Sveiki!

Kādu laiku jau piestaigāju pie psihoterapeita un sāku saprast, kāds ir ideāls kontakts starp terapeitu un mani. Faktiski, tā ir pilnīga savstarpējā uzticēšanās. Tad nu iedomājos, vai nesanāk beigās tā, ka izveidojās totāla atkarība no terapeita? Es, piemēram, jau vismaz 10 gadus neesmu uzticējies nevienam cilvēkam un pat aizmirsis, kā tas īsti ir.
Padalīsīties pieredzē?

Kādu laiku būs atkarība, var būt arī tā, ka nevar iztikt bez psihoterapeita: viens otrs no rīta līdz vakaram par to vien domā; ir citādas versijas arī — var ļoti dusmoties reizēm...

Bet tas nav traģiski, pienāks viena diena, kad sapratīsi, ka Tev viņš (psihoterapeits) vairs nav vajadzīgs... Kad būsi gatavs pats tikt galā ar dzīves problēmām... sajūta, ka psihoterapeits ir lieks un sajūta, ka pats tiec galā, piesakās apmēram vienlaicīgi...

Hmm? Slikts būtu tas terapeits kas neveidotu uzticību - tā ir viņa peļņa bet stulbs ir tas cilvēks kas visu savu uzticību velta cilvēkam ar kuru jebkurā gadijumā nevarēs būt kopā...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Taisnības labad jāsaka, ka terapeits neveido uzticību. Jo profesionālāks, jo parasti nemanāmāks.

Turklāt samaksas sistēma (te jau gan tas minēts vairākkārt) pārsvarā ir veidota tā, ka terapeits drīzāk varētu būt materiāli ieinteresēts tikt vaļā no ilglaicīga klienta.

Normāli. Man kādu laiku likās, ka nevarēšu dzīvot bez psihoterapeita. Mati stāvus aiz šausmām cēlās no tādas domas, ka varētu viņu nesatikt! Vienlaikus dusmojos uz viņu, ka nevaru bez viņa iztikt! Baigi coolīga sajuta! Pēc div menešiem pargaja. Pa to laiku sapratu šo to par sevi- es iepriekš vairākus gadus nespēju kādu notikumu atkost. Vislaik kirdik gribējās. Bija vērts tomēr aiziet aprunāties!
Palasies šo:
http://www.psihoanalitikis.lv/psihoterapeits_doc_38.html
Citāts:
Vai ir iespējams nonākt atkarībā no sava psihoterapeita vai psihoanalītiķa?

Mēs nokļūstam „atkarībā” no visa tā, kas palīdz mums justies labi, vai tā ir tase rīta kafijas, vai fitnesa kluba apmeklējums. Dažreiz par „atkarību” sauc mūsu spēju izjust pieķeršanos tam, kurš mūs atbalsta un nodrošina mūsu dzīves augstu kvalitāti – labam ģimenes ārstam, prasmīgam masierim, frizierim, saviem draugiem un labsirdīgiem kolēģiem. Tipiska „atkarības” īpašība no psihoterapeita vai psihoanalītiķa pāriet tiklīdz atveseļošanās process beidzas, un cilvēka dzīvē rodas daudz jauna un priecīga – jauni draugi, mīlestība, laime, panākumi darbā, radoša iedvesma.

Angliski: http://www.myshrink.com/counseling-theory.php?t_id=18

Ku! neko nesaprot no psihoterapijas, tik izsaka savus spriedumus.

"Es labāk pieviļos ticot, nekā nevienam neticot"- Ojārs Vācietis, dzejoļa nosaukumu neatceros.
Ja vispar nevienam neuzticas, baigi grūti dzīvot ir.

Tajā tekstā ir pretrunas- cilvēki nespēj atteikties no tā, kas viņiem palīdz labi justies- arī no tases kafijas nē. Patiesībā cilvēkā iekšā ir atkarības sindroms. Tad kāpēc lai psihoterapeits būtu tas, ko viegli pamest?
Man drīzāk šķiet, ka psihoterapeitus pamet tad, kad saprot, ka nav jēgas.
Pie tam- cilvēks visu dzīvi risina savas problēmas, tāpēc aplami ir arī teikt "atveseļošanās process beidzas".

