Zive, es visādi esmu izdomājusies, tai skaitā par naudu ...
Paranojiski jau tā domāt, bet reizēm šķiet, ka viņa saņēma naudiņu ne tikai no manis, bet arī no kāda cita par palīdzēšanu, informācijas sagrozīšanu un nopludināšanu.
Jurista darbā ar tādām lietām ne reizi esmu saskārusies un ne tādiem vien cilvēkiem, tāpēc nezinu, vai tas ir mans profesionālais kretīnisms, kas vedina uz tādām aizdomām.
Ir jau arī cilvēki, kam patīk izjust savu varu un likt otram pamocīties ...
Bet tās tikai ir un paliek aizdomas, pierādīt to nevar ...

Oi, šitas vienīgajai pareizajai nepatiks.
Tūlīt nodzēsīs

Man arī tādas aizdomas, ka es biju tāda paklausīga un pareiza, ne velti esmu bijusi kopā ar vardarbīgu cilvēku.
Labi zinu, ka tas manā dabā - nestrīdos, nepasaku, ar visiem pa labam ... lai gan vienā brīdī varu "uzsprāgt".
Vot uzsprāgu, kad ieraudzīju, ka cilvēks raksta, ka pēc psihoterapeita guļ gultā un neko nevar izdarīt aiz pazemojuma...

Negatīvo viedokļu dzēšana pievērsa manu uzmanību tam kas šeit notiek un pievērsīs arī vēl citu uzmanību un neko manuprāt nedos IP adrešu bloķēšana. Tas ir ārkārtīgi interesanti ka nedrīkst neko sliktu teikt par psihoterapiju, ļoti uzkrītoši.

Tās ir dažu fantāzijas. Neviens pirms manis nav tik daudz rakstījis par Latvijas psihoterapijas aizkulisēm (it sevišķi RSU beigušo) un par psihiatrijas un farmindustrijas svēto savienību.

Turklāt Jums vispār tādas info nav, ja nu vienīgi zivei varbūt, jo viņa ir minējusi faktus, kurus zinu arī es.

Ja Jūs lasītu nevis burtus, bet domu par KONKĒTO SITUĀCIJU, viss būtu vienkāršāk.

Es jau biju uzrakstījusi, ka te patiesībā ir psihoterapeitu lobijs, un psihiatru nolikšana (nesaku, ka psihiatri ir kādi labiņie).
Izdzēsa ....

Nu- mani nebūt nav jāmāca kā lasīt, tāpat citus, kā jau izskanēja iepriekš- secinājumus katrs pats izdarīs bez papildus palīdzības.

Nē, kur nu... galvenais ir nodrošināties vismaz ar divām IP adresēm. :D

Man Jums cits jautajums, Runcene- vai Jūs varbūt varat pateikt kāds ir psihoterapeitu darbības tiesiskais pamatojums Latvijā? Likumi, MK noteikumi?

Ilze1.... žēl, ka tev nav paveicies ar terapeitu, jādomā, ka te nav runa par 70 LV procentiem, likumiem vai mkn, (tas tāpat nepalīdzētu jo ne visas nozares, kuras reglamentē normatīvie akti, darbojas pareizi), bet tikai par konkrēto gadījumu. Žēl, ka tev nesanāca saņemt to attieksmi, ko biji pelnījusi, un kā jau pati rakstīji, terapeitam ir jābūt atsaucīgam un saprotošam. Tajā pašā laikā šķiet, ka tava terapijas pieredze ir nepabeigta – tai vajadzētu noslēgties ja ne labi tad vismaz apmierinoši.
Sīkāk par tavu gadījumu nezinu, bet varu ieteikt, kas man palīdzēja, kopš pirmo reizi šeit izmisumā rakstīju :) - atradu citu psihoterapeitu, ar kuru pārrunāt to, kas notiek manā terapijā. Pārmaiņas pēc izvēlējos vīrieti, jo zināju, ka ja arī viņā mīt ciniķis (kurš gan no mums nav nedaudz cinisks!), tas pirmajā vizītē nedarīs pāri neaizsargātai un izmisušai sievietei :D Man viss patika :) mēs runājām tikai par to, cik ļoti grūti ir manā terapijā, pēc tam sajutos ļoti labi, tāpēc iesaku pameklēt psihoterapeitu, kurš tev patiktu un ar kuru parunāt par savu negatīvo pieredzi + pirmajā reizē sīki varēsi neko nestāstīt, tāpēc nebūs bailes, ka terapeits varētu izstāstīt tālāk.

