Paldies Tev par komentāru!

MR Kortizol, es Tev kā bijusī meitene ( tagad jau precēta sieviete) varu teikt, ka arī meitenes / sievietes tā jūtas. Man pat joprojām tā ir ar svešiem un pat pazīstamiem cilvēkiem. Darbā, ārpus darba par vajadzīgām lietām varu sarunāties ar jebkuru, taču, tikko kā ir vienkārši sarunas, "klapes" aizveras :) Esmu izteikti introverts cilvēks, kas joprojām mācās kontaktēties ar citiem. Jā, mazvērtības kompleksiņš traucē, jo visu laiku liekas, ka neko interesantu pateikt nevarēšu, otram būs garlaicīgi utt. Bet! Savas dzīves laikā esmu nonākusi pie šādiem secinājumiem visa šajā sakarā: 1) pretim arī ir tikai cilvēks, ar savām vājībām, īpatnībām, problēmām, priekiem. Vairāk vai mazāk līdzīgs Tev pašam, varbūt pat tikpat nobijies vai neērti jūtas. Vienmēr vari uzreiz arī pateikt, ka esi apmulsis, parasti otrs to uztver normāli, dažreiz tas pat otru atbruņo, jo arī viņam pretim nav ideāls cilvēks, 2) ne visi mums ir piemēroti. Tas ir pilnīgi normāli, ka ne ar visiem varam izveidot sirsnīgu kontaktu un tuvākas attiecības, 3) centies nebaidīties izskatīties/ izklausīties muļķīgi (kaut vai pamazām), pasmejies par sevi, ja kas nesanāk, centies iepriekš neizštukot kaut kādus scenārijus un jau kādus secinājumus, ļaujies mirklim nedomājot. Pat, ja pateiksi ko stulbu, visai lielajai pasaulei tas ir pilnīgi vienalga. Otrs cilvēks varbūt tai brīdī pasmiesies vai kaut ko padomās, bet - nu un?! Tā tik un tā nebūs lieta, par ko visa pilsēta vēl runās paaudžu paaudzēs :)) Kam negadās!
Tas ir tas, kas man joprojām palīdz.
Nepatiksi Baibai tāds, patiksi Kristīnei :)) Un piesaista jau galvenokārt nevis izrunātās tēmas, bet sajūta, ka ar šo cilvēku ir labi kopā, neskatoties uz neveiklām pauzēm, klusumu. Sajūtām vārdus nevajag. Tici man, attiecībās arī nebūs tā, ka abi nepārtraukti "vārīsieties", būs arī gari un patīkami klusuma brīži kopā, un tas vairs galīgi nešķitīs neveikli.

Galvenais - centies nebaidīties! Un tiešām - trenējies uz cilvēkiem, iedomājies, ka varbūt satiec viņu pirmo un pēdējo reizi mūžā, tāpēc vienalga, ko par Tevi padomās. Neviens nav ideāls!

Citādi grūti izlīst no savas tumšās alas, ar gadiem arvien grūtāk un grūtāk.

Paldies Tev par komentāro garu komentāru! :)
Redzi, man tāda situācija, ka man vienkārši pašam būs neerti, nevis, ka es domāju, ka otram cilvēkam kaut kas nepatiks/vai būs neērti un es dēļ viņa it kā nekur neeju.
Šajā situācijā es drīzāk esmu egoists. Man pašam būs neerti, neatkarībā no viņa domām/uzvedības. Un dēļ tā arī es izvairos satikties.

Un protams arī, ja es neesmu 100% pārliecināts, ka patīku sievietei, arī neiešu satikties. Tas viss ir bailes.

Jā, sor, gari sanāca, zinu par daudz vārdu ))
Nu, būs neērti. Pieklājīgi atvadies, ja nevari izturēt, vai arī paskaidro, kas par lietu, un viss. Nav visa dzīve uzreiz ar viņu jāpavada. Ja Tu sievietei nepatiksi, viņa arī nemaz nepiekritīs satikties ar Tevi :) Neizdomā iepriekš neko. Jo vairāk sadomāsies, jo grūtāk būs; lai notiek kā notiek, varbūt viņa uzņemsies pat iniciatīvu un Tu tikai sapņosi, kaut viņa vismaz 5 min paklusētu. Trenējies pa bišķim, nopietni saku; sevi ir iespējams pārvarēt, ne jau pāris dienu laikā, bet pamazām. P.s. Ja Tu tiešām būtu tāds egoists, tad Tev būtu pilnīgi vienalga nevis neērti. No kā neērti? No sevis? Neērti klusēt? Taču nē :) Neērti tāpēc, ka domājam, ka mums jābūt citādiem nekā esam, jo nepatiksim. Pašiem mums ir ērti tā - klusēt vai runāt, kad gribas, piespiedu kārtā nemeklēt tēmas, lai izmocītu sarunu. Neērti kļūst, kad gribam darīt citādi priekš cita, bet nemākam / nevaram.

Te nekādi padomi nepalīdzēs, jo ir dziļāks iemesls, kāpēc tā jūties, un to zini tikai Tu pats.

Susi, saprotu, ko Tu raksti, bet tas viss ir lieki, jo es līdz tādai satikšanās pat netieku! :)

Nu man vienīgajam no paša rīta pirmssvētku drebulis ? :) Vai tas ir normāli ?

Varbūt vēl kādam ir ko ieteikt?

man ir viss tas pats, kas autoram. nevaru saņemties tikties ar meitenēm, kaut darbojos trenažierzālē un izskatos labi. Arī baidos, ka izgāzīšos un izdarīšu kaut ko neveikli. Man vienmēr bail kaut ko izdarīt neveikli, tāpēc cenšos vai nu nedarīt vispār, vai arī parādīt, ka varu visu izdarīt labi, un ja kāds kritizē,tad sāku strīdēties. Tāpat grūti bija saņemties likt tiesības.. vienmēr vajag kādu, kas iestumj un tad vēlāk aiziet.. tāpat arī izskatās, ka vajadzēs lai kāds iestumj tikties ar meitenēm :) Skūpstijies esmu , bet sadzēries un ballēs. nekas vairāk. Un arī man ir augsti standarti uz meitenēm. Ar neglītām ir viegli runāt, bet tās es nemaz negribu.

ērti jūtos tikai veču kompānijā, jo tad var izrādīt savu neveiklo pusi cik vien var.. neesmu jau gejs, lai kautrētos no večiem :D

tāpat ir tāda sajūta, ka es meitenes uztveru kā kaut ko svešu, kā atšķirīgu no vīriešiem.. nevaru saprast, kā viņas uzrunāt vai kā sākt sarunu, kaut vai tai pašā Tinder.. ar čaļiem viss viegli, bet kā jau teicu.. neesmu gejs :D

Arī sajūta, ka ja aizietu uz randiņu ar kādu no smukajām, ar ko man sakritība Tinderī, liekas, ka uznāktu "panic attack". Nezinu, vienmēr liekas, ka notiks tas sliktākais, esmu tāds kā pesimists, bet tas man palīdzēja tikt cauri universitātei.. jo vienmēr pārbaudiju savus darbus vairākkārt, vai tiešām nav kļūdu, jo neuzticējos sev.