Lai nu kā, Bībele ir interesanta, ja cilvēks mazliet orientējas simbolikā, izprot tēlainos salīdzinājumu valodu...
Iekopēšu vienas amerikāņu autores grāmatas fragmentu par ūdens simbolismu Bībelē (varbūt kādam būs pacietība to izlasīt)
(autore Helēna M. Lūka)
p.s. vispirms mazliet par autori:
Sava ilgā mūža otrajā pusē grāmatas autore Helēna M. Lūka (1904-1995) ir pētījusi cilvēka psihes simbolus sapņos, tēlos un mītos. Izcilajā rakstnieces - padomdevējas un K. G. Junga skolas terapeites karjerā Lūka apliecināja neparastu spēju ieskatīties reliģijas, mitoloģijas, folkloras un literatūras pasaulēs un tur atrast gudrību, kas attiecas uz mūsu ikdienas dzīvi. Lūka bija cilvēks ar īpašu aicinājumu – izprast apziņas augstākās vērtības un spēju ieklausīties tajā spēcīgajā balsī, kas slēpjas katra cilvēka dvēselē. Mūsdienu cilvēkam, kurš bieži vien cieš no dzīves apnikuma, garlaicības vai drūma garastāvokļa, kuru nespēj kliedēt pat visas pasaules izklaides industrijas sasniegumi, Lūka ir ceļa rādītājs uz jaunu un aizraujošu saturu vienmēr esošajām dzīves vērtībām. Viņas grāmatas ir liels palīgs tiem, kas dodas prasīgajā pašizziņas un pārveides ceļā.
Lūka raksta: ”Mēs pievēršamies stāstam par cilvēku, kas dzird dvēseles balsi un ir gatavs soli pa solim maksāt lielo cenu, kura tiek prasīta no katra, kas grib tai klausīt. Jesaja, Pāvils vai Melnais Briedis tūlīt atpazītu šo iekšējās balss tēlu valodu, kas vēsta par apzinīgu sekošanu tās varai un klātbūtnei, kas ir vairāk nekā paša cilvēka ego.”
H. M. Lūkas darbi ir kā ceļvedis, kā šo valodu iemācīties no jauna un ieklausīties tās stāstījumā.
Īru dzejnieks Jeitss (Yeats) reiz rakstīja: ”Ir tikai viena – dvēseles vēsture.”
Harolds Godrada saka: ”Pasaules likteni nenosaka zaudētās vai uzvarētās kaujas, bet gan stāsti, kurus pasaule mīl un kuriem tā tic.”
Ūdens simbolisms Bībelē
Bībele sākas un beidzas ar ūdens tēliem.
Sākumā: „Bet zeme bija neiztaisīta un tukša un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” (1.Moz.1:2) Un beigās Atklāsmes grāmatā pēdējie teikumi (tiem vēl seko īss epilogs) : „Un gars un līgava saka: „Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: „Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Jņ.atkl.22:17) No bezveida pirmssākumiem līdz pat pēdējai Svētās Laulības vīzijai bez ūdens dzīvība nav iedomājama.
Ikvienam zināms, ka visu dzīvo šūnu sākums ir bijis okeānā – ka ūdeņi ir lielā dzīvības māte un ka garais ceļš uz apziņas rašanos ir meklējams dzelmē, bet neviena no zinātnes valodām nespēj izskaidrot šīs apziņas rītausmas „kāpēc”. Tāpēc jāpievēršas mītu un simbolu valodai. 1.Mozus grāmatā, tāpat kā daudzos citos izcelsmes mītos, radīšanu uzsāk Dieva Gara kustība. Kaut kas ienāk ūdeņu klēpī, un, lūk, ir dzīvība.
Šķiet, ka Dievs vispirms visus pretstatus, kas līdz šim veselumā un pilnībā pastāvēja Viņā pašā, atšķir ar to dalīšanu. Tāpēc arī turpmāk nevienā līmenī jauna dzīvība nevar tapt bez pretstatu savienošanas radīšanas aktā.