Nē, paldies. Nevēlos neko pabeigt. Vēl tagad nevaru no šoka īsti atgūties, ko radīja mana psihoterapeite.
Manējā pa telefonu un klātienē, visiem, kas gribēja stāstīja, ka es esot šizofrēniķe.
Un pusotru gadu pēc pēdējās tikšanās reizes viņai piemetās atklāsme, ka es sitot savu bērnu, tāpēc uzrakstīja to bāriņtiesai un vēl paklačojās ar bāriņtiesas darbiniekiem.
Nu beigās jau atklājās, ka ne situ, nekā.
Nu pa vidu vēl bija visādas vēlmes bērnu dabūt pie "vajadzīgiem" psihologiem (šķiet viņai pazīstamiem), kas uztaisīs vajadzīgos atzinumus. Psihologa atzinums ir vienīgais pierādījums, vai bērns tiek sists vai nē.
Baigi daudz naudas, nervi iztērēti un daudz naktis pavadītas nomodā.
Labi, es esmu juriste, šo to zinu, kā sevi aizstāvēt. Ko darītu mazāk uzstājīgs un zinošs cilvēks?
Un ko es varu iesākt pret viņu - neko. Jo nekur nav teikts, ko viņa drīkst vai nedrīkst darīt, kādi ir viņas pienākumi.
Un ir tikai viņas vārds pret manējo. Viņa redz neesot ieinteresēta persona, kāpēc lai viņa mani apmelotu, es gan esot ieinteresēta, jo negribu atklāt, ka situ savu bērnu. Vai es varu pierādīt, ar ko viņa tikusies un kas viņai maksājis?
Un kā es varu pierādīt, ka es neteicu, ka situ bērnu? Nav jau pierādījumi. Vai man vajadzēja ierakstīt visas sarunas ar psihoterapeitu, lai vēlāk pierādītu, ko es teicu un ko nē?
Trakākais tas, ka par bērniem es vispār ar viņu nerunāju.

Ilze1, vai terapijas sākumā Jūs tikāt informēta par to kāda metode tiks pielietota, kādas blaknes vai sekas tā var dot, parakstījāt kādu līgumu kurā piekritāt tam kas tiks darīts un ka piekrītiet tam ka terapija var dot negatīvu rezultātu?

Ne velti pastāv tāda lieta, kā supervīzori. Tie, kā saprotu, nodarbojas ar terapeitu problēmām, ja radušās problēmas psihoterapijas procesā.
Nav zināms, vai visi psihoterapeiti godprātīgi spēj atzīt paši savas kļūdas attiekmē pret pacientiem un konsultēties pie supervīzoriem.
Lai kā tur būtu, ilze1, pasaudzē sevi un nomierinies. Viss nav tik melns, kā Tev pēc visa pārdzīvotā izskatās.
Šizofrēniju piešūt - tur nav jābūt lielai mākslai. Tad jau var teikt Ekharta Tolles vārdiem, ka 90% Eiropas ir šādas vai tādas šizofrēnijas paveids, kas noteikti neatbilst patiesībai.

