Sveiki. ienācu šeit, jo šodien sajutos tik ļoti nogurusi un bezcerīga un cerēju, ka varbūt internbetā uziešu kaut ko, kas mani iedvesmotu. Lieta tāda, ka ar fobijām un trauksmēm mokos jau padsmit gadus. (man pashalik 30). Visu šo laiku cenšos nepadoties izmisumam, meklēju risinājumus. Dzeru zāles un eju kognitīvi-biheiviorajā psihoterapijā. Pildu tabulas un diagrammas, vingroju un jogoju, lasu dažnedažādākos tekstus-gan iz budisma, gan psihiatrijas un man nekas nelīdz. šodien vakarā vajadzēja apmeklēt maģistrantūras lekcijas. Saģērbos, uzkrāsojos, izgāju pa durvīm, aizgāju līdz pagalmam un griezos jau atkal atpakaļ, jo no bailēm par gaidāmo trauskmes vai trīces lēkmi sāka tirpt rokas un kājas. Tagad sēžu viena dzīvoklī un raudu-kas tā ir pa faking slimību/traucējumiem, kuri tik nenormāli nežēlīgi ierobežo dzīvi!! -atņem spēju pat aiziet un noklausīties lekciju!! Un var jau te gudri un prātīgi citi teikt, ka jāsameklē problēmas saknes(jo terpaijā -7gadu garumā viss ir iznalizēts sīki smalki), ka jādzer zāles vai nav jādzer (jo esmu gan lietojusi trankvilizatorus un AD, gan mēģinājusi nelietot), ka jādomā pozitīvi (cenšos, jo pretējā gadījumā jau sen būtu ierakusies zem segas), taču nEKAS tā pa īstam nelīdz. vien reizēm tādi īslaicīgi uzlabojumi.. Varbūt tomēr kāds kaut ko var prātīgu ieteikt??

es atbildēju iepriekšējā tēmā, oh, bet Tev jau ir arī psihiatrijas diagnoze pielikusies... te kaut kas ir jāmaina... tā nedrīkst sevi lamāt. disorder... :(

Sveika, Ane.

Izskatās līdzīgi tēmai "fobija un zāles cīņai pret to", vari palasīt manu komentāru.

Īsi sakot - izskatās, ka analītiskā novirziena terapijas Tev nav bijušas efektīvas. Un nav brīnums, jo tās radītas pirmām kārtām, lai risinātu kompleksus, kas rodas no apspiestām emocijām.

Esmu gandrīz pārliecināts, ka problēmiņa radusies agrīnā vecumā no liela emocionālā jūtīguma kombinācijā ar apkārtējiem šķietami nenozīmīgiem traumējošiem notikumiem. Aizej labāk pie Daces Rolavas (nlp.lv), viņa palīdzēs pāris seansos! Bez notikumu pārstāstīšanas un rakņāšanās tajos. Darbs ir ar emocijām, nevis notikumiem.

Un vēl - ja proti angliski, noklausies VISUS audiofailus, kas atrodami Garreta Loporto lapā Loporto.com. Dodu 90%, ka arī Tu tur atklāsi kaut ko vērtīgu par savu dzīvi! Ja valoda nevadas, ap mēneša beigām ieskaties lapā Dzivotprieks.lv, tur tiks šis tas ielikts latviski.

Malacis, ka turies! Apbrīnoju dūšu tik ilgu laiku apmeklēt terapiju. Bet nu ir laiks atrast to, kas iedarbojas!

Ar cieņu,
Guntis Veiskats

* * * * * *
Ļaujiet sev bût laimîgiem.

Paldies visiem un visām, kas man ;seit palīdzējuši ar ieteikumiem! šodien biju pie sava terapeita. esmu jau iepriekš šeit rakstījui, ka apmeklēju terapiju kādus 7 gadus. Un tikai nesen-šī gada vasaras vidū, dakteris izdomāja, ka vajadzētu sāk raks'tit trauksmju dienasgrāmatu. Es šodien viņam stāstīju, ka esmu šeit forumā bijusi un runājusies un, ka man te cilvēki raksta, ka lāga nav, ja iet kognitīvi-bih. terapijā 7 gadus un bez rezultātiem. Un!!!!! Viņš man paziņo, ka patiesībā jau visos šos gadus man pārsvarā bijusi psihodinamiskā terapija, bet kognitīvi-bih. tikai tos pēdējos dažus mēnešus. Es tagad emsu tik apstulbusi..jo visur, kur esmu lasījusi par trauksmi, parasti ieska tieshi kognitiivi-bihivioro..Un jūtos arī pati vainīga, ka neesmu pētījusi terapiju nosaukumus un vispār iedziļinājusies kādas metodes katrā tiek izmantotas un neesmu uzstaajusi uz savu..Es goda vārds jūtos pašlaik kā aita..Bet man arī ir dusmas par ārstu, jo viņša man neskaitāmas reizes ir teicis, tajos brīžos, kad likās, ka terapija neiet tā kā vajadzētu, ka ja viņš mani nespēs izārstēt , tad neviens cits arī nē..Un es baidījos un ticēju..Tagad vispār esmu apjukusi..Jo tā psihodinamiskā ar rakāšanos manā pagātbnē, manas mammas pagātnē un manās attiecībās patiesi trauksmju ziņā neko nelīdzēja..Kā jums šķiet kāpēc izveidojās šāda tik absurda situācija un vai ārsts ātrāk nevarēja nomainīt terapijas virzienu?..esmu apjukusi

