Tas bija laiku atpakaļ, bet nolēmu jums to pastāstīt, iestājos tur jo beidzās zāles, un psihiatrs vairs nevarēja izrakstīt klonazepāmu, nolēmu iestāties psihenē, trāpijos tanī pašā 15 nodaļā pie galvenās psihiatres Zubačes, tanī brīdī 15 nodaļā tika veikts remonts un 15 nodaļa tika pārlikta uz kādu laiku. Mani iemeta kopā ar nereāli psihiem cilvēkiem es pirmo reizi biju kontaktā ar tādiem, visi bija agresīvi noskaņoti, bļāviens man jau tā tās trauksmes un bailes domāju nu pizdec man ir, vakars klāt zāles un sprice dirsā, kā jau vienmēr nedeva man stiprās zāles zināju, ka negulēšu un mocīšos visu nakti, te pieceļās no gultas lielais milzis trakais, kurš nelika mieru un sāka man piekasīties lai dodu telefonu, prasa ūdeni un visu laiku redzu, ka izskatījās tā noskaņots, ka sitīs nost, sanītāram pohuj tas sēž un tik bīda viņu uz gultas pusi, labi tas pirmā nakts. nenāk neviens apjautāties, kā es jūtos, vai zāles palīdz vai nē, tur mēs bijām iemesti un pamesti, izveidojās tualetē kautiņš par cigaretēm, cigaretes tur bija zelts, otro nakti atkal negulēju jo biju baigi sasprindzis uz to vidi kurā es atrados, pienāca daktera apgaidas diena, kā jau parasti, kā sauc un kā jūtos, teicu, kāpēc man ielikāt kopā ar psihajiem un agresīvajiem, prasīju lai ieliek atsevišķā divnieka istabā, psihiatre Zubače teica, kāpēc visiem citiem ir labi, bet man ir slikti, kāpēc es būtu izņēmums, teicu, ka zāles nepalīdz, lai dod stiprāku, teica, ka tā jau dod stipras, viss pagriezās un pohuj uz manīm, sapratu pizda man būs. 3 diena atkal negulēta un bailēs vienās un sāka sist trauksmi ārā, jo visu laiku visi apkārt meklēja strīdus un agresīvus, es sanitāram saku, ka lai nomierina viņus, sanitārs tik pasmaida un saka, ja tev iesit, tad sit pretī, bļedj joptvai es pie sevis padomāju, tanīs divnieka istabās bija viens viltīgs lietuvietis, kurš nāca dežurēt pie mums telpā kur bijām 20 cilvēki, tas lietuvietis bija sanitāriem un dakterēm sastāstījis pasakas, ka netīšām policisti atveda viņu uz psiheni, par to ka lietuvietis dežūrēja sanitāra vietā, viņam deva, kafiju, cigaretes un pat medicīnisko spirtu. Baigi forša situācija, kā ienesa kādam bloku cigaretes, tā lietuvietis visas atņēma un izdalīja katram pa cigaretei un pats nozaga 3 paciņas un slimo apzaga, bet kā ta mēs to varējām dakterēm un sanitāriem pierādīt, ka lietuvietis jau bija dirsā ielīdis mums vienkārši neticēs, atkal vakars tās bezjēdzīgās tabletes un sprice dirsā, nu neguļju, bailes, jo sanitāriem ar masiņām redz jādzer, kamēr psihie staigā un traucē nakts mieru, man likās, ka mani kāds nožņauks, bija baigā trauksme, telpa palika bez sanitāriem, jo tie veltija laiku dzeršnai un ņirgāšanās, viņi skatījās pa lodziņu un smejās pa lielo slimnieku un pat vēl nekaunējās fotogrāfēt cik bezskaunīga bija attieksme tur, es jau tā zināju, ka sanitāri tur dzer, bet nu žēl ka nebiju nofilmējis. 4 diena man bij tik hujova es lūdzos lai dod stipras zāles, teicu ka man ir hujova riktīgi, jo visu laiku es atrados ar psihiski debīliem cilvēkiem un jutu, ka visi ir agresīvi noskaņoti, bezkaunīgais lietuvietis man gribēja apčakarēt uz cigaretēm sakot, ja nedošu tad viņš pateiks māsiņam, ka es psihojot, man nācās dot viņam, bļe situācija bija nopietna, es visu nakti brālim sūtiju sms un stāstīju kas notiek un cik hujova man ir, ka lai brauc pakaļ un ātri ņem ārā, man uz galvas kautkāda huiņa uzmetās, bļe likās es tur nomiršu, mana karta dzert zāles es pateicu, ka es nedzeršu mēslus no kuriem slikti palike, tad man iedeva šķidrā veidā, jo domāja, ka es nedzerot viņas, bļedj es uzstāju un prasīju, kādas zāles ir tanī škidrumā, man parādīja, ka tādas pašas, es teicu, kāpēc tad škidrumā, tā arī noklusēja un iedeva tabletēs. Neviens ārsts, kā tam bija jābūt nenāca iekšā apjautāties kā es jūtos un kas tur notiek telpā, vienam palika no sprices slikti un viņu sāka atkačāt jo nevarēja paelpot un noģība, es domāju es toč nomiršu šādā veidā.5 dienā sanitārs sāka dalīt ābolus visiem, nu sitiet mani nost visi sāka kustēties un runāties, pat tas kas gulēja dienu un nakti sāka staigāties un runāties pēc ābola, nu es domāju tur kautko sakačāja ābolā, domāju nu vispār žopa. Ienāca friziere bārdas dzīt visiem, es teicu es pats sev dzīšu un tikai ar mašīnīti, man pateica, ka nē es pateicu ka jā, viņa pateica, ka es slimais lai muti turot ciet, bļedj beigās pierunāju lai tad pati nodzen, bet ar mašīnu, kā vienmēr sapratu es psihenē značit arī debīls, kā visi pārējie, tikai viens viltīgais lietuvietis, kuram ir šizofrēnija, bet viltīgā ko es pieķēru un pamanīju lietuvietī. Beidzot man atbrauca pakaļ bračka ar mašīnu un cēla aukšā baigo haju psihenē, kāpēc mani tur moka nost, daktere Zubače izdomāja visādas pasakas par mani, ka es esmu šitāds un tāds, ka man ir personība, es jau mantas vācu prom un saku māsiņai, lai atdod apavus es eju ārā, man māsiņa atbildēja, ka es nekur neiešu jo esmu slims un nēsmu izārstējies, bļedj kā tā neiešu, es viņai pateicu jūs dzērāji bezskaunīgie, iešu gan, man atdeva apavus un bračka ar Zubači gaidīja, es fiksi saģērbos un pateicu visu ko domāju un ko redzēju Zubačei, viņa mani negribēja laists ārā, es zināju, ka viņa tāda jau sen ir, ka negrib laist. Es jutos psiholoģiski traumēts, man bija nerealitātes sajūtas, man bija trauksme pēc slimnīcas, es zināju, ka man vaig fiksi pie psihiatres tabūt manas zāles. Es baigi grūti nostabilizējos pēc psihenes, zāles manas sāka palīdzēt, bet nu es kautko tādu nebiju gaidijis psihenē, tas ir bezspridels, attieksmē pret slimnieku.