kājas utt, un ir dienas kad liekas dzīve ir sū+s un nav vērts dzīvot. No visa piedzīvotā mans secinājums šajā visā murgā es vienkārši jūtos nenovērtēta. Aij, ja rakstītu grāmatu par visām savām domām tam visam noteikti būtu 12sējumi pa 500lpp :) ak, jā, jautājums. Kā psihoterapeits var sakārtot visu pa plauktiņiem? :) Es redz jau labu laiku pati kārtoju, bet ik pa laikam man to grāmatu plauktu kāds sagāž. :) liels paldies visiem kas klausās :)

Paldies, jūs uzlabojāt man dienu un pacēlāt manu pašapziņu. Jā, es gaidu no cilvēkiem, ka mani novērtēs, paslavēs, pateiks paldies par maniem padomiem, lai cik tas dīvaini nebūtu, bet citu dzīvēs spēju rast risinājumus, iedrošināt, pateikt vārdus - tev izdosies, es tev ticu. Varbūt problēma ir tajā, ka gaidu to pašu no citiem?Kāpēc ar saviem krutajiem padomiem un risinājumiem nevaru palīdzēt Sev? Es esmu ļoti līdzjūtīga, brīžiem liekas, ka svešas problēmas mani satrauc vairāk kā savas. Es saprotu, ka cilvēki zin, ka es vienmēr uzklausīšu, tāpēc viņi to izmanto? Man pat ir bijuši gadījumi kad pilnīgi sveši cilvēki man sāk stāstīt privātas lietas. (Jūs noteikti jautāsiet nu kā sveši cilvēki var tev kko stāstīt un kur?, negribu skaidrot, baigi gari sanāks) :D bija reiz meitene kura man pastāstīja sarunas gaitā par kaut kādu iedzimtu slimību un beigās vēl pateica, ka jūtas dīvaini, jo pilnīgi svešam cilvēkam izstāstīja ko nezin gandrīz neviens... nezinu, varbūt man ir tāda mīlīga līdzjūtīga seja? :D un tā padomājot, es nekad nevienu neesmu nosodījusi. Teiksim kas citiem no malas liktos šausmas kā tā var utt man atkal tā ir analīze kaut kāda iekšējā, es klausos un cilvēks iespējams jūtas droši ar mani? Es nekad neko nepārmetu, un līdz ar to tie cilvēki stāsta lietas nebaidoties no nosodījuma? Kā jau pamanījāt pēc maniem tekstiem man tik daudz iekšējo krājumu. :D tikai gaidu to dienu kad uzradīsies tie "īstie" draugi kuri tāpat kā es spēs uzklausīt, bez pārmetumiem,bez nosodījuma..... :) darbā šodien mierīga diena var savas domas apdomāt :)

Psihoterapeits dod atgriezenisko saiti, komentē, pauž savu redzējumu, viņš PALĪDZ, nevis tieši kārto.

Grūti izstāstīt, tāpat kā kādas nezināmas vielas garšu aprakstīt.

Man te dažreiz pārmet, ka esmu skeptiska pret psihologiem, bet viņš tomēr vairāk ir krīzes gadījumiem (tuva cilvēka nāve, citi lieli zaudējumi, ugunsgrēki utt.), tad ok, jo psihoterapeits ar to negribēs krāmēties. Psihoterapeits ir atsevišķa profesija, ko mācās pēc tam, kad ir iegūts maģistra grāds psiholoģijā/sociālajā darbā/pedagoģijā/teoloģijā, ārsta grāds u.c.

Nujā, tas pasākums bija mazliet ērmīgs, ļaudīm no reģioniem ir švaki ar izvēli, bet nu pameklē vēl. Varbūt kāds Rīgā pieņem sestdienās. Ir tādi, kas konsultē skype.

Un Tev vēl ir tā problēma, ka Tu esi ĻOTI gudra. Cilvēki, kas daudz domā par un ap sevi, attīsta augstu intelektu, bet tur kaut kur sapinas rīcība un spontāna reakcija attiecīgajā situācijā, jo viss ir baigi ap un par prātu.

Runcen, jā mazpilsētās ar tiem psihologiem/psihoterapeitoem ir kā ir.... :) es arī vienmēr ar skepsi skatos uz viņiem. Piemēram, Latvijā pazīstama psiholoģe, piedalījās raidījumā par ēst gatavošanu. Vārdu laikam nevar saukt. Tad vēroju viņu... Interesanti, protams, visi ir tikai cilvēki... Bet nu tie viņas pret psiholoģijas tekstiņi un darbības mani tā uzvilka.... :D Tagad gan nepateikšu konkrētus momentus, bet jāpiekrīt vien būs, katram savs ārsts :)
Ar tiem Rīgas ārstiem nav slikta doma, taču gribas aizbraukt vismaz uz 2,3h jo tomēr degvielā ar aizietu savi 15€ +vēl paša seansa cena.. Un atkal, ja nu beigās viņš man nederēs? Labi, tādā ziņā laikam pesimistiski skan :D ideālā variantā varētu stāstīt savas teorijas visu dienu, taču vai normāls cilvēks spēs to izturēt? :D Jā, esmu nepacietīga, man daudz lietas gribas uzreiz, protams ar prātu es saprotu, ka tas nav tik vienkārši un ātri lai salauztu manu daudzu gadu garumā nepareizo domāšanu. Šobrīd arī finanses neļauj kaut kur braukt. :/ kad tā situācija uzlabosies noteikti pamēģināšu. Bet atkal ir tā, ka citreiz man liekas, oooo jā es esmu tik gudra visu saprotu kas un kā un pēc 2dienām man liekas es neko nesaprotu, esmu losene utt.. Varbūt man kāds šizofrēnijas paveids? Dubultās personības? :D :D

