Tatad, 8 menesus dzeru Cipralex, patraucu pakapeniski: pa pusi, pa ceturtdalai...

Pilnigi partraucu nedelu atpakal, bet paliek ar katru dienu arvien sliktak: drausmigas galvas sapes, apjukums, viss tracina utt

Cik ilga laika tas beigsies? Ka bija jums?



Edited 1 time(s). Last edit at 17.10.2009 18:38 by puce.

vai esi atrisinājusi problēmu, kas lika sākt lietot AD? šīs zāles neko neārstē. ja esi atpakaļ vecajos ieradumos, tad būs "lomkas".

šeti ir simtiem diskusiju par to.

Tur jau ir taa lieta, ja dzeeri tikai AD un nestraadaaji ar sevi un un neko nemainiiji savaa attieksmee, videe kur tu esi, varbuut kaut ko dziivesveidaa, tad diemzeel paartraucot lietot AD, simptomi parasti atgriezaas. Man pemeeram arii pamazaam visi sliktumi bija atpakal, bez zaaleem iztureeju 8 meenesus, tad kluva pavisam launi un atgriezos atpakal pie AD, un saaku iet pie psihologa.

var jau palikt atkal slikti arī tad, kad "strāda ar sevi". neba nu atveseļošanās tik ātri notiek, neba visu dzīvi var ātri izmainīt, bet tas nu ir tiesa, ka mūsdienās arvien vairāk runā par psiholoģisko atkarību no zālēm, ne tik daudz par ķīmisko. pēdējā gan der tiem, kas grib tiesāties ar zāļu firmām, bet tas nav nopietni.

tāpēc jautājums: "cik ilgi?" nav atbildams:) to neviens nezina, cik ilgi tas kuram būs. citam pietiek ar dažām psihoterapijas sesijām, citam vajag 10 gadus. citam pietiek ar meditācijām vai grāmatām utt...

tas beigsies tad, kad savedīsi sevi puslīdz ciešamā kondīcijā. ja neko nedarīsi, tad būsi atpakaļ, jo zāles veica darbu Tavā vietā.

Ipasi daudzsolosi neizklausas...
Un psihoterapeitu vienkarsi nevaru atlauties.
Galva skiet ka vate, ipasi uz vakarpusi. Traki.

cik Tu maksāji par AD un psihiatra vizītēm? Parēķini...

domā, ko Tu vari darīt... nevajag jau uzreiz psihoanalītiķi 5x nedēlā. ir arī psihoterapijas studenti dabūjami. turklāt es domāju, ka sākumam var atrast (tagad) arī terapeitu par kādiem Ls 10, par 15 točna ir.

Kamēr tavs organisms pierod bez. Man tas bija kāds mēnesis. Pēc tam uzpeld visas problēmas, kuras neesi risinājusi.

123 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Tur jau ir taa lieta, ja dzeeri tikai AD un
> nestraadaaji ar sevi un un neko nemainiiji savaa
> attieksmee, videe kur tu esi, varbuut kaut ko
> dziivesveidaa, tad diemzeel paartraucot lietot AD,
> simptomi parasti atgriezaas.

Tas bieži vien nav tik easy, bieži tas ir kas stipri vairāk kā vide un dzīvesveids, vairāk kā attieksme... Tas ir tur..dziļi. Pamazām jādabū ārā- tur tas grūtākais (jo ne viss tā nāk uz āru). Un jāsaprot, kas, ko .... un ko es ar šito daru.

Es eju pie psihoterapeita pa 10 Ls 1x nedēļā, tas gan nav Rīgā, bet nav arī tālu no Rīgas. Es uzskatu, ka psihoterapija ir ieguldījums ilgtermiņā. Tagad lietoju arī AD, bet eju pie terapeita, lai sakārtotu dzīvi un nebūtu jātērē nauda visu mūžu AD.

Milda Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Tas bieži vien nav tik easy, bieži tas ir kas
> stipri vairāk kā vide un dzīvesveids, vairāk
> kā attieksme... Tas ir tur..dziļi. Pamazām
> jādabū ārā- tur tas grūtākais (jo ne viss
> tā nāk uz āru). Un jāsaprot, kas, ko .... un
> ko es ar šito daru.


Ja tu ar to domaa ne tos gaisaakos briizus beerniibaa, tad es neuzskatu, ka rakaasanaas tajaa visaa ir vajadziiga. Es nevaru izmainiit savu pagaatni, es nevaru atgriezties atpakal un piedzimt miilosaa, "pareizaa" gimenee. Prieks manis svariigaakais bija pienemt sevi taadu, kaada es esmu un atslaabt jautaajumaa "ko par mani padomaas citi" un necensties buut perfektai, varbuut taadeel man nebija vajadziiga gadiem ilga psihoterapija, bet pietika ar 5 meenesiem.

Milda jau tikai gribēja pateikt, ka tas nav viegli... un visbiežāk tā tas ir. ja kādam laimējas 5 mēnešos, tad tas ir drīzāk izņēmums.

katrs "rakājas", cik uzskata par vajadzīgu tieši sev.

turklāt dzīļu psihoterapija nepavisam nevada uz perfektumu, bet tieši uz to, ka spējam sevi pieņemt, kādas esam, — ar visu, kas no tā izriet.