Pretstatu pāri tagad vairojas. Top gaisma, ”un Dievs atšķīra gaismu no tumsas”. Tad seko vēl viena atdalīšana: radījis izplatījumu, Dievs šķīra ”ūdeņus, kas bija zem izplatījuma, no ūdeņiem virs izplatījuma”. (1.Moz. 1:3-7) No ūdeņiem, kas atradās zem izplatījuma, Viņš veidoja sauszemi, kuru Viņš nosauca par Zemi. Iespējams, ka jau pašā sākumā tas ir mājiens, ka ūdens simbols norāda ne tikai uz visas dzīvības zemapziņas izcelsmi no visdziļākajām dzelmēm, bet arī uz augstākās apziņas vīziju: ”dzīvo ūdeni”, par kuru runā Kristus, un ”dzīvības ūdeni” Atklāsmes grāmatas beigās. Tādējādi nonākam pie atziņas, ka augša ir kā apakša, beigas ir sākums un dzīve ir aplis, nevis taisna līnija.
Pastāv uzskats, ka radīšanas mīts izskaidro lietus rašanos no debesīm, taču tas neatceļ šo tēlu simbolisko patiesību psihes līmenī. Zinātnes skaidrojums, kā cirkulārā procesā lietus nolīst un pēc tam ūdens no zemes kondensējas un paceļas, ir arī cilvēka iekšējās patiesības attēls. Fiziskās pasaules zinātniskajā skaidrošanā mēs patiesi esam sasnieguši ļoti daudz, taču šai vienpusīgajai prāta attīstībai ļaujam nomākt un padarīt mazvērtīgu ieskatu psihes patiesībās. Tāpēc mums jāiet atpakaļ, lai mācītos no tā, kas šķiet primitīvs, - cilvēku intuitīvās gudrības.
Radīšanas mīts stāsta par visas zemes dzīvības tiekšanos augt augšup. Augšai un apakšai jābūt rūpīgi diferencētām un piedzīvotām kā atšķirtām, pirms varam atklāt, ka ūdeņi virs izplatījums ir kā ūdeņi zem izplatījuma. Visā Bībelē visos tās attīstības līmeņos ir stāsti, kuros uzsvērta ūdens simboliskā nozīme. Fiziski mēs nevaram dzīvot bez ūdens; garīgi un intelektuāli mēs novīstam un mirstam, nesaņemot zemapziņas ūdeņus, kas ir gan virs, gan zem mums. Mūsu laikmetā ir raksturīgi iztēloties, ka varam izsaukt gara un intelekta uguni, ignorējot un nenovērtējot ūdeni un zemi – pasīvās, barojošās sievišķās vērtības – dziļumu, gudrību un mistēriju. Ūdens bez uguns mūs noslīcina; uguns bez ūdens mūs sadedzina pelnos.
Apskatīsim trīs lielus Bībeles stāstus par ūdeni: Noa un plūdi, Jona un valzivs un Jēzus kristīšana. Plūdu tēma parādās visos pasaules mītos un noteikti ataino kādu lielu vispasaules katastrofu. Taču tas nebūt nemazina šī stāsta iekšējo nozīmi. Gandrīz visiem cilvēkiem dzīvē ir brīži, kad ūdeņi ceļas un draud pārņemt visu, kas ar grūtībām sasniegts. Mītos plūdi parādās tad, kad cilvēce no savas attīstības sākumiem jau pavirzījusies kādu gabalu uz priekšu; Dievs kļuvis dusmīgs, ka Viņa radīšanas mērķis ir pilnīgi pārprasts, un nolemj vienā rāvienā noslaucīt visus cilvēka niecīgos, egoistiskos sasniegumus, lai caur Noa – vienīgo taisno cilvēku, kurš atceras Dievu, visu varētu sākt no jauna.
