Sveiki!

Jautājums cilvēkiem, kas ir lietojuši psihotropās zāles. Pirms kāda laika es sāku kļūt īpaši apātisks, cik vien iespējams norobežojos no citiem cilvēkiem un nupat jau esmu tiktāl, ka ir grūti pat elementāras darba lietas nokārtot. Esmu vairāk kā gadu apmeklējis arī psihoterapeitu, taču pats nesen nolēmu beigt tērēt viņa laiku - netikās sēdēt kā stabam un šķiest profesionāļa laiku.

Sakiet, vai šaibas rijot var tikt galā ar šādu stāvokli vai nav vērts organismu ar ķīmiju mocīt?

Lietoju zāles kādus gadus trīs. Jā, tās mani, tā teikt, izglāba no izdzišanas(nāves). Bet tad es kļuvu vēl apātiskāka kā pirms to lietošanas. Pie psihoterapeita gāju neregulāri, jo arī man likās, ka 1/2stundu klusēt un pārējās atlikušās vizītes minūtēs mēģināt izvilkt kaut ko no sevis ārā, bija diezgan nejēdzīgi. Šos trīs gadus,šķiet, neesmu dzīvojusi. Viss kā pa miglu. Lietojot zāles, domāju, ka apātija, vienaldzība - tie ir zāļu, tā teikt, blakusefekti. Bet. Pārstāju šaiboties pirms kādiem 8 mēnešiem(pamazām), bet apātija mani ir tā pārņēmusi, ka no tās ārā tikt ir ļoti, ļoti grūti. Jau gribēt no tās tikt ārā prasa nemitīgas mokas - piespiešanos, izmisuma lēkmes, daudz, daudz asaru utt.
Tagad sāku mēģināt piespiest sevi domāt - kas, kāpēc. Eju pie psihoterapeita. Tā nemitīgā piespiešanās tracina, bet - citādi jāiet kārties. Patiesi.

Vai Tev arī ir tukšās galvas, skatīšanās vienā punktā sajūta? Man ļoti.
Ko ar to visu gribēju teikt?
Nedzer zāles. Tās neko neatrisina. Ja ir izveidojusies dzīvībai draudoša situācija - tad jā, ļauj, lai Tevi tās izglābj. Bet tad viss. Pietiek.
Jo izveidojas tāda kā paļaušanās uz zālēm - gan jau tās man tur galvā kaut ko saķīmiskos tā, ka varēšu atkal just kaut kādu jēdzīgu enerģiju.
Bet nekādi "'ārējie spēki" nepalīdz. Rada tevī tikai slinkumu, vienaldzību, pārāk lielu paļāvību.

Gari man sanāca, bet es jau zinu kāpēc- ikdienā ar cilvēkiem nerunāju, tad nu izmuldos 1reiz pa mēnesi kkur "te".

Liels paldies par atbildi!

Tieši tā ar mani arī ir, kā Tu raksti. Varētu jau it kā mierīgi dzist ārā (pašnāvība tagad liekas tikai un vienīgi loģisks solis), taču ir cilvēki, kas no tā ļoti cietīs - finansiāli.
Nu neko, tad jau nāksies sevi zāļot nost, ko citu padarīsi.

Nav tik traki, ja ir tiešām labs psihiatrs. Esmu jau rakstījusi, ka bijuši arī diezgan ilgi periodi, kad nācies lietot zāles. Vienmēr ar psihiatru esam runājuši ap stundu, lai noskaidrotu gan kā īsti jūtos, gan kāda ir pārējā dzīves situācija. Zāles tika iedotas, bet katru dienu bija jāzvana un jāstāsta sīkumos, kā jūtos. Tika koriģētas gan zāles, gan devas (vienmēr iespējami minimālas pat pie ļoti sliktas jušanas). Ar tām zālēm ir nianses, ar kurām ar nekompetentu un/vai steidzīgu psihiatru nekad netiksi skaidrībā. Rezultāts vienmēr bija tāds, ka apātiska vai apdullusi neesmu bijusi nekad. Pie blaknēm zāles tika mainītas nekavējoties un no tā necietu. Visus zāļu lietošanas periodus esmu dzīvojusi pilnvērtīgi. Gan krīzes pārdzīvotas, gan darbs uz labāku nomainīts, gan labi strādāts un karjera taisīta.

