Klusaa, es negribētu uzreiz noraut kādu no zālēm, bet aicināt uz domāšanu mazliet citā virzienā -- proti, ja psihiatrs sola rezultātu tikai ar zālēm, tad tā nebūs tiesa.

Nebūtu gudri skriet no viena grāvja otrā, turklāt katra radikāla izvēle ir jāizdara katram pašam, kad viņš ir tam gatavs.

Vēlreiz silti iesaku psihoterapiju. Ir dažādas skolas, arī psihoterapeiti kā cilvēki ir ļoti atšķirīgi, var pameklēt un padomāt, ja ar vienu, diviem vai pat trim neizdevās.

Jaa ,klusaa,es zinu tādu dakteri...bet vārdu un uzvārdu nesaukšu,nav vērts,jo cik man radies iespaids,pēc Jūsu iepriekšrakstītā,Jūs cerat uz kādu brīnumlīdzekli,ka kāds Jūs ņems un tā vienkārši izārstēs...tā tas nenotiek.tas ir smags,bieži ari sāpīgs darbs ar sevi.Zāles ir kā atbalsts grūtos brīžos.Ar tām novērš,apslāpē kautkādus simptomus,piekoriģē garastāvokli...

nus žēl =(

te gan izskanēja frāze, ne visiem palīdz zāles. Tātad kādam šīs palīdz un izārstē?

klusaa,atvainojos par savu tiešumu,bet man šķiet ,ka Jūs esat ļoti naiva...
Jā,zāles palīdz-tās apslāpē,nomāc simptomus,citam vairāk,citam mazāk...dažiem ir tā,ka kamēr dzer zāles tikmēr ir labi,kā pārstāj tā atkal viss sākas no jauna...katram tas ir savādāk...Jā zāles var palīdzēt grūtos brīžos,pārdzīvot krīzes,mazināt depresiju,uzlabot garstāvokli utt...bet ko Jūs gribat ,lai viņas Jums izārstē?
tad jājautā tā-kas Jūsuprāt ir VD?

filja, es labāk būšu naiva un domāšu, ka reiz manam VD pienāks gals, savādāk jau uzreiz dzīvi var norakstīt.

Labs psihiatrs, manuprāt, ir tāds psihiatrs, kurš apzinās, ka ir tikai viens no komandas, un iesaka cilvēkam nepaļauties vienīgi uz zālēm. Tās tiešām ir "pērlītes". Ja viņš sola izārstēt VD, tad lielākus melus nevar izgudrot.

Atceros pārīti psihiatru, kam pilnīgi zibēja acis, kā viņi mani izārstēs. Līdz šim brīdim nezinu, kas viņu galvās notika. Vai viņiem nebija nekādu vērojumu saistībā ar līdzšinējiem t.s. VD "pacientiem"??? Pat negribas atcerēties to baigo vilšanos... Bet tas bija sen -- 90. gadu vidus, kad daudzas lietas var piedot, bet ne vairs šodien.

Jā, kas ir VD? Labs jautājums.

Bet nu laiks iet uz priekšu un medicīna arī, varbūt VD cietēju skaits tomēr samazinās proporcionāli, vismaz tiem kam ir minimālas VD problēmas.

Pēc ineta teorijas, VD ir cilvēka neapzinātā nervu sistēmas daļa, ko ar prātu mēs nevaram ietekmēt.

Bet to neapzināto daļu var apzināt psihoterapijā, un tad tā vairs tā neplosās. Iestājas zināms "mierizlīgums", kuru var visu laiku attīstīt.

Tāpēc VD nav medicīniski atrisināma lieta.

Mums jāpateicas senatnei, kad vēl zāļu nebija. Daudzi psihiatri tai laikā pamazām kļuva par psihoterapeitiem, jo bija jādomā, kā cilvēkiem palīdzēt. Kopš ir jaunie antidepresanti un neiroleptiķi, psihiatrija ir izlaidusies un turpina to darīt. Ārsti tikai pičkā tabletes un sola nereālas lietas.

Runcene,tieši par tādu ārstu-psihiatru es arī runāju...zinu dakteri(psihiatru)kurs atzīst,ka tikai ar zālēm neko izārstēt nevar,ka tas ir komandas darbs...zāles var būt balsts grūtos brīžos,,,,es domāju,ka oficiālā psihiatrijas daļa neļauj to atzīt,tas ir bizness un tur grozās milzīga nauda....ir arī psihiatri-psihoterapeiti,kas saka ,ka zāles ārstē...itkā tam tā nevajadzētu būt,jo psihoterapeits zin kur patiesība slēpjas,bet dzīvē baro ar zālītēm.,aŗī šeit forumā minēti kā labi speciālisti,diemžēl grēko...