Varbūt šī jaunā iespēja vienreiz mūžā tiek dota tādam cilvēkam, kas ir sapinies neīstās vērtībās, sekodams mantai, panākumiem vai jebkura veida varaskārei, un tomēr vēl nes sevī kādu ”Noa” – mazu, nepamanītu aspektu no sevis paša, kas varbūt apzinās savas dzīves virziena un vērtību veltīgumu un tukšumu. Šī iespēja parasti nāk kā kāda ārēja nelaime – finansiāls sabrukums, nopietna slimība, mīļa cilvēka zaudēšana utt. Tad liekas, ka dzīve zaudējusi jēgu; ir it kā pārtrūkusi dzīves atspere. Tad vairs neatliek nekas cits, kā būvēt šķirstu mazajam ticības kodolam – ticībai tam, kas ir lielāks par individuālajām nelaimēm – un ļauties, lai ”Noa” mūsos peld pāri nelaimes un izmisuma viļņiem, līdz tie lēnām sāk noplakt. Tad parādās sauszeme, un, kad pagātne tādējādi ir iztīrīta, mēs varam sākt celt dzīvi atkal no jauna. Šķirstā ir vieta arī ”instinktiem”; tie nemirst, jo ”Noa” nevarētu dzīvot, ja viņam pietrūktu šī vienkāršā instinktu spēka.
Stāsts par Jonu un valzivi arī attiecas uz brīžiem, kad ūdeņi mūs aprij, - bet citā vaidā. Šoreiz tas nav gadījums, kad šķirstā meklējam glābiņu no plūdiem, bet pieņemam apzinīgu lēmumu mesties iekšā tumšajā jūrā. Mēs pat varētu būt pasargāti no plūdiem, ja spētu šādu apzinīgu lēmumu pieņemt. Jona bēga no Dieva balss: viņš bija nepaklausīgs, tieši tāpat kā cilvēce pirms plūdiem bija bijusi nepaklausīga savai individuālajai patiesībai. Jonam tas nozīmēja plūdu draudus ne tikai sev, bet visiem līdzbraucējiem, kas atradās uz kuģa. Bet pienāca izšķiršanās brīdis. Viņš brīvprātīgi izšķīrās dot vajadzīgo samaksu, lai izglābtu līdzbraucējus. Meklējot vainīgo, lai to pārsviestu pār kuģa malu, kuģinieki cerēja panākt mieru, noliedzot savu ”ēnas pusi” un projicējot savu vainu uz citiem, kas visai bieži daudziem ir vienīgais saredzamais risinājums. Bet Jonam tas bija liktenīgs lēmums, ar kuru viņš uzņēmās atbildību par tumsu sevī un tādējādi izglāba pārējos un sevi pašu. Viņš devās sastapt dziļo zemapziņu, gatavs mirt, ja tas nepieciešams. Jonu norija ”lielā māte” valzivs. Šajā gadījumā viņš atrada ”šķirstu” jūras dzelmē, kas vienlaikus ir arī mātes klēpis, un no šejienes (pēc simboliskajām trīs dienām un naktīm) atkal nonāca uz cietzemes, kur viņš piedzima no jauna, jaunai dzīvei, brīvai paklausībai Dieva balsij.
Šī ir nakts jūras brauciena bibliskā versija, kas atkārtojas mītos visā pasaulē un visos cilvēces apziņas attīstības līmeņos, kas tikpat bieži kā senajos stāstos parādās arī šodienas cilvēku sapņos. Ikvienam, kurš vēlas atmest bērnišķīgu attieksmi un tiecas sasniegt savu individuālo briedumu, ir jāiet šis ceļš, tā vai citādi labprātīgi nokāpjot lejā, lai valzivs vēderā sastaptu tumsu, tādējādi atklājot, ka savā laikā šis lielās mātes klēpis ļaus piedzimt jaunai personībai. Pārāk bieži cilvēki turas pie pieņēmuma, ka otrreizējo atdzimšanu var panākt ar pastāvīgu tiekšanos augšup, neņemot vērā ūdeņus, bet saucot tikai pēc uguns no debesīm. Lai piedzimtu no jauna no Gara, arvien ir vajadzīgs klēpis – ne uzkāpšana debesīs, bet piedzimšana. Garam un ūdenim jāsatiekas, tāpat kā tas bija pašā sākumā, pirms Dievs var teikt: ”Lai top gaisma”.
