http://rutube.ru/tracks/892161.html

...pie viena - ar tolerances un humānisma plānprātu sirgstošajiem..

http://snezhko-tv.ru/film/zhidi.htm

skeptiķiem
http://snezhko-tv.ru/peredachi/stress/stress.htm

Madcynics, es to visu zinu. Par psihiatriju, piemēram. Bet psihiatrija var būt ļoti, ļoti atšķirīgā izpildījumā...

Par humānismu. Kurš ir tas pareizais? Mēs? Viņi? Es? Tu?

Tolerance? Es eju ar līkumu ekskluzīvistiem (snobiem), "pareizajiem", vienīgo un "objektīvo" "normu", kā arī "normāluma" sludinātājiem. Pārējie mani maz traucē.

Manis pēc žīdi, pederasti, krievi, lesbietes, nēģeri, šizofrēniķi, fašisti, katoļi, ateisti, dievturi vai transvestīti, pisēji pa 3 vai pa 5... lai katrs sludina un dara, ko grib, kamēr nav intervences manā komforta zonā... bet man šķiet, ka man tā ir diezgan plaša.

Turklāt ļoti daudz ir atkarīgs no paša attieksmes: agresīva reakcija rada pretreakciju.

Tu pateiksi, kā jābūt?

Te jau daži ir mēģinājuši. Es tādiem domās saku: ejiet d...



Edited 2 time(s). Last edit at 23.08.2009 12:12 by Runcene.

madcynics Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> http://rutube.ru/tracks/892161.html



nav iespējams to video kaut kur lejuplādēt labākā kvalitātē?

1. Man never vaļā...Vismaz ne tagad..
2. Sorry, bet krieviski es lasu tik lēni, ka man nav pacietības lasīt..

Ja ko vēlējies pateikt, klāt vaļā te - īsumā....

http://eogli.com/details.php?id=20644

Secret? Esmu redzējusi, 'nepaņēma' mani :)

Mani "paņēma"...jo tajā bija divi man jau zināmi personāži: viens-Neale Donald Walsch "Conversation with God "autors un otrs-grāmatas "Kā cāļa zupa dvēselei" autors.

Nedomāju, ka domām ir TIK liels spēks, lai tās piesaistītu lietas/notikumus tikai, pateicoties domām. Varbūt kārtīgi :) neskatījos filmu, bet sapratu, ka - ja tu kam tici, tev tas būs. Tik vienkārši? Es ticu, ka ir doma + actions = iznākums. Kaut kas ir arī jādara, lai kaut kas rastos. No plikām domām nekas nerodas. Varbūt esmu IEINTERESĒTA tā domāt, jo, kad man galvā dažādas domas, ne tās jaukākās, cik labi, ka tās nerealizējas :)

Starp citu, par DOMĀM...Nedaudz citā kontekstā (pretēji - par slikto domu spēku).
Tagad lasu "Beyond fear" (Dorothy Rowe) - starp citu, ļoti laba grāmata, ir amazon atrodama..."Introverts...there is always the temptation to give too much power to thought. (...) Thought alone does not murder any more than it scrubs the kitchen floor. Anger, like all emotions, is self-limiting. We cannot go on and on being possessed by anger any more than we can go on and on being possessed by laughter. However, if in childhood we never have a chance to learn that anger is self-limiting and that angry thoughts alone cannot destroy, we grow up believing that anger is evil and that thought can kill."

Un ielikšu vēl kādu citātu, kas man ir aktuāli, varbūt kādam noder ;)))
"To live wisely we have to knit together our internal and external realities. A flight into either is a flight into madness. (...) To live peacefully within ourselves we have to be able to accept and love and feel sorrow for the child we once were and to regard our conscience not as an adversary but as a good friend, someone who is on our side and telling us that we are doing well and, if we make a mistake, that next time we will do better. If you feel that it will take a long time for you to develop such a relationship with your conscience, you might draw comfort and strength. To make our conscience our friend we have to come to realize that we cannot control our thoughts. We have to accept that thought is spontaneous. However, to accept our thoughts as being spontaneous we have to be able to experience helplessness, not as something potentially annihilating but as the way we float in and are part of ever-changing cosmos. It is possible to be helpless, not in control, but still safe and strong." /D.Rowe/

P.S. Citāts ir no sadaļas "Turning fear into OCD". Kas ir pieredzējis OCD, tas sapratīs :).