Ļoti daudz problēmu it kā vienā mudžeklī, bet tā parasti notiek, kad pārtrauc lietot zāles: cilvēks sāk just, kas ap viņu notiek, līdz šim Tu esi dzīvojusi mākslīgi/ķīmiski uzturētā stavoklī ar trauksmes apslāpēšanu.

Es gan nevienu bridi nedomāju, ka tā Tev ir kognitīvi biheiviorāla terapija 7 gadu garumā, jo tā ir pārāk primitīva metode (es to saucu par suņu dresūru), to nevajag tik ilgi, ja vien cilvēks nav garīgi atpalicis, smagi psihiski traucēts un viņam jāmāca katrs jauns solis. "Normālam" cilvēkam tur pietiek ar grāmatām utt.

Bet domāju gan, ka profesionāls terapeits miksē visus variantus, ko prot, atkarībā no tā, ko kuro brīdi vajag...

No otras puses, ja pastiprinās trauksme (kā Tavā gadījumā, jo pārtrauci lietot zāles), dažkārt vajag kognitīvi biheiviorālus elementus, jo dzīļu terapiju cilvēks nevar paņemt pretī... tā ir par smagu.

Manuprāt, tātad varētu būt tā: kad pārtrauci lietot zāles, Tu sāki vairāk just. Zāles ir kā tvaika katla vāks. Jautājums tagad: ko ar to visu darīt? Ko trauksme Tev stāsta? No kā tā Tev rodas, kādos apstākļos. Tas ir jāanalizē, lai no psihoterapijas būtu jēga. Ja vien to var izturēt... un tas ir liels jautājums. It sevišķi tagad, kad vairs nelieto tik daudz zāļu.

Nevajag sevi saukt par "aitu", bet nu zināmā mērā Tu esi ļāvusies, lai terapeits "ļečī", taču laba terapija ar rezultātu prasa sadarbību. arī zināmu uzticēšanos, jo Tu nezini un nevari zināt visas teorijas, kas ir terapeita galvā un kuras viņš lieto.

Visi jautājumi, ko esi uzdevusi šeit, būtībā ir uzdodami terapeitam... viņš zina, ka esi dusmīga? viņam vajadzētu būt priecīgam. palasi kaut ko par pārnesēm (transferences) un par to, kas tās ir. no aizmigušo emociju miega parasti pirmās pamostas dusmas, un tās dabū psihoterapeits.

par to, ko Tu sauc par "rakāšanos" gan es nepiekristu, jo pagātne veido mūs par tiem, kas esam. visas atbildes ir šajās pirmajās attiecībās, kuras vēlāk pārceļo uz visu pārējo dzīvi. arī uz attiecībām ar psihoterapeitu, starp citu... bet Tev ir tiesības lemt, ko un cik Tu gribi aplūkot un analizēt... viss ir Tavās rokās.

psihoterapijā visas lietas, visas sajūtas, emocijas tiek vērtētas savādāk, nekā mēs to darām ikdienā, tām tur ir pavisam cita jēga, cita nozīme.

ja viņš teica, ka neviens cits Tevi "neizārstēs", tad es nezinu, ko par to domāt... psihoterapija vispār nav ārstēšana tradicionālā izpratnē. Tā var nedarboties, ja vienkārši nepatīk terapeits. pavisam primitīvi: nepatīk, un viss. Tev ir visas tiesības meklēt citu, iet pie tā paša, neiet nekur... Tu esi pilnīgi brīva tai ziņā, ko darīt ar savu dzīvi.



Edited 1 time(s). Last edit at 15.09.2009 14:57 by Runcene.

Ane Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> man arī
> ir dusmas par ārstu, jo viņša man neskaitāmas
> reizes ir teicis, tajos brīžos, kad likās, ka
> terapija neiet tā kā vajadzētu, ka ja viņš
> mani nespēs izārstēt , tad neviens cits arī
> nē..Un es baidījos un ticēju..Tagad vispār
> esmu apjukusi..

??? No comments, kā saka...

Kā tu pati vērtē savu ārstu - kā cilvēku, viņa spējas/talantus, profesionalitāti, vai viņš tev tīk kā terapeits? Tam ir liela nozīme.

Arī man ir tā, ka kādu laiku esmu apjukusi, kādu ir atkal uzrāviens, kādu - vairāk besis. Tas pieder pie lietas...
Pozitīvais ir tas, ka tu esi aizdomājusies, ka kaut kas līdz galam nav (tad varbūt arī kaut kas vairāk sāks mainīties)..