stigma
Aizsāka duusha
duusha
stigma 17.05.2009 12:55 |
Diezgan nesen pārcietu hospitalizāciju Tvaika ielā, bet nu jau pašsajūta it kā uzlabojas, it kā pat varētu saņemties un dzīvot tālāk. Bet... Bailes par tiem mistiskajiem "reģistriem" un "uzskaitēm". Kas tie tādi un vai eksistē? Kas tiem tiek klāt? Varbūt jebkurš? Kur man tagad ir durvis ciet?
Te forumos dažreiz raksta, ka nu jau nav kā psrs laikos, citur - ka ir tāpat? Un kā vispār bija tajos psrs laikos? Esmu vēl jauna, nezinu...
Autovadītāja tiesības man vispār ir iespējams tagad dabūt? Strādāt valsts iestādē drīkstu? Personāla speciālisti jaunajā darba vietā varēs "nočekot" mani šādos reģistros?
Tagad arī meklēju darbu un mani vajā fobija, ka netieku pieņemta manas "uzskaites" dēļ..
Te forumos dažreiz raksta, ka nu jau nav kā psrs laikos, citur - ka ir tāpat? Un kā vispār bija tajos psrs laikos? Esmu vēl jauna, nezinu...
Autovadītāja tiesības man vispār ir iespējams tagad dabūt? Strādāt valsts iestādē drīkstu? Personāla speciālisti jaunajā darba vietā varēs "nočekot" mani šādos reģistros?
Tagad arī meklēju darbu un mani vajā fobija, ka netieku pieņemta manas "uzskaites" dēļ..
|
Re: stigma 17.05.2009 14:26 | Piedalās jau: 18 gadus Ieraksti: 13'552 |
Diagnoze?
Autovadīšana atkarīga no diagnozes un stāvokļa. Par to lemj ārsts. Ierēdniecībai, šķiet, kaut kādu izziņu vajag, bet varu samelst: precīzi nezināšu. Psihiatri gan paši it intensīvi cīnās, lai cilvēkus neatraida tāpēc vien, ka viņiem bijusi saskarsme ar psihiatriju, bet viņi maz var pasākt: pagaidām tikai izglītojošas info līmenī. Mana pieredze diemžēl ir tāda, ka pēc slimnīcas no manis baidījās dažas draudzenes. Nezinu gan, kādas bija fantāzijas... Ļaužu attieksmi nekādi likumi neregulē. :(
Tātad no vienas puses ir tā...
Uzskaitē ir konkrētas diagnozes; visi slimnīcā bijušie ir datubāzē, arī visi pie valsts ambulatorā psihiatra bijušie, turklāt var uzskatīt, ka šie dati ir neaizsargāti; jo datubāze ir ļoti švaki uztaisīta; Pentagona e-pasta serveri uzlauza cik stundās? Šis būtu kuiļa rūciens. Nesen uzlauza homoseksuāļu organizācijas datubāzi un publicēja biedru sarakstu... bet tā bija labi aizsargāta.
Teorētiski katrs tajā sistēmā strādājošais var piekļūt datubāzei. Pats vai ar kolēģu "palīdzību" var palūrēt, pārdot info utt. Viss atkarīgs no godaprāta. Tikai.
Biju savulaik sarunājusi vizīti ar doku pa telefonu, nebiju pierakstīta. Māsa nevarēja atrast manu ambulatoro karti, bet to vajadzēja ātri; iegrūda man visas kastes, lai pati meklēju. Tagad es zinu visu par saviem kaimiņiem, kuri iet pie psihiatra, kā arī viņu diagnozes. Man tātad jau ir info, ar ko es varētu "padalīties", ja gribētu.
No pacientiem reģistratores ievāc "anamnēzi", citiem pacientiem un viņu tuviniekiem klātesot. Prasa par ģimenes stāvokli, vai ir būts slimnīcā utt... ja attieksme vēl būtu kā pret bērniem, bet tas jau ir kā pret 2. šķiru...