N



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:16 by kachenite.

var tak uzaicinat jauko psihoterapeitu draugos un pec tam sad tad parunat. :)

Kachenīt, nu tad jau varam secināt, ka pamest nevar :-)))
Es pazīstu dažus psihoterapeitu klientus, kas gan pīpē, gan trekterē, tjip. problēmas atrisinātas nav;)

psihoterapijā nav tādas nostādnes, ka "nedrīkst" "trekterēt"; tas piederas psrs narkoloģijai...

citam varbūt tieši vajag iemācīties mazliet atslābt... Pat Bībelē, kas ir konservatīvākā no konservatīvākajām (it kā, patiesībā jau nē) Kristus kāzās radīja vīnu, kad tas bija beidzies ... senie austrumnieki vispār svinēja kāzas dienām... gļuks vien būtu bez %.

>Kristus kāzās radīja vīnu

kas liecina par cilvēka atkarīgo dabu- viena no lietām, ko nevar mainīt.

Kāpēc Tev šķiet lietas esam tik kategoriskas?

Ar atkarību pieņemts apzīmēt ļoti specifisku dvēseles stāvokli... ne visi ir tādā stāvoklī, kuri savu reizi izdzer vīnu.

Runcene :-)))

Tad ir jautājums, kāpēc dzer vīnu?
Vai tas ir kaut kas īpaši garšīgs, ko nevar aizvietot ne ar ko citu?
Vai tas ir kā rituāls, kā rezultātā iegūst bik miglainu prāta stāvokli, kas relaksē? Tādu, ko tomēr cilvēks ne reti nevar sasnieg pats?

Nu, tad Tu labu vīnu nebūsi dzērusi; ir garšīgs un arī aromātisks... :) Turklāt sava veida rituāls: kur nu vēl sarunas, kas ap to notiek. Es to uztveru kā sava veida "šķīstīšanos" vai ko tādu...

Bet tāpēc es darbu neesmu kavējusi, grāvi arī neesmu sabijuse...

Tas ir tik sens pasākums, ka es pat neiespringtu, lai ko citu izdomātu.

Runcene, attaisnojumu jau vienmēr var izdomāt;)

Strawberry, es pat uz to neiespringstu, lai izdomātu... man vienkārši patīk dažas tradīcijas: un psihoterapija, kā zināms, aplūko tikai to, kas traucē man vai citiem, bet šis man netraucē... ;P vismaz neviens nav sūdzējies.

Var jau, protams, visu kaut kā nosaukt, visā var atrast arī savu slideno aspektu, kas šeit nenoliedzami var rasties, bet vajag zināmu psiholoģisko pamatu jeb fonu, lai tas notiktu.

To jau neviens nevar zināt, kur tā dziļā sakne slēpjas...Tu jau , Runcene, arī to vēl neesi atradusi, ja jau esi vēl ierakumos.
Bet šo es zinu par sevi. Es kādreiz pīpēju, atmetu, jo sapratu, ka tas kaitē veselībai, pie tam bija apgrūtinoši vienmēr meklēt pīpējamo vietu --> tā es zaudēju momierinošu rituālu. Bet es varēju izdzert kādu vīna glāzi un arī kaut ko stiprāku- tas lieliski nomierināja. Tagad man ir gastrīts, es dzert vairs nevaru, un patiesībā es esmu sapratusi, kas esmu zaudējusi divas iespējas, ko citi izmanto. Bet es atradu reiki, tas tā kā labāk no visa iepriekš minētā, un kaut ko dod arī sevis sapratnē, pie tam neprasa liekus resursus, bet...jau tagad es esmu sapratusi, ka arī reiki ir tikai tāds starpposms, jo es to esmu dabūjusi mākslīgā ceļā (saņemot iniciācijas), bet tai pieejai būtu vajadzējis rasties dabiskā ceļā...

...biki pafilozofēju par tēmu, no kurienes uz kurieni ejam...laikam kādam pa vidu var būt arī psihoterapeits:)

J



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:16 by kachenite.

Tas jau ir par to pašu :)

tak jau... :)

Par dziļo sakni es domāju tā, ka es viņu tomēr taustu, bet problēmas ir ar ierakumiem... savu laiku tie glābj (nodrošinot dzīvībai svarīgās funkcijas), un kur gan lai liekas, ja ir bail? Bet tajos var arī iestrēgt — tie ir varen vilinoši.

Tas nekas, ka tur smird: visi čurā, ir sasvīduši, nemazgājas utt., bet tur parasti atved paiku, vēl arī cits nodrošinājums ir, to pašu šņapstu 100 g dienā (=psihiatra ripas?) dod... Un ierakumos esot, var brīvi modelēt situāciju, kā būs ārpusē, kad neviens neko klāt nepienesīs. Piemēram, var sākt arī iejusties jaunās iespējās: atteikties no pienestajiem 100g un kaut ierakumos mēģināt dzīvot bez tiem... Var palūrēt gar ierakumu malu, izbāzt ārā vienu kāju utml; protams, jāskatās, kas ar lodēm notiek — var izrīkoties arī ļoti nejauki ar sevi...:(

Tātad ierakumu atstāšana kopumā ir viena makten bailīga liela...

