Sveiki,
arī man 2 gadus atpakaļ tika uzstādīta diagnoze Fibromialģija. Visi simptomi tādi paši kā te jau visi raksta, bet par tiem varbūt vēlāk.
Ar šo kaiti sirgstu jau kopš 2000. gada un pa šiem gadiem esmu bijis pie entajiem ārstiem un veicis visus izmeklējumus, ko vien viņi bijuši spējīgi izdomāt. Tāpat esmu mēģinājis holla diagnostiku ar fito terapiju un 3 dažādus dziedniekus, bet tas viss ir izrādījies veltīgi. Stradiņos piemēram slimības vēsture man ir 2 biezos sējumos, lai gan citu saslimšanu nav bijis.
Būtu ārkārtīgi svarīgi, lai kāda asociācija uzņemtos sistemātisku informācijas apkopošanu par iespējamajiem cēloņiem katrā saslimšanas gadījumā, tā pat arī lai tiktu apkopoti veiksmes stāsti, kur kādam ir izdevies atrast kādas brīnumzāles.
Vienīgais ko analīzes uzrādīja manā gadījumā, ir D vitamīna trūkums un augsts parathormons. Abas šīs lietas it kā cieši saistītas, un pēc D vitamīna uzņemšanas rādītāji normalizējās. Tikai dīvaini, ka jau pēc neilga laika rādītāji atgriezās vecajās sliedēs. Šādus D vit. kursus esmu veicis atkārtoti 3-4 reizes un vis beigās tāpat nostājās pa vecam.
Atšķirībā no vairuma fibromialģijas vergiem, esmu vīrietis spēka gados.Turklāt ar intīmo dzīvi man viss kārtībā. Pēc būtības esmu sevis mocītājs. Sāpes mani neaptur iet tālāk uz nosprausto mērķi. Esmu neatlaidīgs, uzcītīgs un paciest varu daudz. Kas zina, varbūt tieši šīs īpašības mani noveda pie šīs saslimšanas. Viss šķiet sākās 19 gadu vecumā, kad strādājot vasaras praksē Somijā, ļoti stipri samocīju muguras jostas daļu. Tur lasīju gurķus un zirņus. Sāpes bija mežonīgas, bet darbu tomēr turpināju. Saimnieks reizēm migloja laukus ar kaut kādām ķīmijām. Iespējams tieši šī kombinācija, kad ķermenis jau bija šoka stāvoklī un ķīmija pa virsu aizsāka manas likstas.
Atgriežoties LV, muguras sāpes nepārgāja, sāku iet pie dakteriem. Nākošā vasarā, pirms studiju uzsākšanas Rīgā, nolēmu piestrādāt alus brūzī, kur arī bija dažādas ķīmijas. Reiz pat pēc konveijeru un ceha ģenerāltīrīšanas sapampa visi locekļi un nācās braukt uz slimnīcu pēc šprices.
Katrā ziņā, ir skaidrs, ka Fibromialģija ir uzņēmusi apgriezienus tieši pēdējo 20-30 gadu laikā, tāpēc vaina manuprāt ir jāmeklē lietās, kas vēl nebija izgudrotas 30-40 gadus atpakaļ, turklāt to neizraisa vis viena konkrēta lieta, bet kaut kāda lietu vai apstākļu kombinācija.
Man ir sekojošas versijas par slimības izraisītājiem:
1) Smags slimības saasinājums (manā gadījumā mugura, bet kādam citam tā iespējams var būt cita saslimšana) kombinācijā ar kādu ķīmisku vielu
2) “Nevienam nekaitīgie” ĢMO, ko jau gadiem bāžam sevī
3) “Nevienam nekaitīgie” WIFI, GSM u.c. starojumi kombinācijā ar kādu smagu slimības saasinājumu.
4) Datori, un tas kā tie iedarbojas uz mūsu psihi/smadzenēm. Manā gadījumā, dators mājās bija jau kopš 1997. gada. Toreiz biju par to starā, jo nevienam citam no klases 30 bērniem nebija tāda ekstra, bet es spēlēju Doom2 un Screamer kā tāds izredzētais, kad vien gribēju. Tagad tas šķiet tik ironiski…
5) Četru gadu vecumā man bija diezgan smags smadzeņu satricinājums pēc tam kad uz pārejas pie bērnudārza mani notrieca dzērājšoferis ar žiguli. Pēc tam līdz 12 gadu vecumam šķiet bija vēl pāris viegli smadzeņu satricinājumi. Varbūt smadzeņu satricinājumi kombinācijā ar ķīmijām ir pie vainas?