Turklāt esmu ar diezgan augstu toleranci pret mediestāžu trūkumiem, jo esmu izbijis mediķis un zinu, ka mainīt lietas bez naudas ir grūti, bet tas, kas redzēts valsts psihiatrijā, nav nekādos vārtos.Tāpēc pat brīnītos, ja cilvēkiem, to zinot, nebūtu stigmas sajūtas.
Patiesībā domāju, ka šeit būtu kas darāms, tikai ne agresīvā personisku rēķinu kārtošanas līmenī un histēriski. Pasaulē par šo stigmu runā daudz; ir visādas bijušo un esošo pacientu atbalsta organizācijas, kaut kāda maziņa arī Latvijā.
Bet laimīgā kārtā šim visam ir arī otra puse...
Vai Tu taisies uz deputātiem, lai kāds gribētu par Tevi meklēt melnus grēka darbus un aktivizēties dzelteni? Kuram būs interese rakāties; lai arī šo to var saost, tas prasa laiku un enerģiju, bet cilvēks ir paslinks radījums. Varbūt nevajag iespringt par savu "svarīgumu". ;) Turklāt Xanax un lexotanil tagad daudzi ēd...
Dakterim Pēterim Apinim arī ir bijušas problēmas ar depresiju (ir to atklāti paudis), taču sabija pat par ministru. Bet pēc mentāliem gadījumiem vairāk izskatās viņa "veselie" kolēģi — spriežot pēc darbiem un citām izdarībām...
Visas lietas mainās, ja Tu no tā nebaidies, ka ir bijis tā, kā ir bijis. Kādā līmenī Tu spēj sevi pieņemt ar visu to, kas ir bijis? Katrs ir tik traks, cik pats sevi par traku uzskata. Attieksme izmaina lietas. Tas pats Pēteris Apinis ir teicis, ka ir depresīvs tips. Kā Tev šķiet, kas notiktu, ja Tu to necenstos slēpt? Kādam pastāstītu? Kaut vai kādam radam, kurš vēl nezina. Varētu saprast, kādas sajūtas rodas. Tas gan nenozīmē, ka jākladzina uz ielasstūra vai jāstāsta pirmajā darba intervijā. Pafantazē, ko Tu darītu, ja tas nāktu gaismā. Bail domāt? Ir tāda paradoksāla lieta, ka citi mūs pieņems pēc tā, kā mēs paši sevi pieņemam. Latvija ir maza zeme, kāds Tevi tur varbūt vienkārši ir redzējis... Ko tad?
Neesi domājusi, ka varētu pati sevi kā nodarbināt? Tad arī šīs domas un raizes atkristu...
Edited 1 time(s). Last edit at 18.05.2009 16:02 by Runcene.
Autovadīšana atkarīga no diagnozes un stāvokļa. Par to lemj ārsts. Ierēdniecībai, šķiet, kaut kādu izziņu vajag, bet varu samelst: precīzi nezināšu. Psihiatri gan paši it intensīvi cīnās, lai cilvēkus neatraida tāpēc vien, ka viņiem bijusi saskarsme ar psihiatriju, bet viņi maz var pasākt: pagaidām tikai izglītojošas info līmenī. Mana pieredze diemžēl ir tāda, ka pēc slimnīcas no manis baidījās dažas draudzenes. Nezinu gan, kādas bija fantāzijas... Ļaužu attieksmi nekādi likumi neregulē. :(
Tātad no vienas puses ir tā...
Uzskaitē ir konkrētas diagnozes; visi slimnīcā bijušie ir datubāzē, arī visi pie valsts ambulatorā psihiatra bijušie, turklāt var uzskatīt, ka šie dati ir neaizsargāti; jo datubāze ir ļoti švaki uztaisīta; Pentagona e-pasta serveri uzlauza cik stundās? Šis būtu kuiļa rūciens. Nesen uzlauza homoseksuāļu organizācijas datubāzi un publicēja biedru sarakstu... bet tā bija labi aizsargāta.
Teorētiski katrs tajā sistēmā strādājošais var piekļūt datubāzei. Pats vai ar kolēģu "palīdzību" var palūrēt, pārdot info utt. Viss atkarīgs no godaprāta. Tikai.
