Sveiciens, draugi. Šo lapu uzgāju ļoti nejauši un arī tagad domāju ka šķietami nekas jau nemainīsies.
Iespējams es vienkārši esmu sajucis prātā.
Man nieka 25 gadi, lieliska ģimene ar kuru diemžēl attiecības pašlaik ir saasinātas (vairs neeksistē, iemeslu skatīt zemāk).
Viss sākās pirms gadiem 2 vai 3 kad izšķīros no lieliska dvēseles partnera pēc laikam 6 gadu diezgan tuvas kopdzīves (tie nebija randiņi).
Pats esmu ar jauku sirdi un iespējams tas mani arī visvairāk satraumēja jau sākotnēji. Sākās alkohols ikdienā, itkā nelielās devās (kādi 8 aliņi dienā tā konstanti, kādu gadu, arī kafijas vietā). Itkā bija forša darbavieta ko veiksmīgi apvienoju ar to (esmu cieši saistīts ar mūziku). Pagāja laiks, it kā alkohola radītais pozitīvais dullums laikam pārgāja lielās problēmās gan ar cilvēkiem sev apkārt kā arī vispārējo dzīvi. Mūždienīgās policijas problēmas kas tajā laikā vēl nešķita nekas nopietns, par sīkumiem, piemēram izmisumā tur izdauzīt kādam veikalam logu (man tas ir ļoti nesaprotami) un tamlīdzīgi. Sāka pazust cilvēki sev apkārt jo domāju ka tie vienkārši nesaprot mani. Vecāki pierunāja doties pie psihoterapeita uz vizīti, uz ko protams bija sekojoša atbilde no dakteres - kur tad Tu biji pirms ilgāka laika un ielaidi šo problēmu. Nu labi, tālāk uzlika protams uz kautkādiem medikamentiem, tur piemēram Noofēna un Arketis. Padzēru, nezinu vai gluži labāk palika. Vienā dienā uznāca klikšķis ka jāiet lekt no tila, jo nu uzlika piespiedu darbu, līdz ar to jāpamet darbs (tajā laikā pārgāju uz IT). nu labi, arī nekāda vaina, taču sanāca kā sanāca un nespēju izlīst no gultas, uznāca "depresons", piespieda pasēdēt aiz restēm 3 nedēļas. Nu labi, neko, kas jādara tas jādara. Iznācu ārā, pagāja varbūt mēnesis, vēl viens klikšķis, dzīvot apnicis dēļ cietuma atmiņām. Aizveda uz Tvaiceni, padzīvoju tur kādu laiku, domāju nu labi - uzlika uz Fluanxol un tādā garā. Sāku jaunu skaistu dzīvi, dabūju brīnišķīgu darbu kurā pavadīju vairāk nekā slodzi, iekšēji laikam 24h diennaktī. Pēc pusgada atkal aizgāju alkoholismā, saķēros ar nepareizajiem cilvēkiem, nācās dēļ dzīvības apzagt darba vietu dēļ kā man tagad jāiet atkal noteikti cietumā, tikai šoreiz pieļauju uz ilgāku laiku. Jau 2 nedēļas esmu zem ģimenes ārsta apskates un esmu atpakaļ uz Noofeen un citiem draņķiem, tikai problēma tagad ir arī fiziskā veselība - visādas raustīšanās, sirdsklauves, asinspiediens un citas problēmas.
Alkohols vainīgs? Var jau būt, bet šķiet problēma kautkur jau dziļāk dvēseles stīgās.

Vai ir iespējams sākt jaunu dzīvi? Vai ir brīdis par vēlu to sākt?
Man ir apnicis gadiem mocīties ikdienas stresā. Mati paliek plāni, viss pārējais nu tā. Bail sajūta ka kādreiz piecelšos no rīta un nokritīšu no kādas sirdslēkmes vai dabūšu kautkādu citu nelaimi kas novedīs pie klikšķa - viss ir mainījies.

Dziļi sirdī esmu tiešām laikam jau jauks - palīdzu patversmēm cik nu manos spēkos, omītēm kuras nespēj aiznest smago Rimi nocenoto preču maisiņu līdz dzīvoklim. Atkal jādodas uz cietumu un nevēlos būt viens no tiem kuru vēroju aizbraucam ar melno etapu prom uz morgu.
Šķiet dzīvē gribas tik maz kā sakārtot sevi, pasmaidīt līdz kūst sirds. Pats brīnos kā iespējams pa pāris gadiem novest sevi tik sliktā pozīcijā šaipus saules.

Būtu pateicīgs par kādu komentāru!
Paldies!
lemurs1

Izmisums + nekontrolējamas domas + pārspīlēta uzstvere + nepareize uzstvere par dzīves realitāti. Padoms. Sākt strādāt ar sevi un savu organismu!