//"Nu neko, tad jau nāksies sevi zāļot nost, ko citu padarīsi"

Nē, nē.
Kurš te tagad runā par pašnāvību? Es toreiz varēju,hm, tā neapzināti aiziet pie dieviem. Biju sabendējusi sev veselību ļoti.
Šodien, kad šķiet arī man, ka pašnāvība būtu loģiska, piedzīvoju to, ka cilvēks, kam tā šķiet LOĢISKA, neies un nemetīsies upē. Tur jābūt klāt, man šķiet, daudz lielākam izmisumam, neapzinātām sajūtām, man šķiet, ka "īsts pašnāvnieks" nedomās par to kā loģisku soli, kā mierīgu soli, vēl piedomādams par saviem līdzcilvēkiem. Turklāt cilvēks apātijā - šķiet, ka viņam(vismaz man) nav pat enerģijas, dzinējspēka ķerties pie nāves īstenošanas.
Un vēl - cerība. Niecīga, bet ir. Tā uztur. Mazliet.

Nez, par tiem psihiatriem - man jau bij laba daktere. Bet liekas, ka to visu zāļu naudu varēju labāk ieguldīt tiešām labā psihoterapeitā. Jo tomēr domāju, ka tā ir baigā sūda ķīmija.

es antidepresantus un miega zāles dzeru jau ilgus gadus, pašsajūta ir uzlabojusies, nevar salīdzināt ar to murgu ,kad biju bez zālēm... Blaknes nekādas nejūtu, dzīvoju pilnvērtīgi, protams ar tieksmi uz nomāktību, jo zāles lietoju minimālo devu, bet man vismaz ir spēks un enerģija cīnīties! Tā, ka domāju,ka labāk dzert zāles un justies normāli , nekā mocīties..., dzīve jau nav nemaz tik gara!

b



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 22:21 by kachenite.

Pašnāvieki nudien ir visādi; ir jau nu gan tādi, kuri ir mērķticīgi un perfekti sakārtojuši visas lietas, un tad... bet, ja tādas domas nāk virsū, varbūt ir vērts atlikt kaut par vienu stundu: tad atkal par vienu... bez sevis šaustīšanas un ar domu, ka jā, to vienmēr var un drīkst darīt, nejūtoties vainīgs, bet atliksim par vienu stundu... Psihiatri domā, ka viņi šeit drīkst kaut ko lemt ar hospitalizāciju pret paša gribu, bet tā ir katra cilvēka atbildība, ja viņš ir pieskaitāms.

Par zālēm.

Ir tādi, kam ir zāļu rezistentas neirozes — ko viņiem darīt?

Ir tādi, kam ir stipras blaknes — dod ko dodams. Neviens superdakteris neko nevar izdarīt. Ir gana daudz info, ko šādi cilvēki dara — ir visādas alternatīvas psihofarmakoloģijai, bet tas vēl Latvijā nav modē. Ir kultūras, kur uz psihiatriju nav tik liels akcents, bet mums tā ir bezmaz vienīgā iespēja. Tā tas ir samērā totalitārās sabiedrībās, kur kāds visu laiku kaut ko izlemj, kas kādam citam jādara vai kā jādomā.

Mēs dzīvojam ķīmisko zāļu ēras laikā, kas reizēm ir labi, jo glābj dzīvību, bet reizēm ir slikti, jo padara cilvēkus par vēl lielākiem nīkuļiem nekā iepriekš: zināmas neērtības un sliktās sajūtas, kuras tā vienkārši un uzreiz nevar likvidēt, tomēr ļoti motivē sevi izprast un veikt izmaiņas savā dzīvē. Tagad AD ēd pa labi un pa kreisi. Zāles ir samērā jaunas, švaki pētītas, un neviens nezina, kādas var būt sekas ilgtermiņā. Ir tikai dažas versijas.

Tai pašā laikā ir tādi, kam viss ok — lieto zāles, dzīvo un priecājas. Ja viņi tās nebūtu lietojuši, varbūt vairs šeit nebūtu.

Tad vēl: zāles dažkārt pasliktina atmiņu un apēd ne tikai negatīvās, bet arī pozitīvās emocijas. Bet to dara arī neiroze. Tātad atkal labi jāizsver.