Jūras brauciens naktī parasti tiek dots tiem cilvēkiem, kas to apzināti vēlas piedzīvot. Pirmoreiz to piedzīvojam kā lielāko pārtapšanas pārdzīvojumu, bet pēc tam mums, vienā vai otrā veidā, šī nokāpšana dzelmē jāatkārto atkal un atkal, jo katrai kāpšanai uz augšu ir nepieciešama nokāpšana lejā. Tieša ceļa uz debesīm nav. Bet atklāsmi piedzīvojam, kad uguns deg ūdeņos. Vienā Jonas mīta versijā valzivs valzivs vēderā kuģinieki aizdedzina ugunskuru! Tas ir skaists simbols tam, cik nepieciešami ir ienest apziņas gaismu un sirds siltumu katrā saskarsmē ar zemapziņas tumsu.
Jaunās Derības daudz izvērstākā stāstā par šo īstenību atgriešanās pie ūdeņiem vairs nav aprakstīta burtiski kā ārējs notikums, bet gan kā cilvēka iekšējās dzīves simbols. (Primitīvajam cilvēkam ārējais un iekšējais nav divas atšķirīgas īstenības, bet viena.) Jānis Kristītājs sludināja atgriešanos un atjaunošanos un ieviesa simbolisko ūdenī iegremdēšanās rituālu, lai apstiprinātu savu mācību. Tomēr šeit uzsvars pilnībā likts uz šķīstīšanos, uz ūdens spēju mazgāt, līdz Jēzus kristīšana atklāja šīs mistērijas patiesību. Kad Jēzus nokāpa ūdenī, Svētais Gars nolaidās uz Viņu; šajā atklāsmes brīdī ūdens un uguns kļuva par vienu, un Viņā varēja redzēt kā Dieva Dēlu, tā arī Cilvēka Dēlu.
Šo simbolismu Baznīca ir saglabājusi kristības rituālā. Iegremdēšanās ūdenī nenotiek tikai pestīšanas nolūkos, vēl mazāk tā ir vienkārša grēku nomazgāšana. Šeit sastopas uguns un ūdens, apziņa un zemapziņa, gars un mistērija, Dievs un cilvēks. Kristāmtrauka ūdens tiek svētīts Lieldienu Sestdienā trīs reizes iegremdējot kristāmtraukā aizdegtu sveci un priesterim trīs reizes elpojot pār ūdeni. No dabas vien katrs cilvēks piedzimst kā ”cilvēka dēls”. Mazu bērnu kristīšana norāda, ka katrā cilvēkā tūlīt tiek saskatīta iespēja panākt savu personīgo veselumu, t.i., savā būtībā būt ne tikai ”cilvēka dēlam”, bet arī ”Dieva dēlam”. Katrs pie tā nonāk savā laikā, tad, kad ir gatavs ar panākto apziņas pilnību atgriezties visu sākumu ūdeņos un tādējādi atdzimt ”caur Garu”.
Ar to pašu pamatsaturu – Zemapziņas ūdeņu dziedinošais un pārveidojošais mātes spēks – ir arī citi, mazāk izvērsti Bībeles stāsti. Piemēram, Vecajā Derībā ir stāsts par Naāmanu, bagātu un ietekmīgu sīrieti, kurš slimoja ar lepru un gāja pie pravieša Elīsas, lai viņš to dziedinātu. Pravietis lika viņam iegremdēties Jardānas upē. Par šādu pazemojošu prasību sīrietis bija pārskaities, taču tad, kad piekrita šo ”nieka lietu” izdarīt, viņš tika dziedināts. Arī mums tā šķiet ”nieka lieta”, kas nav pūļu vērta, kad, piemēram, psihoanalīzē jāpievēršas kādam zemapziņas tēlam, - jāuzzīmē kāda bērnišķīga bildīte utt. Mūsu lepnais un racionālais prāts mežonīgi pretojas. Mēs gribam kādu iespaidīgu dziedināšanas veidu. Domājam, ka nepietiek tikai nokāpt ūdenī. Taču šī vienkāršā piekāpšanās ir apziņas gaismas ienešana tumšo ūdeņu dzelmē.