Terapija var dot negatīvu rezultātu? Vai tas kāds joks? Un par to negatīvo rezultātu vēl jāmaksā?
Lai gan psihoterapeits nav ārsts, tomēr tālu no tā nav, un ārstam pirmais noteikums ir nekaitēt savam pacientam.
Par tādiem jociņiem - kaitēšanu saviem klientiem - citi speciālisti, piemēram, ārsti, mēdz maksāt lielas kompensācijas, un vēl dabū krimināllietas. Jurists ārzemēs arī par to var ļoti dārgi samaksāt.

Kad ķeras klāt pašam dārgākajam - bērnam - tad ir gan diezgan melns.

Turklāt, es varēju iekulties diezgan reālā ķezā, viss uz to virzījās ...
Sākumā īsti tam neticēju, un nedomāju, ka tik ļauni.

Jā, nu tā psihoterapija reizēm var ieiet strupceļā. Kā jau rakstīju, esmu skatījusies filmas, kas balstītas uz reāliem notikumiem, kur lietas var nonākt pat līdz tiesai.
Neesmu neviena pusē.
Vēlu Tev, izle1, lai sakārtojas Tava emocionālā puse. Pagaidām vienīgais cietējs no visa, esi Tu pati.

Ienāca prātā ieteikt Katie Byron grāmatu (vienīgi, es nelasu angļu valodā), tāpēc te grāmatas nosaukums krievu valodā:
"Мне нужна твоя любовь - а так ли это?"

Angļu val.: "I Need your Love - is that True?" Katie Byron

Ir pieejamas arī audioversijā

Nebija nekāds strupceļš, jēgas arī nekādas.
Trakākais ir tas, ko viņa sastrādāja pusotru gadu pēc tā sauktās terapijas, nabadzītei citu cilvēku ietekmē uznāca pēkšņas atklāsmes par šizofrēnijām, bērnu sišanu un tml.
Un lielākais cietējs esmu nevis es, bet gan mans bērns, sliktākajam cauri izgāja tieši viņš ...

Saprotu Tavu, ilze1, pārdzīvojumu, bet pie tā dzīve neapstājas.
Nav visi korumpēti materiālisti. Turies, ilze1 !!!

Saprotu, ka visi nav tādi.
Gribēju noskaidrot, vai nav kāds savādāks. Atsauksmes baisas - 70 % psihoterapeitu diemžēl ir uz to pusi. Un to teica cilvēks, kas šai jomā pats strādā.

Spēju noticēt cilvēkiem un labajam tas ļoti smagi iedragāja ..

Terapija var dot negatīvu rezultātu? Vai tas kāds joks?/c/

Protams, pirmkārt to nosaka psihoterapeitu personiskās īpašības kas acīmredzot nosaka to ka ejot pie tiem ir 70% varbūtība veselību sačakarēt un tikai 30%- uzlabot, tātad iespēja to sabojāt ir stipri lielāka kā uzlabot. Tas ir acīmredzams no šīs situācijas un no tā ko viņi paši acīmredzot saka par tiem 70% Jā, un par to vēl ir jāpiemaksā, kā savādāk:)
Otrām kārtām- metožu nepilnības kas pozitīva rezultāta varbūtību vēl samazina jo metodes taču nav pilnīgas un principā negarantē neko.

Tātad varbūtība uz pozitīvu rezultātu ir zem 30% , uz negatīvu- virs 70%.
Protams, tas nenozīmē ka nevar mēģināt laimi, ir laikam kam paveicas.

Es uzreiz sapratu, ka manai dakterei, kad sajuta, ka nezin, kā palīdzēt, ieslēdzies tā sauktais "profesionālais kretīnisms"... ;)
Uz dakteriem nemaz i nevajag paļauties... ;)

Labi, teikšu savādāk - visi mēs cilvēki, t.sk. dakteri, vnk nogurstam uzklausīt dažādas negācijas, tāpēc, ja vien varam, labprātāk izvēlēlamies kontaktēties ar pozitīviem ļaudīm... un tādu ļaužu, uh, paldies Dievam, netrūkst... ;)

Protams, ka kaut kāda ietekme paliek... Dakteri jau arī tikai cilvēki... Tā nauda nevar kompensēt to darbu, ko cilvēkos ieliek dakteri...

