Kachenīt, Tev žetons:)

T



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:18 by kachenite.

Manā kontā ir 4 dziednieki, 2 spēka gados, 2 pensionāri...un tikai visvecākais nebija noteicis nekādu taksi, un par atstāto naudu nelikās ne zinis, neskatījās, ko es tur nolieku...bet palīdzēja man viņš visvairāk. Vnk viņam ir vislielākās spējas no tiem, kas man ir zināmi. Varbūt viņam ir zināmi arī citi likumi;)
Un viņš arī nelika iet vairāk kā 2 reizes, kaut man atkarība iestājās uzreiz- tādas spējas, un ko tikai es vēl nevarētu uzzināt! Bet, nekā;)



Edited 1 time(s). Last edit at 27.09.2009 19:28 by strawberry.

Man liekas, ka ir jāizbeidz šī bezjēdzīgā diskusija ar tiem, kas nekas nav apmeklējuši pstrp un nekad nav bijusi tāda nopietna vajadzība. Variet tikai uzskatīt, ka esat laimīgi! Savukārt es esmu pateicīga tiem forumiešiem, kas mani kādu laiciņu atpakaļ pamudināja aiziet pie pstrp., jo ļoti ilgi tam pretojos. Katram būs sava pieredze ar terapeitu. Man arī terapeits ir uzticamības persona, jo līdz 30 gadu vecumam, īsti nevienam nekad neesmu uzticējusies un nevienam mana iekšējā pasaule nekad nav interesējusi. un kas man ir sakrājies iekšā, tas ir Uh!!!! Esmu bijusi 30 reizes, bet man ir tik daudz ko apspriest un apspriest. Tik daudz nelāgas pieredzes, traumu un attiecīgi ačgārnu skatījumu uz realitāti. Jā, terapeits ir tas, kam liek justies labi, pareizāk sakot-dzīvot normālu dzīvi!!!
Arī man sāk veidoties atkarība no terapeitas. Man terapeite ir iemiesojusi ideālo māti. Bet es savā emocionālajā pasaulē esmu vēl kā bērns, katra komunikācija ar cilvēkiem man rada nenormālu trauksmi, vainas apziņu. Tas uz ko mēs terapijā ejam- man jāizaug emocionāli kā pieaugušam cilvēkam. Un kad cilvēks ir pieaudzis un nobriedis, viņam māte principā nav vajadzīga un viņš ir gatavs atdalīties.

Man, savukārt, terapeits bija gan māte, gan tēvs, lai arī 10 gadus jaunāks par mani. Ilgi domāju, ka nekad bez viņa nevarēšu iztikt, bet pienāca brīdis, kad "pieaugu".

...palasījos...uhhh...nodrebinājos...kur paliek dabiskā atlase???...velkam ūdensgalvas, dauņus un citus, ļaujam vairoties, reprodocējot šamējiem sev līdzīgos,kas savukārt...un atkal savukārt...sūda humānisti...
...un tad atnāca pstrpists...kā māte...
...vyss, navaru ytū laseit...

N



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:18 by kachenite.

Cik bēdīgi, ka jālasa tādi teksti "jo līdz 30 gadu vecumam, īsti nevienam nekad neesmu uzticējusies un nevienam mana iekšējā pasaule nekad nav interesējusi"... Iespējams, mani nekad nav skārušas (vismaz ne nopietnas) psiholoģiska rakstura problēmas tikai tāpēc, ka esmu varējis un varu joprojām uzticēties pietiekami daudziem cilvēkiem un joprojām kalpoju daudziem par uzticības personu un mani ļoti interesē cilvēku iekšējā pasaule (par garīgo es runāju)...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Man gan šķiet, ka nevienam tā īsti neinteresē otra cilvēka iekšējā pasaule. Vecāki arī bieži vien ir tā noskrējušies, ka vairāk rūpējas par sadzīviskām lietām.
Interese par otru cilvēku parasti ir saistīta ar cilvēka paša interesēm.
Var jau būt, ka attiecības ar terapeitu var nosaukt par attiecībām ar ideālo māti- bet tas jau ir kaut kas idealizēts ...tādas attiecības ar pilnīgu savstarpēju uzticēšanos ir retas, un tas arī ir pilnīgi dabiski, jo katram cilvēkam var un vajag būt savai intīmajai sfērai.