Domām jābūt saskaņā ar to, kam tici zemapziņā.
Piemēram, tās pašas VD izpausmes- panikas lēkmes vai kaut kas taml. - visi, kurus tās piemeklē zemapziņā tic, ka tā tas notiks.
Piemēram bailes var paralizēt- tā ir ļoti spēcīga emocija, kam zemapziņā uzreiz ir atbalss.
Taču velti ir atkārtot domu, kurai nav šīs atbalss zemapziņā, varbūt tur pat ir pretēja doma.
Tam, ko vēlies redzēt piepildoties ir jātic gan ar prātu, gan sirdi un dvēseli. Tajā ir jādzīvo kā jau notikušā faktā. Nu bet tas nav tik viegli- sevi tā noskaņot.

domas piesaista notikumus; pārējā Jūsu dialogā tagad neiedziļināšos, lai paliek citai reizei, bet nelaimes gadījumi stabili ir izvēle. es esmu izanalizēejusi visus, kas ar mani savulaik ir bijuši... turklāt neticu, ka tā noticis tikai man. es to redzu arī ar tiem cilvēkiem, kurus pazīstu.

Panikas leekmeem un domaam ir loti liela saistiiba, piem. ja cilveekam panikas leekmes rodas veikalaa, tad jau pirms ieiesanas veikalaa ir domas "ka tik man nepaliek slikti", "ja buus liela rinda vai es vareesu to izstaaveet" u.t.t., rodas uztraukums, tiek izsviests adrenaliins asiniis, rodas fiziski simptomi kaa sirdsdarbiibas paatrinaasanaas, sviisana, elposana paatrinaas.... un sis cilveeks to uztver kaa paziimes panikas leekmei un domas kluust aizvien "aizraujosaakas" - "es tiesaam pagiibsu", "tuuliit buus sirdsleekme", "es sajuksu praataa"....un tas noved pie reaalas panikas leekmes, un dala no siem cilveekiem izmetas no veikala taa arii neko nenopirkusi....
Taadeel esmu kognitiivaas terapijas piekriteeja, kura arii ir, pirmaam kaartaam, veersta uz to, lai izmainiitu so domaasanas modeli un cilveeks guutu pozitiivu pieredzi situaacijaas, kuraaas vinam rodas panikas leekmes.

Ir bijuši pāris atgadījumi, kas varbūt ir "piesaukti ar domu spēku" (varbūt vienk. intuīcija)? Bet pamatā, ja manā dzīvē būtu piepildījies daudz no tā, ko es domāju, tad tā būtu...... :)) Nē, tā nav, līdz ar to es šai lietai neticu. Ticu kaut kādām likumsakarībām, loģiskiem izskaidrojumiem, bet neticu, ka kaut ko muļļājot pa galvu (negatīvās domas), tas piepildās. Kā tad tiem, kam ir šizofrēnija, ja piepildītos liela daļa no tā, ko viņi domā?

Cita lieta ir pozitīvās domas - kā tu sevi noskaņo, tas ļoti ietekmē pašsajūtu, ticību sev utt., kas dod ļoti daudz ko.

Par VD un panikas lēkmēm, tā ir cita tēma...Tu to tik ļoti negribi, koncentrējies uz to tik ļoti, ka notiek pretējais..tas piepildās, bet piepildās tādā ziņā, ka tas notiek tevī pašā - tu to sev izsauc, ne jau lietas apkārt mainās.

Tiem, kas tic Secret, kaut vai pēc filmas noskatīšanās, vai ir piepildījušās kādas lielas vēlmes??
Es esmu reāliste, man vajag taustāmus argumentus :)

...nez pirms pirmaas PL arii tic, ka taa buus? ...