Biju savulaik sarunājusi vizīti ar doku pa telefonu, nebiju pierakstīta. Māsa nevarēja atrast manu ambulatoro karti, bet to vajadzēja ātri; iegrūda man visas kastes, lai pati meklēju. Tagad es zinu visu par saviem kaimiņiem, kuri iet pie psihiatra, kā arī viņu diagnozes. Man tātad jau ir info, ar ko es varētu "padalīties", ja gribētu.
No pacientiem reģistratores ievāc "anamnēzi", citiem pacientiem un viņu tuviniekiem klātesot. Prasa par ģimenes stāvokli, vai ir būts slimnīcā utt... ja attieksme vēl būtu kā pret bērniem, bet tas jau ir kā pret 2. šķiru...
Turklāt esmu ar diezgan augstu toleranci pret mediestāžu trūkumiem, jo esmu izbijis mediķis un zinu, ka mainīt lietas bez naudas ir grūti, bet tas, kas redzēts valsts psihiatrijā, nav nekādos vārtos.Tāpēc pat brīnītos, ja cilvēkiem, to zinot, nebūtu stigmas sajūtas.
Patiesībā domāju, ka šeit būtu kas darāms, tikai ne agresīvā personisku rēķinu kārtošanas līmenī un histēriski. Pasaulē par šo stigmu runā daudz; ir visādas bijušo un esošo pacientu atbalsta organizācijas, kaut kāda maziņa arī Latvijā.
Bet laimīgā kārtā šim visam ir arī otra puse...
Vai Tu taisies uz deputātiem, lai kāds gribētu par Tevi meklēt melnus grēka darbus un aktivizēties dzelteni? Kuram būs interese rakāties; lai arī šo to var saost, tas prasa laiku un enerģiju, bet cilvēks ir paslinks radījums. Varbūt nevajag iespringt par savu "svarīgumu". ;) Turklāt Xanax un lexotanil tagad daudzi ēd...
Dakterim Pēterim Apinim arī ir bijušas problēmas ar depresiju (ir to atklāti paudis), taču sabija pat par ministru. Bet pēc mentāliem gadījumiem vairāk izskatās viņa "veselie" kolēģi — spriežot pēc darbiem un citām izdarībām...
Visas lietas mainās, ja Tu no tā nebaidies, ka ir bijis tā, kā ir bijis. Kādā līmenī Tu spēj sevi pieņemt ar visu to, kas ir bijis? Katrs ir tik traks, cik pats sevi par traku uzskata. Attieksme izmaina lietas. Tas pats Pēteris Apinis ir teicis, ka ir depresīvs tips. Kā Tev šķiet, kas notiktu, ja Tu to necenstos slēpt? Kādam pastāstītu? Kaut vai kādam radam, kurš vēl nezina. Varētu saprast, kādas sajūtas rodas. Tas gan nenozīmē, ka jākladzina uz ielasstūra vai jāstāsta pirmajā darba intervijā. Pafantazē, ko Tu darītu, ja tas nāktu gaismā. Bail domāt? Ir tāda paradoksāla lieta, ka citi mūs pieņems pēc tā, kā mēs paši sevi pieņemam. Latvija ir maza zeme, kāds Tevi tur varbūt vienkārši ir redzējis... Ko tad?
Neesi domājusi, ka varētu pati sevi kā nodarbināt? Tad arī šīs domas un raizes atkristu...
Edited 1 time(s). Last edit at 18.05.2009 16:02 by Runcene.
|
Re: stigma 17.05.2009 15:34 | Piedalās jau: 16 gadus Ieraksti: 2'972 |
Noteikumi: www.dr.lv neatbild par portāla lietotāju ievietotajiem komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morālās un pieklājības normas, nekurinot rasu vai sociālu naidu, neaizskart personas godu un cieņu. Komerciāla rakstura paziņojumi jāsaskaņo ar administrāciju. Lūguma neievērošanas gadījumā www.dr.lv patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju un dzēst personu aizskarošus un rupjības saturošus komentārus.
Privātuma politika | Neskaidrību gadījumā rakstiet un jautājiet: info@dr.lv