Es nekad terapeitā neesmu saskatījusi ne māti, ne tēvu. Visma ne apzināti. Tas ir cilvēks, kurš 'iet man kādu laiku līdzi'.

Par to naudas kāšanu - ja p-terapeits ir labs (profesionāls, ar talantu), viņam būs klienti, tad uzreiz atkrīt tas jautājums, ka par katru cenu vajag kādu iebīdīt kādā brīvā laikā.

M



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:19 by kachenite.

Patiesībā jau jebkuru preci vai pakalpojumu pērkot, cilvēki apdomā, vai cena ir adekvāta, vai viņš to var atļauties un vai viņam to patiešām vajag?
Ja iestājas atkarība, tad gan cilvēks daudz vairs nedomā, viņš pakārto visas citas savas vajadzības tai vienīgajai.

Kuram ir izaicinājums darīt šādu smagu darbu par velti? Labdarība?
Es biju domājusi, ka ir tādi, kam profesionalitāte ir primārais, un nauda ir loģiski pakārtota (jo savādāk nevar), un ir tādi, kam galvenais ir naudas kāšana.


Atkarība ir diskutabls jēdziens. Es esmu p-terapijas procesa vidū, piemēram. Vai es pametīšu p-terapiju? Nē. Vai man ir atkarība? Ja ar to domājams, ka gribu ''šo lietiņu izkost līdz galam, nobeigt" utt. - tad to var saukt arī par atkarību.

kachenite Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Tādēļ uzskatu, ka par šo darbu ir
> jāsaņem tāda samaksa, kas liek cilvim
> apdomāties, par ko viņš maksā un vai tiešām
> viņam vajag tādu palīdzību?


Arī, bet tas nenosaka cenu.

Ne man spriest, kas kuram jādara, bet ilgais psihoterapijas kurss izskatās ne tikai kā atkarība, bet pat kā suģestija.
Tāpēc arī ir iespējams psihoterapijas tirgū noturēt augstu cenu...kādus tikai smagus darbus cilvēki nedara tikpat kā par velti, īpaši šobrīd.
Nē, es nesaku, ka kādam jāatsakās no naudas, tikai konstatēju faktu;)

joprojām tirgū ir terapeiti ar lielu pieredzi (kuri sāka to visu vieni no pirmajiem Latvijā), bet cenas ir ļoti demokrātiskas. ir arī starp viņiem terapeiti "ar vārdu", taču arī viņu cenas ir stipri mērenas (ņemot vērā to, cik daudzus gadus viņi ir mācījušies)...

es te nesen uzzināju dažus ciparus un kādu laiku pasēdēju:)

ir ļaudis, kuri netic rezultātam, ja nesamaksā baisu naudu. turklāt tie RSU jefiņi, kuri uzstāj, ka obligāti jāiet 2x nedēļā... ak, kungs... arī šajā jomā ir avis un ir cirpēji. kur vispār tā nav?

atkarība, suģestija?

man ir līdzīgi kā Alsterei, jo mani vecāki vienkārši bija tādā dvēseles stāvoklī, ka nespēja just, ko man vajag... es terapeitam sākumā pateicu, ko man vajag, ko es gribu, bet pilnīgi līdz galam tas vēl nav atrisināts. i kāpēc man būtu jāpārtrauc? tikai tāpēc, ka kādam no malas tas izskatās pēc atkarības? lai tā būtu, bet man ir savs mērķis.



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2009 20:17 by Runcene.

Runcene, jāpārtrauc nav, dzert arī neviens nepārtrauc tāpēc, ka citiem tas izskatās pēc alkoholisma. Tikai šitā pļāpājot atzīt, jā, zināma atkarība ir :)

Bet man patīk šie atspēkojumi par cenu- cik gadus viņi mācījušies, cik smagi viņi strādā...jebkuram produktam ir tirgus cena, un tikai sociālismā mācīja, ka preces (pakalpojuma) cena ir atbilstoša ieguldītajam darbam:)

strawberry, transferences (pārneses) mehānisms jau ir tas, kas "ārstē", bet te Tu ne bū, ne bē nezini:) ej vien pameklē atkal kādu vārdiņgrāmatu... :P

es tikai gribēju pateikt, ka visiem cenas nav baisas...

