Man ir nopietna problēma. Es ļoti nervozēju, uzstājoties publiski. Tas nav parasts satraukums, bet pat balss un roku trīcēšana un domas pavediena pārtrūkšana. (Visdramatiskākais, ka mana topošā profesija ir saistīta arī ar publiskām runām). Šos procesus es nevaru kontrolēt. Es publikas priekšā nejūtos brīvi un nevaru to pārvarēt ne ar kādiem līdzekļiem.
Varbūt ir kādas terapeitiskas metodes, kas publikas priekšā ļauj atslābināties un uzvesties nepiespiesti, vai ir kadi medikamenti, nomiernošas tabletes vai kas tamlīdzīgs? Paldies.

Man arī ir šāda problēma, arī trīc balss un rokas.
Medikamenti ir, bet tas ir apmēram kā iedzert pirms uzstāšanās, tikai ar mazāku vainas sajūtu.
Domāju, ja Tev nākotnē darbs ir saistīts ar uzstāšanos publikas priekšā, tad būtu jāvēršas pie psihoterapeita, jo medikamenti(trankvilizatori) netiks izrakstīti uz visu mūžu.

ja ir šādas bailes, tad ir arī slieksme kļūt atkarīgam. ģimenes ārsts vai neirologs, vai psihiatrs tādas ripas (dienas trankvilizatorus) var izrakstīt, bet ko tālāk? pēc laika vajadzēs vairāk un stiprākas...

parasti tas ir bērnībā saņemtā pārāk lielā nosodījuma rezultāts u. c. radniecīgas lietas. jāstrādā ar tām, mainot domāšanu, ceļot pašvērtējumu.

terapeitiskā metode ir psihoterapija.

Jau sen, analizejot situācju, esmu secinājusi, ka saknes tam nāk no bērnības, kad mana mamma, kas ir ārsts, vienmēr teica, ka ir nogurusi darbā, uzklausot slimniekus, tapēc, lai es neapgrūtinu viņu ar savu runāšanu. Ja ko gribēju pastāstīt, viņa vienmēr mudināja - īsāk, konkrētāk, ar sejas izteiksmi, kas liecināja, ka viņai neinteresē mani stāstijumi (par sadzīviskiem sīkumiem). Bērnībā to uztvēru kā profesijas blakusparādību un par to nebēdājos, bet tagad saprotu, ka tas ir nopietni sačakarējis manu spēju BRĪVI runāt. No tā laika, man, kad uztraukumā kaut ko stāstu, raustās valoda. Liekas, ka es klausītāju apgrūtinu, neatkarīgi cik objektīvi interesants ir teksts, utt.

nu, tam noteikti nav saistība tikai ar runu. tas ir diezgan liels atraidījums, kas stāsta, ka it kā esi mazsvarīga. runa ir tikai vienas sekas. noteikti jābūt vēl kaut kam, tam, ko tautā sauc par kompleksiem utt. neesu praviete, tāpēc nespekulēšu vairāk, bet principā glābējprofesiju pārstāvju bērni it bieži ir pamesti paši savā vaļā ar lielu problēmu nastu tālākajā dzīvē visa šī stāsta dēļ, jo nav dabūjuši drošības sajūtu.

pamazām jāsaprot tas viss, jārunā ar kādu, kurš nenosoda, kurš prot un ir gatavs klausīties... ja neatrodas draugs, tad jāmeklē profesionālis.



Edited 2 time(s). Last edit at 03.10.2009 19:21 by Runcene.

Hipnoterapeits, iespējams, var palīdzēt.

Es esmu skeptisks cilvēks un hipnoterapiju uzskatu par pseidozinātni.

Reiz strādāju ar vienu cilvēku, kam tieši tāda pati problēma - ar starpību, ka viņš jau šādu darbu strādāja. Pēc pirmā (pusstundas) seansa viņš atsūtīja īsziņu: "Nezinu, vai tam kāds sakars, bet ir jūtams uzlabojums".

