Es noteikti neesmu labākais piemērs. Vienīgais attaisnojums varbūt ir tas, ka neuzaugu ar informāciju par psihoterapeitiem, jo piedzimu Padomju Savienībā. Otrs aspekts ir tāds, ka, par spīti PSRS, mana mamma bija ticīga, un mēs toreiz gājām baznīcā. Kristiešu vidē visādi galvas dakteri joprojām nav sevišķā cieņā, un es, protams, par šo noskaņojumu zināju.
Man iestājās pilnīgs krahs īsi pirms 30 gadu vecuma sasniegšanas. Brīnos, ka tas nenotika ātrāk, jo beidzu universitāti, visu laiku ņemdamās ar visādiem veģetatīviem traucējumiem. Pirms tam pati kādu laiku biju strādājusi medicīnā (man ir feldšera diploms), tāpat vairāki radi, viens otrs pat psihiatrijā), un es ātri vien nokļuvu neirožu un depresiju nodaļā. Tam tā bija jānotiek, jo kraha brīdī biju zaudējusi ļoti daudz svara. Mani vajadzēja salāpīt ātri. Jā, protams, man solīja... Tikai mulsināja dažas nodaļas sievietes, ka teicās, ka tādus brīnumus gan nav redzējušas. Liela daļa no viņām sastapās nodaļā gan rudeņos, gan pavasaros. Kad psihiatrei jautāju, no kā tas viss, viņa raustīja plecus. Jā, protams, tehniski viņa nekļūdījās, jo TIEŠĀM NEZINĀJA, bet tad jau bija pirmie psihoterapeiti. Viņa nevarēja man neko pateikt??? Es vairākas reizes viņu neatlaidīgi tincināju. Bet nu es zinu, ka psihiatri un psihoterapeiti bieži konkurē, nevis sadarbojas. Shame on them!
Daudzi no man zināmajiem VD un depresijas māktajiem diemžēl sāka "viesoties" slēgtajās nodaļās, jo tika ievesti tik akūtos stāvokļos, ka nu jau bija uzraugāmi. Nujā, tā pati PSRS pieeja ar savu psihiatriju vien neko daudz nevarēja panākt. Cilvēka ķermenis pie zālēm pierod, un, ja nekas nemainās domāšanā, pamazām ir jālieto arvien stiprāka artilērija, lai nomāktu psihes brēcienus pēc palīdzības. Bet es neesmu kategoriski pret zālēm. To te vienmēr uzsveru, lai kādam nerodas pārpratums. Sākumā man pašai bez tām būtu klājies ļoti plāni. Tikai ir gudrāk lietot vēl citas metodes, nevis visu laiku saukt ātro palīdzību.
Dzēru 3 vai 4 zāles 3x dienā desmit gadus (!) ar īsiem pārtraukumiem un cerēju, neko citu nedarīdama. Ārste teica: "Ja tev paliek slikti, droši nāc šurp, mēs tevi uzreiz uzņemsim." Tas bija ļoti "mīļi", bet man kaut kā nepatika. :) Es sev teicu: nē, es nestaigāšu pa šo teritoriju nomazgātā pidžamā kā rēgs. (Bija "iespēja" redzēt, kā ved pastaigās slēgto nodaļu pacientus. Šo skatu biju redzējusi arī psihiatrijas prakses laikā, bet toreiz domāju, ka tas uz mani neattiecas, ka paši vainīgi. :):):) Pēc tiem desmit gadiem (reizēm arī pa vidu) sāku pamazām grimt no jauna un, par spīti bailēm, ka citi baznīcā varētu mani uzskatīt par atkritēju, lasīju par psihiatriju un psiholoģiju visu, ko vien varēju atrast, šur tur atradu savām problēmām līdzīgus aprakstus, bet tomēr nekur nebija rakstīts tieši par mani. :) Es pat kādu brītiņu savas intereses dēļ studēju teoloģiju, un tur kāds pasniedzējs sāka runāt arī par psiholoģiju, jo tumsonība pakāpeniski mazinājās. Beidzot vienā sieviešu nedēļas žurnālā uzgāju interviju ar kādu Latvijas psihoterapeiti. Saruna mani uzrunāja. Pie viņas tad arī aizgāju un tur arī paliku. :) Bet lēmums nenāca viegli. Tomēr, ja es ko atrodu par labu esam, no tā vairs lēti neatkāpjos. Reizēm tas nav sevišķi labi, bet toreiz tas bija īsti vietā. Sevis izprašana kļuva par praksi, ar ko visu laiku nodarbojos joprojām, jo esmu it kā uzlikta uz kāda ceļa, kur interese par sevi nezūd.
Daudzi grib dzirdēt laimīgas pasakas beigas. Nezinu, kā tas skan citiem, bet esmu puslīdz mierā ar sevi. Zinu, no kā man tas viss, saprotu savus vecākus un esmu laimīga, ka tēvs vēl ir dzīvs, varam pamazām visu izrunāt.
Pienāca brīdis, ka nācās sākt likt rindiņā aizgājušo iepriekšējās paaudzes tuvinieku pelnu urnas. Tas bija liels satricinājums, bet esmu izdzīvojusi. Esmu pusmūžā un saprotu, ka kaut kad būšu nākamā. Tāpēc negribas vairs muļķoties, jo mūžs ir īss.
Saistībā ar zālēm man ir palikusi viena problēma: bezmiegs. Tā patiesībā bija pirmais signāls, ka kaut kas nav kārtībā, jo sāka izpausties studiju laikā apmēram 20 gadu vecumā, bet es to kaut kā ignorēju. Bet ar psihoterapeitu tas ir izrunāts un kopīgi ir pieņemts saprātīgākais lēmums šajā situācijā, jo bezmiegs izraisa depresiju, grauj imunitāti, veicina visādu draņķu augšanu rumpī utt. Tātad -- es lietoju miega līdzekli, kad vajag. Viens jautājums it kā nav atrisināts, bet es neesmu atteikusies no tā risināšanas. Man ir sava psihiatre, pie kuras aizeju pēc receptes, un viņa zina, ka ar mani nevajadzētu runāt par "bioloģisko disbalansu vai hormonu svārstībām". Ir jau arī citas tēmas uz pasaules. :) Bet viņa ir jauka kā cilvēks, un man ar to pietiek.
Psihoterapeits pagaidām netiek apmeklēts, bet esmu diezgan daudz izdomājusies par savu ciltskoku un vecāku bērnību. Man būtu interesanti dzirdēt, kā viņa komentē manis izdarītos secinājumus. Bet tam ir jānopelna nauda. :) Nu tā apmēram.
Īsi sakot -- mūsdienās psihe ir daudz labāk izpētīta nekā pirms 20 gadiem, Latvijā ir attīstījusies psihoterapija, un nevienam pa kaktiem vai pakšiem nav jāmeklē, ko var viņi, un ko -- psihiatri. Tāpat ir skaidrs, kur aug kājas veģetatīvajiem traucējumiem, depresijai un šizofrēnijai.
Starp citu, psihiatri nesaka gluži patiesību, ka šizofrēnija ir vienīgi viņu lauciņš. Esmu uzrbusi šis lietas ļoti pamatīgi. Pasaulē ir daudz cilvēku, kas ļoti veiksmīgi dzīvo ar visu savu šizofrēniju bez biedējošām zāļu devām. Un tas lielā mērā ir viņu psihoterapeita nopelns. Protams, arī viņu pašu, ka tomēr nolēma riskēt.