Man 14. gados sākās problēmas ar labu roku. Plauksta satūka nevarēju pakustināt pirkstus, vārdu sakot neko nevarēju padarīt. Mani ielika slimnīcā, kur neviens neko nevarēja pateikt kāpēc tā ir. Deva daudz dažādas zāles no kurām nebija īsti nekādas jēgas. Tā kā neviens nevarēja pateikt no kā tas ir ārsti nosecināja kad tas ir psiholoģiski un aizsūtīja uz psiheni. Kur man uzstādīija diagnozi disociatīvi motoriski traucējumi.Ar laiku kļuva labāk tā arī nesaprata no kā un izrakstīja no slimnīcas. Bet pēc pāris nedēļām atkal palika slikti. Ielika slimnīcā palika mazliet labāk un izrakstīja laukā. Un tā notika diezgan bieži. Parādījās ārsti, kas sāka apšaubīt vai tas var būt tikai psiholoģiski.Pēc pāris gadiem sākās problēmas ar kājām. Sāku likt pēdas uz ārmalām. Ārsti teica kad tas esot kaut kas līdzīgi kā ar roku. Pagājušajā gadā slimnīcā nodzīvoju 2 mēnešus pēc kuriem sāku likt apmēram normāli kājas. Izlaida mani ārā un pēc 2. nedēļām atkal sāku likt nepareizi pēdas. Man viss bija apnicis, ārsti un tas, ka es pati nespēju neko izdarīt un normāli dzīvot. Es mēģināju izdarīt pašnāvību. Pēc kuras mani atkal iebāza slimnīcā. Slimnīcas laikā uztaisīja konsīliju, kurā pārmainīja diagnozi uz organiskiem disociatīviem traucējumiem.

Joprojām staigāju nepareizi liekot pēdas. Un ik palaikam roka satūkst. Varbūt kāds ir saskāries ar šo diagnozi un zina kaut ko, kas varētu palīdzēt?

kas notiek ar ģimeni?ko vecāki dara?vai kādam no viņiem nav bijis ,kas līdzīgs?
un vai kāds no dakteriem neko neieteica?

Mani vecāki ir šķīrušies. Dzīvoju pie mammas, bet tagad lielākoties atrodos skolā, jo grūti izbraukāt mājas. Ar tēti man ir diezgan labas attiecības. Mamma strādā fermā un tētis vairāk pa mežu strādā, bet šobrīd diezgan bieži maina darbu. Ģimenē esmu tāda vienīga, kas visu laiku pa slimnīcām dzīvo un braukā pie ārstiem. Vienīgais mammai sāp pēdas, kuru rezultātā viņa liek pēdas mazliet uz ārpusi.
Daži ārsti teica, kad es esmu uzsēdusies uz kaut kāda punkta no kura jātiek nost. Saka, ka es vispār nedrīkstu uztraukties, jo kad sāku satraukties tad man paliek sliktāk. Ir tādi ārsti, kas tikai pasaka ka cerams būs labāk, tikai paši neko tā arī nepasaka ko man darīt lai būtu labāk. Pēdējā reizē kad biju pie ārsta viņš man pateica, ka man ir daudz jāvingro, jo ar laiku man sāksies iekaisums.
Bet tā ārsts man pateica, ka var man palikt labi un vairs nekad tā nebūt, bet var arī palikt vēl sliktāk un būtu jāsēž ratiņkrēslā.
Šobrīd staigāju ar kruķiem. Ja staigāju bez tad ļoti sāp mugura.

Kārtējā medicīnas kļūda- kad ar analīzēm neko nevar noteikt tad teikt ka psiholoģisks cēlonis . Man bij tāda lieta ka viss ķermenis bij nedaudz saliecies uz labo pusi, pa kādiem 7 cm... es attīrīju organismu un kādā dienā man cilvēki teica- klau bet tu taču tagad staigā taisni.. Un arī muguras sāpes ir atgājušas to darot pilnībā... es neņemos to skaidrot bet esmu pārliecināts ka ilgstoši attīrot organismu situācija uzlabotos. Bet tas jādara ilgstoši.

Pēc rakstītā var saprast,ka ģimēnē ir problēmas...bet bērnam ir vajadzīgs ģimenes siltums,uzmanība un protams mīlestība...un ja tas netiek nodrošināts,bērna ķermenis var izstrādāt visādus neticamus jokus,caur tiem itkā pievēršot sev uzmanību...
es ieteiktu meklēt vismaz psihologa atbalstu...varbūt varat uzrakstīt kādam psihoterapeitam vēstuli par Jūsu situāciju un jautājumu kā rikoties šajā gadijumā? Un protams,pašai jābūt milzīgai ticībai ,ka veselība uzlabosies..

var izstrādāt visādus neticamus jokus/c/
jā, neticamus, tiešām.. Ne velti ārstiem ir radušās šaubas par situācijas psiholoģiskajiem cēloņiem, daudzi no tiem tomēr ir visai arī gudri.
Bez tam tas ko iesaka filja- vai tad nav jau darīts? Tas taču ir izgāzies pasākums, taču psiholoģiskā situācijas izcelsme jau ir izvērtēta.

