Ku!, nu, redz, Tev ir savas domas par psihologiem un tamlīdzīgi, lai gan es patiesībā ar to parasti domāju psihoterapeitu... Tādu viedu un dzīvesgudru, parasti arī ne visai lētu, bet tas vēl nav zvanīts.
Man gluži vienkārši bija jādomā, ko ar sevi darīt, kas ar mani notiek. Par kaut kādu sevis un domāšanas mainīšanu es gan uzreiz nedomāju, jo tradiconāli uzskatīju, ka jāmainās pasaulei ap mani. Tas viss nāca pamazām, arī pateicoties šim forumam un, protams, psihoterapeitam.
Pieejas, kā sevi savest kārtībā, ir ļoti dažādas, un neapzinātā metodes izvēle parasti ir saistīta ar problēmas veidu: ja vien ir vēlēšanās.
Vidējā Latvijas sieviete domā, ka vīrietis ir stulbs, bez viņas pazudis. Neba vide, kurā uzaugu, bija citāda, bet ne visas sievietes ar to iebrauc pilnīgā grāvī ar veselību. Man, raugoties uz savas dzimtas sievietēm, bija jāsaprot, ka tur kaut kas ir galīgi garām. Ok, ne visās jomās, bet uzskatos par vīrieti noteikti. Viss beidzās ar līdzatkarības slimību pašai sievietei (kad viņa jūt visu to pašu, ko viņas ar alkoholismu sirgstošais un no savas mātes par dēlu uztaisītais vīrs) vai agru nāvi, jo cik ilgi gan var nest uz muguras visu ģimenes dzīvi.
Mums forumā arī ir daudz gana jaunu meiteņu un sieviešu, kam ir sūdzības par muguras sāpēm. Magnētiskā rezonanse, vertebrologs, bet es uzdrošinos apgalvot, ka tās jau ir sekas. Mana mugura un arī depresija lika zināmā mērā apstāties, slimība liek stāvēt uz vietas un domāt, bet var jau arī nedomāt un mirt. Ir ļoti daudz filozofisku versiju par muguras sāpēm, kas apmēram ved pie viena un tā paša. Šis jautājums droši vien ir kļuvis tik aktuāls tāpēc, ka medicīna spēj remdēt tikai sāpes, un pat dažreiz arī to nē.
Katrā sievietē dzīvo kaut kāds Belcebuls, ar to ir jāsastopas katru dienu, neba uzskati vien ko atrisina. Ar šo Belcebulu katru dienu arī kaut kas ir jādara. Bībelē ir runāts par miršanu grēkam ik dienu. Tas ir kaut kas līdzīgs.
Mazdakterim nepatīk Bībele, jo to ir sačakarējusi baznīca, bet citādi Bībele ir viens no mītu apkopojumiem, tā nav vēsture, un, neejot baznīcas interpretācijas ceļus, tā laiku pa laikam ir visnotaļ derīgs materiāls, tikai ir jāprot to interpretēt. Mīti, galu galā, ir zemapziņas meklējumu stāsts.
Bet visā šajā stāstā, ja to pārceļ uz mūsu ikdienu, ir arī otrs aspekts. Sieviete ne tikai grib būt māte un visu lietu nokārtotāja, bet arī vīrietim patīk šī dēla (muļķa un nejēgas) loma, un viņš var vilkt sievieti atpakaļ purvā, jo kāpēc gan sevi apgrūtināt ar darbu un citām līdzīgām lietām, kur jābaidās un daudz kas jāpārvar. Var arī dzīvot pie mātes līdz viņas mūža beigām un pēc tam pakārties.
Ja nu tomēr ir palikts dzīvajos, tad ir tā, it kā kopā būtu sanākuši divi narkomāni, kuri viens otru it kā stutē, bet nekas jau nemainās: vienam it bieži ir jāiet prom.
Mums šāda mātišķa sieviete ir parlamenta vadītāja. Tai pašā laikā izskatās, ka Angela Merkele, būdama diezgan maskulīna sieviete, ar šo Belcebulu tomēr ir iemācījusies tikt galā, tātad ir notikusi attīstība, viņa darbojas kā vīrietis, jo tādā amatā citādi nav iespējams, bet bez daudzām sievietei rakstūrīgajām manipulācijas metodēm.
Lielā mērā esmu laimīga, ka vairs nejūtu vajadzību vienmēr vīrietim vai kādam citam mesties par spilvenu, lai gan sirgu ar to. Un tas ir izaicinājums arī vīrietim: viņam varbūt nepatīk, ka es viņu komandēju, bet būtu forši, ja es visu atrisinātu. Taču mātes lomā tas nav iespējams: vai nu viss, vai nekas.
Man, paldies Dievam, nav tāds vīrietis, sekretāres uz viņu var actiņas netaisīt, tā viņas neko nedabūs :D Varbūt viņš savu reizi iekrītīs, bet noteikti būs kļuvis gudrāks, un nākamā kauču vai varēs sist pliku dupsi pret zemi, bet nekā nedabūs.