Un te nu jāmēģina sarūgtināt Zibspuldze. Hipnoterapija ne tikai ir izcili iedarbīga lieta. Vēl vairāk - visas bez izņēmuma psihoterapijas metodes ir vistiešākā mērā balstītas uz hipnozi. Ak, jā - te domāju tās metodes, kas tiešām var palīdzēt. :-)

Taču noteikti jāatzīmē, ka ir LIELA atšķirība starp veco hipnozes skolu (kuru pārstāvēja, piemēram, Jānis Zālītis) un t.s. Jauno hipnozi (Miltona Eriksona sekotāju skola). Pagadījās filmēt 10 Jaunās hipnozes seminārus (nlp.lv) un pārliecinājos, ka tā ir tiešām superīga! No vecās skolas man bija (un ir!) pat bail - man nav pieņemami, ka mani iemidzina un kaut ko izdara bez manas dalības. Jaunā hipnoterapija patiesībā ir pašhipnoze, klienta ceļojums pašam savā iekšējā pasaulē - terapeita vadībā. Turklāt apzinoties visu, kas notiek.

Un vēl vairāk: ir izpētīts, ka caurmēra cilvēks caurmērā 20 reižu diennaktī ieiet hipnotiska transa stāvoklī. Lūk, daži piemēri: mūzika; laba kinofilma; aizrautīga saruna vai jebkura cita aizraujoša nodarbība; gremdēšanās atmiņās. Un to, ka tas tā tiešām ir, esmu pats pārliecinājies, to izmantodams, lai palīdzētu citiem. Interesanti, ka nesen atklāju - tiešām ir ārzemēs viens psihoterapeits, kurš palīdz cilvēkiem, sastādot īpaši atlasītu mākslas filmu programmu. Kino terapija!

Un tomēr - kāpēc gan visas psihoterapijas metodes butu saistītas ar hipnozi? Ikdienas apziņas stāvoklī (encefalogrammas Beta ritms) mūsu psihei ir spēcīgs aizsardzības mehānisms. Lai ko mēģinām izmainīt, - kā zirņi pret sienu. Un labi, ka tā! Jo citādi jebkurš ar dzīvi neapmierināts cilvēks, mums (pat bez pamata) "uzbraukdams" varētu izraisīt smagu psihisku krīzi.

Visas psiholoģiskas traumas notiek VIENĪGI brīžos, kad cilvēks kaut kādā veidā nonācis kaut vieglā hipnotiskā stāvoklī (encefalogrammas Teta ritms) - piemēram, pārdzīvojot spēcīgu emociju satricinājumu vai šoku. Tajos brīžos atslēdzas minētais psihes aizsargmehānisms un apkārtējo izteikta kritika mēdz iekrist dziļi zemapziņā. Un arī ārā to var dabūt vienīgi (kaut seklā) hipnotiska transa stāvoklī. Amizanti, ka tas reizēm mēdz notikt par vienkāršā sarunā (piemēram, ar psihoanalītiķi vai mācītāju).

Mūsdienu hipnozes pētījumi liecina, ka mazs bērns lielāko nomoda daļu pavada viegla transa stāvoklī. Gadiem ejot, spēja pēc savas gribas iziet no tā palielinās. Taču - vēl ilgi tas, ko saka vecāki un citi nozīmīgi tuvinieki (un skolotāji!) atstāj hipnotiskas komandas spēku, jo pret viņiem bērns vēl nav iemācījies aizsargāties. Visdrīzāk, ka tas arī noticis Jūsu gadījumā, un domāju, ka ikvienam no mums ir šāda vai tāda līdzīga pieredze.

Ja ir kādi jautājumi, varat uzrakstīt uz adresi, ko atradīsiet zemāk minētās vietnes sadaļā "Kontakti". Tiem, kam patīk visu darīt pašiem, varu novēlēt iziet NLP kursu ar nosaukumu "Dzīvoju, kā vēlos" pie Daces Rolavas (nlp.lv).

Guntis Veiskats
Laimesskola.lv

* * * * * *
Ļaujiet sev bût laimîgiem.



Edited 1 time(s). Last edit at 13.11.2009 23:47 by Baltais Minka.