Tieši tā Klusā...metam naivumu pie malas, to domu ,ka VD pati pāries aŗi metam turpat,cerību ,ka būs jaunas brīnumzāles vispār nāv vērts cilāt...
Par to dzīves norakstīšanu,lai nebūtu tas jādara,es ieteiktu tomēr ieskatīties tajā neapzinātajā nervu sistēmas daļā....Runcene smuki visu aprakstīja...

tā būs raēla rīcība Jūsu veselības labā...savādāk tikai -es ceru,es domāju,dakteris saka,zinātnieki atradīs,..

nēnu ir pie daudziem dr buuts, un daudi ir teikuši, tieciet galā ar sevi pirmkārt. Ja man vd ir sākusies no citas slimības, tad kāds tur sakars kas man galvā diži, ja cēlonis varbūt hormonu sajukums.

vistiešākais sakars...

filja, tu esi viņš vai viņa? :)

Man paaugstināts kortizols, kas ir stresa hormons? Tas ar var kko ietekmēt VD?

ko vajag? forumā varu būt gan vinš gan viņa.. :)
bet dzīvē esmu viņš.

ko vajag, laikam ,skan rupji...gribēju teikt -atkārībā,ko vajag...

Klusaa,gan es ,gan Runcene,devām nepārprotamus mājienus,kas ir jādara ,lai uzlabotos Jūsu veselība....mēs esam divi pilnīgi sveši,nepazīstami cilvēki,bet abi sakam vienu un to pašu,bet Jūs to negribat līdz galam sadzirdēt....sakārtojot un saprotot to,kas darās Jūsu tā saucamajā neatkarīgajā nervu sistēmā,vajadzētu sakārtoties visam pārējam...cik labi un kā tas sakārtosies ir atkarīgs tikai no Jūsu pašas ieguldītā darba un terapeita profesionalitātes....tākā viss ir Jūsu pašas rokās...

filja, pienjemsim ka manu vd izsauca hormonu disbalans, kaa gan domas var vinju sakaartot?

kāpēc Jūs domājat,ka VD izsauc hormonu dasbalanss???

filja, tapēc, ka man tā bija. VD nesākās ne no kā tāpat, man vismaz.

tieši tā ,ka VD nesākas tāpat vien...un Runcene iepriekš uzrakstija arī kāds var būt turpinājums(reāls gadijums iz dzīves)...un ko darīt ,lai tā nenotiktu...un tur var runāt par hormoniem,kamēr nelabi paliek,bet tie to slimību neizraisija....lab,es beidzu šo diskusiju...Lai Bārdainais stāv Jums klāt un lai viss izdodas!

filja, tu gan nepacietīga, tev vajadzētu ar sevi pastrādāt :P

klusaa,paldies,ņemšu vērā Jūsu ieteikumu!

Paldies!

Nujā, ir cilvēki, kas tendēti uz bioloģisko -- hormoni utt.

Mana nu jau mūžības ceļos esošā radiniece gāja no viena endokrinoloģijas profesora pie otra, un trakākais, ka tika pat "ārstēta", visas vizītes privātas, senajos padomju laikos, baisas naudas pa vējam.

Kā tas beidzās -- jau rakstīju. Žēl cilvēka, jo pēc rakstura, kas slēpās zem slimības, gaišajos brīžos bija iejūtīga un gudra sieviete ar augstu intelektu, žēl viņas talantu, jo vēl savos aktīvajos gados bija pazīstama māksliniece, žēl ģimenes, jo nav viegli bērniem augt ar psihiski slimu māti. Viņas vīrs bija gan māte, gan tēvs un nomira agrāk par sievu izdegšanas dēļ.

Bet visi neiroleptiķi, ilgstoši un lielās devās lietoti, noteikti kaut ko riebīgu izdarīs ar hormoniem. Rumpis pieradīs, un vajadzēs celt devas. Pēc tam to bildi neviens Bārdainais nesakārtos.

Nepētu šo visu zinātniski, tikai zinu sevi un desmitiem citu, kas satikti dažādās vietās un laikos, ar kuriem runāts un pat šķēpi lauzti.

