zivei miljons gadus nav bijuši vajadzīgi publiski forumi.
zive vienmēr bijusi par 100% patstāvīga un ja ko risinājusi, rakstījusi dienasgrāmatu.
Saistībā ar rakstšanu, zivei bija gribējies aprakstīt pieredzi autostāvvietā, bet neizdarīju.
Saistībā ar rakstīšanu bija ideja (tas sen bija) no Ziemassvētkiem līdz nākamajiem Ziemassvētkiem ik svētdienu pierakstīt kāda viena mācītāja sprediķus. Neizdarīju.
Tas, ko biju izdarījusi, biju veikusi ceļojumos gūtos iespaidus, bet tas viss bija burtnīcās, kuras vēlāk tika izmestas.
Jaunībā zive ļoti, ļoti, ļoti daudz bija sarakstījusies vēstuļu formā ar latviešiem no visas pasaules - Vācijas, Austrijas, ASV, Austrālijas, sarakstījās pat ar monsinjoru no Vatikāna, ļoti jauks un gudrs kuns.
Virtuālā vide zivei bija sveša. Zive nekādi nesaprata, kas tas tāds ir un kādā sakarā sveši ļaudis cits citam kaut ko raksta.
Publiskā vidē zivi bija ievilcis ar virtuālo rakstīšanu cieši uz tu saistīts narkomāns Valdis Vilcāns, kurš virtuālo vidi bija lietojis vēl ilgu laiku pirms zives.
Tolaik zive lasīja un brīnījās, kas par murgiem megadaudzumā. Lasīja, bet lielākoties atturējās komentēt.
Lasījusi bija arī citu ļaužu rakstīto.
Ko vēl var pateikt par rakstīšanu un/vai virtuālo vidi.
Teiksim tā, bija experimentāls mēģinājums vienkārši parakstīt.
Sakumā bez idejas, pēc tam ar ideju - par komunikācijas kultūru un līmeni.
Šodien zive neaizstāvēs savu ideju.
Zive negri no jauna iedzīvoties galvassāpēs.
Nepieminiet zivi un zive jums apsola, ka zive jūs nepieminēs.
Amen.