Rakāšanās bērnībā galīgi nav vērsta uz to, lai būtu ilūzija kaut kādā veidā pagātni mainīt. Fiška ir tā (un tā es to saprotu un tas darbojas), ka daudzas pieauguša cilvēka problēmas ir palikušo bērnības bubuļu sekas. Piemēram, vecāki tevi nemīlēja ne jau tāpēc, ka biji slikta un briesmīga, bet tāpēc, ka vispār nebija spējīgi mīlēt. Tādas lietas dzīvo zemapziņā un gandē dzīvi. Zemapziņai arī jāsaprot, ka tie tikai vecie bubuļi. Tik tā zemapziņa tāda cimpelīga, parasti bez ps.t. ar to galā netiek.

123 - Un tagad, pēc 5 mēnešu psihoterapijas, esi nost no AD???

Nee, lietosu AD vismaz liidz naakamajai vasarai, jo psihiatrs uzskata, jo garaaks ir bezsimptomu periods un smadzenes guust vairaakkaartiigu pieredzi, ka situaacijaas, kas agraak izraisiija trauksmi, ir iespeeja reageet mieriigi, jo ir lielaaka iespeejamiiba, ka Vd atkaapsies. Bet viennoziimiigi , ka peec izietaas psihoterapijas juutos daudz labaak un esmu paarliecinaataaka par sevi nekaa pirms tam.

123

Es to nedomāju tā, ka uzspiesta rakāšanās 'jo tā vajag'. Es esmu kaut ko uzrakusi, kas man šķiet interesants, kam (intuitīvi) ir sakars ar to, kā visu dzīvi, tai skaitā - tagad - esmu jutusies, bet tur vēl kas ir apakšā...Es te parasti padalos pieredzē :)))

Es arī nedomāju mīlošu un pareizu ģimeni, pirmā man noteikti ir bijusi, otrā - jēdziens diskutabls, bet nekas tāāds.

> Prieks
> manis svariigaakais bija pienemt sevi taadu, kaada
> es esmu un atslaabt jautaajumaa "ko par mani
> padomaas citi" un necensties buut perfektai,
> varbuut taadeel man nebija vajadziiga gadiem ilga
> psihoterapija, bet pietika ar 5 meenesiem.

Cik kuram tas dziļi sēž iekšā, man - var teikt visu dzīvi. Tagad man tas ir mazāk svarīgi, bet joprojām aktuāli. Man ir 2 gadi, bet jūtu, ka esmu tikai kādā pusceļā labi ja :)

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Milda jau tikai gribēja pateikt, ka tas nav
> viegli...

Un kā vēl...par to man liecina arī fiziskie simptomi (neuzskaitīšu, bet nomocīta jūtos). Tāpēc tikko atsāku atkal AD (ne Cipralex šoreiz). Bišķi man vajag atelpu...Baterija ir nosēdusies :)

> turklāt dzīļu psihoterapija nepavisam nevada uz
> perfektumu, bet tieši uz to, ka spējam sevi
> pieņemt, kādas esam, — ar visu, kas no tā
> izriet.

Te es tev pilnībā piekrītu!

Alstere Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Rakāšanās bērnībā galīgi nav vērsta uz to,
> lai būtu ilūzija kaut kādā veidā pagātni
> mainīt. Fiška ir tā (un tā es to saprotu un
> tas darbojas), ka daudzas pieauguša cilvēka
> problēmas ir palikušo bērnības bubuļu sekas. Zemapziņai
> arī jāsaprot, ka tie tikai vecie bubuļi. Tik
> tā zemapziņa tāda cimpelīga, parasti bez ps.t.
> ar to galā netiek.

Aga! :) Pagātni tu neizmainīsi, bet kaut ko citu gan (šeit es nevaru padalīties - ko, jo nav vēl pieredzes). Pagaidām man ir tikai kādi atsevišķi pavedieni, kas ir interesanti. Bieži man šķiet - nu, goda vārds, tur nekā tāda nav, lai šitā būtu jājūtas visa dzīve. Nezinu, nezinu.. es neko tādu neatceros, bet kā kaut kas var uzpeldēt, ja neatceries?

Cilveekam atminas no beerniibas ir fragmentaaras. Lasiiju vienu rakstu, neatceros tiesi kaada psihoterpijas metode, bet taa tika izmantota cilveekiem, kas tika seksuaali izmantoti beerniibaa. Dala no viniem saaka loti smalki atcereeties daudzus citus gadiijumus, kad vini tika seksuaali izmantoti, bet tam visam bija loti zema ticamiibas pakaape. Jo vairaak cilveeks koncentreejas uz probleemu, kas notika beerniibaa un par ko atminas ir nepilniigas, tas rada stressu un tad nu zemapzina naak paliigaa un fantaazijas paliidziibu saak aizpildiit sos atminas robus un kaa rezultaats ir atminas par notikumiem, kas iisteniibaa nav notikusi.

