Tai monētai ir divas puses un kokam divi gali utt.
Vienmēr būs spēki, kas personīgās traģēdijas, emocijas - vienalga, pozitīvas vai negatīvas - un pat instinktus izmantos savā labā, kas parasti nozīmē, politiku, demagoģiju, biznesu utt.
Starp citu, arī pašu homo aprindās attieksme pret "praida gājieniem" utt. pēdējā laikā ir skeptiska, jo neko jau tie gājieni neatrisina. Tikai tāda "sarkanas lupatas" plivināšana.
Tāpat kā pastāv cilvēki, kas smadzeņu īpatnību dēļ ir kreiļi, tāpat arī pastāv cilvēki, kas smadzeņu vai hormonālu problēmu dēļ ir ar seksuālu instinktu traucējumiem. Šie traucējumi ir izmērāmi ar magnētisko rezonansi, ja nu kāds grib personīgi pārbaudīt un savākt kaut kādu statistiku. Pagaidām gan vēl nav skaidrs cēlonis - ģenētika vai hormonāli traucējumi mātes ķermenī vai vēlāk. Ir tikai zināms, ka ne hormonu terapijas, ne elektrošoks, ne psihoterapija nespēj dot stabilus rezultātus. Lielākajā daļā gadījumu var tikai panākt, ka gribas mazāk / vairāk seksa, bet nevar īsti ietekmēt, uz ko rodas dzimumorgānu reakcija. Starp citu, arī kreiļus nevar "izārstēt" - pat ja tiem iemāca rīkoties kā labročiem, smadzeņu pētījumi rāda, ka viņiem nervu signāli pamatos turpina darboties tikpat "nepareizi" kā līdz šim, un cilvēks būtībā tikai "tēlo labroci", bet iekšēji visi signāli tiek tulkoti caur "kreilisko sistēmu".
Embrija stadijā cilvēkam kādu laiku dzimumorgāni ir vienādi gan meitenēm, gan puikām, un arī smadzenēs vēl nav izveidojusies atšķirība. Tālāk, embrija attīstības gaitā, reaģējot uz mātes ķermeņa hormoniem (kam normāli vajadzētu atbilst sagaidāmā bērniņa ģenētiski noteiktajam dzimumam), dzimumorgāni transformējas par tādiem, kādiem tiem vajadzētu būt. Kad bērns piedzimst, mēs vizuāli jau redzam, kāds viņam būs dzimums, tomēr mums nav ne jausmas, kas notiek smadzenēs, ja vien nav runa par kādām uzkrītošām novirzēm. Mēs zinām, cik svarīgi ir, lai pirmsdzemdību laikā mātes ķermenī nebūtu nekādu noviržu, tomēr vēl arvien neko nezinām par to, kas un kā un ko precīzi ietekmē. Ja pietiek ar nelielu, nemanāmu "kļūdu", lai bērns piedzimtu ar autismu, tad padomājiet, cik niecīga varētu būt kļūda, lai bērna smadzeņu apgabali attīstītos neraksturīgi viņa dzimumam un bērns jau agri justos kā piedzimis ar nepareiziem dzimumorgāniem vai arī būt ar slēptām seksuālās tieksmes problēmām? Daļa no tā visa procesa turpina attīstīties līdz pat pubertātes vecumam.
Mums gribētos domāt, ka daba ir bināra - balts/melns, jā/nē, puika/meitene, hetero/homo. Taču ja paskatāmies dabā, tad tā nebūt nav bināra - daudz kas ir izplūdis, kaut kur pa vidu, raibs; dažādas sīkas mutācijas, kļūdas, ko vizuāli nemanām, bet kas var ietekmēt to sarežģīto orgānu, kas ir smadzenes.
Cilvēks var kaut vai ievērot celibātu un būt nevainīgs, tomēr tas nemainīs faktu, ka viņš ir homoseksuāls, aseksuāls utml. un fiziski vai emocionāli nespēj veidot heteroseksuālu ģimeni ar bērniem. Zinu pārus, kas pat 10 un ilgāk gadu ir dzīvojuši kopā un pat kaut kā tīri mehāniski tikuši pie bērniem, taču abi mokās ar depresiju un nespēj justies pilnvērtīgi, tāpēc, ka vīrs pret sievu attiecas kā pret māsu nevis kā pret mīļāko, jo citādi viņš fiziski un emocionāli nespēj - viņam vienkārši nav tās tieksmes fiziski pieskarties, aptaustīt sievieti.