Bet ja notiek zināmi mācību manevri tais pašos ierakumos (psihoterapija, kas reizēm arī ir nepatīkama), tad brīdī, kad nu nāk jauns uzdevums uz cīņu atklātā kaujā, būs vieglāk uz to doties...

Un kurš būs tik drosmīgs, ka definēs kaut kādu pabeigtību? Mēs visi sākam skriet dažādās vietās trasē. Citam ir viena kāja, citam nav roku... ar to būs jānodzīvo līdz mūža galam. Bet ir svarīgi, ka cilvēks vispār saņemas skriet. Loģiski, ka pie mērķa mēs nekad nenonāksim vienlaicīgi. Un kurš saka, kur ir mērķis? Kurš to zina? Tāpēc kaut kāds kāda cita iedomāts mērķis nevar būt kritēriijs. Tāpēc es noraidu kaut kādu normu pasludināšanu vai izvirzīšanu, jo šajos meklējumos tas nederēs; sanāks vien tāda sieviešu mērīšanās ar krūtīm...

Tāpat nevajadzētu apraudāt bijušo, nedz teikt, ka tas bijis ne īsti tas, kam vajadzētu būt... tāds ir meklējumu ceļš: ja nebūtu bijušās fāzes, nebūtu arī jaunas, drosmīgākas atziņas...

S



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:16 by kachenite.

Mana piereze ar psihoterapeitu gluzji preteja - arsts nepaartraukti veelas ar mani tikties ....,nezinu,kaa lai no shiis situacijas izeju.

Kādos nolūkos? ;)

Motivaacija - ka nepiecieshama sesija, bet juutos labi.Mana terapija ilgstosha un veelos to paartraukt ,par aarstu varu teikt to labaako - ar pirmo piegaajienu atradu ,,savu psihoterapeitu,,.

N



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:17 by kachenite.

Citu psihoterapiju nekad nevar komentēt droši, bet atraisīties ir jāprot pašam — ja to neprot, tad sanāk, ka psihoterapija nav pabeigta :)

Lai gan ir jau arī iespējama rezistence (pretošanās), vēlme bēgt no dažām atziņām, kuras vajadzētu iegūt, arī no pārmaiņām utt. Ļoti daudz variantu...

Par atveseļošanos: ja ejat pie laba terapeita, jums jābūt definētai problēmai, ko vēlaties atrisināt, un terapijas mērķim. Kad esat mērķi sasnieguši, tad arī var uzskatīt, ka konkrētais atveseļošanās process ir noticis.

P.S. Un labs terapeits nekad neļaus izveidoties atkarībai. Tikko jūs būsiet ērti iekārtojies pie viņa uz palikšanu, viņš jūs tūdaļ no ērtās vietiņas izmetīs laukā.

AgneseO Rakstīja:
-------------------------------------------------------


> P.S. Un labs terapeits nekad neļaus izveidoties
> atkarībai. Tikko jūs būsiet ērti iekārtojies
> pie viņa uz palikšanu, viņš jūs tūdaļ no
> ērtās vietiņas izmetīs laukā.

tā nu ir balta patiesība :D

ku! Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Hmm? Slikts būtu tas terapeits kas neveidotu
> uzticību - tā ir viņa peļņa bet stulbs ir tas
> cilvēks kas visu savu uzticību velta cilvēkam
> ar kuru jebkurā gadijumā nevarēs būt kopā...

Ar psihoterapeitu nav jābūt kopā, viņš ar tevi ies kādu gabalu, bet ne visu dzīvi.

Par atkarību - pienāks laiks, ka p-terapeits nebūs vajadzīgs. Protams, ja cilvēks pats strādā, nevis gaida, kad terapeits atrisinās viņa dzīvi.

Bez tam, es neskatos uz psihoterapiju, ka nu ir viens cilvēks, kam var uzticēties. Uzticība nav primārais, es uzticos arī citiem, stāstu šīs pašas lietas. Runa neiet tikai par uzklausīšanu. P-terapija ir kas vairāk. Tādā ziņā, ka palīdz tev redzēt un saprast lietas.

P.S. Ir terapeiti, kas patiešām ir pārāk ieinteresēti peļņā, bet ir tādi, kas ir saprātīgi savas 'misijas' veicēji - un tas viņiem ir primārais (materiālais ir tikai loģiski pakārtots).

T



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:17 by kachenite.