Tad jau cilvēki neizārstētos no seksuālās vardarbības sekām, ja paši un terapeiti baidītos, ka var atcerēties ne to. Jautājums par "false memory issues" ir vienmēr bijis nopietns, nenoliedzami, bet tas pilnīgi nav nekāds jaunums, it sevišķi, ja smaga trauma bijusi tad, kad bērns vēl ļoti mazs, bet tāpēc jau ir smilšu terapija, zīmēšana, visādas ķermeņa terapijas, kas parāda vairāk, nekā cilvēks spēj stāstīt. Latvijā arī ir terapeiti, kuri prot vairākas metodes.

Cilvēka psihes īpatnības nu ir tādas, ka pēc ļoti smagiem notikumiem bērnībā atmiņas ir driskās, nezin kur nolīdušas, bet diemžēl vienīgais ceļš, kā no tās pašas Tevis minētās seksuālās vardarbības atveseļoties, ir terapeitiskā vidē ar to strādāt: ar to, kas ir, kaut vai sākumā maldinošs.

Strausa politika nederēs. Bailes vispār nav labs sabiedrotais.

Vienīgais ceļš ir "face your demons". Citādi tie taču pieteiksies izmainītā formā, piemēram, slimībās. Patiesībā es nesaprotu, kas par paranoju tikt galā ar to, kas ir bijis. Tas ir kā beigtu lielu žurku glabāt sev atvilktnē degungalā. Pēc laika būs tādi prieki...



Edited 3 time(s). Last edit at 16.10.2009 17:06 by Runcene.

Zin, lai kā es cenšos, bet es joprojām 2 gadu laikā nevaru uzrakt KAS TAD TUR TĀDS IR BIJIS. Jej bogu, man šķiet, ka nekas tāds. Neviena atmiņa nav klāt nākusi p-terapijas laikā. Viss, ko zināju un atcerējos līdz tai - ir arī šobrīd. Un tur nav nekā tāāda.

Jā, p-terapija ir radījusi manī zināmu briedumu (pirms tam biju šausmīgi bērnišķīga (vēl tagad esmu), uz problēmām reaģēju saasināti), saprotu, kāda ir realitāte (man tā nav tā vieglākā), vieglāk tieku galā ar simptomiem (jo vairs nereaģēju tik asi, bet ar pozitīvāku un vēsāku, reālāku skatu), pašvērtējums ir audzis, BET....izpausmes tā neārstē, vismaz ne man, vismaz ne līdz šim.

Tāpēc es ar skepsi skatos uz visādām teorijām....bla, bla, bla....Tās varbūt der citos....vai...vieglākos gadījumos.
Pierādīt neviens neko nevar, jautājums ir ticamības momentā.

Es ticu, ka mums, radiniekiem, tas ir iedzimts. Un jāstrādā ir pie tā, kā tikt ar to galā ŠOBRĪD UN TAGAD. Kā sadzīvot ar to, kā pieņemt realitāti utt.

Un tieši tik skeptiska es esmu šobrīd, jo tā ir mana pieredze, mana ticība un intuīcija. Es varu izstiepties vai sarauties, pieļaut trakākās lietas, bet izpausmes nepazudīs.

... nez vai runa ir tieši par atcerēšanos un saprašanu ar prātu... pa manam- galīgi ne...

...,

Pa tavam - par ko tad?


Es vēl gribu teikt, ka iespējams arī nekas nav jāatceras, jo nav ko atcerēties!

Jo pašlaik jūtos kā izspiests citrons, ko vairs nav iespējams izspiest....

...runa ir par juutaam.. saprast vari, cik gribi, jušanos tas nez vai mainīs...

,,,
aga, piekrītu.

Kas tev maina jušanos?


-------

Bet, ja nav ko saprast? Ja viss, ko saprotu ir - man (mums) tas vienkārši tā ir un viss!

...par šo Tev jārunā ar savu terapeitu (ja pareizi saprotu, Tu tādu apmeklē)...

Zinu, un runāšu.

Milda Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Aga! :) Pagātni tu neizmainīsi, bet kaut ko citu
> gan (šeit es nevaru padalīties - ko, jo nav vēl
> pieredzes). Pagaidām man ir tikai kādi
> atsevišķi pavedieni, kas ir interesanti. Bieži
> man šķiet - nu, goda vārds, tur nekā tāda
> nav, lai šitā būtu jājūtas visa dzīve.
> Nezinu, nezinu.. es neko tādu neatceros, bet kā
> kaut kas var uzpeldēt, ja neatceries?

Milda, neesi kādreiz iedomājusies, ka varbūt Tev sāk uzpeldēt atmiņas no iepriekšējām dzīvēm? Varbūt tieši tur slēpjas Tavas slimības cēlonis, kādā no Tavām iepriekšējām, nevis šajā dzīvē?

Nu gan nolasijushies augstas raudzes speci....netiekam galaa ar sho dziivi,veel pieķersim klaat ,,iepriekshejaas,,...:)))

Narkotikas sākt lietot viegli, atmest - grūti!