Ja Tev ir/bijusi depresija, piedalies sociālā kampaņā!

Esi drosmīgs un palīdzi lauzt aizspriedumus sabiedrībā par garīgās veselības slimībām un depresiju!

Garīgās veselības atbalsta biedrība "Saules zīmes" meklē drosmīgus cilvēkus, kuri vēlas fotografēties un filmēties garīgās veselības kampaņai!

Nav īpašas ārējā izskata prasības (nav jābūt modeļa izskatam). Aicina pieteikties gan sievietes, gan vīriešus. Vēlamais vecums 20 – 75.

http://www.sauleszimes.lv/tiek-mekleti-drosmigi-cilveki-kuri-velas-fotografeties-un-filmeties-garigas-veselibas-kampanai-palidzi-lauzt-aizspriedumus-sabiedriba/?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=say&utm_campaign=post_1464025647

1) Tiks izgatavoti plakāti ar cilvēku foto, kuri tiks izvietoti ārstniecības iestādēs (poliklīnikās). Mērķis - stimulēt cilvēkus ar depresiju griezties pie ārstiem pēc palīdzības.

2) Tiks uzņemts 4-5 min. neliels stāsts, kurā cilvēks pastāstīs par sevi un savu pieredzi ar depresiju. Šis nelielais video tiks ievietots mājas lapā: www.nenoversies.lv

Var izvelēties jebkruru no diviem sadarbības veidiem.

Vairāk info pie sarakstes, e-pasts: sauleszimes.lv@gmail.com vai tālr. 26123019.



Edited 2 time(s). Last edit at 30.07.2015 19:24 by Viss ir kārtībā!.

Tas ko stāstīs jau vis ir zināms!

Kanjesna, es iešu vēl fočēties , kā garīgi slimais, maksājiet, jo neizskatos pēc garīgi slimā :))

Nu redz, pat Jums nepareizs priekštats kā lielai daļai sabiedrības. Vai tad depresijas slimnieki izskatās pēc sejas kā garīgi slimi? Depresija nešķiro cilvēkus ne pēc dzimuma, ārējā izskata, sociālā stāvokļa, izglītības u.c. "parametriem". Tāpēc viens no šīs kampaņas mērķiem parādīt "normālu" cilvēku, kurš pastāstītu par savu pieredzi ar depresiju. Es domāju, ka daudzi cilvēki, pat nenojauš cik apkārt ir daudz cilvēki ar depresiju. Ja ir cilvēkam ir lauzta kāja, tad mēs to uzreiz pamanām. Taču depresiju no malas ne vienmēr var saskatīt. Ir pat cilvēki, kuri sabiedrībā smaida, bet mājās raud un guļ.

No ārzemju soc. kampaņām zinu, ka ir cilvēki, kas ne vienmēr apzinās, ko viņi dara, uz to iedami. Citiem joprojām vajag palīdzību, un viņi ar kampaņas palīdzību cer to iegūt. Tas nav nekas slikts, tikai cilvēkam kaut aptuveni jāzina,

1) kāpēc viņš to dara;
2) un ka šim solim var būt visādas sekas.

Esmu runājusi FB par šīm tēmām ar savu īsto vārdu. Kāpēc? Reizēm nevar neko būtisku uzzināt, ja gribi palikt tikai pilnīgi anonīms. Secinājums no tā visa: mierīgi var sarunāties gandrīz tikai ar psihoterapeitiem, kaut viņiem arī ir savi privātie stāsti, tomēr viņi ir jau kaut kādā saskaņā ar tiem. Un vēl, protams, ir cilvēki, kas kaut kam tādam ir gājuši cauri vai vēl iet. Citiem cilvēkiem, "parastajiem" latviešiem, ir ļoti dīvaini priekšstati. Eiropā un visās Amerikās noteikti ir labāk. Daži mani paziņas ir teikuši par citiem paziņām :) , ka tie, izlasīdami, ka interesējos par šādām tēmām, esot reāli nobijušies, gribējuši zināt, vai es varbūt esmu ļoti slima, kā tā var būt, ka to nevar īsti redzēt, vai man ir psihozes :) utt. It sevišķi dīvaini to ir uzzināt par cilvēkiem, kas mājās mierīgi taisa galīgi ne mērenas histērijas, bet neredz to kā kaut kādu sev uzdodamu jautājumu par dzīvi. Vēl citi droši vien rakājas pa visu internetu, lai vēl vairāk uzzinātu, cik traka tad nu viņa ir :) Tas pat nav apspriešanas vērts, bet vairākas reizes bez tā, ka meklēju kādas savas atbildes un cilvēkus, kam konkrētajā jomā ir kaut kas labāk saprotams nekā man, esmu pa laikam izmetusi arī kādu pētniecisku āķi :) Vienkārši sociālam eksperimentam :) Un rezultāti rādīja, ka patiesībā daudziem cilvēkiem ir depresija, bet viņi baidās no tās, tāpēc uzbrukdami tiem, kas par to spēj runāt. Bet viņi būtu daudz vairāk ieguvuši, ja nebaidītos taujāt. Izklausās, ka viņi pat nav izmantojuši nekādas anonīmās iespējas, kaut ir forumi tepat Latvijā, tāpat arī angliski un krieviski.

