Sveicināti, griežos pie Jums ar šādu problēmu...
Jau aptuveni divus mēnešus izjūtu bezspēku, no rītiem nespēju normāli piecelties(šķiet, ka organisms atmostas tikai kādas 2h pēc piecelšanās), pamanītas arī ādas problēmas-sausa, parādījušās pinnes un neveselīga ādas krāsa.

Nesen pārdzīvoti negatīvi notikumi ikdienā, kas arī vēlaizvien zemapziņā grauž ikdienas.

Agrāk palīdzēja sporta vitamīnu komplekss(B grupa, A, E utt), šogad nesanāk... Nākamnedēļ atsākšu skriet, jo sports agrāk ļoti palīdzēja, taču bezspēks traucē.

Varbūt problēma ir dziļāka-uztaisīt pilnu asinsainu>?

Maz info, lai ko saprastu. Dzimums, vecums, augums/svars. Psihiskas vai fiziskas pārslodzes? Pārslimotās slimības pēdējā laikā?

Par tiem notikumiem vajadzētu parunāties ar kādu uzticības personu, kas uzklausīs, nemācīs, bet tiešām reāli klausīsies.

Stāsts velk uz depresiju. Nevajadzētu to ielaist.

Vecums 21, Augums 182, svars 80kg. Jā,principā fiziska pārslodze nav, vairāk emocionāla, ikdienas steiga augstskolā un ārpusskolas darbi nenogurdina tik daudz fiziski, cik morāli.

Piedevām, vēl šķiršanās ar sev tiktiešām tuvu cilvēku.

Domājams, ka pie vainas varētu būt kas distonijai līdzīgs, tikai šobrīd nezinu kā labāk atgūt spēkus, kā arī vai asinsainas analīzes ko vērtīgu dotu?

Vēlos atgūt dzīves sparu, jo ikdienā biju kā aktīva "bumba" citu acīs...

Tādas sajūtas pēc šķiršanās psihiski veselam cilvēkam var būt apmēram gadu, bet atkopties palīdzēs sarunas ar uzticamu cilvēku, kā jau rakstīju; sāpes "jānorunā" nost.

Tādos gadījumos cilvēks visbiežāk ir fiziski pilnīgi vesels.

Bet, ja ir raizes, analīzes noteikti vajag veikt.

Pavasara nogurums. Psihotrauma. Varbūt ,ka vēl citi neminēti faktori. Piemēram stress varēja dot grūdienu imunitātei (pumpas). Bet te jāskatās vai nav lietoti tieši vai netieši vīrišķie hormoni, kas dažreiz tiek pievienoti klāt muskuļu kačātāju pārtikai, lai radītu atkarību..Tie noteikti veicina piņņu rašanos.Piņņu rašanos var radīt pārāk lielas B6 vitamīna devas, kas ir analogs testosterona preperātiem.Kafiju pēc 15:00 lietot aizliegts.
Jasaglabā nelielas fiziskas slodzes. 8 st. veselīgs miegs pilnīgā tumsā un klusumā. Bez mobilajiem telefoniem un muzikas ausīs.Pārrunas ar psiholigu, lai ipārvarētu morālo traumu.Lietot 3 l. šķidrumu dienā. Burkānus termiski apstrādātus ar eļļu.Biokefīrus. regulāru vēdera izeju.Saules vannas bez ādas apsārtumiem.Arī zivis (fosfors) vismaz 2x nedēļā.
Pieķeršanās būtnei norāda, ka organismā ir pārāk daudz oksitocīna ( pieķeršanās un uzticības hormona).Kā to samazināt jārunā ar endokrinologu. Mūsu medicīna Latvijā šo jautājumu pārzin slikti.Jāatbrīvojas no testosterona, kas prasa atkārtot laimes sajūtu,kas bija kopā ar būtni(Ja sapratu pareizi). Kā? Citas meitenes, masturbācija. Tikai neaizrauties. Jo testosterons virza visu! Vēlmi spīdēt, izcelties, būt skaistam, gudram.
Tālāko sarunu laikā ienesīsim korekcijas padomos.Pie mums pārāk lielu uzsvaru liek uz psihologiem. Te jāskatās ko dara hormoni un feromoni. Tā ir nākotnes medicīna. Sevišķi ja runa iet par VD.Man liekas,ka es jau esmu ar tevi runājis:)

Manuprāt, psiholoģija ir uzsvērta pārāk maz. Jautājums ir par to, vai vienmēr jāiet pie speciālista, bet fakts ir tāds, ka cilvēki sevi nepazīst. Ir taču ļoti daudz labu pašpalīdzības grāmatu, videopadomi internetā, ir iespējamas sarunas ar dzīvesgudriem radiem, draugiem.

Psihe vada hormonus, ne jau hormoni ir tie dievi, kas vada cilvēku, kā nu grib.

Ar psihi var vadīt arī, piemēram, PMS, kas ir daudzu sieviešu lāsts, bet var iemācīties to komandēt un kontrolēt.

Manuprāt, ir bezjēdzīgi iet pie endokrinologiem, izmest naudas par vizītēm, analīzēm un ne tik lētajiem medikamentiem, ja nav pamēģināts kaut vai iemācīties ieklausīties sevī, kas nemaksā neko, tikai mazliet laika.

Vīriešiem vispār ir apskaužama vēlme meklēt vainas tur un tur, meklēt arvien gudrākus ārstus, jo viņi nav sievietes :), viņiem sadarbība ar saviem iekšējiem resursiem nenāk tik viegli, sievietei tas ir vairāk no dabas, jo jāizjūt bērns, jāieklausās viņā, bet ar zināmu treniņu to var panākt arī vīrietis un iemācīties tikt galā ar problēmām, kas ir emocionālas.

Cik zinu no šī foruma privātās sarakstes, tik daudzi, kam ir emocionālas problēmas, ir mēģinājuši sākt ar endokrinologu, jo kā nu tā – psihologs... neesmu taču traks. Beigas ir nepārtraukta iešana pie ārsta, analīzes, analīzes, analīzes, hormonu regulēšana utt.

Vinnētāji ir tie, kas iepazīst zemapziņu, ievelk to apziņā un paši vada savus hormonus. Viegli pateikt, grūti izdarīt, bet ārsti mūsdienās ir baigi dārgs pasākums, un, ja sākts, tad nebeidzams. Sāc tik kaut kur iet. Protams, labs psihoterapeits arī var maksāt, bet tas ir psihes treniņš, ko tālāk iemācās pats, un tur visu mūžu palīga nevajag, tas pats, kas iemācīties vingrot pie fizoterapeita, tikai nedrīkst palaist to lietu.

Zinu divas sievietes, kas ārstējās pie endokrinologa gadu gadiem un regulēja hormonus, bet tomēr attīstīja sev šizofrēniju, pareizie dakteru hormoni psihi nesavāca. Padomju laikos bija pilnīga norma visas emocionālās lietas risināt pie endokrinologa kopā ar psihiatru. Tādi ļaudis tagad ir speciālajos pansionātos.

Protams, jāizsver ieguvumi un zaudējumi, varbūt ir jau sadzīvota kāda endokrinoloģiska slimība, tad nu nekā, dakteri vajag, bet iekšējie jautājumi tik un tā ir svarīgāki, uz tiem atbildes jāmeklē.

Cilvēki dzenas velns sazina pēc kā, ir ar zemu pašvērtējumu, neprot to mainīt, tur sevi stresā, nemāk pateikt "Nē!" Nu kāda gan tad jēga no zāļu dakteriem. Drīz būs vajadzīga visa medicīnas akadēmija.