Jaunajā Derībā, Kristus, pēc tam, kad bija ieziedis aklā vīra acis ar siekalām – ar ūdeni no Viņa paša mutes, sajauktu ar zemi, sūta viņu mazgāties Ziloāmas dīķī. Stāstā par Betezdas dīķi atkal sastopamies ar dziedinošā ūdens tēlu, kuram uzelpo Gars, lai tas kļūtu par pārveidojošu spēku. Šajā reizē Kristus it kā uzsver, ka atgriešanās pie ūdens ir iekšējs, nevis ārējs process. Viņš tūlīt dziedina nevarīgo vīru, kurš guļ un gaida kādu, kas ieceltu ūdenī tas, kad eņģelis, Gars nāk to ”kustināt”. Gadiem ilgi šis vīrs bija mēģinājis nokļūt līdz ūdenim, taču nekad nebija pieticis spēka. Viņa pūliņi, viņa pacietība šai gadījumā ir pati svarīgākā lieta, un dziedināšana notiek.
Katrā no šiem stāstiem fiziska vaina attēlo psihes traucējumu. Naāmans, bagātais vīrs, kurš nicināja nabadzību un netīrību, tika sodīts ar lepras nešķīstību, kas cilvēku padarīja neaizskaramu, negatīvā veidā nošķīra viņu no citiem, tāpat kā viņa lepnums bija licis nošķirties aiz augstprātības. Viņš tika dziedināts caur pakļaušanos pieticīgai, vienkāršai lieta. Kopš dzimšanas aklais vīrs simbolizē cilvēku, kurš, visu dzīvi nesot cilvēces kolektīvo akluma nastu, neko nav zinājis par individuālajām vērtībām, būdams pilnībā atkarīgs no apkārtējās vides, bet kurš, tā nojaušam, ir lēni pieņēmies drosmē un īstumā un tagad ir gatavs satikt Kristu un piedzīvot pēkšņo atraisīšanos, ko var dot atgriešanās pie ūdeņiem. Par to liecina viņa tālākā uzvedība – atteikšanās melot, kad farizeji viņam draud. Slimais vīrs pie dīķa ir vājuma upuris, un viņa stāstā ir solījums, ka pat tie, kuri nerod sevī spēku nokāpt ūdenī apzināti, var sasniegt pārveidošanos caur pastāvību un pacietību ilgās ciešanās.
Vēl spēcīgāk, nekā šie stāsti Bībelē aizkustina dzeja par ūdeni. Israēlas zeme, īpaši Jūdeja, deviņus mēnešus gadā ir sausa un izkaltusi, un ūdens israēliešiem ir īpašs dzīvības devējs simbols.
”Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēles gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušajā klajumā. Un kvēlošā smilts taps par ezeru un izkaltušā zeme par ūdens avotu.” (Jes.35:6-7)
”Klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks!” (Jes.35:1) – gan ārēji, gan arī iekšēji.
”Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz to Kungu un kura cerības ir tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus.” (Jer.17:7-8)
Mums nav jābīstas no sausuma un tukšuma periodiem, ne arī no kaltējošās kolektīvo aizspriedumu svelmes, ja vien mūsu saknes sniedzas ūdeņos, kas ir zem zemes.
Pie Jēkaba akas Samārijā Jēzus satika sievieti un lūdza viņai no tās pasmelt ūdeni, kas ir senais sievietes uzdevums. Jēzus sacīja: ”Bet, kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jņ.4:14)
Virs zemes ūdeņi vienmēr tek lejup – lejup uz upēm, lejup uz ezeriem, lejā, lai saplūstu jūru plašumos, kur viss var noslīkt. Bet visas liesmas pasaulē tiecas augšup, aprij visu, kam tās pieskaras, un izzūd gaisā. Ūdens un uguns iznīcina viena otru. Bet, kad ”dzīvais ūdens” izverd augšup un kad Gara liesmas nolaižas, lai satiktos ar to, tad ”Gars un līgava saka: „”Nāc!” ” un mēs, kas esam izslāpuši, varam brīvi dzert dzīvības ūdeņus.