Tāpēc domāju, ka kampaņa ir ok, stereotipi paši negrūs. Ja kāds ir gana drosmīgs, tad uz priekšu, bet es pašlaik negribu, jo man ir vēl dzīvi gados ļoti veci radinieki, kas jūtas šausmīgi vainīgi manas psihiatrijas vēstures dēļ. Man notiek zināms vainas kliedēšanas process ar viņiem. FB viņi nelasa, un arī nav neviena, kas viņiem kaut ko varētu pateikt, jo arī viņu draugu FB nav, tāpēc varu izpausties tur.

Sociālā kamapaņa der arī pašiem depresijas pacientiem, ja tā drīkst teikt, jo daudziem ir bijuši pāridarījumi bērnībā, reizēm smagi, un atklāta saruna ir kā grēksūdze, kā izlīgums.

Viena mana draudzene no citas valsts ir uzrakstījusi grāmatu par savu dzīvi, un viņai pēc tam ļoti uzlabojās fiziskā veselība. Viņa sakārtoja attiecības ar māti, kaut māte viņu nenosargāja no varmākām, bet gadiem pec tam raudāja, cik viņai neizdevusies meita. Viņu abu dzīve tagad ir ļoti mainījusies. Viņa gan nav lietojusi medikamentus, bet viņai aiz muguras ir vairāki psihoterapijas gadi un depresija galīgi nav bijusi sveša. Tagad viņas grāmata ir iekļauta vairāku augstskolu sociālo darbinieku izglītības programmā kā mācību literatūra. Viņa vada simpozijus un lasa lekcijas. Pirmās grāmatas iznākšana tika nosvinēta draugu un dažu paziņu lokā, nākamā tika atvērta jau papilnā zālē ar vairākiem runātājiem, kam ir tāda pati vēsture. Nu jau viņa ir uzaicināta arī uz radio.

Onkoloģija Latvijā jau diezgan labi ir iznākusi no skapja, psihiatrijai un visādām psiholoģiskām grūtībām, manuprāt, arī ir laiks.

Vismuļķīgākais ir tas, ka klausītāji un skatītāji sagaida, lai cilvēks apliecinātu, ka, piemēram, vairs nelieto zāles. Tikai tad tas ir kaut kas, tikai tad tas ir sasniegums. Tas, manuprāt, ir absurds, jo problēmas ir dažādas, ceļojums reizēm mūža garumā. To gan saka cilvēki, kas slikti pazīst paši sevi un visu mēra pēc sevis, tāpēc to it kā varētu neņemt vērā, bet tas tomēr iespaido sabiedrisko domu. Dažam ir sasniegums atrast īstās zāles un saprast, ka viņam būtu labāk, ja viņš tās lietotu. Katrs, lai arī kur atrastos savā atveseļošanās procesā, būtu pelnījis sapratni.

Sociālās kampaņas ir vajadzīgas arī vēl tāpēc, lai valsts vairāk atvērtu maku šīm cilvēku vajadzībām, it sevišķi bērniem un jauniešiem. Psihiatrija kā sistēma ir šausmīgi nabadzīga, tai ir piešķirtas tikai galējās nepieciešamības "preces".

Ja nebūtu bijušas sociālās aktivitātes, tad joprojām ASV melnādainie nedrīkstētu sēdēt pie vienas strūklakas ar baltajiem...

Es neriskētu runāt par to atklāti- tas var apgrūtināt manas darba un karjeras iespējas.
Ja gribi labu darbu, bieži vien ir jāuzliek maska "Man nav problēmu, ar mani VISS ir kārtībā!". Ne, ne! Es neriskētu runāt atklāti! Pēc tam nezināsi, uz kura stūra, kādā dzīves situācijā, man bakstīs acīs (vai aiz muguras domās)- Tev ir bijusi depresija!