,,, Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ...nez pirms pirmaas PL arii tic, ka taa buus? ...

Labs jautājums :) Pirmā PL man bija kā pārsteigums. Savukārt, man ir tam loģisks izskaidrojums, kā tā radās - no ilgstošas iekšējas trauksmes, nedrošības, neatrisinātiem iekšējiem konfliktiem, iedzimta jūtība uz kaut ko, un izsauca to viens notikums - uzzināju, ka kāds cilvēks ir miris...Tātad, diezgan spēcīgs "grūdiens", lai satricinātu jau tā lielo iekšējo trauksmes sajūtu. Pēc tam ilgi nesapratu, kas ir noticis, nezināju - kas ar mani notiek, ka neatkārtojas, ja no tā nomirst? - un tālāk jau viss pats no sevis aizgāja...

Vot, vot - man ar tas jautājums par 1. panikas lēkmi uzreiz ienāca prātā. Pilnīgi veselam jaunam cilvēkam bāc un uzkrīt uz galvas pilnīgi negaidīti. Tās saiknes veikals u.t.t. izveidojas vēlāk. Savulaik biju pārliecināta, ka ne kāju unītī savā mūžā vairs nesperšu;) Bet, pie lietām piestrādājot, pēkšņi izrādās, ka arī ar unīti viss OK.

Vispār jau kad jūs tā palasa (komatu un Alsteri), tad visa psihoterapija jums tāpat miglā tīta kā dziedniecība. Ne jūs zināt, no kā tas viss veidojas, ne- kā tikāt galā. Gājāt pie psihoterapeita un viss atrisinājās...nē, nu jūs smagi strādājāt, cietāt, utt, bet to cēloņsakni un risinājuma veidu tā arī neapzināties;)

pirms pirmās panikas lēkmes arī cilvēks kaut ko domā. Tobiš gadiem iet uz to. Man ir bijušas laikam tik dažas, turklāt miegā. vai tad neviens neatceras, ko pirms tam domājis? idejas tad tomēr ir radniecīgas — nākamajās biku cits mehānisms, bet neba nu tik atšķirīgs. vai tad neviena neesat kādu savu panikas lēkmi (pirmo it sevišķi) pie psihoterapeita izbirstējušas un sapratušas, ka tās "kirdik" idejas jau galvā vien bij?

Bet strawberry nemāk lasīt šī tēmas zemtekstus un par to visu laiku sūdzas.

Kad mani bērni bija pavisam mazi, man bija ļoti grūti būt ar viņiem vienai. Fiziski nē, bet nāca virsū pastipra depresija. Tā nu gaidīju vienmēr vīru mājās un viss nostājās savās vietās. Kaut kur pēc 3 gadu vecuma viss bija OK. Tagad tas atkārtojas ar mazbērniem (1 līdz 1.5 gadiņu jauni, veseli 3). Kad palieku viena auklētāja (palaižu vecākus atpūsties), depresija klāt kā likts. Nu aprunājos par to ar ps.t. Vinš par mani vēl aizvien visu atceras perfekti. Lieta tāda, ka vēl mammas puncī un agrīnā vecumā nedabūju ne uzmanību, ne mīlestību. "Normāls" cilvēks tā iegūst īpašu pieredzi un garīgos resursus, kuru man nav. Lai iedotu tādiem maziem mīlestību rūpes, esot vienai, pietrūkst iekšējo resursu. Mazie dabū pietiekami mīlestību, bet es iztukšojos par daudz. Pati nebūtu aizdomājusies. Kļuva daudz vieglāk, kad zinu kas par lietu un vairs nelamāju sevi par šādu reakciju, nejūtos vainīga. Tagad stipri vieglāk un arī pieņemu to kā īslaicīgu faktu pavisam mierīgi. Kad paaugsies mazie, būs pavisam OK.
Kas te nesaprotams vai miglā tīts?

Alstere, es domāju, ka Tev vienkārši trūkst drošības sajūtas un paļaušanās pašai uz sevi.