Gribēju teikt, manā gadījumā daktere nav vainojama...
Varu iedomāties, cik smags darbs tā psihoterapija, ja ik dienu jāuzklausa N-tie bēdu stāsti.

No kurienes dati par 70%, vai bija kāda aptauja? :) ja pašu izdomāts procents, tad neko.. tādam % neticu.

Ilze1, ienāca prātā viens variants, kas laikam jau novēlots, bet tavā gadījumā varētu būt efektīvs. Ja ir saņemts nekvalitatīvs pakalpojums, kā rakstīji,par to var runāt publiski un tiešām ierakstīt sarunas un, piemēram, doties uz Beztabu un par to runāt atklāti ar domu, ka kaut kas varētu pamainīties + terapeitam tas nozīmētu negatīvu publicitāti, kas nav labi. Te iepriekš bija jautājums par līgumu – terapijā tādi nav un cik zinu, LV arī nav izplatīts tiesāties ar terapeitiem par nekvalitatīvu pakalpojumu, pat grūti nosaukt kādu gadījumu.

Un jā, piekrītu, ka tas process ir specifisks – jebkuram citam pakalpojumam vismaz aptuveni var saņemt izvērtējumu, vai tas ir kvalitatīvs vai ne. Terapijā neko nesapratīsi :)

Dīvaini izklausās, bet man šķiet, ka lai izglītotu sabiedrību, par to ir vairāk jārunā un jāskaidro, kas psihoterapijas procesā ir normāli, kas nē un kas varbūt ir pacienta atbildība... Nu man ļoti trūka info, kad sāku terapiju, labi, ka angliski atradu, starpcitu ir ļoti labi forumi, ko palasīt.

Manuprāt labi, ka ilze1 tik radikālu rīcību nav realizējusi.
Žurnālistiem ta kas - ka tik no mušas ziloni uzpūst.
Labāk ieteiktu atcerēties savas skolas un studiju laka draudzenes, pameklēt un nosūtīt skaistus apsveikumu dzejoļus... Redzēsi, cik priecīgi aizmirstie cilvēki būs pat par nelielu pozitīvas uzmanības apliecinājumu un pašai prieks tiks.
Kaut kā uz pozitīvo jāvirza domas. Nezinu, kas Tev sagādā pozitīvo - sāc ar kaut ko. Nopērc skaistu dzejas grāmatu, saliec puķes visās vāzēs, nopērc jaunu kleitu, aizej uz frizētavu utt... Uzņemies atbildību par savu labo pašsajūtu... pieej radoši savai ikdienai un pamazām negaisa mākoņi izlīdīs... ;)

Pirmkārt, pārāk egoistiska es esmu, lai citu labā tā pūlētos. Man publicitāte neko nedos, un būs papildu stress. Pietika jau te forumā anonīmi ar vienīgo visupareizo, kas visu dzēsa ārā.
Otrkārt, kā jau rakstīju, neko daudz jau pierādīt nevar. Tie cilvēki, ar ko viņa runāja, publiski noliegs, ka kaut kas tāds bija. Un viņa pati man pa telefonu meloja, ka ne ar vienu nav runājusi.
Treškārt, tāpēc jau rakstīju, ka psihoterapeitu darbu neviens likums nereglamentē, viņa jau nav pārkāpusi nevienu likumu, tā kā nekāda atbildība viņai nav. Tikai nelaime tā, ka viņu jau uztver kā SPECIĀLISTU. Vairums cilveku pat neatšķir psihiatru no psihoterapeita.

Esmu lasījusi oficiālu info, ka psihoterapeitiem ir visas tiesības atteikties no pārāk piekasīgiem vai skandaloziem klientiem.
Tas nu gan fakts.
Labi, es off... Bail palika... ;)