Turklāt jārēķinās, ka viens psihiatra apciemojums valsts psihiatrijas iestādē var draudēt ar uzskaiti un stigmu mūža garumā — no tā vaļā nevarēs tikt nekad. Šai ziņā viss ir kā psrs. Tad būs jārēķinās arī ar sociālajiem ierobežojumiem un sabiedrības attieksmi. Nedo' dies', ja mainās politiskā iekārta. Fašisti nošāva Jelgavā gandrīz 500 slimnieku. Vēl nav 100 gadi aizritējuši no tām šausmām.Tātad jāiet privāti. Tur ārstam būs arī vairāk laika iedziļināties. Bet naudas ne mazās. Jaunās paaudzes antidepresants vienam mēnesim maksā gandrīz Ls 20. Par vizīti arī jāmaksā. Ja nu zāles vēl neder un jāmaina... var parēķināt, kas par cipariem sanāk....

Bet atkal: ja galīgi nevar izturēt, tad dzīvība ir svarīgāka.

Viss būtu labi jāizsver arī tāpēc, ka zāļu lietošanas laikā var zust motivācija psihoterapijai vai citam līdzīgam izaugsmi veicinošam pasākumam.

Esmu vairāk skeptiska nekā atbalstoša. Man šķiet, ka visa šī psihofarmakoloģija ir veidojusies no dažu ļaužu vēlmes, lai visi cilvēki būtu vienādi — gluži kā psihiatrija savos aizsākumos. Un ja nu ar to vēl var pelnīt... Amerikā bērnus gandrīz masveidā baro ar psihostimulatoru ritalīnu, bet viņu problēma it bieži ir tikai tā, ka viņi gluži nesen ir atstājuši citu kultūrvidi. Bet nu viņi tiek padarīti par nakomāniem uz mūžu. Ir mainījušās psihiatrijas metodes (tomēr joprojām ir it kā kulturālas sabiedrības, kur lieto elektrošoku), bet zemtekstā normālo un nenormālo dalījums paliek.

Humānistiskajā psihoterapijā ir pilnīgi cita filozofija. Varbūt tomēr vērts iespringt un investēt tur?



Edited 1 time(s). Last edit at 01.05.2009 12:47 by Runcene.

D



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 22:22 by kachenite.

Diez vai ir vērts tik ļoti "mitoloģizēt" pašnāvību. Nepiekrītu, ka ir jānonāk izmisuma stāvoklī, lai to izdarītu. Drīzāk otrādi, izmisuma stāvoklī var salaist grīstē visādas tehniskās lietas, lai cik arī ciniski tas neskanētu, kā rezultātā pašnāvība neizdodas un tad ir vispār dimbā. Pavisam atjēgties no šāda neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma diez vai ir iespējams - ir robežas, kuras labāk nepārkāpt, ja neesi drošs, ka nebūs jāatgriežas.

Plus vēl no visiem zīdītājiem mums vienīgajiem ir tā retā iespēja patvarīgi pārtraukt savu dzīvi. Uzstādīt dzīvošanu par pašmērķi brīdī, kad viss ir patiešām sagājis grīstē - priekš kam? Lieks mazohisms.

A



Edited 2 time(s). Last edit at 19.08.2012 22:22 by kachenite.

Tieši bērnu audzināšana arī ir problēma. Bērni daudz labāk nekā jebkurš pieaugušais jūt, ka kaut kas ar vecāku nav kārtībā. Ne tikai jūt, bet arī ļoti no tā cieš. Tapēc man aizvien vairāk liekas, ka tieši bērnus vajadzētu atbrīvot no šādiem bezizejā nonākošiem vecākiem.

Runajot par antidepresantiem - tas ļoti indviduali,jo man tos lietojot nacaas paartraukt tieshi kriizes situacijaa..... .Tas protams izklausaas ļoti neticami,bet taa nu tas bija.Secinaajums - cilveeks ar savu gariigo speeku un gribu(dziivot vai tikai eksisteet) ,speejigs tikai pats sev palidzeet un taadļ medikamentam ir tikai pakaartota loma .

M



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 22:23 by kachenite.