Runcene, zemtekstu lasīšana nav mana stiprā puse;D Visbiežāk to tikai katrs pats zina, kādu apakštekstu ielicis ;D
Bet mehānisms, lai sāktos panikas lēkme, manuprāt, ir tāds, ka viena bailīga doma rada nākošo vēl bailīgāku, negatīvā pieredze aizvien pastiprinās un tad tas notiek...un pēc tam nevar vairs nenotikt, jo zemapziņā jau ir pamatīgs ieraksts...vajag tikai domu un tā palaiž mehānismu. Un tas pats ir panākams uz otru pusi, veiksmei un panākumiem. Taču tāpēc, ka bailes ir stiprāka un noturīgāka (un, iespējams, senāka un gadsimtos sakņojusies) emocija, tā iesēžas pamatīgāk. Sēt pozitīvas domāšanas sēklas ir daudz grūtāk.



Edited 1 time(s). Last edit at 28.08.2009 17:58 by strawberry.

Man šķiet, ka ne visai gribētajiem bērniem vai bērniem, kuru vecākiem ir bijusi depresija vai, vienkārši runājot, pārāk daudz problēmu pašiem, katra jauna pieredze līdz mūža galam nāk ar zināmu atsitienu. Ne tā līdzeni, bet mazliet kā pa kalniem. Tas tā ir, un tur neko iepriekš nevar pasākt. Kad kaut kas tāds piesakās, vienkārši ir jāizventilē.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> pirms pirmās panikas lēkmes arī cilvēks kaut
> ko domā. Tobiš gadiem iet uz to.

Gadiem. Jā, es gadiem (pusaudžu vecumā) domāju :"Es neesmu tāda kā visi, tātad neesmu normāla, esmu sliktāka". Bet es to saistu ar pašapziņu, trauksmi, kas tālāk pāriet nedrošības sajūtā, un tad jau tevi ir viegli 'izsist no ierindas'. Ne tā kā būtu kaut ko piesaukusi - tā es nedomāju.

Man ir bijušas
> laikam tik dažas, turklāt miegā. vai tad
> neviens neatceras, ko pirms tam domājis?

Tev tiešām nav bijušas PL? Mazliet jau ziņkāre, bet, ja nav noslēpums- kas tieši tev ir bijis vai ir?

Man tas viss sākās ar ļoti spēcīgām PL. Tad, kad PL aiziet kā ritenis, tās ir domas, bet savādākas domas, tā ir neticība saviem spēkiem vai, ka notiks 'kas slikts'. Nesaistu to ar reāliem notikumiem.

Vai neirotiskas bailes tu arī uzskati par priekštvēstnešiem, ka kaut ko var piesaukt?
Piem., es sapnī redzu aviokatastrofu, man nākamajā dienā jālido - vai nelidošu, jo tas ir priekštvēstnesis, ka būs kas slikts? Nē, tā ir zemapziņa, kas uzpeld, es baidos lidot, jo lidošana man saistās ar nedrošību, nevis, ka kaut kas slikts var notikt.


vai
> tad neviena neesat kādu savu panikas lēkmi
> (pirmo it sevišķi) pie psihoterapeita
> izbirstējušas un sapratušas, ka tās "kirdik"
> idejas jau galvā vien bij?
>

Nebija nekādu kirdik ideju, viss sākās pats no sevis, vienkārši sāku stresot un nespēju vairs atgūties, nomierināties. Tālāk jau domas- kas man ir, rokas tirpst, laikam sirds...miršu...un tā tas aizgāja..

Es ticu, ka tu vari SEVI nosakņot, bet vai pasauli.....?

Milda Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Runcene Rakstīja:
> --------------------------------------------------
> -----
> > pirms pirmās panikas lēkmes arī cilvēks
> kaut
> > ko domā. Tobiš gadiem iet uz to.
>
> Gadiem. Jā, es gadiem (pusaudžu vecumā) domāju
> :"Es neesmu tāda kā visi, tātad neesmu
> normāla, esmu sliktāka". Bet es to saistu ar
> pašapziņu, trauksmi, kas tālāk pāriet
> nedrošības sajūtā, un tad jau tevi ir viegli
> 'izsist no ierindas'. Ne tā kā būtu kaut ko
> piesaukusi - tā es nedomāju.


es arī nedomāju par kaut kādām piesaukšanām. es domāju līdzīgi; bailes aug, aug, aug, kamēr...