Drīzāk jau jāmeklē cilvēkus, kas depresijai ir izgājuši cauri un tagad var teikt, ka viņiem tādas nav! Daudz veselīgāk. Pat ja kāds piekristu depresīvs - vai maz zināms, ka tā nav bezcerības mirkļa pašnāvnieciska izpausme, ko pēc gadiem tas nožēlos? Reklāma, kur Tava seja publiski ir visiem redzama, ir drosmīgs un daudz ko izmainošs solis. Stereotipi jau ir arī pret homoseksuāļiem. Ej nu pazibi kādā geju reklāmā publiski - rītdien jau būsi bezdarbnieks un pārdevējas veikalā vairs Tevi nesveicinās.

Viss ir kārtībā! Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Nu redz, pat Jums nepareizs priekštats kā lielai
> daļai sabiedrības. Vai tad depresijas slimnieki
> izskatās pēc sejas kā garīgi slimi?


Man jau šķiet, ka ir pretēji - sabiedrība drīzāk uzskata, ka depresijas "slimnieki" (kā to pati uzrakstīji), nav slimi, bet tikai kaut ko izdomā, lai nebūtu jāstrādā, jādara pienākumi utt... Nesaprot, kā var tā justies - atbalsta vietā izsaka pārmetumus par to, kādi viņi ir. Šizofrēnijai gan ir stereotipi, ka ar to diagnosticētie ir garīgi atpalikuši, jukuši, nesapratīgi, bet depresijai tādus stereotipus pirmoreiz dzirdu. Cilvēki domā, ka depresija ir pārāk normāla. Principā, ka tas ir vienkārši slikts garastāvoklis.

Šāds solis nav visiem, un ir jāuzmanās no mirkļa emocijām.

Sievietei, kuru pieminēju saistībā ar uzrakstīto grāmatu, karjera gan ir gājusi uz augšu. Bet viņas iznāciens bija pakāpenisks un ļoti pārdomāts.

Un sabiedrība tiešām gaida pašas iedomātus veiksmes stāstus (tikai bez medikamentiem utt.), taču tās ir ilūzijas, ko var klīdināt: cilvēks var dzīvot savu vienīgo dzīvi arī ar zālēm, ja viņam tās vajag, un būt ar sevi mierā.

Un, ja kāds būs tik drosmīgs, ka iznāks no skapja, tas var palīdzēt kādam citam, kas ir ierakumos.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Šāds solis nav visiem, un ir jāuzmanās no
> mirkļa emocijām.
>
> Sievietei, kuru pieminēju saistībā ar
> uzrakstīto grāmatu, karjera gan ir gājusi uz
> augšu. Bet viņas iznāciens bija pakāpenisks un
> ļoti pārdomāts.
>
> Un sabiedrība tiešām gaida pašas iedomātus
> veiksmes stāstus (tikai bez medikamentiem utt.),
> taču tās ir ilūzijas, ko var klīdināt:
> cilvēks var dzīvot savu vienīgo dzīvi arī ar
> zālēm, ja viņam tās vajag, un būt ar sevi
> mierā.
>
> Un, ja kāds būs tik drosmīgs, ka iznāks no
> skapja, tas var palīdzēt kādam citam, kas ir
> ierakumos.


Medikamentu / sintētiski ražotu vielu lietošana ir tabu pats par sevi. Daudzi pie saaukstēšanās izvēlas nelietot pretklepus vai pretiesnu līdzekļus, tikai tāpēc, ka zāles = slikti. Tikai ekstrēmos gadījumos drīkst.

Jā, zinu šo kategoriju. Bet bieži diemžēl agri mirst no depresijas izraisītām slimībām, kad ir nobrukusi endokrīnā sistēma, sirds utt. Tie, kas paranoidāli baidās no zālēm, bieži psihiski ir traucētāki nekā te viss forums, kopā ņemts.

Manam tēvam ir 80+ gadi. Kādas piecas tabletes dienā, bet nebūtu to gadu bez zālēm. Tagad ir vecuma nespēks, bet pirms 25 gadiem slimību dēļ bija pilnīgs krahs. Viņu ir izvilkusi gandrīz tikai medicīna, kaut, protams, daudzo fizisko slimību cēlonis arī viņam ir stress, karalaika bērnība, smaga infekcijas slimība bērnībā, neārstējama kaulu vaina utt.

Tāpēc galējības ir šausmīgas.

Da man principā pajebatj, varu iziet, bet kādās reklāmās mani mētās, un pēc tam ņirgāsies un būs youtubē, un tā tālāāk. Man arī negribās sevi pazemot.