Sievietes lieto ļoti daudz neciešamu manipulācijas paņēmienu, bet es to rakstu kā sieviete tāpēc, ka viņas traucē arī man, piemēram, strādāt. Un tad tās sagaidīšanas, ka vīrietis izdarīs to un šito... viņas taču nav invalīdes, lai gan reizēm tādas var kļūt, ja citādi mērķis nav sasniedzams. Var izlēkt, piemēram, pa logu un palikt ratiņkrēslā. Pēc tam nez vai gribēsies paņirgt kopā ar vienaudzēm par to, cik VIŅŠ ir stulbs.
Sievietes, kas nav sievietes, bet joprojām meitas: vīrietim jābūt tādam, jābūt šitādam... Nu un ja viņš visu laiku cenšas būt tāds un šitāds, viņam arī drīz sāp mugura vai piemetas sirdskaite.
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis, manuprāt, ir viens no Latvijas gudrākajiem prātiem šajos jautājumos, arī ļoti tiešs visu viltību un manipulāciju atmaskotājs (bet korekts un pieklājīgs). Viņš pa laikam rīko brīvas pieejas sarunas par mazām naudiņām, sesijas ir dārgas, grupas mazliet lētākas. Pie viņa esmu klausītājas un lasītājas lomā.
Un tā, liekot kopā visu, ko redzu savā dzimtā, pēc tam savā dzīvē, un, nebūdama ar to mierā, esmu atradusi ļaudis, kam ir kādas atbildes, risinājumu piedāvājumi un prasme izglītot. Ir labi, ja tādi atbalsta punkti ir, jo tad, kad grūst izlūzijas, palikt vienam pašam vismaz sākumā ir ļoti slābani.
Ja ticam evolūcijas teorijai (es vismaz ticu), tad iznāk, ka sieviete bija vispirms, vīrietis ir daudz jaunāks.
Ja tā nopietni palasa par bioloģisko daudzveidību, tad šo attīstību līdz pirmajai dzīvdzemdētājai nav grūti ieraudzīt.
Pirmatnējā iekārta ar vīrieti, kas šad tad atnāca, bet pēc tam atkal aizgāja medībās, raksturojas ar vecāko sievieti kā alas priekšnieci; bija t.s. mātes ģints, neviens nezināja, no kā ir dzimis bērns, viss gāja pa mātes līniju, bērni piederēja mātei, pašos pirmsākumos nebija arī zināms, ka dzimumakts ir saistāms ar bērna dzimšanu.
Izdzīvošanai svarīgāka bija visāda veida vākšana, ko veica sievietes, nevis atnestais mamuts.
Evolūcija ir turpinājusies, vīrietis ir ļoti spēcīgi attīstījies, un viņa fizioloģija un ķermenis liecina, ka viņš ir tas, kam jākļūst par "alas" priekšnieku, un sen ir zināms, ka bērns nav tikai sievietes "ražojums". Protams, ka sieviete to negrib atzīt... Tā vietā ir panikas lēkme un histērija ar elpas trūkumu, jo vīrietis viņu smacē nost. Pakāpties sānis – nu kam gan tas ir viegli. Vieglāk ir bļaut, kā mūs sit, kaut sieviete pie tā it bieži pati ir vainīga. Visa viņas būtne bļauj: "Sit, sit!" Daudzas, kam upura loma ir jo mīļa, pat ieņem speciālu "tūlīt sākšu ciest" pozu un uztaisa atbilstīgu sejas izteiksmi.
Tāpat vieglāk ir aizdzīt vīrieti, tēlot nelaimīgu vientuļo mammu un prasīt pabalstu, jo ielaist savā dzīvē vīrieti taču ir tik grūti, visādas neērtības, smirdīgas zeķes utt., bet tai pašā laikā dziļi maldi, ka sieviete var ideāli izaudzināt bērnu viena pati. Esmu tikai pateicīga, ka mans tēvs nepadevās. Ar visu stāstu, kāds man ir, es, būdama kopā tikai ar māti, būtu nozāļojies psihiatrijas pacients. Bērnam vajag abus, un, ja runa par homoseksuāliem pāriem, tad tur viens partneris parasti ir tēva lomā, bet otrs mātes. V. Rudzītis uzskata, ka māte un tēvs ir divi balsti, uz kuriem izaug psihiski stabils un enerģisks bērns. Un es, tā dzīvi vērodama un par sevi domādama, varu tikai piekrist.
Domāju, ka feminisms vienkārši ir augstprātība, turklāt ļoti, ļoti kaitīga vispirms jau sievietei, jo tas atbalsta sievietes atpakaļgaitu uz amēbas pusi. Tas ir kaitīgs arī bērnam, jo fantazē, ka vīrietis varētu vienkārši apsēklot (spermas bankas) un pēc iet projām mežā kā senlaikos, jo sieviete visu var pati (kaut nevar gan). Un par vīrieti te viss skaidrs bez teikšanas. Patiesībā dziļākajā būtībā feminisms uzskata, ka vīrietis varētu arī nebūt, un tad gan būtu forši. Tad nu jājautā, kur ir lielāks fašims un segregācija.
Klausos vīriešos feminisma atbalstītājos (diezgan daudz psihologu, filozofu, teologu) un domāju: ak, šausmas, nu tad mirstiet kaut vai šodien! Nu kā tā var???