Varbūt Runcene patiešām ir no tiem cilvēkiem, kas precīzi zin ko grib un mēģina to arī saņemt no ps-terapeota bet diemžēl vairumā gadijumu cilvēki kas tur iet ir tādā dvēseles stāvoklī, ka neko nesaprot un viņiem var iestāstīt visu ko vajag (priekš laba biznesa). Un tā arī ir galvenā problēma. Un tas, ka tur iesaistīta nauda (ne maza) kas var nodrošināt ar ienākumiem pietiekami ilgi, tur "cirpšana" darbojas visai spēcīgi...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Runcene, "transferenci" manas smadzenes neņem pretī, i nemaz nemeklēšu vārdiņgrāmatu...Tu jau pati nez cik reizes esi to skaidrojusi- ņikā nesaprotu, i kāpēc vispār būtu jāsaprot? ;)
Pareizi Ku! saka, par to dvēseles stāvokli. Jau pie normālas saprašanas var visu ko iestāstīt, kur nu vēl, ja kaut kas iet sviestā...un te nu tas arī ir, psihoterapeitētie atkārto gudras frāzes, paši tam tic un...maksā:)

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
terapeiti "ar vārdu", taču arī viņu
> cenas ir stipri mērenas (ņemot vērā to, cik
> daudzus gadus viņi ir mācījušies)...
>
...õõõõ, šitas man labi patīk...

Sva ps.t. tagadējās cenas zinu, jo laiku pa laikam kādam draugam/radam vajadzīga palīdzība. Par cik tie nav ielaisti un smagi gadījumi, tad parasti 1x nu max 3x izrunājas, ir tikuši problēmai pāri, pasaka paldies un dzīvo tālāk. Cena ir Ls 15. Nedomāju, ka maniem draugiem speciālas atlaides. Pāru terapija (2 ps.t. 1,5h) maksā Ls 25.
Dienā vairāk par 6 pacientiem pavilkt nav iespējams. Tas sanāk Ls 90. 20 darba dienās Ls 1800 aptuveni. Telpu īre, nodokļi...nav nekāda baigā varka. Nav arī krutā auto:)

nedomāju vis, ka stāvoklis, kad cilvēkam ir jautājumi par sevi, atbilst saiešanai sviestā... turklāt jautājumi ir visiem. kas nosaka metodi, kā tos risināt?

Runcene, jautājumi par sevi ir VISIEM. Kad kaut kas traucē labsajūtai, gribi negribi, jāsāk par to ir domāt. Bet ir arī smagāki gadījumi. Es pati savā dzīvē varu piefiksēt brīžus, kad jebkurš padoms var likt tam pieķerties, ja tikai mazliet palīdz. Un pacelt uz pjedestāla cilvēku, kas to sniedz.
Tu zini, kas ir transference, bet nezini vienkāršas lietas, kā darbojas cilvēka atkarības veidojošais mehānisms.

Strawberry, neviens nezina visu, bet šo to es zinu...

Es zinu, ka psihoterapeiti nedod padomus...

Es zinu arī, kas ir atkarība, jo pati tāda esmu bijusi, turklāt no vielām... arī, kā tas veidojas, kā no tā var iziet...

Psihoterapeiti nedod padomus, bet ar to, ko saka un dara , piesaista cilvēku. Cilvēks, kas meklē palīdzību, tajā brīdī ir vājš, vienam ir grūti, un te nu viņš ir- atbalsts...un uz ilgu laiku:)

jo transference ārstē... tāda metode.

Ui, Tu man aizbāz muti...
transference ārstē (c):)

es jau teicu; tāda metode...

turklāt šai sakarā psihoterapeitiskajos aprakstos nekas no tā nav slēpts. agri vai vēlu visi, kas izvēlas psihoterapiju, uzzina, ko šis mehānisms dara: ja nezina teorētiski, tad iepazīst praktiski.

tāpēc netop skaidrs, par ko hronisks tirgus.



Edited 2 time(s). Last edit at 29.09.2009 17:04 by Runcene.