Domāju, ka filja ne bez pamata grib demisionēt. Jau pieredzējis. :)

Runcene, tu rakstiji, ka tev sen agrāk arī bija medikamentu ārstēšana, kur ārsts solija izveseļošanos un tev bija liela vilšanās.
Bet kamēr lietoji zāles, ārstam izdevās tevi dabūt lai tu justos labi, nu tā, ka tiešām labi. Vai tu dzēri zāles un tāpat nebija laba pašsajūta?
Cik mēnešus tu dzēri zāles toreiz pēc ārsta ieteikuma?

Es noteikti neesmu labākais piemērs. Vienīgais attaisnojums varbūt ir tas, ka neuzaugu ar informāciju par psihoterapeitiem, jo piedzimu Padomju Savienībā. Otrs aspekts ir tāds, ka, par spīti PSRS, mana mamma bija ticīga, un mēs toreiz gājām baznīcā. Kristiešu vidē visādi galvas dakteri joprojām nav sevišķā cieņā, un es, protams, par šo noskaņojumu zināju.

Man iestājās pilnīgs krahs īsi pirms 30 gadu vecuma sasniegšanas. Brīnos, ka tas nenotika ātrāk, jo beidzu universitāti, visu laiku ņemdamās ar visādiem veģetatīviem traucējumiem. Pirms tam pati kādu laiku biju strādājusi medicīnā (man ir feldšera diploms), tāpat vairāki radi, viens otrs pat psihiatrijā), un es ātri vien nokļuvu neirožu un depresiju nodaļā. Tam tā bija jānotiek, jo kraha brīdī biju zaudējusi ļoti daudz svara. Mani vajadzēja salāpīt ātri. Jā, protams, man solīja... Tikai mulsināja dažas nodaļas sievietes, ka teicās, ka tādus brīnumus gan nav redzējušas. Liela daļa no viņām sastapās nodaļā gan rudeņos, gan pavasaros. Kad psihiatrei jautāju, no kā tas viss, viņa raustīja plecus. Jā, protams, tehniski viņa nekļūdījās, jo TIEŠĀM NEZINĀJA, bet tad jau bija pirmie psihoterapeiti. Viņa nevarēja man neko pateikt??? Es vairākas reizes viņu neatlaidīgi tincināju. Bet nu es zinu, ka psihiatri un psihoterapeiti bieži konkurē, nevis sadarbojas. Shame on them!

Daudzi no man zināmajiem VD un depresijas māktajiem diemžēl sāka "viesoties" slēgtajās nodaļās, jo tika ievesti tik akūtos stāvokļos, ka nu jau bija uzraugāmi. Nujā, tā pati PSRS pieeja ar savu psihiatriju vien neko daudz nevarēja panākt. Cilvēka ķermenis pie zālēm pierod, un, ja nekas nemainās domāšanā, pamazām ir jālieto arvien stiprāka artilērija, lai nomāktu psihes brēcienus pēc palīdzības. Bet es neesmu kategoriski pret zālēm. To te vienmēr uzsveru, lai kādam nerodas pārpratums. Sākumā man pašai bez tām būtu klājies ļoti plāni. Tikai ir gudrāk lietot vēl citas metodes, nevis visu laiku saukt ātro palīdzību.

Dzēru 3 vai 4 zāles 3x dienā desmit gadus (!) ar īsiem pārtraukumiem un cerēju, neko citu nedarīdama. Ārste teica: "Ja tev paliek slikti, droši nāc šurp, mēs tevi uzreiz uzņemsim." Tas bija ļoti "mīļi", bet man kaut kā nepatika. :) Es sev teicu: nē, es nestaigāšu pa šo teritoriju nomazgātā pidžamā kā rēgs. (Bija "iespēja" redzēt, kā ved pastaigās slēgto nodaļu pacientus. Šo skatu biju redzējusi arī psihiatrijas prakses laikā, bet toreiz domāju, ka tas uz mani neattiecas, ka paši vainīgi. :):):) Pēc tiem desmit gadiem (reizēm arī pa vidu) sāku pamazām grimt no jauna un, par spīti bailēm, ka citi baznīcā varētu mani uzskatīt par atkritēju, lasīju par psihiatriju un psiholoģiju visu, ko vien varēju atrast, šur tur atradu savām problēmām līdzīgus aprakstus, bet tomēr nekur nebija rakstīts tieši par mani. :) Es pat kādu brītiņu savas intereses dēļ studēju teoloģiju, un tur kāds pasniedzējs sāka runāt arī par psiholoģiju, jo tumsonība pakāpeniski mazinājās. Beidzot vienā sieviešu nedēļas žurnālā uzgāju interviju ar kādu Latvijas psihoterapeiti. Saruna mani uzrunāja. Pie viņas tad arī aizgāju un tur arī paliku. :) Bet lēmums nenāca viegli. Tomēr, ja es ko atrodu par labu esam, no tā vairs lēti neatkāpjos. Reizēm tas nav sevišķi labi, bet toreiz tas bija īsti vietā. Sevis izprašana kļuva par praksi, ar ko visu laiku nodarbojos joprojām, jo esmu it kā uzlikta uz kāda ceļa, kur interese par sevi nezūd.