> Man ir bijušas
> > laikam tik dažas, turklāt miegā. vai tad
> > neviens neatceras, ko pirms tam domājis?
>
> Tev tiešām nav bijušas PL? Mazliet jau
> ziņkāre, bet, ja nav noslēpums- kas tieši tev
> ir bijis vai ir?


Man ir bijušas salīdzinoši maz PL, es jau teicu — dažas miegā; man ir tas, ko varētu dēvēt par depresiju ar trauksmi, kad tās abas visu laiku (tad, kad ir) ir vienādā līmenī. Kopš es nolēmu nelietot zāles, lai sevi labāk saprastu un neaizlaistu slinkumā smadzenes, man piesakās viegla trauksme (paciešama, ar neķīmskām metodēm mierināma), kad ir attiecīgi kairinātāji, kas saistīti ar manu vēsturi. es esmu ļoti izmainījusi visu savu dzīvi, kas ilgstoši bija tāda, kā citiem vajag un kā viņi grib. tad arī trauksme krītas: ja Tu visu laiku esi kādam vergojis un gaidījis pateicības, kuras nekad nenāk, tad tas ir riktīgs trauksmes ģenerētājs. var būt tā, kā Alsterei, kad jāsaprot ikdienišķas lietas, bet var arī pats ģenerēt sliktas situācijas priekš sevis. arī darba vide man bij slikta, es mūždien pamanījos ielīst kolektīvos, kur vadītāji man atgādināja vienu no vecākiem: loģiski, ka bija depresija.


> Man tas viss sākās ar ļoti spēcīgām PL. Tad,
> kad PL aiziet kā ritenis, tās ir domas, bet
> savādākas domas, tā ir neticība saviem
> spēkiem vai, ka notiks 'kas slikts'. Nesaistu to
> ar reāliem notikumiem.

man ir pilnīgi skaidrs, ka visas panikas lēkmes un trauksmes stāvokļi vismaz man ir saistāmas ar reāliem notikumiem. arī depresija. nu, no tādas sērijas, kā aprakstījusi Alstere. Ne tais pašos apstākļos, bet citos, protams.

>
> Vai neirotiskas bailes tu arī uzskati par
> priekštvēstnešiem, ka kaut ko var piesaukt?
> Piem., es sapnī redzu aviokatastrofu, man
> nākamajā dienā jālido - vai nelidošu, jo tas
> ir priekštvēstnesis, ka būs kas slikts? Nē,
> tā ir zemapziņa, kas uzpeld, es baidos lidot, jo
> lidošana man saistās ar nedrošību, nevis, ka
> kaut kas slikts var notikt.


nu, baidīties tikai vajag sākt, tad jau kaut kur pieteiksies arī panikas lēkme.


> vai
> > tad neviena neesat kādu savu panikas lēkmi
> > (pirmo it sevišķi) pie psihoterapeita
> > izbirstējušas un sapratušas, ka tās
> "kirdik"
> > idejas jau galvā vien bij?
> >
>
> Nebija nekādu kirdik ideju, viss sākās pats no
> sevis, vienkārši sāku stresot un nespēju vairs
> atgūties, nomierināties. Tālāk jau domas- kas
> man ir, rokas tirpst, laikam sirds...miršu...un
> tā tas aizgāja..


es atļaušos minēt, ka "kirdik" idejas resp. sajūtas vai bailes, ka beigas ir, kaut kur zemapziņā noteikti bija.

...kaapeec nezinu- zinu...

Runcene Rakstīja:

> es atļaušos minēt, ka "kirdik" idejas resp.
> sajūtas vai bailes, ka beigas ir, kaut kur
> zemapziņā noteikti bija.

Tas, ka ir kirdik un beigas, tas bija tieši pirmās PL laikā, bet pirms tam - neatceros gan.