Kā tad ir labāk - abiem mocīties attiecībās, kur viens partneris jūtas negribēts (jo sieva taču grib sev blakus vīru, nevis brāli) un mocīt arī bērnus, kuri saprot, ka ar vecāku attiecībām kaut kas nav kārtībā? Vai arī mierīgi izšķirties un sekot instinktiem (pat ja tie nav kā vairākumā gadījumu būtu jābūt)?
Katram, kas kaut cik spējīgs analizēt pats sevi un atcerēties savu nobriešanas procesu, jāsaprot, ka seksuālās tieksmes apzināti neizvēlas. Var izvēlēties uzvedību, bet ne tieksmes un ķermeņa reakcijas. Ja vīrietim nav reakcijas uz sievietēm un nekad nav bijis, tad medicīna nespēj neko mainīt. Padomājiet - vai kādā brīdī jūsu dzīvē bija moments, kad jūs apzināti nolēmāt "tagad man patiks meitenes un fiziski gribēsies viņas pačubināt un sāksies ķermeņa reakcija tur lejā"? Diez vai. Parasti tas notiek automātiski, pubertātes vecumā - tu vienkārši esi fakta priekšā, ka tev, rupji sakot, "stāv" domājot par kaut ko konkrētu, bet nestāv, domājot par kaut ko citu. Un ja kāds atklāj, ka reakcija ir uz nepareizo dzimumu, tad viņš var kaut zils (ironiski) palikdams gribēt, lai reakcija būtu pareiza, taču nekas nesanāk. Starp citu, te arī rodas divkosība - vīrieši, kas agresīvi attiecas pret homo vīriešiem, paši klusībā nemaz neiebilst pret fantāzijām par homo sieviešu intīmiem skatiem.
Un interesants fakts par fetišiem - daudziem ir jūtami lielāka seksuāla reakcija attiecībā uz kurpēm un kājām nekā uz visu pārējo ķermeni. Izrādās, ka arī tam ir loģisks skaidrojums - smadzeņu apgabali, kas atbild par ģenitālijām, atrodoties tuvu tiem, kas atbild par kājām. Vienkārši - atmetam nost emocijas un pētām encefalogrammas utml. Nekādu "Man šķiet, ka tā nav normāli, un tāpēc man ir taisnība". Cilvēks nedrīkstētu kļūt tik iedomīgs un spriest dabas vietā par to, kas ir / nav normāli un kas dabai būtu kā jādara. Fakti ir fakti, un mums jāprot ar tiem tikt galā bez liekām emocijām.
Ja kāds būtu izgudrojis stabilu risinājumu, tad noteikti jau sen būtu uzcēlis uz tā pamatiem veselu biznesu un pamatīgi nopelnījis un mums būtu pavisam cita veida propaganda - kā iebarot visām jaunajām māmiņām kādu medikamentu, kas garantēs, ka piedzims bērni bez seksuālām un dzimuma identitātes problēmām. Taču nekas tāds līdz šim nav noticis. Diemžēl. Jo daudzi no tiem "nenormālajiem" ar lielāko prieku iedzertu kādu tableti un kļūtu normāli, lai nevajadzētu vairs slapstīties pa stūriem un justies kā n-tās šķiras cilvēkam.
Jebkurā gadījumā, nevar arī bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka problēma neeksistē. Pusaudzim, kas sasniedzis pubertātes vecumu un sev par šausmām atklājis, ka viņam "tur, lejā" reaģē nepareizi, vajadzētu saņemt profesionālu un adekvātu informāciju par to, ko tālāk varētu darīt un kur meklēt palīdzību, it īpaši gadījumos, kad mājās ar vecākiem par to nedrīkst runāt, ja sapratnes vietā negrib saņemt tikai nolamāšanu un uzkliedzienus: "Nē, tu nedrīksti gribēt seksu ar sava dzimuma cilvēkiem, jo tev ir jāgrib to ar pretējā dzimuma cilvēkiem!"
Un vispār mēs pārāk daudz par to visu cepamies. Ja atmet emocijas un padomā sausi analītiski - dzimumtieksmes ir tāda pati bioloģiska funkcija, kā jebkura cita - ēšana, kakāšana utt. Mēs taču nesakām, ka visiem būtu jābūt vienādām smadzeņu reakcijām attiecībā uz to, ko viņu ķermenis grib vai negrib ēst? Kāpēc tad runājot par dzimumtieksmēm daudziem cilvēkiem ir tik saasināta reakcija? No kā / par ko viņi baidās?