Daudzi grib dzirdēt laimīgas pasakas beigas. Nezinu, kā tas skan citiem, bet esmu puslīdz mierā ar sevi. Zinu, no kā man tas viss, saprotu savus vecākus un esmu laimīga, ka tēvs vēl ir dzīvs, varam pamazām visu izrunāt.

Pienāca brīdis, ka nācās sākt likt rindiņā aizgājušo iepriekšējās paaudzes tuvinieku pelnu urnas. Tas bija liels satricinājums, bet esmu izdzīvojusi. Esmu pusmūžā un saprotu, ka kaut kad būšu nākamā. Tāpēc negribas vairs muļķoties, jo mūžs ir īss.

Saistībā ar zālēm man ir palikusi viena problēma: bezmiegs. Tā patiesībā bija pirmais signāls, ka kaut kas nav kārtībā, jo sāka izpausties studiju laikā apmēram 20 gadu vecumā, bet es to kaut kā ignorēju. Bet ar psihoterapeitu tas ir izrunāts un kopīgi ir pieņemts saprātīgākais lēmums šajā situācijā, jo bezmiegs izraisa depresiju, grauj imunitāti, veicina visādu draņķu augšanu rumpī utt. Tātad -- es lietoju miega līdzekli, kad vajag. Viens jautājums it kā nav atrisināts, bet es neesmu atteikusies no tā risināšanas. Man ir sava psihiatre, pie kuras aizeju pēc receptes, un viņa zina, ka ar mani nevajadzētu runāt par "bioloģisko disbalansu vai hormonu svārstībām". Ir jau arī citas tēmas uz pasaules. :) Bet viņa ir jauka kā cilvēks, un man ar to pietiek.

Psihoterapeits pagaidām netiek apmeklēts, bet esmu diezgan daudz izdomājusies par savu ciltskoku un vecāku bērnību. Man būtu interesanti dzirdēt, kā viņa komentē manis izdarītos secinājumus. Bet tam ir jānopelna nauda. :) Nu tā apmēram.

Īsi sakot -- mūsdienās psihe ir daudz labāk izpētīta nekā pirms 20 gadiem, Latvijā ir attīstījusies psihoterapija, un nevienam pa kaktiem vai pakšiem nav jāmeklē, ko var viņi, un ko -- psihiatri. Tāpat ir skaidrs, kur aug kājas veģetatīvajiem traucējumiem, depresijai un šizofrēnijai.

Starp citu, psihiatri nesaka gluži patiesību, ka šizofrēnija ir vienīgi viņu lauciņš. Esmu uzrbusi šis lietas ļoti pamatīgi. Pasaulē ir daudz cilvēku, kas ļoti veiksmīgi dzīvo ar visu savu šizofrēniju bez biedējošām zāļu devām. Un tas lielā mērā ir viņu psihoterapeita nopelns. Protams, arī viņu pašu, ka tomēr nolēma riskēt.

Runcene, paldies par garo pieredzes padalīšanos.
Bet man paiek jautājums, tad kad tu dzēri zāles, tu juties pavisam labi, vai zāles tikai noņēma daļu simptomu? Tu ar auto brauc pie stūres? : )

Nē, es nejutos pavisam labi. :(:(:( Tad jau varbūt neko vairāk nebūtu meklējusi, lai gan mani nomāca nepieciešamība šīs zāles dzert un ārstu it kā atbalstošie galvas mājieni, ka visādi cilvēki slimo un visi var saslimt, ka es jau prātīga meitene, ka tas jāpieņem. Es kaut kā neticēju, ka VD un depresija ir tāda slimība kā 1. tipa diabēts, kam visu laiku nepieciešamas zāles. Neko vairāk bez psihiatrijas grāmatām nebiju lasījusi, bet pat tur var manīt, ka cilvēki nokļūst pie ārsta pēc kaut kādiem satricinājumiem.

Ar auto nebraucu, man nav pat tiesību, bet domāju, ka psihiatrs dotu atļauju, ja vien nebūtu to nakts zāļu. Ar tām nedrīkst.