Nomāktais negrib tērēt profesionāļa laiku, bet iesaista forumu diezgan manipulatīvā diskusijā, kas piederas psihoterapeita kabinetam...

Man ir zināms puisis, kura tēvs viņu atbrīvoja no sevis ... Psihe viņam gandrīz gabaliņos. Nekur jau nezudīs tās Tavas problēmas: ja Tu tās neatrisināsi, bērni par tām maksās oioioi — nu jau ar savu sačakarēto psihi, psihiatru apmeklējumiem utml.

Nerisinot savas problēmas, Tu tieši paliec par bezizejā nonākušu vecāku un uzkrauj bērniem arī savu nastu. Ja viņi augdami redzēs, ka Tu spēj uzņemties atbildību, kaut arī Tev dažkārt ir grūti, viņi savā dzīvē mācēs tikt galā, kad būs grūti viņiem.

Patiesībā pašnāvība ir arī atriebība: tikai ne īstajam "vainīgajam"...

Pieaugušam cilvēkam piestāv uzņemties atbildību arī par savu psihi. Kaut vai ar zālēm, ja ne citādi.



Edited 1 time(s). Last edit at 05.05.2009 11:03 by Runcene.

Es lietoju AD kadus 3,5 menesus. Patraucu to pati pamazam, protams, ar arsta ieteikumu. Problemu nebija partraukt, domaju, tapec ka nejutu no ta lielu vajadzibu vairs, jo sapratu, ka man palika nedaudz labak un atsuvu pasnavnieciskas domas, bet kopuma mani var izarstet garigas vertibas, tuvie lidzcilveki, draugi, vinu atbalsts utt. Psihoterapeitu apmekleju labprat, jo tas bija vienigais, kas spej saprast un pateikt ko jedzigu. Tobrid neviens to nevareja. Partraucu psihoterapiju naudas trukuma del, domaju, ka es pat tagad vel ietu, jo jutu nepieciesamibu. Jo depresija ir ka vilni, ta mazi, ta lieli, un mainas biezi. Nupat nesen izmisuma no konflikta ar savu vienigo draudzeni uznaca tas domas par aiziesanu, bet parvareju to, draudzene dusmas, bet uzleja man teju un pateica, ka iepilinaja tur ko nomierinosu. Es un ta padomaju un nomierinajos, bet tur bija parasta teja. Ta ka viss ir galva, bet tas ir gruti parvarams. Es domaju, ka pasnavnieki ir tikpat dazadi ka cilveku tipi. Viens to izdara izmisuma, otrs visu asi izrekinot un saplanojot. Rakstu autoram ieteiktu zales dzert tikai tada gadijuma ja ir pasnavnieciskas domas, un juti, ka vispar vairs nekadi nevar. Padzert kadu isu bridi, bet tad mest tam mieru un arsteties ar sarunam pie psihiatra, meklet lidzcilveku atbalstu un darit ko labu, nodarbinat pratu.

N



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 22:24 by kachenite.

Paldies, Vientuļā, Tavs viedoklis man līdzēja!

Marica
Cik sen kaa lieto zaales (AD)un kapeec lieto ilgstoshi??
Es AD dzeru ar nelieliem paartraukumiem 4 gadus jau...

Lilo, zāles dzeru ilgi, gan ar lieliem pārtraukumiem, varētu būt gadus 10 vismaz. Padomju laikos dzēru zāles, taču tās bija ar milzīgām blaknēm, tā ka atteicos no tām drīz vien, jo nekāda rezultāta nebija, drīzāk otrādi, paliku vienkārši trula. Psihoterapija kā tāda vispār nebija pieejama. Sekoja ilgs, bet mokošš pārtraukums, bez zālēm un jebkāda psiholoģiska atbalsta, tik vien ko pati lasīju un mēģināju saprast.Kad parādījās jaunās paaudzes antidepresanti, jutu ,ka tie tiešām iedarbojas pozitīvi. Lietoju tos tik daudz ,lai justu sevī spēku unenerģiju dzīvot, strādāt, un galvenais cīnīties ar savu nepareizo attieksmi, domām.