Pēdējā reizē kad biju pie ārsta viņš man pateica, ka man ir daudz jāvingro, jo ar laiku man sāksies iekaisums./c/

Nav pamata neticēt ka ārsts tur redz bioloģisku bet nezināmu cēloni.

izstāsti,kur meitene psihslimnīcā varētu dabūt atbalstu,siltumu vai mīlestību...tur pa lielam tikai tabletītes...

Agrāk varēja arī domāt ka stingumkrampjus izraisa domas, stress- tie bieži bija vīriešiem kara laikā, tomēr vēlāk tika atklāta baktērija Clostridium tetani kuras radītie toksīni izraisa šo slimību, toksīni nevis pati baktērija. Ir zināma līdzība situācijai.

Tu man labāk pasaki- vai kara apstākļi nebūtu ideāli lai visu ķermeni savilktu krampjos? Perfekta situācija lai tā domātu, tomēr patiesība izrādījās savādāķa.

Svarīgi ir neieciklēties uz vienu domu un cēloni bet pārbaudīt arī citus, tas bieži dod labus rezultātus.

Vienīgais mammai sāp pēdas, kuru rezultātā viņa liek pēdas mazliet uz ārpusi/c/
Ir visai liela iespēja ka abām ir vāji noritoši stingumkrampji, par cik mamma strādā fermā, tad tas ir visai ticami- mēlos ir šīs baktērijas. Bet var būt arī kāda cita- nezināma baktērija vai vīruss vai vēl kkas.

Vel viena doma- ja labāķ paliek esot slimnīcā tad varbūt ka zemē ir daudz Clostridium tetani un attiecīgi tās radītie toksīni ir pārtikā un ūdenī? Ja māja netālu no fermas... vai grunsūdeņi tek mājas virzienā...

Esmu gājusi pie psihologiem arī pie psihoterapeitiem. Šobrīd ārstējos tikai pie psihiatra. Nu man ārsts saka kad man vajadzētu iet un runāt ar psihoterapeitu, bet es neesmu tāda kam patīk runāt par problēmām. Tikai nesen savam ārstējošajam ārstam izstāstīju ļoti svarīgu savas dzīves notikumu par ko es nebiju ar nevienu runājusi.
Man diezgan bieži tirpst kājas dažkārt arī rokas. Bija viens brīdis kad kājas bija tik ļoti notirpušas ka bija jāraud no tā.

es arī domāju,ka vajadzētu iet un runāt,neglabāt noslēpumus pie sevis,glabāšana iekšēji saēd...un kā mainās pašsajūta pēc noslepumu atklāšanas,vai paliek labāk vieglāk???

te jau vairs nebūtu jādomā kategorija patīk vai nepatīk,bet gan ka no tā ir atkarīga tava veselība...

Man diezgan bieži tirpst kājas dažkārt arī rokas. /c/ tāds ļoti tipisks simptoms b1 un b5 vitamīnu deficītam.

izstāsti,kur meitene psihslimnīcā varētu dabūt atbalstu,siltumu vai mīlestību...tur pa lielam tikai tabletītes.../c/

Jā, nu nekur, tātad tur labāk palika no kaut kā cita. Sekojoši- arī slikti nav no mīlestības deficīta, tur nav nekāda sakara.

Varbūt ka slimnīcā špricēja vitaminus? Nav zināms?

Man īsti nav nekādas atšķirības vienīgais tas, ka nav vairs jāmelo ārstam. Tā situācija īsti nav atkarīga no manis es viņu nevaru mainīt vienīgais tas, ka es no viņas ciešu un nevienam nestāstot tā tiešām mani saēda.

Jā man špricēja kaut kādus vitamīnus abu kāju ikros. Viņi bija sarkanā krāsā.

Domāju ka no tiem arī kaut kas uzlabojās bet es nedomāju ka tur bij tāda laba tā formula arī jo tajā slimnīcā tas ir tā... kā lai pasaka...tik cik naudas..psiholoģiskais fons tur nav labs un ne jau no ta palika labāk, tātad arī ne sliktāk ..nē nu tas var kaut ko dot, var bet tas taču ir jau mēgināts- psihoterapija.. Es jau teicu- attīrīt organismu un vitamīnus un mikroelementus, ļoti ilgi.. te ir kaut kādas metodes, es esmu lietojis http://vesels.latvianforum.net/f5-veseliba

Ārsti to neatzīst bet nenokar degunu... es esmu kaut ko izārstējis arī..

Vari pameklēt citos forumos par to, citur ir vairāk, šeit tikai psihoterapija pārsvarā:)