Man ir brālis, kurš ar datoru aizrāvās vairāk nekā es, kuram arī ir bijuši kādi nelieli smadzeņu satricinājumi, kurš tāpat kā mēs visi ir saņēmis dažādus starojumus un ēdis ģenētiski modificētu pārtiku, bet viņam nav šādas saslimšanas. Tad kas to visu man izraisīja? Vai kāds tuvāko 20 gadu laikā spēs uz to atbildēt???
Domāju ja visi pacientu stāsti tiktu detalizēti apkopoti, tad secinājumus noteikti varētu izdarīt.
Par simptomiem…
Pirmais ko pamanīju, sāka brakšķēt locītavas - roku pirkstu locītavas un mugurkauls. Brakšķēsana bija kopā ar tādu vieglu smeldzīgu sāpīti. Sākumā domāju ka tās ir locītavu sāpes, vēlāk sāku šaubīties, jo piemēram jau uzkāpjot līdz otram stāvam sāku just svilinošu sāpi kāju muskuļos, tādu sāpi kā jūt treniņos svarus cilājot, kad muskuļi jau ir izkačāti bezspēkā. Tāpat drīz vien pamanīju, ka sāku trīcēt un salt kad tam tā nevajadzētu būt – indikators pārējie draugi barā tādos pat apstākļos.
Vēlāk šiem simptomiem pievienojās pastāvīgs pārgurums, traucēts miegs, epizodisks līdzsvara zudums, trauksme, acu asarošana, rīstīšanās mazgājot zobs (iepriekš varēju mazgāt ar jebkādu zobu pastu un nerīstījos) u.c. Vienkārši sakot paaugstinājās jutīgums jebkurā sfērā. Sāpes arī pieņēmās spēkā.
Sākumā pašsajūtu uzlaboja fiziskas nodarbes, tāpēc aizrāvos ar dažādiem sporta veidiem. Interesanti, ka šie visi simptomi ir tikai sajūtu līmenī. Nekādi nogurdināmības testi ko veica Stradiņos neko neparādīja. Piemēram pamēģināju ar draugiem nobraukt dažu SEB MTB posmus. Sākumā domāju kā būs, jo paguruma sāpe kājās iemetās jau pēc 5…10 nobrauktiem km. Bet tā kā šādas sāpes spēju ignorēt, tad arī pēc nobrauktiem 40 km un apdzītiem dažiem simtiem konkurentu, izrādījās ka spēks kaulos tomēr ir.
Tagad sportošana diez ko vairs nepalīdz. Vienīgais kas uz kādu brīdi palīdz ir masāžas. Un vēl šķiet ka sliktā pašsajūta nemoka tik ļoti brīžos kad dzīve uzliek vēl kādu smagāku pārbaudījumu piemēram par tuvākā zaudējumu vai tamlīdzīgi. Tad šķiet smadzenes ir aizņemtas būtiskāko un tām nepietiek resursu lai ģenerētu sāpju sajūtas veselos locekļos un orgānos.
Man patīk ekstrēmas lietas, adrenalīns un kārtīgi izkustēties, lai gan ja ar to sportu pārdozēju tad pēc tam ir vēl 3-tik grūti. Bet domāju, ja nemēģinātu sliktās sajūtas ignorēt un mājās raudātu uz dīvāna, būtu sen jau sabrucis.
Zāles arī esmu izmēģinājies vistrakākās. Vienas ko tagad atceros saucās Lyrica. Ja vajadzētu, pierakstos atrastu, ko vēl esmu lietojis. Atmiņa pēdējos gados arī sāk pievilt.
Dažas no zālēm noņēma sāpes muskuļos, cīpslās un noguruma sajūtu uz 2-3 nedēļām, bet tad efekts pazuda un pārtraucu tās lietot. Pēc 6 mēnešiem vēlreiz lietojot tās pašas zāles, efekts nebija nekāds – smadzenes it kā adaptējās.
Mūsu nereālo diskomforta sajūtu tā kārtīgi var saprast tikai tie kas paši ar to slimo. Ja kāds ir atradis variantu kā vismaz daļēji atvieglināt pašsajūtu, lūdzu dalieties! Rakstiet par to visos ar Fibromialģiju saistītos blogos utt! Ja Jums tas palīdzēja, gan jau vēl kādam tas palīdzēs.
Turieties bēdu brāļi un māsas! Un dzīvojiet dzīvi tā, lai katra gada beigās ir pēc iespējas vairāk dienu ko atcerēties ar smaidu!