Marica
Un kaa Tu pati spried vai Tavs terapeits,kaapeec nevareetu dziivot pilniigi bez zaaleem.Kaa saprotu,abas mees palaikam paatraucam,bet vienalga atgriezamies pie zaaleem un tieshi kaa Tu saki,lai dziivot NORMAALU dziivi,energiju dziivot,straadaat un pozitiivi domaat!!
Kaa Tev izpauzaas taa depresivitaate ja nelieto zaales un ko Tu lieto!??
Man galvaa vate,gruuti padomaat,nespeeks,kaajas nevaru pavilkt,nomaaktums,it kaa spiez kruushu rajonaa..visu daru ar piepieshanos...nenormaalu!!!!!

Lilo
Jā, arī man tā ir , kad ilgi nedzeru zāles, tādi pat simtomi k;a tev, un vēl daudz citi. Pati esmu sapratusi, ka bez zālēm nevaru, jā cerības arī neesmu atmetusi ka kādreiz iztikšu bez zālēm.., bet patreiz prakse rāda ,ka tieši tad esmu spējīga ar sevi strādāt,izprast, kad lietoju antidepr., citādi ir tā, .kā tu saki -vate galvā un izmisums.. Citi jau te gudri raksta, ka pareizi ir iet psihoterapijā un zāles nost, jā arī es eju (gāju ) pie psihoterapeita, bet ja galvā vate un nespēja domāt un analizēt sevi, tad nav vērts iet pie psihoter.,laika un naudas izšķiešana. Lietoju seroxatu.

Marica
Vai ko citu arii lieto,vai iztiec ar Seroxat!?un kada deva?!?!

Lilo,
lietoju seroxat 10-20 mg un pret bezmiegu stilnox vai klonazep. 1/4.

tiem kam ir endogēnas saslimšanas- endogēna depresija, tiem zāles jālieto ilgstoši, iespējams visu mūžu..., tāpat kā cukurslimniekiem insulīns., bet tā nav nolemtības sajūta, drīzāk samierināšanās, vai pat pazemība. pieļauju arī , ka var notikt brīnumi unzāles vair nebūs vajadzīgas. Līdfz šim tikai vien ar psihoterapiju, neesmu spējusi aibrīvoties no fiziski sliktās pašsajūtas ko izraisa depresija.

Paldies,Marica,par atbildēm!Vismaz šajā portālā jūtos kā ar līdzīgajiem!Man jau tāpat,nevaru tikt galā tikai ar psohoterapeita paliidzibu..
Tev bezmiegs ir kā pastaaviiga problēma vai fragmentāra!??Man itkaa taads nav,bet katru nakti ir murgi,pie kuriem jau esmu pieradusi(cik var pierast)!

Ja ķīmiju vajag, tad lietojam, bet tās "endogēnās depresijas" teorijas gan es sev nekad neesmu ļāvusi iestāstīt; psihiatrija dziļākajā būtībā taču ir ļoti vecmodīga... zvērinātie psihiatri joprojām neatzīst psihoterapiju.

Un ar depresiju mūsdienās nav jāsamierinās, nedz to vajag... Tas var prasīt laiku un līdzekļus, bet ne nu tik bezcerīgi, ka visu mūžu.

Nomāktajam - zināt, ir daudz gadījumu, kad bērni ļoti ilgi pārdzīvo pat vecāku šķiršanos, kura tak mūsdienās ir tāda parasta lieta, bet - pašnāvību?????? Tā var būt trauma līdz mūža galam. Tādēļ š Jūsu apatīja, domājams, noteikti ir kāds depresijas veids un tomēr labāk izmē'[giniet antidepresantus - ja ir labs dakteris, tie var līdzēt pat ļoti labi! Un nav tie jālieto 3,5 mēn., jo, cik esmu lasījusi, īsākais periods ir 6 mēneši, lai rezultāts būtu produktīvs. Salīdzinot ar Runceni, es neesmu iedziļinājusies šajās lietās,varbūt ko pasaku greizi. Jo man tomēr allaž bijušas dzīves, nevis nāves alkas par spīti sliktajai veselībai.Bet ir bijuši periodi, kad ar brīvajā laikā blenzu 1 punktā. nu tad tomēr jāizs''kiras par AD - un to tagad ir pietiekami daudz, lai labs specs piemeklētu to, kas jums palīdz.