Skaips laikam nederēs, tomēr vēlos tādu tiešo kontaktu aci pret aci :D Jā, citā pilsētā laikam būtu visideālākais variants, nebūtu tā spriedze. Un vispār par spriedzi runājot. Atgriežoties pie manas skaņas galvā/ausīs tiešām ir tā sajūta, ka man galvā ir augstsprieguma līnija. :D nu es nemāku atslābināties/esmu patstāvīgi spriedzē, drīzāk gan psiholoģiskā, gaidu kārtējos uzbrukumus un noniecinājumus. Protams kā jau minēju arī naudas grūtības rada to mūžīgo satraukumu. To grūti tā pastāstīt, it kā esmu gudra, it kā saprotu, ka cilvēks otru noniecinot ceļ savu pašapziņu, bet es nevaru ar to tikt galā. Es nevaru pateikt otram - nē, es neesmu vāja, es esmu spēcīga. Es to izdarīšu utt(grūti piemeklēt piemērus) es it kā pati ļauju sevi noniecināt... Un kas ir pats interesantākais ko esmu sevī novērojusi. Protams man uzrodas jauni draugi UN vienmēr pēc kāda laika notiek TAS. Es neesmu nekāda mazohiste, vienkārši neizprotu kāpēc es neapzināti spēlēju to muļķes lomu? Bērnības traumas? Jā, vispār savā būtībā esmu bērnišķīga. Piemēram paskatoties uz citām sievietēm, cik viņas ir nosvērtas, nopietnas. Utt. Bet no otras puses es negribu būt nopietna, gribu būt jautra jauka, pozitīva utt :) man laikam jādzīvo citā pasaulē :)

Un vēl kas man manī ļoti kaitina, ka esmu pārāk labsirdīga, pārāk godīga. It kā tas neiet kopā ar maniem tekstiem, ka parādu sevi no malas savādāku kā esmu. Bet ir tā, ka vienmēr visiem gribu palīdzēt, varu atdot pēdējo kas man ir svešam cilvēkam, kaut pašai īsti nav ko dot... es esmu tik jūtīga.. Bet ārēji to neizrādu un it kā apslēpju savu iekšējo būtību... Man liekas ja parādīšu cilvēkiem savu labsirdību, tad viņi domās, ka tēloju(ak jā atkal tas moments kad domāju par to ko domās citi :)) protams to pavada bailes par to, ka izmantos manu labestību, lai gan arī tagad izmanto... Esmu sevi tik ļoti nomocījusi ar to kāda esmu kāda vēlētos būt kādu radu sevi sabiedrības acīs, ka man liekas esmu pazaudējusi savu identitāti. Oho kas man pa secinājumiem :O

:D

Nu tad mācies būt lielāka bezkauņa!

Daudzas sievietes ir ļoti pareizas tikai tāpēc, ka viņam galvā tieši tas pats: "ko par mani padomās?" Īstenībā viņas pašas sevi moka un bieži to arī zina.

Un vēl jau ir tā, ka Tavā sarunā grūti kādam iespraukties, kur tur nabaga psihoterapeits liksies... :D

Varbūt Tev der versija, kad Tu noliec sev priekšā tukšu krēslu ar lielu Freida bildi un tad dod vaļā. Psihoanalītiķi vispār ļoti maz runā, viņam nebūs grūtības. Vienīgi tad Tev vajag diktofonu, lai pēc tam vari paklausīties, noteikti vēl kāds ģeniāls atklājums uzradīsies. :D

:D :D :D
Precīzi! :D Man pa šiem gadiem tik daudz sakrājies, ka tiešām birst no tā maisa ārā, ka nevar savaldīt :D :D Būs grūti, bet varbūt ir vērts pamēģināt runāt diktafonā pretī Freidam un pēc tam piesarkušu ģīmi klausīties :D bet vēl kas interesanti, bija brīdis kad domāju, jāaizbrauc uz mežu un kārtīgi jāizkliedzas.. :D nu ķipa psiholoģiski jāatbrīvojas no emocijām utt bet vot kaut kā nevarēju, nesmejies, bet domas galvā apmēram tādas, nu ko es te kliegšu kā debīlā, ja nu kāds dzird un domā, ka kādu galina? :D Man pat uz mežu neērti aizbraukt izauroties ko tad var gribēt kā esmu saspiedusi tās visas domas utt :D :D
Bet nu jā, katrā ziņā te vēl ienākšu, uzmetīšu kādu sacerējumu :D
Bet kas ir vēl interesanti dzīvē es tik bieži šitik traki nerunāju :D te kaut kāda maģiskā istaba kur izrunāties :D