Neroloģiskās problēmas!

1. Ģ.ārsts
2. Psihoilogs
3. Neirologs
4. Psihoterapeits
5. Psihiatrs
6. Darbs ar sevi( analīze un secinājumi)
7. Rezultāts.
8. Secinājumi.
9. Darbs.

enfuego Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Izmisums + nekontrolējamas domas + pārspīlēta
> uzstvere + nepareize uzstvere par dzīves
> realitāti. Padoms. Sākt strādāt ar sevi un
> savu organismu!
>
> Neroloģiskās problēmas!
>
> 1. Ģ.ārsts
> 2. Psihoilogs
> 3. Neirologs
> 4. Psihoterapeits
> 5. Psihiatrs
> 6. Darbs ar sevi( analīze un secinājumi)
> 7. Rezultāts.
> 8. Secinājumi.
> 9. Darbs.

Nav jau tā, ka tas nebūtu mēģināts. Reižu reizēm.Tikai apstāties pie sestā punkta, atkal mēģināt kautko no jauna - apnicis jau, jo pēc darba ar seviir atkal 2 nedēļas zem segas.
Varbūt tās ir bailes pašam sākt justies labi? Bļin, 25 gadi, apkārt būtu jābūt zaļai zālei un ziliem mākoņiem nevis sajusties kā itkā tonna ar granti būtu uzbirusi. Un es jau saprotu - katrs pats jau dzīves kalējs. Neviens itkā neliek cietumā iet bezjēgā sēdēt. Sāku domāt vai kāds nav kādu ļaunu aci uzlicis. Jāaiziet moš pie tantiņas uz kafiju, izstāstīs kādu joku par mani.
Varbūt pārcelties uz dzīvi ārzemēm līdz noilgums tiesai? Arī ideja, tikai kur tagad kovidniekā kādu kādam vajag.Vispār. Ja tā padomājam - kur kādam kāds ir vajadzīgs?

Pēc sestajam punktam ir jātiek pāri, ja netiksi, būsi norakstīts uz visu dzīvi, meklē visus internetā resursus par psihiskajām problēmām un simptomiem un tad sāc analizēt sevi un izdari secinājumus. Ja nevari atrast, tad ej pie psihiatra un lieto zāles un tad sāc atkal sesto punktu analizēt un izdarīt secinajumus.

Uzrakstu garu stāstu no A - Z un tad varēšu spriest par tevi. Nēsmu spečuks, bet padomu noteikti varēšu ieteikt.



Edited 1 time(s). Last edit at 06.03.2021 04:10 by enfuego.

man drīzāk liekas tur nav nekāda depresija, bet kas nopietnāks maskējas apakšā. Tādos sūdos iekrist un mētāties pa galējībām. Visi alkoholi un domas nolekt no tilta it tikai psihes mēģinajumi aizsargāties. Tur apakšā kas cits nopietnāks. Psihiatru vajag. Vecums 25 g arī ir tāds, kad nopietna psihiska slimība izlien kā nu kuram

Jā piekrītu psihiatrs, bet rēķinies ar eksperimentiem!

un nevajag baidīties no nopietnām diagnozēm, kā ir tā ir. Psihiatrs izrakstīs kādas tabletes un prāts nomierināsies. Un galvenais nevajag pie alko ķerties..

protams, eksperimenti būs visur. Vienam olanzapīns, citam risperidons vai kas cits. Esmu redzējis dažu labu, kas mētājies vēl trakāk pa galējībām un vainojis citus un apstākļus,, bet viena maza tabletīte dienā un cilvēks mainās kā diena pret nakti un var dzīvot

Vēlreiz atceraties, iekriti bedrē un mācies izlīst ārā, tas trennē būt stiprākam.

enfuego Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Vēlreiz atceraties, iekriti bedrē un mācies
> izlīst ārā, tas trennē būt stiprākam.


ļoti pareizs arguments

lemurs1 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> enfuego Rakstīja:
> --------------------------------------------------
> -----
> > Vēlreiz atceraties, iekriti bedrē un mācies
> > izlīst ārā, tas trennē būt stiprākam.
>
>
> ļoti pareizs arguments


Ea saku padomus tikai labos.

Varbūt vajag ne psihiatru, bet normālu psihoterapeitu. Izskatās, ka Lemurs ir kaut kādā slēptā pašsabotāžā, jo no stāstītā radās iespaids, ka tiklīdz kā situācija kaut cik uzlabojas, tā viņš "nejauši speciāli" kaut ko sev sačakarē. Nav skaidrs tikai, kāpēc - kaut kādi mazvērtības kompleksi, neticība, ka vispār var būt labāk, eksistenciālā krīze... nez, psihoterapeitam labāk būtu redzams. Cilvēki ar mākslinieciskāku domāšanu vispār ir depresīvāki, grūtāk atrast savu vietu pasaulē, vairāk jūtas kā no malas vērotāji nekā dzīvotāji.

Laba terapija gan laikam ir padārgs prieks, lētāk sēdēt uz tabletēm, taču tās jau labo sekas, ne cēloni.

Slikti gan, ka ar attiecībām nesanāca turpināt, jo mīļotie cilvēki bieži ir kā spēcīgs motivators - ja nepacenšamies paši sevis dēļ, tad tomēr spējam saņemties partnera vai bērnu dēļ. Varbūt tomēr šajā virzienā vari ko labot? Vai arī vispār uz laiku atslēgties no sabiedrības, padzīvot kādā lauku būdiņā vienatnē un sakārtot sevi pa plauktiņiem.

marko_nepolo Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Varbūt vajag ne psihiatru, bet normālu
> psihoterapeitu. Izskatās, ka Lemurs ir kaut
> kādā slēptā pašsabotāžā, jo no stāstītā
> radās iespaids, ka tiklīdz kā situācija kaut
> cik uzlabojas, tā viņš "nejauši speciāli"
> kaut ko sev sačakarē. Nav skaidrs tikai, kāpēc
> - kaut kādi mazvērtības kompleksi, neticība,
> ka vispār var būt labāk, eksistenciālā
> krīze... nez, psihoterapeitam labāk būtu
> redzams. Cilvēki ar mākslinieciskāku domāšanu
> vispār ir depresīvāki, grūtāk atrast savu
> vietu pasaulē, vairāk jūtas kā no malas
> vērotāji nekā dzīvotāji.
>
> Laba terapija gan laikam ir padārgs prieks,
> lētāk sēdēt uz tabletēm, taču tās jau labo
> sekas, ne cēloni.
>
> Slikti gan, ka ar attiecībām nesanāca
> turpināt, jo mīļotie cilvēki bieži ir kā
> spēcīgs motivators - ja nepacenšamies paši
> sevis dēļ, tad tomēr spējam saņemties
> partnera vai bērnu dēļ. Varbūt tomēr šajā
> virzienā vari ko labot? Vai arī vispār uz laiku
> atslēgties no sabiedrības, padzīvot kādā
> lauku būdiņā vienatnē un sakārtot sevi pa
> plauktiņiem.

skaists komentārs un ieteikums, paldies! apņemos aiziet pie savas psihiatres aprunāties nākamo nedēļu, varbūt sanāks ar kādu iesniegumu par mentālo veselību atcelt spriedumu. Vēl neesmu gatavs īsti pus gadu apdomāt dzīvi aiz restēm. :D varbūt tā pat labāk, es nezinu. pašlaik godīgi sakot ir tīri vienalga.

Palasīju un papētīju šīs dienas dziļāk par cilvēka psihi un tā uzbūvi. Mani sašaustināja fakts cik ļoti simptomi atbilst bipolārajiem traucējumiem. Jo dziļāk sāku pētīt jo vairāk tas nobiedēja cik tā ir ļoti spēcīga patiesība par mani. Lasot stāstus par to kā cilvēks cikliski izmainas un kā tas viss notiek bija vienkārši wow, šķita vienā acu mirklī pavērsa manu domāšanu pa pēdējiem ~7 gadiem pilnīgi citā aspekta līmenī. Protams neko jau nevar teikt, to jau pateiks doks. Bet ņemot vērā to, ka iepriekš es nemācēju izstāstīt kas ar mani notiek, šīs lietas perfekti savilka paralēles visām manām dzīves lietām un problēmām.
CIK ŽĒL KA TO NEPAMANĪJU PIRMS VISMAZ 5 GADIEM !!!
Pilnīgs vāks tā teikt. :D

Jā, ar tām diagnozēm tā ir, ka sākumā cilvēks var nemaz nezināt, ka problēmai ir nosaukums, pēc kura var sameklēt vairāk informācijas.

Lasot par visām slimībām, var uztrāpīt uz kādu, kas pēc paša sajūtām visprecīzāk atbilst. Tādas zināšanas var palīdzēt sarunā ar ārstu, jo var labāk sagatavoties, saprast, kas ir svarīgākais, ko jautāt, ko stāstīt detalizēti.

Kaut gan dažiem ārstiem nepatīk, ka pacienti paši kaut ko sameklē un sāk "gudri runāt"; taču pēdējā laikā modernākie ārsti jau ir saprotošāki, jo paši arī seko visam līdzi internetā.